2013. gada 29. decembris
2013. gada 17. decembris
2013. gada 14. decembris
2013. gada 12. decembris
Saraksts.
Wonder woman
One Direction
Facebook
Nickelback
Google glass
wtf? Jā, es arī neatceros, ko es ar to biju domājusi. Hmm.
Also noskatījos 3 dokumentālos raidījumus par Hitleru, nu, interesanti.
Sniegs.Miegs.
One Direction
Nickelback
Google glass
wtf? Jā, es arī neatceros, ko es ar to biju domājusi. Hmm.
Also noskatījos 3 dokumentālos raidījumus par Hitleru, nu, interesanti.
Sniegs.Miegs.
2013. gada 4. decembris
Kāpjam!
Vēl kādam, klausoties Drake- Started from the bottom, gribas kāpt pa kāpnēm? Vai vismaz kalnā?
#swag #dope #whatishappeningintheworld #douche #trepes #mirkļbirkas #yolo #killme
#swag #dope #whatishappeningintheworld #douche #trepes #mirkļbirkas #yolo #killme
2013. gada 3. decembris
4 you say?
Sāku lasīt Tīnas dāvanu. Nodaļā tiek stāstīts par to, ka nomira cilvēks. Tas, ko es piefiksēju- "Samantha walked over to the toaster and rammed four pieces of bread into into the slots". Mirklī, kad es skaļi iesaucos- "four pieces?", sapratu, ka laikam gribas ēst. Bet who cares par dead people, ja ir 4 slot toaster. Jā, mana grāmatas lasīšana beidzās ar šī tostera googlēšanu un domām par tostermaizēm. Ok, varbūt, ne beidzās, bet nopauzējās gan.
Un kāpēc man ar sevi ir skaļi jārunā arī tad, kad es lasu? What is wrong with me? Oh, no, no, no, better not open that door.
Un kāpēc man ar sevi ir skaļi jārunā arī tad, kad es lasu? What is wrong with me? Oh, no, no, no, better not open that door.
2013. gada 29. novembris
Memories
Klausos mjūzik un atceros jaunību. Slipknot, Deftones, Mudvayne, Korn, SOAD,Children of Bodon, ak, kur tie laiki. Bet nemaz nav tik trakas tās dziesmas. Man laikam vecums, kad es varu visu klausīties. Ou džī.
Un jāsaka, ka klausījos šodien daudz Kanye Bound 2. That happened.
Jesus wept.
2013. gada 28. novembris
Ooouh, and that's why I feel like an idiot!
"It’s a most distressing affliction to have a sentimental heart and a skeptical mind."
/Naguib Mahfouz/
Un tad vēl es šodien radīju cowcupine. Ja jums ir liekas dzeloņcūku adatas, uzdāviniet man!
Vakar man bija Dzimšanas diena. Stāvēju viena pati un stundu skatījos uz izbāstiem putniem muzejā, un bija jāsasmejas par sevi. Tad par putniem, tad par sevi, tad atkal par putniem, tad atkal par sevi, tad par sevi ar putniem un šis neskan pareizi, varbūt tomēr skan gan. Un grieze uzvarēja man "putns, kas visvairāk izskatās pēc dinozaura" kategorijā. Krauklis manā "mājdzīvnieka putna" kategorijā, baltirbe "čūbītim līdzīgākā putna" kategorijā un zaļā vārna "putna, ko es visvairāk gribētu ieraudzīta Latvijas dabā" kategorijā. Un tad man bija daudz putnu joki galvā, ko gribēju pierakstīt, bet nebija blociņš, biju sad. Retrospektīvā jāsaka- labi, ka nebija. Liekas, ka būtu too weird pat priekš manis + putnu joki nešķiet īpaši aktuāls temats. Un tad bija tauriņš, kam spārnos bija mēnesnīca, tā vismaz izskatījās. Tas bija manējais.
Un izrādās, ka šī gada manā vārda dieniņā, tika paziņots, ka ofišal nav mums vairs lidvāveres un tad es biju sad atkal. Pēc tam aizgāju pie Anety, iedzērām šampi, uzēdām stuff, dabūju vienradžus, nokrāsoju zelta zebru un mājupceļā 7. tramtram man dzērājs prasīja pildspalvu.
Vienradžus sauc- Cersei un Jaime. Es teicu, ka viņi so perfect for each other un Anete ruined it, pasakot, ka tie brother and sister. So...citi vārdi nemaz nevarēja būt.
The End.
2013. gada 27. novembris
Kad ieslēdz tumsu.
Vakar vakarā sēžu pie datora, tad pieceļos un saku- "labi, jāiet gulēt!" manas istabas biedrenes tādas apmulsušas- "tagad?", domājot, ka viņām arī. Es, protams, runāju pati ar sevi un nepiefiksēju, cik skaļi es sev to teicu. Acīmredzot, ļoti pēc komandas esot izklausījies. Tas tā smieklīgi likās.
2013. gada 26. novembris
Nothing burns like the cold
Man patīk kojās lasīt Game of Thrones. Lasot nodaļu par John Snow , jūtos it kā es arī būtu on the wall. Nē, nopietni, kad viņš teica, lai uzvelk cimdus, jo rokas var apsaldēt, es tiešām jutos it kā viņš man to teiktu. Rokas tiešām nosala. Neskatoties uz šo personisko momentu, kas mani ar John Snow mūžīgi vienos, viņš joprojām ir un paliek ļoti kaitinošs tēls, kam gribas iesist pa seju.
Saulīte iespīdēja dvēs'lē. #swag
Šodien es palīdzēju tantei veikalā aizsniegt šokolādi. I know! Es un palīdzēju, un vēl aizsniegt?! Ko? Nu, nopietni, trakas lietas pasaulē notiek. Vienīgais kaut cik reālistiskais fakts no šīs visas padarīšanas ir tas, ka veikalā ganījos pie saldumu stenda un cierēju uz šokolādēm.
Kāpēc tik auksti te kojās?
Dažreiz, kad rakstu blogu, jūtos kā zirgs. (kārtējā elzside joka piemērs, es katrā ziņā esmu kārtīgi sasmējusies tagad. Nekas, gan jau arī es pēc pāris dienām vairs neatcerēšos kā tas bija domāts, lai gan nē, šis ir diezgan pop culture, dig deep!)
Šodien pa ceļam no veicīša redzēju kaķi, kam bija it kā maska, jo dažādās krāsās spalva un tā, nu, jūs saprotat, ko es domāju. Un tad man bija pirmsapgaismības mirklis, ko vislabāk varētu raksturot ar mirkli, kad lampiņa mazliet noraustās, bet tomēr neiedegas tā līdz galam, varbūt arī pārdega. Katrā ziņā man likās, ka tūlīt sapratīšu, kā pasaule strādā vai kaut ko tikpat labu, bet nope.
Un man īsti nepatīk vārds "vinegrets". Katrā ziņā es šodien nopirku veicītī vinegretu, jo nesen sanāca ēst un izrādās, ka nav nemaz tik eesh, cik man likās. Bet man nepatīk to vārdu teikt. Ja vinegretu sauktu savādāk, es noteikti to ēstu daudz biežāk. Un ja jums neliekas, ka vinegretam būtu jābūt saistītam ar vīnu vai vismaz vīnogām, tad ko? Ko, ko? Nu, neko, kāda man starpība, tas ir vinegrets.
Un šorīt varēja redzēt mēnesi, kad jau bija salīdzinoši gaišs. Man patīk, ka var mēnesi redzēt dienas laikā. Un man patīk par Zemes ēnu domāt.
2013. gada 25. novembris
Sniegs visu pirmiņais. Ko? I don't know. Just words.
Tas tā atmiņai, lai zinātu, kad šajā ziemā bija pirmais sniedziņš. Nu, vismaz Ventspilī bija pāris minūtes un vēl pāris minūtes un dažas čupiņas pavisam minūtes vairāk.
Bet vispār šodien braucu atpakaļ uz Rīga city. Kā jau parasti pirmdienas dienā manā laikā, jā, manā laikā, it's all about me, me, me, me, me, me (ūūn tas jālasa Jake balsī, ah, inside jokes, ko noteikti neviens nesapratīs, vienīgās cerības uz Lienu, no pressure. Vispār vajag jaunu terminu maniem inside jokiem, jo parasti viņi tik inside, ka es tikai saprotu un dažreiz pat arī nē). Tātad parasti šajā laikā ir pustukšs busiņš, šoreiz, protams, eju pirkt biļetīti un, opā, 45. vieta. Un es nezinu, kāpēc tas manā galvā skaitījās blogieraksta vērts stāsts. Ā, jā, klausījos If I Were You un bija so funny, kā jau parasti. Jo pilnāks autobuss, jo smieklīgāks liekas.
Vēl pa ceļam Tukumā sniga arī sniedziņš.
Runājot vēl par autobusu, sapnī redzēju, ka braucu busiņā uz mājām, bet tur 4 vienā rindā sēž, ne tikai pēdējā rindā. Un tur pie paša loga sež kaut kāds čalītis, kas saka man blakus sēdošajai meitenei, ka viņš pa ceļam kāps ārā [pabrīdina] un man arī un es tālāk Līvai, kas man blakus sēž. Es viņam prasu, kad viņš kāps ārā, viņš saka, ka Rojā. Yes, sapnī autobuss brauca ierasto ceļu no R uz V. Nu, tas man likās funny. Un tad tur tālākajā gaitā mēs mēģinājām noskaidrot, kas par lietu un tā.
Vēl bija pa ceļam daudz milzīgu dzīvniekmākoņu debesīs un tad es skatījos savu seriālu galvā, jā, man ir savs komēdijseriāls, es pat teiktu, ka vairāki, jo man nepietiek ar tiem 20, ko es skatos reālajā dzīvē. Interesanti, kā ir nebūt man.
Bet vispār šodien braucu atpakaļ uz Rīga city. Kā jau parasti pirmdienas dienā manā laikā, jā, manā laikā, it's all about me, me, me, me, me, me (ūūn tas jālasa Jake balsī, ah, inside jokes, ko noteikti neviens nesapratīs, vienīgās cerības uz Lienu, no pressure. Vispār vajag jaunu terminu maniem inside jokiem, jo parasti viņi tik inside, ka es tikai saprotu un dažreiz pat arī nē). Tātad parasti šajā laikā ir pustukšs busiņš, šoreiz, protams, eju pirkt biļetīti un, opā, 45. vieta. Un es nezinu, kāpēc tas manā galvā skaitījās blogieraksta vērts stāsts. Ā, jā, klausījos If I Were You un bija so funny, kā jau parasti. Jo pilnāks autobuss, jo smieklīgāks liekas.
Vēl pa ceļam Tukumā sniga arī sniedziņš.
Runājot vēl par autobusu, sapnī redzēju, ka braucu busiņā uz mājām, bet tur 4 vienā rindā sēž, ne tikai pēdējā rindā. Un tur pie paša loga sež kaut kāds čalītis, kas saka man blakus sēdošajai meitenei, ka viņš pa ceļam kāps ārā [pabrīdina] un man arī un es tālāk Līvai, kas man blakus sēž. Es viņam prasu, kad viņš kāps ārā, viņš saka, ka Rojā. Yes, sapnī autobuss brauca ierasto ceļu no R uz V. Nu, tas man likās funny. Un tad tur tālākajā gaitā mēs mēģinājām noskaidrot, kas par lietu un tā.
Vēl bija pa ceļam daudz milzīgu dzīvniekmākoņu debesīs un tad es skatījos savu seriālu galvā, jā, man ir savs komēdijseriāls, es pat teiktu, ka vairāki, jo man nepietiek ar tiem 20, ko es skatos reālajā dzīvē. Interesanti, kā ir nebūt man.
2013. gada 24. novembris
Spīdīgi.
Pasakiet vēl, ka spīdīgas lietas nepiesaista uzmanību. Nokrāsoju sev nagus interesanti zeltītā krāsā un nevaru beigt skatīties tiem virsū, no katras puses savādāk spīd un ir interesanti. Varbūt mans spirit animal ir līdaka.
Sapnī biju uz milzīgas piepūšamas raķetes, kur man bija jāguļ virsū un jāklausās lekcija.
Nesen sapratu, ka visas manas spilgtākās bērnības atmiņas ir saistītas ar trepēm. Ņemot vērā, ka es neko gandrīz neatceros vispār, tad iespaidīgi, jo 4 gab. Vispār es neko vairs nesaprotu, kas notiek pasaulē un dzīvē un tā.
Pēdējā laikā daudz domāju, bet savas domas par 7 mēnešiem debesīs un tādā garā. Tie garie vakari iespaido, ja nebūtu komēdjseriāli, es jau sen būtu nošāvusies. Un es gribētu, lai tas būtu lielāks joks, nekā īstenībā ir.
Vēl es sapņoju, ka man zvana sen neredzēti cilvēki, bet beigās izrādās, ka tikai netīšām uzspiedās mans nr.
Un Jake and Amir sapnī redzēju, vienā autobusā braucām, kamēr klausījos If I Were You, izrādās šie stāvēja man aiz muguras.
Interesantākais, kas noticis pēdējās dienās ir tas, ka atradu pārakmeņojušos gliemežvāku, vēl es nopirku apmetni [yup].
Ā, jā, vakar ar Brendu spēlējos un viņa man legit saskrāpēja vaigu. Ja tas būtu mans money maker, es būtu dusmīga, bet let's be real. Varēja viņa man tā izdarīt uz Helovīniem, tad es varēju būt Scarface. Missed opportunity.
Tas arī viss. Tagad redzēsim, vai māku ielikt gif.
Sapnī biju uz milzīgas piepūšamas raķetes, kur man bija jāguļ virsū un jāklausās lekcija.
Nesen sapratu, ka visas manas spilgtākās bērnības atmiņas ir saistītas ar trepēm. Ņemot vērā, ka es neko gandrīz neatceros vispār, tad iespaidīgi, jo 4 gab. Vispār es neko vairs nesaprotu, kas notiek pasaulē un dzīvē un tā.
Pēdējā laikā daudz domāju, bet savas domas par 7 mēnešiem debesīs un tādā garā. Tie garie vakari iespaido, ja nebūtu komēdjseriāli, es jau sen būtu nošāvusies. Un es gribētu, lai tas būtu lielāks joks, nekā īstenībā ir.
Vēl es sapņoju, ka man zvana sen neredzēti cilvēki, bet beigās izrādās, ka tikai netīšām uzspiedās mans nr.
Un Jake and Amir sapnī redzēju, vienā autobusā braucām, kamēr klausījos If I Were You, izrādās šie stāvēja man aiz muguras.
Interesantākais, kas noticis pēdējās dienās ir tas, ka atradu pārakmeņojušos gliemežvāku, vēl es nopirku apmetni [yup].
Ā, jā, vakar ar Brendu spēlējos un viņa man legit saskrāpēja vaigu. Ja tas būtu mans money maker, es būtu dusmīga, bet let's be real. Varēja viņa man tā izdarīt uz Helovīniem, tad es varēju būt Scarface. Missed opportunity.
2013. gada 21. novembris
Sad truth.
Paskatījos kalendārā, šodien Vārda diena Zeltītei, skaļi sasmējos. So that's where I am now.
2013. gada 11. novembris
2013. gada 10. novembris
Haehh!
Kāpēc iet gulēt, ja var klausīties Kanye?
Bet tā jau vispār atkal baigais vējš.
Vai tikai es atkal nejaucu blogu ar twitteri.
Bet tā jau vispār atkal baigais vējš.
Vai tikai es atkal nejaucu blogu ar twitteri.
2013. gada 3. novembris
Tik garlaicīgi.
Iz dzīves. Atšķirība starp 2 Rīgas mikrorajoniem.
Anetes garāmgājējs- Es atvainojos, kur šeit ir kāds restorāns, kur var dabūt kaviāru?
Mans garāmgājējs- Kurā vietā ir Rīgas Centrālcietums? Kaut kur tepat jābūt.
Vienā dienā, ideāla sakritība.
Anetes garāmgājējs- Es atvainojos, kur šeit ir kāds restorāns, kur var dabūt kaviāru?
Mans garāmgājējs- Kurā vietā ir Rīgas Centrālcietums? Kaut kur tepat jābūt.
Vienā dienā, ideāla sakritība.
2013. gada 3. oktobris
Woopwoop
It's party time! Dzeru upeņu tēju un iešu čučiņāt. Paldies, Anete, par iesnām!
UUUn uz veselību, Elza!
UUUn uz veselību, Elza!
2013. gada 30. septembris
NOoooo
Un Breaking Bad arī beidzās.
2013. gada 29. septembris
Mani draugi- ģeogrāfu mafija
[Aliasa turnīrs Šveicijas konsulātā rit pilnā sparā]
Es: Grieķijas galvaspilsēta
Anonimitāte tiek nodrošināta [let's be honest, kāda iespēja, ka tagad viņu nesauks par Romu]: Roma!
Pretinieku komanda: Oh my god! [Jāpiemin, ka vienu no pretinieku komandas reizēm dēvē tāpat kā Japānas galvaspilsētu Honkongu].
Es: Grieķijas galvaspilsēta
Anonimitāte tiek nodrošināta [let's be honest, kāda iespēja, ka tagad viņu nesauks par Romu]: Roma!
Pretinieku komanda: Oh my god! [Jāpiemin, ka vienu no pretinieku komandas reizēm dēvē tāpat kā Japānas galvaspilsētu Honkongu].
negribi doties ekskursijā uz kapiem šodien?
2013. gada 11. septembris
2013. gada 16. augusts
51
Steve Carell, tavā dzimšanas dieniņā gan bija interesanta diena. Sākās ar apņēmības pilnu rītu, kad domāju ķerties Ances suņiem klāt, spolier alert, tā arī nepieķēros.
Tētim jāiet apskate, Ventspilī baigā rinda. Izdomāja, ka aizbrauks iziet Kuldīgā. "Tur tāda rinda, kamēr izstāv es varu 6 reizes uz Kuldīgu aizbraukt un atbraukt" viņš teica un kur nostāvēja Kuldīgā 3h rindā. Un es tikmēr staigāju viena pa Kuldīgu, domādama, ka man kādas 30min laika es jau paspēju visu gājējielu izstaigāt. Beigās izrādās, ka varēju nesteigties. Un tur tā lietus gāza un pēc tam viss slapjš un peļķes, man kurpes kāju nogruza arī. Pilns komplekts bija. Un tad es pārgāju pār tiltu un meklēju skatu tornīti, tur tādas trepītes pieklājīgas un izskatās celiņš tā kā pa mežu/gar upi/pļavu [nbu, tur viss bija]. Es ok, why not, izskatās, ka domāts tūristiem. Well that was huge mistake, tik huge, ka man pat skaļi tas bija jāsaka. Vienu brīdi likās, ka vairs nebūs, kur iziet, visur dubļi un fun times bija, fun times.
Un tad mājās domāju atpūsties, bet hell naaah, Brenda kaut kur atradusi žurku indi un sagrauzusi. Mēs pat nezinājām, ka mums tāda mājās ir. Tad arī sekoju fun times, ja jums vajag sunim izraisīt vemšanu, just ring me up. Vecāki aizbrauca pēc zālēm, es vācu Brendu, kas super hyper un vispār nesaprot, kas noticis, ko mēs viņai daram un ko no viņas gribam. Viņa beidzot izvemjas, 3 dažādās vietās. Var redzēt, ka kaut ko no indes bija norijusi. Tā vietā, lai viņa normāli pačillotu un padzertu ūdeni, viņa izdomā, ka viņai jāapēd tas, ko viņa tikko izvēma. Un es jau minēju, ka viņa 3 dažādās vietās izvēmās. Un viņa skrien no vienas vietas uz otru un es tik viņu dzenu nost/mēģinu satīrīt un ja jūs domājat, ka viņa kādu klausa, oh, you naive idiot! Tā es tur cīnījos un gaidīju, kad viņai tās zāles atvedīs. Beidzās jau viss labi, pozīciju noturēju, Brenda arī vēl dzīva. Un tas, ka viņa vēl no rīta paspēja man brokastis apēst un konfekšu kasti no galda nocelt vairs nemaz nav pieminēšanas vērts.
Es tik slinka, bija Jansones, bija pilsētas svētki, bija gandrīz meiteņu vakars, bija meiteņu vakars, biju pilī un ar hercogu jēkabu braucu, staigājos ar suni un tā.
Līva Brendu visu laiku par Gerdu sauca.
Un tad Aija stāstīja stāstu- "Es šodien aizgāju uz veikalu un nopirku pienu". Tas bija viss stāsts. Tā arī radās #piens, kas mūsu gandrīz meiteņu vakarā trendoja.
Biju uz visādām filmām kino jaunajā.
Bija zvaigžnu lietus, bet visu laiku bija mākoņi un apmācies un rudens un pērkons un zibens un kaut kā tā.
Vairs neatceros neko, neko!
Varbūt, ja atcerēšos kaut ko, kas ieraksts vērts [un iespējams, ka ir, jo let's be honest, te nav standarts baigi augsts] ierakstīšu, bet let's be honest again, es esmu ļoti slinka.
Es nezinu, vai Jake and Amir podcastu If I were you es jau minēju, iespējams. Bet man patīk, tāpēc minēšu atkal.
Šodien es tāda super bitchy jūtos, tāpēc labāk nerunāju ar cilvēkiem.
Tētim jāiet apskate, Ventspilī baigā rinda. Izdomāja, ka aizbrauks iziet Kuldīgā. "Tur tāda rinda, kamēr izstāv es varu 6 reizes uz Kuldīgu aizbraukt un atbraukt" viņš teica un kur nostāvēja Kuldīgā 3h rindā. Un es tikmēr staigāju viena pa Kuldīgu, domādama, ka man kādas 30min laika es jau paspēju visu gājējielu izstaigāt. Beigās izrādās, ka varēju nesteigties. Un tur tā lietus gāza un pēc tam viss slapjš un peļķes, man kurpes kāju nogruza arī. Pilns komplekts bija. Un tad es pārgāju pār tiltu un meklēju skatu tornīti, tur tādas trepītes pieklājīgas un izskatās celiņš tā kā pa mežu/gar upi/pļavu [nbu, tur viss bija]. Es ok, why not, izskatās, ka domāts tūristiem. Well that was huge mistake, tik huge, ka man pat skaļi tas bija jāsaka. Vienu brīdi likās, ka vairs nebūs, kur iziet, visur dubļi un fun times bija, fun times.
Un tad mājās domāju atpūsties, bet hell naaah, Brenda kaut kur atradusi žurku indi un sagrauzusi. Mēs pat nezinājām, ka mums tāda mājās ir. Tad arī sekoju fun times, ja jums vajag sunim izraisīt vemšanu, just ring me up. Vecāki aizbrauca pēc zālēm, es vācu Brendu, kas super hyper un vispār nesaprot, kas noticis, ko mēs viņai daram un ko no viņas gribam. Viņa beidzot izvemjas, 3 dažādās vietās. Var redzēt, ka kaut ko no indes bija norijusi. Tā vietā, lai viņa normāli pačillotu un padzertu ūdeni, viņa izdomā, ka viņai jāapēd tas, ko viņa tikko izvēma. Un es jau minēju, ka viņa 3 dažādās vietās izvēmās. Un viņa skrien no vienas vietas uz otru un es tik viņu dzenu nost/mēģinu satīrīt un ja jūs domājat, ka viņa kādu klausa, oh, you naive idiot! Tā es tur cīnījos un gaidīju, kad viņai tās zāles atvedīs. Beidzās jau viss labi, pozīciju noturēju, Brenda arī vēl dzīva. Un tas, ka viņa vēl no rīta paspēja man brokastis apēst un konfekšu kasti no galda nocelt vairs nemaz nav pieminēšanas vērts.
Es tik slinka, bija Jansones, bija pilsētas svētki, bija gandrīz meiteņu vakars, bija meiteņu vakars, biju pilī un ar hercogu jēkabu braucu, staigājos ar suni un tā.
Līva Brendu visu laiku par Gerdu sauca.
Un tad Aija stāstīja stāstu- "Es šodien aizgāju uz veikalu un nopirku pienu". Tas bija viss stāsts. Tā arī radās #piens, kas mūsu gandrīz meiteņu vakarā trendoja.
Biju uz visādām filmām kino jaunajā.
Bija zvaigžnu lietus, bet visu laiku bija mākoņi un apmācies un rudens un pērkons un zibens un kaut kā tā.
Vairs neatceros neko, neko!
Varbūt, ja atcerēšos kaut ko, kas ieraksts vērts [un iespējams, ka ir, jo let's be honest, te nav standarts baigi augsts] ierakstīšu, bet let's be honest again, es esmu ļoti slinka.
Es nezinu, vai Jake and Amir podcastu If I were you es jau minēju, iespējams. Bet man patīk, tāpēc minēšu atkal.
Šodien es tāda super bitchy jūtos, tāpēc labāk nerunāju ar cilvēkiem.
2013. gada 15. jūlijs
Smieties vai raudāt
Uzliekam fonā šo un sākam lasīt.
Šodien parakņājos savās pagājušās vasaras nagu lakās un izdomāju, ka jānokrāso nagi. Krāsas, ko izvēlējos bija candy bar un green park. Tiem, kas nez kāpēc nezina, kas tās ir par krāsām un kuriem nav tādas iespējas kā man [izlasīt to, kas uz pudelītes rakstīts]- candy bar ir gaiši rozā un green park ir wait for it- sarkana! nē, nē, viņi tā ļoti paredzami- zaļā krāsā. Sanāca samērā smuki un tīri uzkrāsot par brīnumu [un to ir vērts pieminēt]. Protams, ka pēc 10min es atcerējos, ka man rīt jāiet uz bērēm un šīs krāsas ir super inappropriate. Es pat nezinu par kādu problēmu šo nosaukt white girl problems par vāju, varbūt super douchy human problems. Katrā ziņā sapratu, ka esmu pilnīgs kretīns un tā, bet tomēr sirds dziļumos žēl, ka aizies postā labs nagu lakas krāsojiens.
Šis bija stāsts no manas dzīves. Un man tā dziesma skanēja galvā, kad ieodmājos, ka jāuzraksta šis.
Un šīs būs 10. bēres uz kurām esmu bijusi. I'm just a funeral crusher, still trying to find that fun in funerals. [oh, mēn, kāds man pašai prieks par šo joku, good job, good job, see you all in hell!]
Šodien parakņājos savās pagājušās vasaras nagu lakās un izdomāju, ka jānokrāso nagi. Krāsas, ko izvēlējos bija candy bar un green park. Tiem, kas nez kāpēc nezina, kas tās ir par krāsām un kuriem nav tādas iespējas kā man [izlasīt to, kas uz pudelītes rakstīts]- candy bar ir gaiši rozā un green park ir wait for it- sarkana! nē, nē, viņi tā ļoti paredzami- zaļā krāsā. Sanāca samērā smuki un tīri uzkrāsot par brīnumu [un to ir vērts pieminēt]. Protams, ka pēc 10min es atcerējos, ka man rīt jāiet uz bērēm un šīs krāsas ir super inappropriate. Es pat nezinu par kādu problēmu šo nosaukt white girl problems par vāju, varbūt super douchy human problems. Katrā ziņā sapratu, ka esmu pilnīgs kretīns un tā, bet tomēr sirds dziļumos žēl, ka aizies postā labs nagu lakas krāsojiens.
Šis bija stāsts no manas dzīves. Un man tā dziesma skanēja galvā, kad ieodmājos, ka jāuzraksta šis.
Un šīs būs 10. bēres uz kurām esmu bijusi. I'm just a funeral crusher, still trying to find that fun in funerals. [oh, mēn, kāds man pašai prieks par šo joku, good job, good job, see you all in hell!]
2013. gada 27. jūnijs
Bittersweet
Pēc stundas un vēl mazliet jāiziet uz autobusu, kas aizvedīs līdz lidostai, kur lidmašīna aizgādās un Latviju. Man ļoti nāk miedziņš, nu, ļoti, ļoti,
Te bija forši, man patika. Emotions, kas tās tādas? I was just learning to love, beep boop beep boop.
Te bija forši, man patika. Emotions, kas tās tādas? I was just learning to love, beep boop beep boop.
2013. gada 24. jūnijs
Home alone 2
Esmu palikusi kojās viena. Savā stāvā vismaz. Ļoti kluss un vēl tikai var dzirdēt virs manis kādu staigājam. Es visu laiku gaidīju, kad būšu te viena. Bet tagad man sāk pietrūkt kaut viens stāva biedrs. Ņemot vērā, ka ārā ir supernemīlīgs laiks un creepy vējš, es te jūtos kā šausmu filmā. Un es jau neko, bet man ir aizslēgtas istabas durvis. Nē, bet nopietni, so creepy! Stupid imagination!
Jo vairāk es par to domāju, jo bailīgāk man paliek. Classic me.
Jo vairāk es par to domāju, jo bailīgāk man paliek. Classic me.
2013. gada 23. jūnijs
Brr, It's cold in here
Ello, mate!
Es zinu, zinu, atkal neesmu te mūžību rakstījusi [ja mūžība ir 2 nedēļas, bet interneta laikmets kā nekā, so just go with it].
Kas pa šo laiku noticis? Kā es varu atcerēties? Nē, nopietni. Es zinu, ka man kaut kad piespieda futbolu spēlēt un es 2 reizes ar bumbu pa galvu dabūju, biju arī Londonā ar Līvu, kas bija very cool. Izskrējām 2 muzejus, kas bija sākumā jāatrod. Likās, ka varbūt apmaldīsiemies, bet nē, mēs mākam izmantot karti [un īsto, kā jau tūristiem pienākas]. Vienīgā reize, kad apmaldījāmies bija muzejā, jo mēs kādas 30min meklējam izeju, nopietni. Otrajā muzejā ne tik ļoti, bet arī grūtības sagādāja tikt ārā! Bija diezgan smieklīgi. Super ātri izskrējām abiem muzejiem cauri, jo tur jau var visu dienu staigāt. Uh, Londona man patīk. Lai gan šoreiz bija pārāk daudz cilvēku. Šoreiz kaut kā likās īpaši daudz, visi bija izlīduši ārā, lai gan laiks nebija tas labākais. Tipiskais british laiks, beigās sāka līt. Autobusā, kas veda pie Līvas, sēdējām 2.stāvā pašā priekšā, tā vieta man patīk. Mājās braucot es arī sēdēju tur [un atpakaļceļā, kas man jāmēro vienai [7 stundas!]. Turpceļā visu laiku lija, bet mēs fancy pants ēdām suši, kūciņas un spēlējāmies ar dinozauriem, kā jau 23 gadīgiem cilvēkiem pieklājas. Mums bija 4 mazi dinozauriņi, ko Līva iegādāja Natural history muzejā un mēs viņus nosaucām par Leonu, Fēliksu, Keith un Kevin. Pie Jansonēm ieņēmu savu istabu ar lielo gultu un 3 spilveniem un ja es varētu aprecēt gultu,ok, too far, too far. Mani sagaidīja mana mīļākā zupa- skābeņzupa un otrā dienā mēs taisījām rosolu! Ja tas nav jauki, tad es nezinu, kas ir. Vēl papildus uztaisījām arī cepumu kūku, kas parasti man liekas meh, bet paštaisīta un nebija simtiem gadu ēsta. Mani sauc Elza un man ir 323 gadu. Tad braucām ciemos pie Mārča, kur jābrauc ar tādu pavecu autobusu pa tādiem ceļiem, kur knapi autobusam vieta, bet skaitās 2 virzienu ceļš. So that was fun. Un visādi kalniņi un līkumi, eesh. Bet ļoti skaisti skati bija, kad es nebiju baiļu pārņemta un varēju novērtēt apkārtni. Tad bija mojito vakars, kur nevarēja iztikt bez Bohemian Rhapsody. Bijām arī klintis skatīties un tad kaut kādā dabas parkā staigājām, kur smuki bija un tā. Protams satiku arī mazo hiperaktīvu suncīti Bārkliju. Viņš draudzīgs un jestrs. Bijām arī staigāties, kur mēģināju normāli pavest pie siksniņas, eesh, atkal simtiem gadu nebija vests suns pie saites.
Runājot par suņiem, man tagad mājās jauns suncītis- Berta. Un es gribu ātrāk mājās, lai satiktu viņu! Viņa esot ļoti aktīva un ziņkārīga. Vēl tikai 4 dienas un jau būšu home!
Jo tuvāk nāk datums, jo vairāk gribas mājās. Te jau visi brauc prom, laiks arī tāds nekāds, darīt vairs nav ko, vai arī negribas vairāk neko. Jau tāds- whatever. Šodien Līgo. Līgošu istabā kopā ar kādu briesmīgu filmu.
Lēnām sāku skatīties, ko vest mājās un ko mest ārā, jo reāli too much stuff. Es nezinu, kā man tā sanāk. Man nepatīk mest ārā stuff.
Labi, apnika.
Es zinu, zinu, atkal neesmu te mūžību rakstījusi [ja mūžība ir 2 nedēļas, bet interneta laikmets kā nekā, so just go with it].
Kas pa šo laiku noticis? Kā es varu atcerēties? Nē, nopietni. Es zinu, ka man kaut kad piespieda futbolu spēlēt un es 2 reizes ar bumbu pa galvu dabūju, biju arī Londonā ar Līvu, kas bija very cool. Izskrējām 2 muzejus, kas bija sākumā jāatrod. Likās, ka varbūt apmaldīsiemies, bet nē, mēs mākam izmantot karti [un īsto, kā jau tūristiem pienākas]. Vienīgā reize, kad apmaldījāmies bija muzejā, jo mēs kādas 30min meklējam izeju, nopietni. Otrajā muzejā ne tik ļoti, bet arī grūtības sagādāja tikt ārā! Bija diezgan smieklīgi. Super ātri izskrējām abiem muzejiem cauri, jo tur jau var visu dienu staigāt. Uh, Londona man patīk. Lai gan šoreiz bija pārāk daudz cilvēku. Šoreiz kaut kā likās īpaši daudz, visi bija izlīduši ārā, lai gan laiks nebija tas labākais. Tipiskais british laiks, beigās sāka līt. Autobusā, kas veda pie Līvas, sēdējām 2.stāvā pašā priekšā, tā vieta man patīk. Mājās braucot es arī sēdēju tur [un atpakaļceļā, kas man jāmēro vienai [7 stundas!]. Turpceļā visu laiku lija, bet mēs fancy pants ēdām suši, kūciņas un spēlējāmies ar dinozauriem, kā jau 23 gadīgiem cilvēkiem pieklājas. Mums bija 4 mazi dinozauriņi, ko Līva iegādāja Natural history muzejā un mēs viņus nosaucām par Leonu, Fēliksu, Keith un Kevin. Pie Jansonēm ieņēmu savu istabu ar lielo gultu un 3 spilveniem un ja es varētu aprecēt gultu,ok, too far, too far. Mani sagaidīja mana mīļākā zupa- skābeņzupa un otrā dienā mēs taisījām rosolu! Ja tas nav jauki, tad es nezinu, kas ir. Vēl papildus uztaisījām arī cepumu kūku, kas parasti man liekas meh, bet paštaisīta un nebija simtiem gadu ēsta. Mani sauc Elza un man ir 323 gadu. Tad braucām ciemos pie Mārča, kur jābrauc ar tādu pavecu autobusu pa tādiem ceļiem, kur knapi autobusam vieta, bet skaitās 2 virzienu ceļš. So that was fun. Un visādi kalniņi un līkumi, eesh. Bet ļoti skaisti skati bija, kad es nebiju baiļu pārņemta un varēju novērtēt apkārtni. Tad bija mojito vakars, kur nevarēja iztikt bez Bohemian Rhapsody. Bijām arī klintis skatīties un tad kaut kādā dabas parkā staigājām, kur smuki bija un tā. Protams satiku arī mazo hiperaktīvu suncīti Bārkliju. Viņš draudzīgs un jestrs. Bijām arī staigāties, kur mēģināju normāli pavest pie siksniņas, eesh, atkal simtiem gadu nebija vests suns pie saites.
Runājot par suņiem, man tagad mājās jauns suncītis- Berta. Un es gribu ātrāk mājās, lai satiktu viņu! Viņa esot ļoti aktīva un ziņkārīga. Vēl tikai 4 dienas un jau būšu home!
Jo tuvāk nāk datums, jo vairāk gribas mājās. Te jau visi brauc prom, laiks arī tāds nekāds, darīt vairs nav ko, vai arī negribas vairāk neko. Jau tāds- whatever. Šodien Līgo. Līgošu istabā kopā ar kādu briesmīgu filmu.
Lēnām sāku skatīties, ko vest mājās un ko mest ārā, jo reāli too much stuff. Es nezinu, kā man tā sanāk. Man nepatīk mest ārā stuff.
Labi, apnika.
2013. gada 7. jūnijs
So this is what I did today.
Es tikko izgludināju bikses ar matu taisnotāju.
Nav tas labākais, bet nebija tik traki. Vismaz labāk ir.
Un tagad iedomāsimies, cik ļoti tās bikses bija saburzījušās, ja pat man likās, ka vajag izgludināt.
Nav tas labākais, bet nebija tik traki. Vismaz labāk ir.
Un tagad iedomāsimies, cik ļoti tās bikses bija saburzījušās, ja pat man likās, ka vajag izgludināt.
2013. gada 3. jūnijs
Lalalallalala, šodien jauki un tā.
Citreiz tu piecelies un zini, ka būs jāmēro tālais ceļš līdz veikalam, lai nopirktu saldējumu un kaut mazliet sevi iepriecinātu. Šodien nav tā diena, šodiena ir jauka diena. Man patīk tādas dienas. Man patīk arī īsi teikumi. Šodien.
Tagad kavēju laiku, kamēr manas drēbītes mazgājas. Noskatījos Mad men un Game of Thrones. GoT jau nākošā sērija ir sezonas pēdējā. Tikai puse no grāmatas, oh, well. Bet bija laba, beidzot interesantais sāka notikt. Jēīj!
Šodien jūtos ļoti ĪĪĪK! Varētu visu dienu ar delfīniem runāt!
Ļoti gribas uztaisīt galdu.
Sapnī redzēju zirgu ar ko es gāju pastaigā kā ar suni. Un tad es viņu palaidu vaļā, lai skrien. Viņš izbradāja tantei kaut kādu labības lauku un tad gāja nopeldēties dīķī.
Man patīk, ka man kafijas paka stāv istabā uz galda. Un karote. Citreiz es sēžu ar paku rokās, skatos kaut ko, un smuki ņammāju iekšā kafiju. Pa šo laiku kafijas ēšanas paradums ir pieņēmies spēkā. Es apēdu vairāk kafiju nekā izdzeru.
Un es teicu, ka man eksāmeni notiek ēkā, kas saucas Sir David Wallace. I know!
Bet vispār depresīvi, visi komēdijseriāli beigušies. I need some comedy. Laikam jāskatās AD jaunā sezona atkal.
Tagad kavēju laiku, kamēr manas drēbītes mazgājas. Noskatījos Mad men un Game of Thrones. GoT jau nākošā sērija ir sezonas pēdējā. Tikai puse no grāmatas, oh, well. Bet bija laba, beidzot interesantais sāka notikt. Jēīj!
Šodien jūtos ļoti ĪĪĪK! Varētu visu dienu ar delfīniem runāt!
Ļoti gribas uztaisīt galdu.
Sapnī redzēju zirgu ar ko es gāju pastaigā kā ar suni. Un tad es viņu palaidu vaļā, lai skrien. Viņš izbradāja tantei kaut kādu labības lauku un tad gāja nopeldēties dīķī.
Man patīk, ka man kafijas paka stāv istabā uz galda. Un karote. Citreiz es sēžu ar paku rokās, skatos kaut ko, un smuki ņammāju iekšā kafiju. Pa šo laiku kafijas ēšanas paradums ir pieņēmies spēkā. Es apēdu vairāk kafiju nekā izdzeru.
Un es teicu, ka man eksāmeni notiek ēkā, kas saucas Sir David Wallace. I know!
Bet vispār depresīvi, visi komēdijseriāli beigušies. I need some comedy. Laikam jāskatās AD jaunā sezona atkal.
2013. gada 28. maijs
Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis.
Un mēnesis ir laika vienība. Hint, hint. Jā, nu jau mazāk par mēnesi un būšu Latvju zemē, kur saule, pērkons un Daugava mani jau gaida.
Es vairs neatceros, kas bija pēdējais, ko es te rakstīju. ā, ok, tātad neko.
Man nepatīk debesis ārā, tātad pērkoņainas izskatās. Es jau negribu piesaukt, bet es vēl neesmu šeit dzirdējusi pērkonu! Es nezinu, kāpēc es tā izaicinu lemteni tagad. Badass!
Tātad sākšu ar to, ka šodien, skatoties Ugunsgrēku [yes, that's still happening], atcerējos par garšīgajiem vitamīniem, kas bērnībā bija. Tādi krāsaini, augļu un bija tādās kā zāļu plāknsītēs. Un ne tie pretīgie no zvirbuļa par vanagu vitamīni, nē, šie bija tādi košļājami un garšīgi. Gribu tos tagad.
Vakar neko nedarīju vispār, lai arī ārā bija saulīte, bet es novēlu vainu uz vēju, nevis savu nereālo slinkumu. Šodien gribot negribot bija jāiet uz pilsētu, jo food un ūdens beidzies. Protams, ka lija visu dienu. Un man jau lietussargs nav, vai arī jaka ar kapuci, classic inglišmen. Vēl jau forši, ka pa ceļam uz pilsētu nepietika ar lietu, bet vienai mašīnai bija jāiebrauc peļķē un totāli jānošļakstina. Fun times!
Pilsētā sapirkos visu ko tik vajag un nevajag. ū, paskat, lietussargiem 70% atlaide, davai nopērkam betmenkreklu, sure brain, you so smart!
Un man prieks, ka es nopirku kaut kad posted notes, visa istaba nolīmēta ne tikai ar maniem padomiem priekš future me, bet arī dziļiem citātiem no tādiem šedevriem kā Step brothers un Arrested Development. Ko vēl es šodien darīju? Uztaisīju zirga aci un koku. Es noteikti būtu interesants cilvēks, ja pievērstos naroktiskajām substancēm.
Man bija Arrested Development maratons, kas diemžēl bija pilns ar Charlie Brown mirkļiem
bet bija arī viena laba sērija. Bet labāk tā nekā nekā. Ņemot vērā, ka man visi komēdijseriāli beigušies.
Nu, jā, tad bija mana nakts bibliotēkā. Mēs ar Lizeti tur rakstījām mūsu pēdējos darbus, pēdējā brīdī. Fun times. Nekad nebiju sagaidījusi saullēktu bibliotēkā. Naktī visi pārējiem studenti, kas arī mocījās, likās kā savējie, cīņu biedri. Jāsaka, ka mēs bijām aziātu ielenkumā un negribam jau lielīties, bet, jā, mēs pat dažus pārsitām. Sākām saprast, ka vajag saraut un iet mājās tad.
Tā bija mūsu mācīšanās nedēļa. Kad bija galadarbi jāraksta un tā. Bet mēs jau tik gudras, kas 3dienu izlēmām veltīt roudtripam uz Kembridžu [kā rezultātā bija nakts bibliotēkā, izrādās, ka viss ir te saistīts].
Teikšu tā- ļoti patika! Nu, ļoti, ļoti, ļoti, gribu vēl! Lai arī pats sākums nebija cerīgs, jo bija jāceļas superagri [8os, I KNOW!]. Laiks bija brrr un mācās uz lietu, mēs jau cerējām, ka Kembridžā būs savādāk, bet tās gandrīz 2h ceļā, kuru laikā lija, nekādas dižās cerības tomēr neraisīja. Un vēl man bija jāsēž aizmugurē pa vidu, like the worst seat ever. Un tad visi mani apsmēja, ka es aizmugurē sprādzējos. Un vai es neuzticoties šoferim, ko es pirmo reizi satiku tad, bet fakts, ka viņš no Austrijas, neradīja īpašu vēlmi uzticēties. Mums, kā jau īstiem tūristiem, nekāda plāna nebija. Labi, ka vismaz ceļu atradām līdz turienei. Un lai arī viss norādīja uz to, ka nebūs labi, bija tieši tik labi, cik nelabi likās, ka būs. Es vēl nezinu, kad iznāks mana filozofijas grāmata.
Bet tur tik forši! Nu, nereāli! Ja man likās, ka te brauc daudzi ar riteņiem, tad tur tāda sajūta, ka visi brauc ar riteņiem. Centrs, kur apkārt visas koledžas un baznīcas, vecās ieliņas, mazie veikaliņi, mīlīgas kafejnīciņas, skatlogi ar gleznām un visādiem smukiem brīnumiem. Tik forši! Tā atmosfēra! Man tik ļoti patika. Un tur muzeji un parki, upīte, laiviņas, tūristi un studenti. Viss tādā gaumīgā mučkulī, overwhelming. Man žēl, ka mēs tikai paspējām vienu muzeju izstaigāt, jo tur visi jau 16:30 vērās ciet. Būtu ātrāk zinājuši, būtu, būtu visus. Bet paspējām ar laiviņu izbraukt, kur gids vadāja un stāstīja par visām universitātes koledžām un vēsturi. 2. vietā ir Kebridža, otrajā. Es nezinu, ja tas nav iespaidīgi, bet man liekas pat vairāk kā iespaidīgi. Un mēs tur izložņājām arī koledžu telpas, kur nepiederošām personām aizliegts, bet mēs centāmies kā studenti blend in. Bija grūti, jo tieši viņiem bija eksāmenu periods un tāds tukšs. Un tad tu iedomājie, ka pa to pašu ceļu Ņūtons un Darvins staigājis un tā sirreāli. Vēl jau tur kaudze ar super slaveniem absolventiem, tā snobiski jau tas gids stāstīja un domāju gan, bet viņi to var atļauties. Atceroties, cik tur forši, visas sajūtas atgriezušās. Vienīgi vecākajā baznīcas ēkā bija eesh. Iegājām iekšā, jo mēs tur visur mēģinājām iekšā tikt. Un tur man reāli nepatika, nezinu, kas tur noticis bija iepriekš, bet nekas labs. Parasti, kad es ieeju vecās ēkās un pilīs, tad tāda vēstures dvesma jūtama un tu sāc domāt, kas tur noticis un viss liekas fascinējošs. Tur bija tā, ka liekas, ka tevi tūlīt nospiedīs tie augstie griesti, es tur izgāju ārā ļoti ātri. Šī tā baznīca [ok, tomēr šī nav tā, bet šajā mēs arī bijām]. Ok, now this is the evil church
Kad ar laivu braucām, saulīte spīdēja un bija ļoti ideāls laiks. Pēc tam saule turpināja spīdēt un pačilojām parkā, jo muzeji bija ciet. Sēdējām zālītē, blakus ūdentiņš, pīlītes, laiviņas, miers. Nu, feini. Un ja tas nebija jauki, tad es nezinu, kas ir!
Un vēl man visu laiku tur bija jādungo Ziemassvētku dziesmas, sākumā man visi bruka virsū, vēlāk paši dungoja un es biju uzvarējusi. Un kamēr mēs izgājām cauri kaut kādam tirdziņam, es arī dungoju un iesāku melodiju [es gan nedomāju, ka es tik skaļi dungoju], bet pārdevēja pabeidza manu melodiju. Tas arī bija jauki. Viss tur bija jauki, ja būtu bijis vairāk laika, tad būtu vēl jaukāk. Bet tā noteikti ir vieta, kur gribu atgriezties.
Es vairs neatceros, kas bija pēdējais, ko es te rakstīju. ā, ok, tātad neko.
Man nepatīk debesis ārā, tātad pērkoņainas izskatās. Es jau negribu piesaukt, bet es vēl neesmu šeit dzirdējusi pērkonu! Es nezinu, kāpēc es tā izaicinu lemteni tagad. Badass!
Tātad sākšu ar to, ka šodien, skatoties Ugunsgrēku [yes, that's still happening], atcerējos par garšīgajiem vitamīniem, kas bērnībā bija. Tādi krāsaini, augļu un bija tādās kā zāļu plāknsītēs. Un ne tie pretīgie no zvirbuļa par vanagu vitamīni, nē, šie bija tādi košļājami un garšīgi. Gribu tos tagad.
Vakar neko nedarīju vispār, lai arī ārā bija saulīte, bet es novēlu vainu uz vēju, nevis savu nereālo slinkumu. Šodien gribot negribot bija jāiet uz pilsētu, jo food un ūdens beidzies. Protams, ka lija visu dienu. Un man jau lietussargs nav, vai arī jaka ar kapuci, classic inglišmen. Vēl jau forši, ka pa ceļam uz pilsētu nepietika ar lietu, bet vienai mašīnai bija jāiebrauc peļķē un totāli jānošļakstina. Fun times!
Pilsētā sapirkos visu ko tik vajag un nevajag. ū, paskat, lietussargiem 70% atlaide, davai nopērkam betmenkreklu, sure brain, you so smart!
Un man prieks, ka es nopirku kaut kad posted notes, visa istaba nolīmēta ne tikai ar maniem padomiem priekš future me, bet arī dziļiem citātiem no tādiem šedevriem kā Step brothers un Arrested Development. Ko vēl es šodien darīju? Uztaisīju zirga aci un koku. Es noteikti būtu interesants cilvēks, ja pievērstos naroktiskajām substancēm.
Man bija Arrested Development maratons, kas diemžēl bija pilns ar Charlie Brown mirkļiem
bet bija arī viena laba sērija. Bet labāk tā nekā nekā. Ņemot vērā, ka man visi komēdijseriāli beigušies.
Nu, jā, tad bija mana nakts bibliotēkā. Mēs ar Lizeti tur rakstījām mūsu pēdējos darbus, pēdējā brīdī. Fun times. Nekad nebiju sagaidījusi saullēktu bibliotēkā. Naktī visi pārējiem studenti, kas arī mocījās, likās kā savējie, cīņu biedri. Jāsaka, ka mēs bijām aziātu ielenkumā un negribam jau lielīties, bet, jā, mēs pat dažus pārsitām. Sākām saprast, ka vajag saraut un iet mājās tad.
Tā bija mūsu mācīšanās nedēļa. Kad bija galadarbi jāraksta un tā. Bet mēs jau tik gudras, kas 3dienu izlēmām veltīt roudtripam uz Kembridžu [kā rezultātā bija nakts bibliotēkā, izrādās, ka viss ir te saistīts].
Teikšu tā- ļoti patika! Nu, ļoti, ļoti, ļoti, gribu vēl! Lai arī pats sākums nebija cerīgs, jo bija jāceļas superagri [8os, I KNOW!]. Laiks bija brrr un mācās uz lietu, mēs jau cerējām, ka Kembridžā būs savādāk, bet tās gandrīz 2h ceļā, kuru laikā lija, nekādas dižās cerības tomēr neraisīja. Un vēl man bija jāsēž aizmugurē pa vidu, like the worst seat ever. Un tad visi mani apsmēja, ka es aizmugurē sprādzējos. Un vai es neuzticoties šoferim, ko es pirmo reizi satiku tad, bet fakts, ka viņš no Austrijas, neradīja īpašu vēlmi uzticēties. Mums, kā jau īstiem tūristiem, nekāda plāna nebija. Labi, ka vismaz ceļu atradām līdz turienei. Un lai arī viss norādīja uz to, ka nebūs labi, bija tieši tik labi, cik nelabi likās, ka būs. Es vēl nezinu, kad iznāks mana filozofijas grāmata.
Bet tur tik forši! Nu, nereāli! Ja man likās, ka te brauc daudzi ar riteņiem, tad tur tāda sajūta, ka visi brauc ar riteņiem. Centrs, kur apkārt visas koledžas un baznīcas, vecās ieliņas, mazie veikaliņi, mīlīgas kafejnīciņas, skatlogi ar gleznām un visādiem smukiem brīnumiem. Tik forši! Tā atmosfēra! Man tik ļoti patika. Un tur muzeji un parki, upīte, laiviņas, tūristi un studenti. Viss tādā gaumīgā mučkulī, overwhelming. Man žēl, ka mēs tikai paspējām vienu muzeju izstaigāt, jo tur visi jau 16:30 vērās ciet. Būtu ātrāk zinājuši, būtu, būtu visus. Bet paspējām ar laiviņu izbraukt, kur gids vadāja un stāstīja par visām universitātes koledžām un vēsturi. 2. vietā ir Kebridža, otrajā. Es nezinu, ja tas nav iespaidīgi, bet man liekas pat vairāk kā iespaidīgi. Un mēs tur izložņājām arī koledžu telpas, kur nepiederošām personām aizliegts, bet mēs centāmies kā studenti blend in. Bija grūti, jo tieši viņiem bija eksāmenu periods un tāds tukšs. Un tad tu iedomājie, ka pa to pašu ceļu Ņūtons un Darvins staigājis un tā sirreāli. Vēl jau tur kaudze ar super slaveniem absolventiem, tā snobiski jau tas gids stāstīja un domāju gan, bet viņi to var atļauties. Atceroties, cik tur forši, visas sajūtas atgriezušās. Vienīgi vecākajā baznīcas ēkā bija eesh. Iegājām iekšā, jo mēs tur visur mēģinājām iekšā tikt. Un tur man reāli nepatika, nezinu, kas tur noticis bija iepriekš, bet nekas labs. Parasti, kad es ieeju vecās ēkās un pilīs, tad tāda vēstures dvesma jūtama un tu sāc domāt, kas tur noticis un viss liekas fascinējošs. Tur bija tā, ka liekas, ka tevi tūlīt nospiedīs tie augstie griesti, es tur izgāju ārā ļoti ātri. Šī tā baznīca [ok, tomēr šī nav tā, bet šajā mēs arī bijām]. Ok, now this is the evil church
Kad ar laivu braucām, saulīte spīdēja un bija ļoti ideāls laiks. Pēc tam saule turpināja spīdēt un pačilojām parkā, jo muzeji bija ciet. Sēdējām zālītē, blakus ūdentiņš, pīlītes, laiviņas, miers. Nu, feini. Un ja tas nebija jauki, tad es nezinu, kas ir!
Un vēl man visu laiku tur bija jādungo Ziemassvētku dziesmas, sākumā man visi bruka virsū, vēlāk paši dungoja un es biju uzvarējusi. Un kamēr mēs izgājām cauri kaut kādam tirdziņam, es arī dungoju un iesāku melodiju [es gan nedomāju, ka es tik skaļi dungoju], bet pārdevēja pabeidza manu melodiju. Tas arī bija jauki. Viss tur bija jauki, ja būtu bijis vairāk laika, tad būtu vēl jaukāk. Bet tā noteikti ir vieta, kur gribu atgriezties.
2013. gada 26. maijs
Pirms miedziņa.
Man nāk miedziņš, bet man gribējās arī te kaut ko uzrakstīt. Labi, man ir konkrēts stāsts. Un tas stāsts ir no manas bērnības. Ņemot vērā, ka es neatceros gandrīz neko un droši vien es drīz aizmirsīšu arī pēdējās atmiņas no savas bērnības. Es jau aizmirsu where I was going with the beginning of that previous sentence.
Tātad. Tas bija laikā, kad man bija grūtības palikt nomodā ilgāk par pulkstens 10.
Es biju augšā pie omas un es gribēju skatīties Ghostbuster ļoti, ļoti. Bet to filmu rādīja vēlu [kādos 10 vai 11]. Un es atceros, kā es mēģināju turēties pretī miegam. Un es sagaidīju filmu un filma bija super awesome. No rīta izrādījās, ka es nesagaidīju, bet nosapņoju to filmu. Cik forši ir tas? Un ne jau es sapņoju, ka es noskatījos, nē, es redzēju visu filmu, spokus un ķērājus un visu ko es acīmredzot gaidīju no tās filmas.
Un kādu dienu es jums pastāstīšu, kā man gāja Kembridžā un par all nighter bibliotēkā. Bet tagad es pastāstīšu, how excited es esmu par Arrested Development! Very!
Un es noskatījos Friday night diner, kas ir tik smieklīgs britu seriāls! Un nākošā sezona ir 2014. gadā. Yep.
-Where did you learn Chinese?
- Japan!
Tātad. Tas bija laikā, kad man bija grūtības palikt nomodā ilgāk par pulkstens 10.
Es biju augšā pie omas un es gribēju skatīties Ghostbuster ļoti, ļoti. Bet to filmu rādīja vēlu [kādos 10 vai 11]. Un es atceros, kā es mēģināju turēties pretī miegam. Un es sagaidīju filmu un filma bija super awesome. No rīta izrādījās, ka es nesagaidīju, bet nosapņoju to filmu. Cik forši ir tas? Un ne jau es sapņoju, ka es noskatījos, nē, es redzēju visu filmu, spokus un ķērājus un visu ko es acīmredzot gaidīju no tās filmas.
Un kādu dienu es jums pastāstīšu, kā man gāja Kembridžā un par all nighter bibliotēkā. Bet tagad es pastāstīšu, how excited es esmu par Arrested Development! Very!
Un es noskatījos Friday night diner, kas ir tik smieklīgs britu seriāls! Un nākošā sezona ir 2014. gadā. Yep.
-Where did you learn Chinese?
- Japan!
2013. gada 23. maijs
2013. gada 21. maijs
Brīnumu laiks!
Es nekad nebiju redzējusi bibliotēkā tik daudz cilvēku pēc pulkstens 23. Manai aizstāvībai- es nekad nebiju bijusi bibliotēkā pēc pulkstens 23. Šodien es biju. Un rīt es būšu. Un ja tikpat laba procrastination turpināsies, tad arī aizparīt un dienu pēc tam un ja es šitā turpināšu es kritīšu depresijā!
Oh, library, kpc tu neesi vaļā visu nakti?
Un pa ceļam uz kojām man palidoja garām sikspārnis. Fun times!
Oh, library, kpc tu neesi vaļā visu nakti?
Un pa ceļam uz kojām man palidoja garām sikspārnis. Fun times!
2013. gada 18. maijs
Slinkā govs.
Nē, to es ne par sevi. Bet kā slinka govs atšķiras no parastas govs? Ko dara čakla govs? Jā, šādi un vēl tādi jautājumi manā galvā, tā kā es tikai jūs glābju no tā visa ar bloga nerakstīšanu. Pateiksieties man vēlāk!
Tātad sākšu ar to, kas notika pirms mēneša, kad ir gandrīz pēdējais ieraksts veikts. Tātad! Nu, jā, naivie cilvēki, es taču neatceros, ko es vakar darīju, kur nu vēl pirms mēneša. Un ja tu neatceries, ka mana atmiņa ir the worst, tad jāsaka- welcome to the club! Jo es to saku tik bieži, ka tā ir vienīgā lieta, ko es atceros.
Bet būtībā nekā interesanta nav. Ā, izrādās, ka te jāmācās! Kurš to būtu domājis?
Vēl palikuši 2 darbi un 2 eksāmeni un tad viss. Tā kā visu nākošo nedēļu atkal pavadīšu bibliotēkā. Te tā traki, ka visiem finals, tpc tur ir ļoti ekskluzīvi. Bija man arī vilšanās, kad es aizeju tur, bet man nav vietiņa, kur sēdēt. Grūti izskaidrot, cik sirreāla sajūta pārņem, kad tu izmisīgi klīsti pa bibliotēkas stāviem un mēģini atrast vienu brīvu vietiņu, kur piemesties un ļaut smadzenēm beidzot kaut kaut ko noderīgu padarīt. Es nemāku savā istabā mācīties, man te ir too much distractions.
Bet ko nu par tādiem niekiem kā mācības runāsim. Ir daudz svarīgākas lietas notikušas- The Office is over! This is it, it is so done! The end. Es jau zināju, ka būs jāraud. Jo c'mon, tas ir manā seriālu top3 un es esmu tik daudz reižu redzējusi, vismaz sērijas ar Maiklu. Tātad spoileri, ja kāds nelaimīgais iemaldījies un pamanījies tik tālu izlasīt. Bet pārējie var droši izlaist šo paragrāfu, jo te būs tikai par ofisu. Liena, es pieņemu, ka tu esi tagad vienīgā lasītāja. Sarma vēl varbūt. Anyway, lai rīt labi skrienas maratonā! Un es gribu tās švammes, tikai nelietotas. Ok, here we go! Lai arī pēdējā ofisa sezona bija diezgan sad un nebija salīdzināma ar iepriekšējām, šī pēdējā sērija bija laba. Protams, ka pirms pašas pēdējās sērijas bija retrospect sērija, kas parasti māk uz cilvēka nostaļģiju spēlēt un jau iebāž kaklā kamolu tā, ka pēdējai sērijai atliek tikai mazliet iebakstīt vēderā, lai asaras ietu pa gaisu. Taču tik jauki klausīties visus aktierus un Ricky Gervais, kā viņi stāsta par seriālu. Un rāda visus klipiņus un tu visus tos klipiņus zini no galvas, jo viņi malači un salikuši tur bija pārsvarā visu no vecajām labajām sērijām, kur Maikls bija. Pietrūka tas, ka Steve Carell nekomentēja neko un tāpēc bija liels pārsteigums, kad Maikls uzradās pēdējā sērijā! Man bija tiešam skaļš- āāā! Un asaras acis, lai arī viņš tur bija uz nepilnu minūti, bet tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Bija arī tādi storylines, kas man nepatika, bet tā kā visā visumā bija ļoti jauki un sirsnīgi, tas nesabojāja sēriju. Piemēram, Erin's mother and father, Kelly un Ryan varēja saprast, bet fakts, ka to bērnu atstāja un Nelly viņu tā kā piesavinājās, jā, jā, var jau saprast, ka tie tādi bezatbildīgi un Nelly gribēja adoptēt, bet tas robežojās ar creepy. Man patika, ka Meredith sūdzējās, ka nerādīja, ka viņa priekš PhD studējusi un visu dzeršanu uz "hei, it was college". Bija jauki, ka Stenlijs bija tik priecīgs, ka pensijā var iet. Vēl joprojām katra Stenlija prieka izpausme liek man smaidīt. Dwight un Jims draudzība bija so sweet. Un, jā, tur viss tik ļoti pozitīvi visiem beidzās un bija super cheesy, bet visi tie varoņi tik ļoti iemīlēti, ka neko citu nemaz negribējās viņiem novēlēt. Un beigās, kur viņi runā, eesh, mana salvešu paciņa dabūja trūkties šīs sērijas laikā, kā teica Dwight- "nostalgia is truly one of the great human weaknesses...second only to the neck". Žēl, ka beidzies, pietrūks visi šie varoņi, bet, ņemot vērā, cik pēdējā sezona bija vāja, labi vien ir. Bittersweet. Tagad kad The Office un Friends are officially over, atliek tikai gaidīt Arrested Development jauno sezonu! Un, protams, Endija vārdi palika atmiņā "I wish there was a way to know you're in the good old days before you've actually left them".
Btw, banana stand bija Londonā, es to nezināju, uzzināju tikai pēc tam, kad jau bija aizceļojis atpakaļ uz usa. So sad. Ja jūs domājat, ka es nebūtu mērojusi 3h autobusā tikai, lai tiktu pie banana stand, you know nothing, John Snow!
Te bija domāts paragrāfs, kur stāstīts par kaut ko no manas dzīves un tādā garā, bet. [kurš tā beidz teikumus?] Ņemot vērā, cik ļoti es par ofisu atkal safanojos, es novērsīšos no rakstīšanas un vēlreiz noskatīšos pēdējo sēriju.
Ā, jā, es gribēju vēl pažēloties, ok, tam vienmēr laiks ir. Tātad šodien ir mammai dzimšanas diena un viņi cep dārzā šašliku un ēd visādus garšīgus labumus + ir silts viņiem Ventspilī. Un ir muzeju nakts, manas dāmas iet skatīties filmu ar Leonardo DiCaprio un pēc tam uz spēļu vakaru, kā arī ir Eirovīzija, kur var judge the hell out of everyone! Un tas viss, protams, notiek back in my motherland. Viss, kas man patīk! Nu, labi, Eurovision es varu arī te judge, bet that's not the same.
Ok, last episode of The Office again!
Tātad sākšu ar to, kas notika pirms mēneša, kad ir gandrīz pēdējais ieraksts veikts. Tātad! Nu, jā, naivie cilvēki, es taču neatceros, ko es vakar darīju, kur nu vēl pirms mēneša. Un ja tu neatceries, ka mana atmiņa ir the worst, tad jāsaka- welcome to the club! Jo es to saku tik bieži, ka tā ir vienīgā lieta, ko es atceros.
Bet būtībā nekā interesanta nav. Ā, izrādās, ka te jāmācās! Kurš to būtu domājis?
Vēl palikuši 2 darbi un 2 eksāmeni un tad viss. Tā kā visu nākošo nedēļu atkal pavadīšu bibliotēkā. Te tā traki, ka visiem finals, tpc tur ir ļoti ekskluzīvi. Bija man arī vilšanās, kad es aizeju tur, bet man nav vietiņa, kur sēdēt. Grūti izskaidrot, cik sirreāla sajūta pārņem, kad tu izmisīgi klīsti pa bibliotēkas stāviem un mēģini atrast vienu brīvu vietiņu, kur piemesties un ļaut smadzenēm beidzot kaut kaut ko noderīgu padarīt. Es nemāku savā istabā mācīties, man te ir too much distractions.
Bet ko nu par tādiem niekiem kā mācības runāsim. Ir daudz svarīgākas lietas notikušas- The Office is over! This is it, it is so done! The end. Es jau zināju, ka būs jāraud. Jo c'mon, tas ir manā seriālu top3 un es esmu tik daudz reižu redzējusi, vismaz sērijas ar Maiklu. Tātad spoileri, ja kāds nelaimīgais iemaldījies un pamanījies tik tālu izlasīt. Bet pārējie var droši izlaist šo paragrāfu, jo te būs tikai par ofisu. Liena, es pieņemu, ka tu esi tagad vienīgā lasītāja. Sarma vēl varbūt. Anyway, lai rīt labi skrienas maratonā! Un es gribu tās švammes, tikai nelietotas. Ok, here we go! Lai arī pēdējā ofisa sezona bija diezgan sad un nebija salīdzināma ar iepriekšējām, šī pēdējā sērija bija laba. Protams, ka pirms pašas pēdējās sērijas bija retrospect sērija, kas parasti māk uz cilvēka nostaļģiju spēlēt un jau iebāž kaklā kamolu tā, ka pēdējai sērijai atliek tikai mazliet iebakstīt vēderā, lai asaras ietu pa gaisu. Taču tik jauki klausīties visus aktierus un Ricky Gervais, kā viņi stāsta par seriālu. Un rāda visus klipiņus un tu visus tos klipiņus zini no galvas, jo viņi malači un salikuši tur bija pārsvarā visu no vecajām labajām sērijām, kur Maikls bija. Pietrūka tas, ka Steve Carell nekomentēja neko un tāpēc bija liels pārsteigums, kad Maikls uzradās pēdējā sērijā! Man bija tiešam skaļš- āāā! Un asaras acis, lai arī viņš tur bija uz nepilnu minūti, bet tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Bija arī tādi storylines, kas man nepatika, bet tā kā visā visumā bija ļoti jauki un sirsnīgi, tas nesabojāja sēriju. Piemēram, Erin's mother and father, Kelly un Ryan varēja saprast, bet fakts, ka to bērnu atstāja un Nelly viņu tā kā piesavinājās, jā, jā, var jau saprast, ka tie tādi bezatbildīgi un Nelly gribēja adoptēt, bet tas robežojās ar creepy. Man patika, ka Meredith sūdzējās, ka nerādīja, ka viņa priekš PhD studējusi un visu dzeršanu uz "hei, it was college". Bija jauki, ka Stenlijs bija tik priecīgs, ka pensijā var iet. Vēl joprojām katra Stenlija prieka izpausme liek man smaidīt. Dwight un Jims draudzība bija so sweet. Un, jā, tur viss tik ļoti pozitīvi visiem beidzās un bija super cheesy, bet visi tie varoņi tik ļoti iemīlēti, ka neko citu nemaz negribējās viņiem novēlēt. Un beigās, kur viņi runā, eesh, mana salvešu paciņa dabūja trūkties šīs sērijas laikā, kā teica Dwight- "nostalgia is truly one of the great human weaknesses...second only to the neck". Žēl, ka beidzies, pietrūks visi šie varoņi, bet, ņemot vērā, cik pēdējā sezona bija vāja, labi vien ir. Bittersweet. Tagad kad The Office un Friends are officially over, atliek tikai gaidīt Arrested Development jauno sezonu! Un, protams, Endija vārdi palika atmiņā "I wish there was a way to know you're in the good old days before you've actually left them".
Btw, banana stand bija Londonā, es to nezināju, uzzināju tikai pēc tam, kad jau bija aizceļojis atpakaļ uz usa. So sad. Ja jūs domājat, ka es nebūtu mērojusi 3h autobusā tikai, lai tiktu pie banana stand, you know nothing, John Snow!
Te bija domāts paragrāfs, kur stāstīts par kaut ko no manas dzīves un tādā garā, bet. [kurš tā beidz teikumus?] Ņemot vērā, cik ļoti es par ofisu atkal safanojos, es novērsīšos no rakstīšanas un vēlreiz noskatīšos pēdējo sēriju.
Ā, jā, es gribēju vēl pažēloties, ok, tam vienmēr laiks ir. Tātad šodien ir mammai dzimšanas diena un viņi cep dārzā šašliku un ēd visādus garšīgus labumus + ir silts viņiem Ventspilī. Un ir muzeju nakts, manas dāmas iet skatīties filmu ar Leonardo DiCaprio un pēc tam uz spēļu vakaru, kā arī ir Eirovīzija, kur var judge the hell out of everyone! Un tas viss, protams, notiek back in my motherland. Viss, kas man patīk! Nu, labi, Eurovision es varu arī te judge, bet that's not the same.
Ok, last episode of The Office again!
2013. gada 17. aprīlis
Tā tā tā
Es esmu saņēmusies kaut ko uzrakstīt. Ņemot vērā, ka es tā arī nepabeidzu savu stāstu par Londonu un internacionālajām vakariņām, oh, well. Netiks pabeigts arī, neko neatceros vairs. Šajā laikā bija arī 4 nedēļu pavasara brīvlaiks, ko pavadīju pie māsām Jansonēm. Un tā kā viss kaut cik interesantais jau ir sen bijis un aizmirsts, tad sākšu ar autobusstāstu. Tie taču vienmēr aizraujoši, nē, tas nebija īstais vārds, oh, well. Tātad es braucu uz atpakaļ uz kojām caur Londonu. No Līvas uz Londonu jābrauc 7h, kas jau ir jautri un tad vēl 3h no Londonas līdz Loughborough. Turpceļā jau nekas, bija vēl Jansones un tā. Atpakaļ es viena pati. Mans autobuss bija 2:45, jā, protams, ka naktī. Nu, neko. Smuks 2stāvīgais busiņš, es tieku pašā priekšā otrajā stāvā, kopā mēs 8 cilvēki pa visu busu, kamēr nav pārējie salasījušies. Smuki iekārtojos, uzlieku jauku mūziku, iekārtojos ērti un aidā, 7h priekšā un tad ap3h vēl jāpakavē laiciņš Londonā, jo nākošais autobuss ir 12:30. Protams, ka es esmu tik veiksmīga, ka autobuss ir saplīsi jau pirms sācis braukt. Kā? Nē, nopietni? Kā var saplīst autobuss, ja nav vēl no vietas izkustējies? Kā tad viņš tika līdz pieturai, tika aizstumts vai? Mums saka, ka jāgaida aizvietotājautobuss, kas atbrauc pēc 2h. Nu, labi, ne gluži 2h, atbauca tieši 5os. Tāpēc sanāk, ka es vēl ilgāk tajā autobusā nīku. Atbrauc vienstāvīgs autobuss, sakāpjam visi iekšā, mēģinām iekārtoties. O, beidzot iekārtojies? Ideāli, tagad kāp ārā un ej uz nākošo autobusu, jo šis izrādās aizveda tik līdz nākošajai pilsētai. O, forši, 2stāvīgais busiņš, gribi sēdēt tur, kur tu jau biji sasapņojusies sēdēt pirms tam? Protams, ka tur ir aizņemts, jo šis autobuss jau ved pasažierus. Neko, atradu brīvu vietu un tā tur pavadīju visu ceļu līdz Londonai, pa pusei aizmigusi pa pusei nē. Un kā cilvēks, kas neguļ autobusā, tas ir rādītājs, cik es biju nogurusi no tā visa, jo es tur ik pa laikam atslēdzos. Sākumā es vēl nervozēju, vai nenokavēšu savu autobusu, kas 12:30, bet beigās jau man bija diezgan vienalga, ka tik mani aizved vismaz līdz Londonai. Un nepagāja ne 12h, tikai 10, un biju jau Londonā. 12 mēs iebraucām, tā vietā, lai paspētu paēst brokastis un mazliet pačillot, vienīgais, ko paspēju izdarīt- aiziet uz labierīcībām, kas nebija īpaši labas. Un tad nākošais autobuss bija klāt un 3h likās kā 5min, un man braukt cauri Londonai, tā forši kaut kā.
Ap 16 biju savā pilsētā, kur iegādājos pārtikas minimumu, jo man jau tā bija somas un bija vēl 30min jāiet līdz kojām. Ievēlos kojās un skatos, ka internets neiet, so fun times.
Sākusies atkal skoliņa, šodien gan brīvdiena. Vakar bijām uz itāļu rezidenci, kur mums ēst taisīja un bija domāts karaoki dziedāt, neviens īsti nedziedāja karaoki gan. Bija akustiskā mūzika un tad vienu brīdi Bohemian Rhapsody sāka dziedāties, yes, yes. Spēlējām alkoholpong, kur neviens nevarēja bumbiņu trāpīt, tāpēc pārmaiņas pēc visi priecājās, kad pretinieku komanda trāpīja. Ja es tā padomāju, visi baigie alkoholiķi man te apkārt. Pēc tam paspēlējām vēl vienu drinking game, kas daudz efektīvāka un nākošreiz sāksim ar to. Ap kādiem 4iem šodien biju mājā, bet tas nekas, jo man šodien brīvdiena, varēšu izgulēties. Nooot. Aizeju pēc 4iem gulēt, kaut ko baigi sapņoju par Deschanels māsām un Peacocks veikalu, dzirdu tādu skaņu, visu laiku pīkst un skaļi, es pa miegam nesaprotu, kas notiek. Pamostos, skatos telefonu, nē, nav modinātājs, fire alarm un ir 6:20. Jā, 6:20 no rīta. Skaidrs, izmēģina fire alarms, pirms brīvlaika vairākās citās kojās šitā pat viņi mocīja cilvēkus un es priecājos, ka man nebija bijuši šitādi joki. Nu, neko, uzvilku savas antidepresijas bikses, kedas un mēteli un sekoju saviem gaiteņbiedriem ārā, kur mums ir tas tikšanās punkts.Citi nabagi nebija pat paspējuši normāli saģērbties, bija pat viens plikām kājām.Un tad mums bija jāatzīmējas un jāgaida, kad varēsim iet atpakaļ iekšā. Kādas 10min bija jāpagaida un varējām iet atpakaļ. Fun times, fun times! Bet nopietni, sešos no rīta?
Tagad jau kafija izdzerta, tāpat jūtos galīgi neizgulējusies, bet vismaz nav hangover! Tas brīnums un patīkams brīnums.
Par ko es vēl varētu pasūdzēties? Par to, ka šodien neviens seriāliņš nav. Un Game of Thrones jaunā sezona, pēc grāmatu lasīšanas, liekas tik vienkāršota un uh, I ruined the magic ar tām grāmatām.
Labi, man apnika jau. Vajag uz pilsētu iet, bet slinkums kustēties. Es brīžiem nesaprotu, kā es vispār funkcionēju.
Līdz ar pavasari aizvien grūtāk uzturēties ārā, lai miljons skrējēju nemestu savu veselīgo dzīvesveidu tev acīs, nopietni, man viņi izraisa. Kā es jau kaut kad teicu, ka es gribētu būt cat pusher, kas ir tieši tas pēc kā tas izklausās. Varbūt it doesn't make any sense, bet tā ka es to saku, tad savā ziņā it does. Nu, lūk, pirms es tiktu paaugstināta par cat pusher, es noteikti būtu runner pusher, mazliet smagāks darbs, bet noteikti man nestu lielāku gandarījumu. Lai gan ir viena skrējēju grupa, kas man patīk, tie ir tie, kas skrien tā kā striniņas un ceļ tās kājas tik augstu gaisā, striniņas var skriet. Man viņus gribas noķert un palaist mežā brīvībā, run, Bambi, run for your life!
So there you go, tā man te iet/neiet.
Ap 16 biju savā pilsētā, kur iegādājos pārtikas minimumu, jo man jau tā bija somas un bija vēl 30min jāiet līdz kojām. Ievēlos kojās un skatos, ka internets neiet, so fun times.
Sākusies atkal skoliņa, šodien gan brīvdiena. Vakar bijām uz itāļu rezidenci, kur mums ēst taisīja un bija domāts karaoki dziedāt, neviens īsti nedziedāja karaoki gan. Bija akustiskā mūzika un tad vienu brīdi Bohemian Rhapsody sāka dziedāties, yes, yes. Spēlējām alkoholpong, kur neviens nevarēja bumbiņu trāpīt, tāpēc pārmaiņas pēc visi priecājās, kad pretinieku komanda trāpīja. Ja es tā padomāju, visi baigie alkoholiķi man te apkārt. Pēc tam paspēlējām vēl vienu drinking game, kas daudz efektīvāka un nākošreiz sāksim ar to. Ap kādiem 4iem šodien biju mājā, bet tas nekas, jo man šodien brīvdiena, varēšu izgulēties. Nooot. Aizeju pēc 4iem gulēt, kaut ko baigi sapņoju par Deschanels māsām un Peacocks veikalu, dzirdu tādu skaņu, visu laiku pīkst un skaļi, es pa miegam nesaprotu, kas notiek. Pamostos, skatos telefonu, nē, nav modinātājs, fire alarm un ir 6:20. Jā, 6:20 no rīta. Skaidrs, izmēģina fire alarms, pirms brīvlaika vairākās citās kojās šitā pat viņi mocīja cilvēkus un es priecājos, ka man nebija bijuši šitādi joki. Nu, neko, uzvilku savas antidepresijas bikses, kedas un mēteli un sekoju saviem gaiteņbiedriem ārā, kur mums ir tas tikšanās punkts.Citi nabagi nebija pat paspējuši normāli saģērbties, bija pat viens plikām kājām.Un tad mums bija jāatzīmējas un jāgaida, kad varēsim iet atpakaļ iekšā. Kādas 10min bija jāpagaida un varējām iet atpakaļ. Fun times, fun times! Bet nopietni, sešos no rīta?
Tagad jau kafija izdzerta, tāpat jūtos galīgi neizgulējusies, bet vismaz nav hangover! Tas brīnums un patīkams brīnums.
Par ko es vēl varētu pasūdzēties? Par to, ka šodien neviens seriāliņš nav. Un Game of Thrones jaunā sezona, pēc grāmatu lasīšanas, liekas tik vienkāršota un uh, I ruined the magic ar tām grāmatām.
Labi, man apnika jau. Vajag uz pilsētu iet, bet slinkums kustēties. Es brīžiem nesaprotu, kā es vispār funkcionēju.
Līdz ar pavasari aizvien grūtāk uzturēties ārā, lai miljons skrējēju nemestu savu veselīgo dzīvesveidu tev acīs, nopietni, man viņi izraisa. Kā es jau kaut kad teicu, ka es gribētu būt cat pusher, kas ir tieši tas pēc kā tas izklausās. Varbūt it doesn't make any sense, bet tā ka es to saku, tad savā ziņā it does. Nu, lūk, pirms es tiktu paaugstināta par cat pusher, es noteikti būtu runner pusher, mazliet smagāks darbs, bet noteikti man nestu lielāku gandarījumu. Lai gan ir viena skrējēju grupa, kas man patīk, tie ir tie, kas skrien tā kā striniņas un ceļ tās kājas tik augstu gaisā, striniņas var skriet. Man viņus gribas noķert un palaist mežā brīvībā, run, Bambi, run for your life!
So there you go, tā man te iet/neiet.
2013. gada 15. aprīlis
2013. gada 10. marts
Dinner party
I don't care what they say, I just want to eat. Which I realize is a lot to ask for... at a dinner party.
Jup, jup, tas ir no manas pirmās The Office sērijas, ko es jebkad esmu redzējusi. Es vienkārši gribēju nosaukt blogu tā, jo es te stāstīšu par dinner party. Bet tas beidzās ar to, ka esmu iekš officequotes un galvā skatos sēriju. Why am I the way that I am? I hate so much of the things that I choose to be. Un, jā, atkal the office citāts. Labi, laikam jāpaskatās Ofiss un jādabū šis out of my sistem, because it's too hard. Yeah, yeah, that's what she said!
Bet es pastāstīšu par to ļoti creepy atgadījumu, kas šonakt notika. Es eju gulēt, ielienu gultā, protams, ka skatos friends pirms aizmigšanas. Jūtu, ka miegu ciet, aiztaisu datoru. Pēc kāda laika es pamostos un pie spoguļa istabā deg gaisma. Un man tāds- what the hell? How did that happen? Man tik ļoti miegs nāk! Pieceļos, izslēdzu to gaismu, iekrītu atpakaļ gultā. Normāli cilvēki jau būtu gulējuši tālāk un tā. Bet mēs runājam par mani. Es jūtu, ka es miegu ciet un viss kārtībā, bet, nē, man sāk dažādas idejas galvā maisīties par to gaismu. Un es jūtu, kā miega vilciens aizvien tālāk un tālāk brauc, bet es palieku uz vietas. Protams, kā jau Following cienītājai, pirmā doma- sērijveida slepkava. Un naktī skapis neliekas tik noderīgs kā dienā. Kā potenciālajam upurim, es te domāju. Tad, kā Ugunsgrēka skatītājai, uzpeld variants par mēnesserdzību. Tad cenšos sevi nomierināt, ka es neizslēdzu gaismu un man vienkārši ir tik slikta atmiņa, bet tas noved mani pie dažādu mentālu problēmu izveidošanos. Nākošā doma jau tiek pārcelta nākošajā līmenī- paranormālajā līmenī. Tiek šķetinātas dažādas spoku un poltergeistu teorijas, dažādi mistiski nāves gadījumi šajā istabiņā un tā tālāk. Būtībā šajā punktā es esmu freaked out. Bet interesanti, ka arī miegs ir atgriezies un šajā brīdī man ir vienalga, kas mani nogalina, es tikai gribu gulēt. Bet drošības pēc pārvelku galvai pāri segu, kas mani aizsargās no visa.
The end.
Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem, lai arī kā gribētos, ka šeit būtu exaggeration- nav.
Jup, jup, tas ir no manas pirmās The Office sērijas, ko es jebkad esmu redzējusi. Es vienkārši gribēju nosaukt blogu tā, jo es te stāstīšu par dinner party. Bet tas beidzās ar to, ka esmu iekš officequotes un galvā skatos sēriju. Why am I the way that I am? I hate so much of the things that I choose to be. Un, jā, atkal the office citāts. Labi, laikam jāpaskatās Ofiss un jādabū šis out of my sistem, because it's too hard. Yeah, yeah, that's what she said!
Bet es pastāstīšu par to ļoti creepy atgadījumu, kas šonakt notika. Es eju gulēt, ielienu gultā, protams, ka skatos friends pirms aizmigšanas. Jūtu, ka miegu ciet, aiztaisu datoru. Pēc kāda laika es pamostos un pie spoguļa istabā deg gaisma. Un man tāds- what the hell? How did that happen? Man tik ļoti miegs nāk! Pieceļos, izslēdzu to gaismu, iekrītu atpakaļ gultā. Normāli cilvēki jau būtu gulējuši tālāk un tā. Bet mēs runājam par mani. Es jūtu, ka es miegu ciet un viss kārtībā, bet, nē, man sāk dažādas idejas galvā maisīties par to gaismu. Un es jūtu, kā miega vilciens aizvien tālāk un tālāk brauc, bet es palieku uz vietas. Protams, kā jau Following cienītājai, pirmā doma- sērijveida slepkava. Un naktī skapis neliekas tik noderīgs kā dienā. Kā potenciālajam upurim, es te domāju. Tad, kā Ugunsgrēka skatītājai, uzpeld variants par mēnesserdzību. Tad cenšos sevi nomierināt, ka es neizslēdzu gaismu un man vienkārši ir tik slikta atmiņa, bet tas noved mani pie dažādu mentālu problēmu izveidošanos. Nākošā doma jau tiek pārcelta nākošajā līmenī- paranormālajā līmenī. Tiek šķetinātas dažādas spoku un poltergeistu teorijas, dažādi mistiski nāves gadījumi šajā istabiņā un tā tālāk. Būtībā šajā punktā es esmu freaked out. Bet interesanti, ka arī miegs ir atgriezies un šajā brīdī man ir vienalga, kas mani nogalina, es tikai gribu gulēt. Bet drošības pēc pārvelku galvai pāri segu, kas mani aizsargās no visa.
The end.
Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem, lai arī kā gribētos, ka šeit būtu exaggeration- nav.
2013. gada 5. marts
London, baby! part1
Sākumā es domāju, ka šis būs kaitinoši un mani ceļabiedri mani gribēs nemitīgi sist. Bet izrādījās, ka šī frāze iepatikās visiem un bija tāds kā ceļojuma moto. London, baby!
Un tagad es nevaru izdomāt, iet man uz dušu vai rakstīt šito. Hmm. Un tagad jūs varat minēt, biju vai nē?
Tālāk par London, baby! Mēs 4 erasmus studenti- 2 latvietes, 2metrīgs vācietis un austrietis. Devāmies ceļojumā 1. martā. 12 mums bija autobuss. Jau sākums bija tīri interesants. Well, you will be the judge of that. Mēs aizejam uz pieturu, kuru mums austrietis bija izskaitļojis. Bet neviens nebija īsti drošs, jo tā tāda kā parasta autobusa pietura pie veikala. Oh, well. Esam 10min iepriekš kā jābūt. Gaidam, gaidam. Autobusa kā nav tā nav. Jau 12. Nekāda rosība. Sākam jau mazliet nervozēt. Mūsu tehniskie vīrieši ar saviem smartphoniem jau ņemas kā traki, skatās ceļus un mēģina iztrekot busu un ko tik vēl ne. It kā esam vietā īstajā. Jau 12:10, 12:15, mani joki ar "there is the bus" netiek pieklājīgi novērtēti, tiek izteikti draudi manai veselībai, 12:20, vēl nav autobuss. Bet vietā esam pareizajā, jo blakus 3 puikiņi arī gaidīja autobusu uz Londonu. Beidzot parādās autobuss 12:22. Varam sākt ceļojumu, autobuss normāls, piesprādzēties visiem vajag, jūtos lieliski. Tieku pie loga un gaidu skaistu britu ainavu. Neko vairāk par pāris aitām nesagaidīju, tikai šoseja un visādi gigantiskas būves un smagās mašīnas. Esam Londonā 3:10 ar visu to, ka nokavējās tik ilgi busiņš. ā, un kavēja busiņš, jo viņam mainīja priekšējo stiklu. Un jāpiemin, ka vadītājs izskatījās pēc male model.
Nonācām in London, baby! Mēģinājām tikt skaidrībā ar metro sistēmu un ceļu līdz mūsu hostelim. Es nekad nebiju ar metro braukusi un man patika. Bija forši, ja neskaita, ka mēs tieši trāpījāmies pīķa stundā un bija superdaudz cilvēku. Ļoti ātrs veids kā pārvietoties pa pilsētu, I approve, viņi drīkst turpināt pārvietoties ar metro. Tikām līdz hostelim, nolikām mantiņas, dabūju savu vietu pirmajā stāvā. Mums bija 2 2stāvīgās gultas istabā, spogulis, izlietne, 2 plaukti, ko es nevarēju aizniegt, logs un 4 plaukti, kas slēdzās ar mūsu room key card un taisīja smieklīgas skaņas. Un protams, ka kāds atstāja savu key card plauktiņā un aiztaisīja ciet. Un, nē, par brīnumu tā nebiju es. Lai gan es biju atstājusi iekšā, bet bija vaļā durtiņas, ātri izņēmu ārā. Izpētījām mūsu hosteli un omg, kpc neviens nav nobildējis to koridoru! F that, vnk tik ļoti The Shining! Nu, nē, kāpēc nav?! Lai gan man vēl nav vācieša bildes, jācer, ka viņam varbūt būs. Moving on, gājām apskatīt mūsu hosteļa apkārtni un paēst. Paēdām, bet nevarējām atrast normālu british pub un izdomājām, ka brauksim tuvāk centram.
Labi, šodienai pietiks, es piekusu un man miedziņš nāk. Rīt agrais rīts un man gribas paskatīties seriāliņus.
2013. gada 1. marts
Ui.
Ups, kaut kā pārāk sen nekas nav rakstīts. Parasti jau tas būtu tā normāli, bet daži interesanti notikumi ir bijuši tomēr manā dzīvē. Labi, interesanti varbūt ir oversell.
Sliktās ziņas- mana atmiņa nav uzlabojusies. Es jau kopš Oskariem mēģinu atcerēties vienu dziesmu, kas ir it kā klasiska, bet tajā pašā laikā who knows. Un es pat nevarētu uzzīmēt. Lai gan kaut kur man tajā galvā tā ir, i can feel it. Un iedomājies, cik neērti tev tagad mēle mutē stāv. Yeah, you are welcome! Šito es vakar pirms aizmigšanas iedomājos, not the best thing to do. Un tad izdomāju, ka šis būs jāpasaka naktī maniem Londonas biedriem, kad mēs gulēsim. Kāds ļaunums manī! Šonakt slikti gulēju, nevarēju aizmigt un tad ap kādiem 2, mans kaimiņš un vēl kas tur atnāca no ballītes, klubiņa vai kur nu viņi bija. Labākais tas, ka viņi tik skaļi runā un klauvējas pie viena cita nabaga, kurš bija aizmidzis un nevarēja viņus ielaist iekšā. Protams, ka viņi ieradās, kad es jau biju gandrīz iemigusi, savādāk jau nemēdz būt. Un viņi tik skaļi, ka man tas atkal jāuzsver. Tur jau daļa aizlasās prom, kad mans aizsienaskaimiņš izdomā, ka skatīsies friends. Oh, well, nekas nav pret to, viņš skaļi uzliek un es dzirdu visu, kas man palīdz iemigt. Tāpat es bieži lieku friends pirms gulētiešanas, vai kad ēdu, kad zīmēju, kad sēžu, kad gribu kaut ko paskatīties, kad vajag fonā kaut ko, kad gatavoju un tādā garā. Ā, jā, mani sauc Elza un man patīk Friends! Skatījās viņš sēriju, kur Reičela pateica tēvam, ka viņa stāvoklī. Man patīk, ka es varu atpazīt sēriju pēc viena teikuma, ko dzirdu. The end.
Here I go again on my own nebija tā labākā dziesma, ko klausīties, kad mēģini kaut ko rakstīt! Damn it, un Don't stop believing noteikti nav labs turpinājums! Oh, well, nav brīnums, ka es visu laiku novirzos no temata. Vēlviens iemesls varētu būt arī tas, ka man nav temata.
Mani puķu bērni paaugušies, i'm so proud! Es tik daudz esmu veltījusi tiem savu laiku, atnesot no veikala un aplejot to vienu reizi. Chumbo un Lady smuki aug, bet Mr. Wolter kaut kā nepumpuro.
Jā, oskarus skatījos tiešraidē, kas te gāja līdz 5iem rītā. Fun times, ja neskaita, ka vidus daļa bija tik garlaicīga un too much singing. Bet man patik kā Sets vadīja, man vairāk atgādināja golden globes, nevis fancy pants oskarus. Argo bija paredzams, lai gan turēju visus īkšķus par Django, tā tomēr man vislabāk patika. Un Tarantino ir vienkārši too cool. Ir tādi cilvēki uz ko tu apskaties un saproti, ka tu viņus savā ziņā ienīsti, lai gan tam nav nekāda racionāla izskaidrojuma, manā gadījumā Bradley Cooper un Robert Pattinson. Es nezinu kāpēc. Cooper liekas samērā jēdzīgs intervijās, bet katru reizi, kad es viņu ieraugu, man gribas viņam iesist. Un tad ir tādi cilvēki kā Tarantino, ko tu ieraugi un vienīgais, ko tu vari teikt Abeda vārdiem- cool cool cool cool.
Bija arī oficiālā erasmus/international ballīte, kas bija samērā cool, ja neņem vērā briesmīgo mūziku. Un ar briesmīgu mūziku es domāju dance/house/tuc tuc/es nezinu, kas tas skaitās, bet kaut kā tā. Bet nekas, tas netraucēja man iemācīt running man un sprinkler vienam korejietim, kas man mācīja arī kaut kādu deju, kas iekļāva daudz kāju kustību un bija diezgan līdzīga līnijdejai, lai gan nebija tā domāts. Vēl no tā, ko atceros no tā vakara [jo tas bija pārāk sen, nevis tas otrs iemesls, ko jūs domājat!]. ā, bija smieklīgi dzirdēt kā amerikānis mēģina izrunāt manu uzvārdu, vispār nebija tik traki. Tad, oh, how the tables turned, man bija jāmēģina izrunāt viņa uzvārds, kas izrādās bija reāli polisks un arī nebija viegli izrunājams. Un iemācījos arī handshake like a bro. Vakars ievilkās līdz 4iem rītā, kas nebija the best idea, jo nākošajā rītā bija 10 lekcijas. Bija samērā briesmīgi.
Tad mums bija izbrauciens ar tvaika lokomatīvi. Jā, jā, tādu kā Ventspilī. Tikai tādu, kur var smuki iesēsties dīvāniņā un kas brauc uz citām pilētām un ciemiem. Mēs aizbraucām līdz Rothley, kas kādas 9jūdzes no mūsu pilsētiņas. Atpakaļ devāmies ar kājiņām. Sākumā bijām 9 cilvēki, 4 itāļi, 2 latvietes, 2 somi un austrietis. Bet itāļi sabijās no "aukstuma" un nekāpa mūsu pieturā ārā, bet brauca līdz citai pilsētai, lai izbaudītu izsmalcināto mcdonalds virtuvi šajā pilsētā.
Pārgājiens bija cool. Ļoti smieklīgs un dubļains. Vienu brīdi pat bija krusa un slapjš sniegs.
Un pēc 10 stundām es turpinu rakstīt šo blogu. Oi. Laiks skrien ātri, kad tu esi es. Biju pusdienās, sarunājām par rītdienu! LONDON BABY! Tad bija smuka saulīte un es devos vienītī pastaigā. Aizgāju līdz centriņam, nopirku džemperi, kolu un superawesome art grāmatu. Tad atnācu, klausījos http://8tracks.com/myrahahmad/classical-peace, lasīju grāmatu un jutos classy as fuck. Tad man gribējās pagleznot, bet iedvesma nenāca. Noskatījos visus seriālus un vecās ofisa sērijas, uzēdu sieru, nomazgājos un here i am! Tikko iegāju tvnetā un atkal jau par to zirga gaļu. I don't get it, ko viņi tur ņemas. Zirgs jau nu galīgi nav tas trakākais, kas varētu būt/ir konservos un citos gaļas izstrādājumos. C'mon! Un ņemot vērā, ka daža laba gaļa vispār nav gaļa, nē, tas arī viss, ko šajā jautājumā gribēju teikt.
Tātad, pārgājiens. Jā, bija briesmīgs laiks un ceļi bija neizbrienami, visur dubļi un peļķes un mums visiem smukas kediņas kājās. Bija smieklīgi. Un atkal bija jālec sētām un žogiem pāri. Es te 2 pārgājienu laikā esmu pārkāpusi vairāk žogiem pāri nekā pēdējo 10 gadu laikā.
Varbūt pie tā vainīga arī šokolādes kūka, ko uzēdām pirms iešanas Rothley pieturā, damn, tā bija labum labā šokolādes kūka. Bija sugar rush pēc tam. Pa ceļam bija arī poniji un mazu vilcienu pilsētiņa, smukas mājas un tā. Te vēl viena kolāža.
Bijām reāli saguruši, noslēdzām gājienu krodziņā, kur bija garšīgi chips, jo frī tie īsti nebija. Un let's be british, people!
Pēc tam dienā, kas bija svētdiena. Bija domāts vēl viens pārgājiens, kur mani ceļabiedri teicās, ka nepiedalīsies, jo saguruši un tā. Es jau devos. Lai gan tas bija pirms oskariem un vienu brīdi man bija doma aiziet uz maķīti, paņem food, gulēt siltā istabiņā, ēst un skatīties neredzētās oskarfilmas. Bet Sarma mani pārliecināja, ka jāiet. Nu, es viņai liku mani pārliecināt. Tā nu es devos pārgājienā ar 18 nezināmiem, tikai redzētiem cilvēkiem, vējā, sniegā un aukstumā. Bija tikpat jautri, cik izklausās. Pirmkārt jau aizgājām pa nepareizo ceļu, jo neviens īsti nezināja, kur jāiet. Tāpēc sanāca 2h garš ceļš tikai līdz pašam kalnam un tur uzkāpjot, nevienam vairs nebija spēka un gribēšanas iet tās takas. Un ātri meklējām īsāku ceļu mājup. Vismaz sapazinos ar jauniem cilvēkiem. Iepazinos ar vienu meiteni no kanādas. Un kā noskaidrojās, viņa dzīvo ekstra laipno kanādiešu provincē un viņai briti liekas ne īpaši pieklājīgi. Es viņai ieteicu aizbraukt uz lv un paskatīties, cik laipni cilvēki tur ir. Lai gan viņa jau tik laipna, ka neko sliktu nepateiktu. Tad pārrunāju filmas ar vienu indiešu čali, kas skatās labas filmas, bet sliktus seriālus. Un mēģināju parunāt ar meiteni no Itālijas, kas ļoti slikti runāja angliski un es neko nesapratu, ko viņa mēģina pateikt un viņa man piedevām tik ļoti daudz ko mēģināja pateikt. Bija very awkward. Lai gan neviens neko īpaši nesaprata no viņas, tikai vēl viens čalis un meitene, kas arī no itālijas.
Hm, vairāk neatceros, ko es gribēju teikt. Un miedziņš uznācis, kā arī jāsakārto soma, labi, ka saraksts gatavs jau sen. Jā, to es arī darīju, sataisīju sarakstu! LONDON BABY! Excited? Hell yeah!
Hei ho!
Sliktās ziņas- mana atmiņa nav uzlabojusies. Es jau kopš Oskariem mēģinu atcerēties vienu dziesmu, kas ir it kā klasiska, bet tajā pašā laikā who knows. Un es pat nevarētu uzzīmēt. Lai gan kaut kur man tajā galvā tā ir, i can feel it. Un iedomājies, cik neērti tev tagad mēle mutē stāv. Yeah, you are welcome! Šito es vakar pirms aizmigšanas iedomājos, not the best thing to do. Un tad izdomāju, ka šis būs jāpasaka naktī maniem Londonas biedriem, kad mēs gulēsim. Kāds ļaunums manī! Šonakt slikti gulēju, nevarēju aizmigt un tad ap kādiem 2, mans kaimiņš un vēl kas tur atnāca no ballītes, klubiņa vai kur nu viņi bija. Labākais tas, ka viņi tik skaļi runā un klauvējas pie viena cita nabaga, kurš bija aizmidzis un nevarēja viņus ielaist iekšā. Protams, ka viņi ieradās, kad es jau biju gandrīz iemigusi, savādāk jau nemēdz būt. Un viņi tik skaļi, ka man tas atkal jāuzsver. Tur jau daļa aizlasās prom, kad mans aizsienaskaimiņš izdomā, ka skatīsies friends. Oh, well, nekas nav pret to, viņš skaļi uzliek un es dzirdu visu, kas man palīdz iemigt. Tāpat es bieži lieku friends pirms gulētiešanas, vai kad ēdu, kad zīmēju, kad sēžu, kad gribu kaut ko paskatīties, kad vajag fonā kaut ko, kad gatavoju un tādā garā. Ā, jā, mani sauc Elza un man patīk Friends! Skatījās viņš sēriju, kur Reičela pateica tēvam, ka viņa stāvoklī. Man patīk, ka es varu atpazīt sēriju pēc viena teikuma, ko dzirdu. The end.
Here I go again on my own nebija tā labākā dziesma, ko klausīties, kad mēģini kaut ko rakstīt! Damn it, un Don't stop believing noteikti nav labs turpinājums! Oh, well, nav brīnums, ka es visu laiku novirzos no temata. Vēlviens iemesls varētu būt arī tas, ka man nav temata.
Mani puķu bērni paaugušies, i'm so proud! Es tik daudz esmu veltījusi tiem savu laiku, atnesot no veikala un aplejot to vienu reizi. Chumbo un Lady smuki aug, bet Mr. Wolter kaut kā nepumpuro.
Jā, oskarus skatījos tiešraidē, kas te gāja līdz 5iem rītā. Fun times, ja neskaita, ka vidus daļa bija tik garlaicīga un too much singing. Bet man patik kā Sets vadīja, man vairāk atgādināja golden globes, nevis fancy pants oskarus. Argo bija paredzams, lai gan turēju visus īkšķus par Django, tā tomēr man vislabāk patika. Un Tarantino ir vienkārši too cool. Ir tādi cilvēki uz ko tu apskaties un saproti, ka tu viņus savā ziņā ienīsti, lai gan tam nav nekāda racionāla izskaidrojuma, manā gadījumā Bradley Cooper un Robert Pattinson. Es nezinu kāpēc. Cooper liekas samērā jēdzīgs intervijās, bet katru reizi, kad es viņu ieraugu, man gribas viņam iesist. Un tad ir tādi cilvēki kā Tarantino, ko tu ieraugi un vienīgais, ko tu vari teikt Abeda vārdiem- cool cool cool cool.
Bija arī oficiālā erasmus/international ballīte, kas bija samērā cool, ja neņem vērā briesmīgo mūziku. Un ar briesmīgu mūziku es domāju dance/house/tuc tuc/es nezinu, kas tas skaitās, bet kaut kā tā. Bet nekas, tas netraucēja man iemācīt running man un sprinkler vienam korejietim, kas man mācīja arī kaut kādu deju, kas iekļāva daudz kāju kustību un bija diezgan līdzīga līnijdejai, lai gan nebija tā domāts. Vēl no tā, ko atceros no tā vakara [jo tas bija pārāk sen, nevis tas otrs iemesls, ko jūs domājat!]. ā, bija smieklīgi dzirdēt kā amerikānis mēģina izrunāt manu uzvārdu, vispār nebija tik traki. Tad, oh, how the tables turned, man bija jāmēģina izrunāt viņa uzvārds, kas izrādās bija reāli polisks un arī nebija viegli izrunājams. Un iemācījos arī handshake like a bro. Vakars ievilkās līdz 4iem rītā, kas nebija the best idea, jo nākošajā rītā bija 10 lekcijas. Bija samērā briesmīgi.
Tad mums bija izbrauciens ar tvaika lokomatīvi. Jā, jā, tādu kā Ventspilī. Tikai tādu, kur var smuki iesēsties dīvāniņā un kas brauc uz citām pilētām un ciemiem. Mēs aizbraucām līdz Rothley, kas kādas 9jūdzes no mūsu pilsētiņas. Atpakaļ devāmies ar kājiņām. Sākumā bijām 9 cilvēki, 4 itāļi, 2 latvietes, 2 somi un austrietis. Bet itāļi sabijās no "aukstuma" un nekāpa mūsu pieturā ārā, bet brauca līdz citai pilsētai, lai izbaudītu izsmalcināto mcdonalds virtuvi šajā pilsētā.
 |
| Ritenis ir tik labs, vilciens arī kaut kur fonā ir, bet who cares. |
Pārgājiens bija cool. Ļoti smieklīgs un dubļains. Vienu brīdi pat bija krusa un slapjš sniegs.
Un pēc 10 stundām es turpinu rakstīt šo blogu. Oi. Laiks skrien ātri, kad tu esi es. Biju pusdienās, sarunājām par rītdienu! LONDON BABY! Tad bija smuka saulīte un es devos vienītī pastaigā. Aizgāju līdz centriņam, nopirku džemperi, kolu un superawesome art grāmatu. Tad atnācu, klausījos http://8tracks.com/myrahahmad/classical-peace, lasīju grāmatu un jutos classy as fuck. Tad man gribējās pagleznot, bet iedvesma nenāca. Noskatījos visus seriālus un vecās ofisa sērijas, uzēdu sieru, nomazgājos un here i am! Tikko iegāju tvnetā un atkal jau par to zirga gaļu. I don't get it, ko viņi tur ņemas. Zirgs jau nu galīgi nav tas trakākais, kas varētu būt/ir konservos un citos gaļas izstrādājumos. C'mon! Un ņemot vērā, ka daža laba gaļa vispār nav gaļa, nē, tas arī viss, ko šajā jautājumā gribēju teikt.
 |
| Dažas dubļu bildes. Bija atkal jālien pāri visādām sētām. |
Varbūt pie tā vainīga arī šokolādes kūka, ko uzēdām pirms iešanas Rothley pieturā, damn, tā bija labum labā šokolādes kūka. Bija sugar rush pēc tam. Pa ceļam bija arī poniji un mazu vilcienu pilsētiņa, smukas mājas un tā. Te vēl viena kolāža.Bijām reāli saguruši, noslēdzām gājienu krodziņā, kur bija garšīgi chips, jo frī tie īsti nebija. Un let's be british, people!
Pēc tam dienā, kas bija svētdiena. Bija domāts vēl viens pārgājiens, kur mani ceļabiedri teicās, ka nepiedalīsies, jo saguruši un tā. Es jau devos. Lai gan tas bija pirms oskariem un vienu brīdi man bija doma aiziet uz maķīti, paņem food, gulēt siltā istabiņā, ēst un skatīties neredzētās oskarfilmas. Bet Sarma mani pārliecināja, ka jāiet. Nu, es viņai liku mani pārliecināt. Tā nu es devos pārgājienā ar 18 nezināmiem, tikai redzētiem cilvēkiem, vējā, sniegā un aukstumā. Bija tikpat jautri, cik izklausās. Pirmkārt jau aizgājām pa nepareizo ceļu, jo neviens īsti nezināja, kur jāiet. Tāpēc sanāca 2h garš ceļš tikai līdz pašam kalnam un tur uzkāpjot, nevienam vairs nebija spēka un gribēšanas iet tās takas. Un ātri meklējām īsāku ceļu mājup. Vismaz sapazinos ar jauniem cilvēkiem. Iepazinos ar vienu meiteni no kanādas. Un kā noskaidrojās, viņa dzīvo ekstra laipno kanādiešu provincē un viņai briti liekas ne īpaši pieklājīgi. Es viņai ieteicu aizbraukt uz lv un paskatīties, cik laipni cilvēki tur ir. Lai gan viņa jau tik laipna, ka neko sliktu nepateiktu. Tad pārrunāju filmas ar vienu indiešu čali, kas skatās labas filmas, bet sliktus seriālus. Un mēģināju parunāt ar meiteni no Itālijas, kas ļoti slikti runāja angliski un es neko nesapratu, ko viņa mēģina pateikt un viņa man piedevām tik ļoti daudz ko mēģināja pateikt. Bija very awkward. Lai gan neviens neko īpaši nesaprata no viņas, tikai vēl viens čalis un meitene, kas arī no itālijas.
 |
| Kaut kas no bākas, kas pāri palicis, kalnā tas. |
Hei ho!
2013. gada 17. februāris
Temple of Venus
Labi. Tātad, sākām iet, iet, daudz british māju, ļoti fluffy kaķis!!!!!, māja, māja, žogs, žogs, strupceļš, lielceļš.
 |
| Tad šitā bilde. |
 |
| Tad šitā, kur tuvojos krustojumam un steidzinu pārējos, jo zaļais. |
 |
| Tad kaut kādā veidā šitāda bilde tapa. |
 |
| Te es māju. I'm very polite! |
 |
| Tur sarkanais deg, lai arī spīd saulīte un izskatās, ka zaļais. |
 |
| Vienu brīdi mums sāka likties, ka esam kaut kādās lamatās un tiksim ieslēgti mūs mēģinās nomedīt. |
 |
| Ceļā uz templi, very excited. Visiem rokā fočīgie. |
Sāka palikt siltāks! Saulīte parādās. Also templis. Kurš ir reāli pļavā.
Un ceļš kalnā, prieks par pavasarīgo laiciņu un saulīti!
 |
| Too slow, you are not going to Paris! |
 |
| Žogs, žogs, žogs. Tuvāk netikām. |
Uzkāpjam kalnā, bet jauks žogs ap templi un ciet. Tā kā vilšanās, jo šis bija tuvākais, cik tam varēja piekļūt.
Tālāk izdomājām, ka iesim tik taisni uz priekšu, jo google maps mums teica, ka tur var iziet pa tādu kā aplīti uz pilsētu, lai nebūtu jāiet pa to pašu ceļu atpakaļ. Un laiks bija tik smuks, ka visi bijām par. Un tad tur bija lauks, kurš bija vienkārši zirnekļu tīklos ietīts un saule spīdēja un vējš uzpūta un visi tie zirnekļtīkli tik smuki kustējās visu laiku. Grūti aprakstīt, vēl grūtāk nofotorgafēt, tāpēc ieteicu visiem to take a mental picture and save it forever. I did.
Tālāk gājām un bija putni daudz. Vismaz ļoti dziedāja, bet visi no mums aizmuka un nevienu neredzējām. Nu, vienu. Kurš bija miris un ļoti dīvaini kokā uzdūries. Yes, you are welcome for that image! Bet kā kompensāciju, lūk, mīlīgs beee. Vienu brīdi man palika bail, jo mēs, kā jau nopietni augstākās izglītības saņēmēji, sākām runāt aitiņvalodā un viņas visas sastinga un vnk sāka uz mums skatīties un iet tuvāk žogam. Un šitiem bija ragi, lai arī aita ir vienkārši staigājošs mākoņdzīvnieks, man bija bail. Classic.
Tālāk bija ūdenstilptne un saulīte. Also to visu pavadīja sajūta, ka mēs tūlīt kādai mājai pagalmā ieiesim un ar to mūsu ceļš beigsies. Jo sāka vairāk atgādināt laukus un mājas parādījās. Cilvēku gan nebija nekur.
 |
| Gandrīz civilizācija, bet tomēr neviena cilvēka. |
Mums jau sāk likties, ka esam sētā iekšā. Jo tālāk mūs sagaida traktori un visādi citādi pričindāļi. Un mistiski dubļi.
 |
| Un tur normāla siena kaudze |
Nu, pasaki, ka nav biedējoši, ka viņš tā visu laiku vēro. Un vēl fakts, ka mēs bijām strupceļā, jo vārti bija ciet. Bet atpakaļ jau neiesim. Leksim tik pāri. Sure, why not!
Tā, nu, lecām pāri. Smieklīgākais tas, ka tieši tad, kad mēs kāpām pāri, brauca 2 riteņbraucēji, kas bija pirmie cilvēki, ko mēs pa visu to laiku tur redzējām. Labi gan, ka viņi bija brīvības pusē, nevis lauku sētā.
 |
| So that happened. |
Pēc lēciena pār sētu mums priekšā bija šis nemaz ne creepy, bet noteikti creepy ceļš. Kur pāris riteņbraucēji pabrauca mums pretī un mēs sapratām, ka esam uz pareizā ceļa. Un bija tik smieklīgi, kad mūsu 2 metrīgais vācietis, gribēdams blend in, sāka sveicināt pirmo riteņbraucēju un iznāca tas super creepy un smieklīgi, ka grūti bija izsmiet. Nabaga riteņbraucējs un viņa mazā meitiņa, scared for life.
 |
| Šis ir tas ceļš. |
Veiksmīgi tikām līdz uni un tad izdomājām, ka jāiet uz veikalu. Jo man vajadzēja ūdeni un maizi, kā arī tunci, jo visu dienu sapņoju par tiem garšīgajiem tunča salātiņiem. Bijām tā jau nostaigājušies, bet tā kā mani kontrolē vēders, aizgāju uz tālo veikalu. Un lielākais fail, atnākot mājās, sāku smērēt maizītes, un izrādās, ka tas nav pareizais tuncis. Lai gan arī labi garšo, bet that's not the same!
Un man kājiņas piekusušas, miedziņš nāk un vari ofišal iet gulēt, jo ir vēls! Jeij!
Abonēt:
Ziņas (Atom)