Vecā gada pārskats.

* * *

Nav bijis tas labākais, bet arī ne sliktākais.

* * *

Things happened and things will happen.


Uz šīs dziļdomīgās nots arī beigšu. Jaunais gads nekad nav bijis man sirdij tuvs.

Damn it, Ance!

Šorīt tu izslēdzi man tv ārā ar lielo pogu, nevis pulti. Tagad, kad pirms miedziņa gribu ieslēgt tv, man jākāpj ārā no gultas [!!!!!!!!!!!] un tas jāieslēdz ar pogu [like some god damn caveman]!

šovakar.

Pozitīvai noskaņai un depresijas aizdzīšanai- silts kakao, cepumi un Stardust. ;]
Ar labvakaru!

We have all done it

Paskaties kāda migla!

Ar šiem vārdiem Žastīn tikko pārtrauca mūsu istabiņas mieru un klusumu. Un, jā, viņa bija aizmigusi un tie bija viņas pirmie vārdi. Un, nē, mēs tik ilgi neguļam, mēs neesam tik slinkas. Mēs vienkārši pus nakti negulējām [žastīn-visu nakti] un mācījāmies pēdējā brīdī, lūk, tik slinkas mēs esam!
Būtībā tāds saspringts laiciņš kojās, jo uzradušies visādi lielie darbi, kas esot bijuši jau no septembra uzdoti or smth. Pagaidām ar visu veiksmīgi tikts galā, pēdējais brīdis ir samērā labs stimuls un iedvesmas avots. Par brīnumu rīt nekāda deadline nav. Pilnīgi apmulsu, ka tik daudz brīvā laika.
Btw, nekāda migla ārā nav. Tā arī viņai teicām. Žastīn- "tad man acis miglojās" un aizmieg.
Drīz Maja ies uz lekciju. Būs garlaicīgi, varbūt sastādīšu kompāniju Žastīn un pagulēšu diendusu. Pēdējās dienās nav daudz gulēts.
Fun fact- visas dziesmas ir iespējams noņaudēt. Ik pa laikam uzbliežam kādu Z-svētku kaķu kori un apsmejam franču valodu. Tapa arī grandiozi plāni istabiņas dekorēšanai, nu, tādi episki. Bet ir mums lampiņas, kas darbojas 100 dažādos režīmos.
Blogieraksti top arvien retāk, par to jāpateicas Sarmai, kas man uzdāvināja milzīgo sapņu un tādā garā kladi 2.0. Lai gan es domāju, ka jūs iztiksiet bez detalizēta apraksta par to, kā es cepu kartupeļus ar olu un skatos jauno Top Chef.
Bija iedvesma, bet vairs nav. Gribas vairāk ēst. Ir piciņa un mūsu koju pārtikas krājumi pamazām izsīkuši. Jau 2 nedēļu mums nav eļļa, bet mēs noslēdzām paktu, ka šogad eļļa netiks pirkta. Tā kā turpiniet uzmanieties, kaimiņi!
Labi, jāpaskatās New girl un jāuzēd. Varbūt jāsaģērbjas mājas drēbēs. Vēl viens fun fact- man ir vienas bikses un viens krekls, kas ir rozā vai kur ir rozā krāsa, vēl no māsām Jansonēm dabūju nesen mīkstas rozā čības. Un šāds ir mans koju tērps. True story.
out.

Nu!

Jābeidz taču tie vēlie/agrie ieraksti.

Putns-barotava!

Un tagad, zin, visiem jāguļ!?

Britnijai 30! Anetei- gandrīz tikpat!

Ekspresija!

Tīnai Tērnerei šodien 72! Are you freaking kidding me? 72?
Bet ne par to ir šis stāsts. Šorīt 7os no rīta mani pamodināja pērkons! Are you freaking kidding me? Novembra beigās? Nepietiek jau ar trako vēju un lietu! Un, jā, pērkons novembrī ir 9832749823649 reizes creepier par vasaras pērkonu!
Vēl man jāuzraksta tas referāts socioloģijā uz trešdienu, biju ieplānojusi šodienu kā rakstīšanas dienu, bet kaut kā izskatās, ka nebūs.
Agrāk es devu priekšroku impresionismam un nesapratu ekspresionismu. Laiki mainās. Lai gan es joprojām ienīstu, kad filozofiju raksta ar "s".
Un ko es ar to gribu teikt- ja man neviens nedāvina kosmodisku un dormeo matraci, tad vismaz uzdāviniet man gleznu!
Un ar to es gribēju teikt, ka laiks iet ēst rosolu.

miljons kilometru

šodien nogāju miljons kilometrus. ienīstu pagaidām visus. tātad- nekā jauna.

Nogurums.

Jūtos it kā es būtu noskrējusi maratonu.
Tikko izpildīju dažus mājas darbiņus, kas bija iekrājušies. Tagad miers.
Šodien ar Aneti sarunājām iet uz ebreju muzeju. Sākšu ar to, ka satiku Aneti aka cilvēkuarneparocīgākosomupasaulē pie GC, kā jau ierasts mūsu kulturālajās, dvēseli bagātinošajās trešdienās. Un es [kā cilvēks, kas nepārzina nevienu ielu nekur nekad] saku- ved mani! Tā nu mēs ejam, es paspēju apsmiet viņas somu, priekšnieku, faktu, ka viņa saka pasta nevis makaroni un vēl visu ko, kad, opā, izrādās, ka mēs vienkārši tā random ejam, Anety mani nemaz neved uz ebreju muzeju, tas esot pavisam citā virzienā. Tā nu griežamies un ejam uz otru pusi. Ejam, ejam, te man [cilvēkam, kas nezina ielas un stuff] liekas, ka mēs ne tur ejam, jo skolas iela kaut kā nav tā pati maskavas iela, lai arī kā daži gribētu šos vārdus lietot kā sinonīmus. Stājamies atkal nost, A ar savu hipsterphone sameklē adresi, tiešām...nav maskavas iela. Bet mēs, ņemot vērā lemteņa iegribas, tomēr aizdevāmies uz Anetes adresi, lai apskatītos, ko viņa sajauca ar ebreju muzeju. Izrādās tas bija geto un holokausta muzejs. How fun! Un bija arī, mums kaut kā latviešiem netipiski, grūti atrast to dziļo latvju depresiju. Īpaši jau te kādam Schmi..khm, khm, laikam mazliet apsaldējos geto, kur visa ekspozīcija bija ārā! [brīva vieta stereotipiskam ebreju jokam.] Pēc tam staigājām pa centrāltirgu, kur visādi brīnumi, un grāmatnīcām. Tad sagaidījām Anci ar mūsu burvīgo biznesa plānu- Tesmeni un visiem burvīgajiem speciālpiedāvājumiem. Tad atkal gājām un gājām, tad bija "smirdz", tad bija kaut kas kaut kas "izrādes kā puķu vitrīnas" un tādā garā. Anete aizgāja nolieties ar kafiju, mēs ar Ancei aizgājām uz virtuļiem. Tad uz fancy galeriju rīga, kur vīlāmies, jo netikām uz jumta. Un tad atkal uz 8749237642 grāmatnīcām un tā. Gājām uz tramvaju, tieši mans brauca, paskrēju mazliet un tiku iekšā. Atnācu uz kojiņām un jutos it kā būtu noskrējusi maratonu, o, deja vu, nē, tikai pirmā ieraksta rindiņa.
Tā nu es te sēžu, izpildīju darbus un klausos jau vismaz 3h pēc kārtas vienu sigur ros dziesmu, tik jauki nomierina.
Vēl ilgi neesmu sūdzējusies, ka man mugura sāp. Sāp gan, jā. Un pamatīgi.
Labi, viss. Spēka izsīkums. out.

You are welcome!

11.11.11.

Nu, ja šis datums nav foršs, tad es nezinu kas ir!
Šodien, kā mēs visi zinām, ir svētku diena. Jā, man mīļākā aktiera un rakstnieka dzimšanas dieniņas! Woo-hoo!
Daudz laimes Leo un Vonnij!

Words.

Sākam. Braucu uz Rīgu pirmdien no rīta, klausos mūziku un domāju, ka sen nav redzēta kontrole šajos starppilsētu autobusos. Tev pietrūkst kontrole, Elza? Lūdzu! Pēc pāris desmit minūtēm iekāpj kontrole. Pie Talsiem [čau, Ance!]. Šodien braucu mājās no Rīgas, atkal kontrole. Laikam jāturpina pirkt tās autobusa biļetes tomēr būs. Vēl šodien notrāpijās forši, ka netiku sēdēt pie loga un ārā bija migla milzonīga. Visi gulēja, izņemot šoferi, kas aizdomīgi bieži pīpināja un strauji bremzēja, vismaz tas turēja mani nomodā.
Īsumā par šo nedēļu kojās- bija labi, kā jau parasti. Ēdām ģimeniskās vakariņas, skatījāmies savu iemīļoto latviešu seriālu, taisījām karsto ābolu dzērienu un klausījāmies miera mūziku,runājām par Ziemassvētkiem, lozējām secret santa [kas beidzās ar fail], kā arī centāmies 3dienas vakarā apēst visu, kas pa nedēļas nogali varētu sabojāties, jo visas šonedēļ pa mājiņām un tā.
Vēl visus rītus ceļos 7os un šorīt, kad skolā bija tikai 12:30 arī nevarēju izgulēties, paldies stāva kaimiņi!
Ar Anety 3dien bijām okupācijas muzejā. Kā mums tur gāja? Aizdomīgi jautri, ņemot vērā, ka tas ir okupācijas muzejs. Un cik gan depresīvi ir latvieši, jēziņ! Mums gan veicās atrast lietas, kas bija tajā nedepresīvajā galā- pilnpiena taloni, zeķes ar dekoratīvajiem ielāpiem, šaha figūriņas, plakāti un avīžu raksti. Un mēs tur bijām vairāk kā 1,5h. Pozitīvi. Pēc tam Anety mani kaut kur pa apli veda pa vecrīgu, nu, nezina viņa to vecrīgu, nezina! Pateicoties manam pilsētas pārzināšanas talantam, ātri tikām uz pareizā ceļa. Jā, tā es to atceros. Vēl Anety mani izveda mini ekskursijā pa savu mini fakultāti.
Un vēl smieklīgi bija, bet jau sen [pirms nedēļas], kad mans krustbērns ciemojās un viņš ienāk istabā un saka- suns ar degunu sūca man bikses! Nu, pasaki, ka nav comedically humorous! Šodien ļoti daudz izsaukuma zīmes!
Un New girl bija smieklīga sērija ar visu savu labāk melno vīriņš.
Tagad jānoskatās American Horror story jaunā sērija, vienīgi man bail. Naktī vēl neesmu skatījusies + dienā jau man tas pats sākums creeps me out.
Vēl mana mugura sāp katru dienu jau. Šodien vispār traki, vairāk gan pleci. Īpaši tagad, nevaru pat nosēdēt.
Lai beigtu uz patīkamākas nots, te būs->
[vecais]

[jaunākais]

.

Amir and Ben, why u so funny?
Un jauna sadaļa manā blogā-> p.s. jon lajoie drīzumā gaidāms wtf collective 3! yēīj!
Tagad gan viss, jo mana mugura un pleci mani nogalina, nevaru vairs pasēdēt.
out.

Pastaiga.

Šodien biju pastaigā. Šis ir priekš Slice. Tāds mums te rudens iekš lv.


Izbaroju pīlēm famfam size baltmaizi. Un vienu brīdi palika so creepy. Sēžu parkā, klausos mūziku, baroju pīles, cilvēku apkārt nav, visas pīles man apkārt, pēkšņi!, visas pīles stāv un skatās uz vienu pusi kādas 30 sekundes, paceļas spārnos un aizlido uz dīķi, tad sadalās divās komandās un katra aizpeld uz savu dīķa pusi. Un tie, kas pārzina Jūrmalas parku zina, ka plostiņa dīķim ir 2 laipiņas. Un tā tās pīles savās komandās stāv uz tām laipiņām. Un es sēžu viena ar baltmaizi uz soliņa. Metu, metu, metu to maizi, bet pilnīgs ignors no pīļu puses. Pēc kādas minūtes gan tās atgriezās pie manis. Bet bija tā dīvaini. Vēl bija brīdis, kad es pati sev atgādināju to trako lēdiju no home alone 2, kas viena parkā baložus baroja, kā arī vienu pavecāku kundzi, kas netālu no kojām baro baložus. Bet tad es sevi mierināju ar domu, ka pīles ir one step above baložiem. Es nezinu, kur es tādu putnu hierarhiju izrāvu, bet pie tādas pagaidām paliksim.





Pēc pīļu barošanas aizgāju līdz jūrai, kur nekā interesanta nebija. Nu, galīgi nekā. Nu, bija tikai biščiņ smukas debesis.



Un It's always sunny in Philadelphia bija tik laba sērija! Iesaku!
Piebeidzu Mad Men, gaidu jauno sezonu.

Šovakar un tā.

Sāku skatīties Mad men. Iepatikās. Tikko noskatījos pirmo sezonu. Kāpēc neviens neskatās Mad men? Man nav ar ko pārrunāt. Īpaši to [jā, te tālāk spoileris, ja kāds gribēs kādreiz skatīties], ka Pegijai piedzima bērns, par kuru viņa pati nemaz nenojauta. Tas tāds wtf moments bija. Un, šausmas, cik viņi tur var pīpēt! Skatoties vien man jau liekas, ka tūlīt dūmos nosmakšu. Pārējais viss forši. Man patīk.
Šovakar kaut kā garlaicīgi. Man kā cilvēkam, kas never miss a good chance to shut the hell up, gribējās parunāties, bet nevienam šodien nebija laika ar mani runāt. Nu, neko, tā gadās.

Hei.

It kā jau te būtu kaut kas jāieraksta, bet baigais slinkums.

Well that was interesting.

Stāvu koridorā pie spoguļa un apmēram minūti skatos kā ēdu ābolu. Tad attopos, ka es nesaprotu, kāpēc un ko es vispār meklēju koridorā. Well that's a first!

Ziņas.

Ja kaķis guļ uz avīzēm, bet tu sapnī redzi, ka tu skrien un skrien lielos gumijniekos. Sakars? Nē, te tāda nav. Vispār nesen Community radītājs citēja Vonnīti, forši kaut kā. Izcepu šodien siera kūku, vēl nezinu kā garšos. Vēl biju dusmīga šodien, jo smagumi jānes bija un vējš liels. Te nav domāts īsti blogieraksts, es te tikai pierakstu kaut ko. Vairs nav tā, kā bija jābūt sākumā. Out.

Bija tā.

Kārtējo reizi man ir slinkums rakstīt kaut ko.
Svētdien biju sēņot. Sēņotāji, sēņotāji, rītos ilgi neguliet.. Tā arī notika. Cēlos mazliet pēc astoņiem, lai gan aizgāju salīdzinoši vēlu gulēt, jo bija jāskatās visas iespējamās jaunās The Challenge epizodes [tagad man ir atkarība]. Par sēnēm. Es pat neatceros, kad pēdējo reizi es biju sēņot. Bet mežā forši. Sarma arī bija līdzi. Mežā visi sadalījāmies, katrs devās savā virzienā. Eju, eju, atrodu vienu gaileni, otru...un nekā. Pēc kāda laika, opā, pāris gailenes, bet, opā, nazis nav. Pirmajās minūtēs jau paspēju pazaudēt savu nazi. Es kā jau lemtenim ticīgs cilvēks, mēģinu iet un meklēt savu nazi, lai gan tas liekas diezgan brutāli, jo negāju jau pa taciņu un viss ir ar mētrām noaudzis and stuff. Eju turp, eju atkal atpakaļ, te no kalna skatos, jā, spīd kaut kas nazim līdzīgs. Hell yeah, atrodu nazi. Ir pagājušas vismaz 40min, esmu atradusi divas gailenītes, pazaudējusi un atradusi nazi. Manā redzeslaukā vairs nav neviens no savējiem, ieraugu dzeni. Esmu jau atmetusi ar roku atrast sēnes, tāpēc mēģinu piezagties dzenim, tas lidinās pa kokiem, es skrienu pakaļ. Esmu aizkūlusies sazin kur, bet katrā ziņā tur ir liels kalns un nogāzē spīd gailenes. Un ne vienkārši pāris gailenes, bet freakin' daudz gaileņu, vesela kaudze ar gailenēm. Tā nu es vienā vietā pielasu gandrīz visu spaini. Well, that was easy. Tā pastaigāju pa mežu, kur neviens nebija bijis, jo bija pilns ar sēnēm, es gan vācu tikai gailenes un baravikas, jo man ar savu ocd visas pārējās liekas indīgas. Samērā droši var justies mežā, ja tev ir rokā nazis, lai arī nezini uz kuru pusi iet. Vienu brīdi bija tā, ka tu pietupies pēc sēnes, piecelies un tad- no kuras puses es atnācu? Bet samērā veiksmīgi atradu ceļu atpakaļ pie mašīnas. Atpakaļceļā vēl pamanījos gandrīz pakrist aiz vienīgās, ne tārpu saēstās baravikas. Visā visumā- pozitīvi!
Tagad šīs dienas es guļu 12h un skatos The Challenge.
Pagājušajā naktī sapņoju, ka kopā ar gangy braucām ar riteņiem pa pļavu, kur bija gara zāle, bet tajā zālē gulēja govis. Un mēs braucām ar riteņiem pāri tām govīm, kas trāpījās pa ceļam. Tas bija pieminēšanas vērts. Vispār ļoti daudz sapņu vienā naktī.
Out.

I just don't get it.

Un te es domāju twitter. Jau kādu laiciņu esmu iepazinusi twittera pasauli, bet es joprojām neizprotu tā jēgu. Sākšu ar to, ka man nepietiek ar 140 rakstu zīmēm, c'mon. Jā, es varu pateikt, ka es tikko apskatījos pa labi, bet būsim godīgi, who gives a little rats ass about it? Katru reizi, kad es tur kaut ko ierakstu, es jūtos kā douchebag [Someone who has surpassed the levels of jerk and asshole, however not yet reached fucker or motherfucker.]. Un es pat nezinu kāpēc. Nē, zinu gan. Jo, ka man, sazin kāpēc, liekas, ka tas, ko es gribu pateikt ir pietiekami svarīgs, lai to paziņotu visai pasaulei. Lai gan patiesībā tas nav pat pieminēšanas vērts. Varbūt man vienkārši ir pārāk zema pašapziņa.
Varbūt vainīgs tas, ka man īsti neinteresē tas, ko kāds cits dara. Tu tikko nokasīji košļeni no kurpes, omg, you go, girl! Vai arī es esmu pārāk vecmodīga. Tas vien, ka man prasīja gandrīz 2gadus, lai pievienotos twitterim, droši vien ir rādītājs.
Iespējams, ka es twitteri uztveru pārāk nopietni. Taču būtu grūti to uztvert vēl nenopietnāk.
Katrā ziņā, i just don't get it. Un arvien biežāk man rodas jautājums- vai vispār vajag?
#thishappened

Oi.

Te tik sen nekas nav rakstīts. Un man arī slinkums tagad to darīt, bet, zinot cik man slikta atmiņa, būs kaut kas jāsaraksta.
Tātad. īsumā.
7.-10. datumam biju Mazirbē. Kur dzīvojos kopā ar Anci. Pirmajā vakarā bija vēl daži viesi sabraukuši un tā. Otrā dienā Ance atrada manas bikses kokā, kas bija izkritušas atgriežoties no nakts peldes, ja to tā var nosaukt. Nē, nē, es drīzāk teiktu- plunčāšanās. Jā. Vēl man neļāva gulēt un ap četriem naktī, kad es jau smuki savā pidžamā, lika zoli spēlēt. Nākošajā dienā jūrmalā nosalām un tad arī tas bipolar laiks sākās, kas vēl tgd turpinās. Pārējās dienas, kad ar Anci bijām divatā, skatījāmies filmas [bija arī viena filma on loop] un ēdām junk food, kā arī samērā labu real food. Ance paspēja arī sagriezties uz cepamās lāpstiņas. Tā gadās...dažiem. Paspēlējām arī istabā badmintonu, kas sanāca labāk nekā cerēts. Un tad katru reizi, kad bija pērkons, es ietinusies segā metos Ances istabā. Un tur bija tāds pērkons! Ja tas būtu bijis naktī, mani jau sen būtu ķērusi trieka. Un veikals tur bija super tuvu. Un tur bija garšīgais šokolādes saldējums un koržiki. Vēl mēs vācām sienu! Jā, that happened. Un kaimiņos bija taksīši, kas nāca palīgā. Vispār viens nāca palīgā, otrs rēja virsū. Bet tas mazais cīsiņsuns bija tāds mīlīgais, viņš leca grābekļos un kinda nesa kociņu.[Anety man liek lasīt kaut ko par E.I.S., izsita no līdzsvara [Un runājot par līdzsvaru, es vakar Sarmai pielipināju to Tranzīta dziesmu.]].
Viss, vairs neko neatceros.
Ā, jā, vakar bija gaidītais zvaigžņu lietus. Tas pilnmēness bija tik spožs, ka neko nevarēja redzēt. Tikai nosalām. Un redzējām daudz lidmašīnu. Un vai es jau minēju, ka nosalām?
Tūlīt būšu sadzinusi Breaking Bad, vēl palikušas divas sērijas, ko šovakar domāju noskatīties, nē, vienu. Otra, lai rīt brokastīs. Nav galīgi filmu noskaņojuma, vai arī filmas, ko gribētos skatīties.
Out.

Story of my life.

Fun times priekš visiem, kas zina manas attiecības ar resno suni.

Un diezgan lipīgs meldijs. Man patīk vārds meldijs.

Act normal!

Devos ar Sarmu vakara riteņbraucienā. Šis sanāca apmēram 3h. Rādīju viņai savu nesen atklāto jauno maršrutu, kas iestiepjas gāliņciemā. Sarma, protams, ka atrada kārtējo escerukamanitenenogalinās celiņu. Un vēl visu ceļu ēda konfektes, tāpēc bija viņai kārtīgs sugar rush. Visu vakaru mums likās, ka notiek kaut kas, bet mēs vienīgās nezinām kas, jo bija baigā rosība. Mēs gandrīz iebraucām kaut kādā seksistu riteņbraucēju sanāksmē, jūrmalas parkā bija pilns ar vīriešu kārtas riteņbraucējiem, laikam, visas sievietes bija atstātas virtuvē, lai taisa sviestmaizes. Tā nu mēs braucām tālāk. Aizbraucām uz molu un tā. Atpakaļceļā sacentos ar policiju, kurš ātrāk, kad es viņus apsteidzu, viņi teica, ka tur tikai uz 30 var braukt un ka man vajag aptieciņu, piesprādzēties un ugunsdzēšamo. Garlaicīgi viņiem, tā nu pēc tam vairījāmies no policijas mašīnām visu atlikušo braucienu. Vēl es redzēju pirmo krītošo zvaigzni šovasar. Jā, šovakar, beidzot, varēja zvaigznes redzēt. Prieks un laime! Un, ja kāds zina, kuros datumos būs zvaigžņu lietus, tad padodiet ziņu.

Katrā ziņā bija pilns ar cilvēkiem un mums bija act normal, speak parseltongue! That happened.

Tad Sarmai beidzās viņas candy un viņa gribēja gulēt un bija galīga buzz kill cranky pants.

Rīt jāsagatavo saldumi, lai var kārtīgi pabraukāt.

Out.

Word vomit, bet īsti ne.

Kārtējo reizi nevaru izdomāt virsrakstu. Nu, man jau arī īpaši nav, ko teikt. Bet gribas kaut ko parakstīt. Tā nu te būs tāds word vomit.

Reiz sen seno laikos es pierunāju Sarmu vakarā doties riteņbraucienā. Mēs, kā jau parasti, mierīgi braucam pa pilsētu, tad braucam uz kempinga pusi, kur dzirdami tādi šāvienu blīkšķi. Sarma, kā jau stereotipiskais šausmeņu tēls, kas vienmēr trieksies briesmām tieši sejā, saka- davai, braucam te pa labi un tad blā blā blā blā blā, Deutschland! [ iespējams, mazliet pārveidots citāts, lai gan es to atceros tieši tādu]. Un es, kā cilvēks, kas tomēr gribētu izdzīvot, saku- God, damn it, Sarma! Tā nu mēs braucam pa samērā creepy meža celiņu, kur skanēja šāvieni. Braucam lejā pa kalniņu un bam, puff, pow [ es nezinu, kā īsti sprādziena skaņu apzīmē]. Sākumā tāds wtf, un mana priekšējā kamera nomirst. Nakts melnumā stumjamies līdz mājām. Diezgan creepy, diezgan. Labi, ka nebijām nekur tālāk aizbraukušas. Un labi, ka es viena nebraucu, savādāk man jau sen būtu sirdstrieka un es tur mežā arī paliktu. Ok, man nomaina kameru. Ar Sarmu sarunāts riteņbrauciens, bet pa dienu, kas mums tā neierasti pēdējā laikā. Un pa dienu ir domāts ap 15 un 16. Lai gan dažam labam, Sarma!, tas ir rīts. Man ritenis izstumts sētā, taisos, dzirdu atkal bam, puff, pow! Atkal priekšējā kamera pārsprāgst. Vēl lielāks wtf. Es pat vēl nebiju uzkāpusi uz riteņa. Tagad man ir trauma, es tik sen neesmu braukusi un man bail, ka tas atkal nenotiek. Īpaši kādā no maniem 3h vakara riteņbraucieniem vienītī, kur es sazin kur aizbraucu. Lai gan tagad man nomainīja priekšējo riteni pilnībā, bet mans ocd liek par sevi manīt un man jau ir vismaz 50 dažādi iespējamie iznākumi, ja man atkal pārsprāgst priekšējā kamera. Un man nevajag īpaši daudz laika, lai rastos vēl vairāk. Oh, kāds prieks, ka vismaz iztēle man strādā.

Vēl senākos laikos, pirms visa šī sprāgstošo kameru lāsta, es ar Sarmu devos ekstrēmajā nakts braucienā. Kur nakts melnumā devāmies uz Bušniekiem, bez jebkāda apgaismojuma. Vismaz uztrenējām mūsu night vision. Izbraukājām arī pārventu un pilsētu paķērām līdzi, kur manā galā bija tik creepy, jo pāris kvartāliem nedega laternas un bija tā dīvaini. Redzējām 2 jāņtārpiņus, kas spīdēja super spoži un 3 seskus, kas skraidīja pa pilsētu, katrs savā rajonā. Un vēl Sarma galīgi nolējās.

Pa šo laiku paspēju pāris filmas noskatīties un sāku skatīties Breaking Bad. Filmas pēdējā laikā galīgi maz skatos, godīgi sakot, nekā tāda, ko īsti gribētu redzēt nemaz nav. Noskatījos Your Highness, Scream 4, Super un Hesher. Un visas bija tādas normālas. Lai gan man bija neliela vilšanās ar Super un Hesher, jo man bija samērā liels hype tām filmām. Scream likās samērā forša vasaras filma, ko es negaidīju, jo man nepatīk šausmu filmas, bet šī tāda interesanta, jo sākumā likās, ka tā ir parodija, bet tā visumā samērā smieklīga [un tas ir samērā dīvaini, jo tā, manuprāt, bija domāta kā šausmu filma], lai gan varēja redzēt, ka filmas veidotāji jau paši ironizēja par savu kārtējo movie sequel, kas priecēja. Un vai Natālija Portmane tagad ir gandrīz visās filmās? C'mon, es nesaku, ka man viņa nepatīk, bet bišk ir apnikusi.

Ance, gaidu tevi uz pilsētas svētkiem, tā kā padod ziņu, sīkais nūģi.

Viss, apnika. Out.

Congratulations, Christopher Nolan!

Ar nepacietību gaidu jauno filmu!

The Doors.

iespējams pēdējais ieraksts.

Es jau neko, bet Sarma grib mani naktī ievest ar riteni mežā, bez gaismiņām.

I'm scared for my life.

Oh, sheesh y'all!

Bye, bye, cruel world!

Baby owl stares into your soul.

Nu, pasaki, ka šis mazais pūces bērns tā nedara. Es nevaru beigt skatīties uz to pūkaino ģīmīti.

Un tagad jāskatās jaunā Entourage sezona, jēīj! ;]

out.

Zombiji un citplanētieši.

Vakar devos savā ik vakara riteņbraucienā. Diemžēl tas beidzās samērā ātri un ierasto 2h vietā pabraukāju tikai nepilnu stundu. Kāpēc? Tāpēc, ka sākās negaiss. Nebūtu es chicken [un te mēs iedomājamies kādu no Arrested Development cāļa atveidojumiem [un tagad šo joku saprot 1 cilvēks [cik forši ir likt iekavas iekavās [brackception]]]], tad es varētu izbaudīt kārtīgi savu braucienu, jo nav nekā foršāka, kā pēc karstas dienas izbaudīt atvēsinošu lietu. Bet zibens un pērkons freaks me out. Es parasti no savas bērnības neko daudz neatceros, bet fakts, ka apmēram 6 gadu vecumā es slēpos skapī, kad bija pērkons, man ir palicis atmiņā. Ak, skaistā bērnība. Un atkal es vainoju savu famfam, kas mani sabiedēja ar visiem stāstiem par lodveida zibeni, kas to vien grib, kā ielidot pa kādu spraugu manā istabā un iznīcināt visu savā ceļā. Fun times. Nu, ja, katrā ziņā tas, ko es gribēju pateikt- kārtīgi neizbraukājos ar riteni, salīt paspēju kārtīgi, nobīties- vēl kārtīgāk. Un riteņbraucēju celiņš, kur vienā galā ir getto rajons un otrā fancy rajons, ir gatavs.

Un šonakt man bija pietiekoši interesants sapnis, jo sen nebiju atcerējusies sapni. Un droši vien vienīgais cilvēks, kuru tas varētu kaut cik interesēt ir Ance, jo viņa arī tur bija. Un mēs visi zinām, cik forši ir stāstīt savus sapņus un cik neinteresanti ir klausīties citu cilvēku sapņus, tāpēc pārējie droši var darīt kaut ko lietderīgāku. S var iet uztaisīt kafiju, A var nobildēt kā viņa skatās Source code un L noskatīties jaunu Ofisa sēriju, bet sīkajam A nekas cits neatliek kā izlasīt manu sapni. Tātad. Es, Ance un divas sievietes, kuras es nezinu, devāmies uz laukiem. Tur bija rozā/sarkanas debesis, vīna dārzi un tālumā mežs. Es skatos uz meža pusi un redzu tur kaut ko baltu debesīs, tas baltais krīt un var redzēt sprādziena sēni tālumā. Un tad parādās otrs baltais objekts, kas lido mums tuvāk un tas ir lidojošais šķīvītis. Nu, neko, šķīvītis palido mums garām. Mēs ar Anci pieejam pie milzīga spoguļa, kas atrodas pļavas vidū. Un Ance ir izaugusi garāka par vismaz 30cm. Un es viņai prasu- pa kuru laiku tu tā izaugi? Un Ance sāk runāt par kaut kādiem lakatiņiem un cik mēs tagad līdzīgas izskatāmies, jo mums abām galvā bija kaut kas ļoti turbānveidīgs. Pa to laiku citplanētieši jau paspējuši padarīt cilvēkus par zombijiem. Tā nu mēs skrienam uz mašīnu, bet vienu no sievietēm, kas ar mums, sakož rokā. Mēs ar vīnu mēģinām dezinficēt viņas roku [bet visi esam redzējuši pietiekami daudz zombijfilmas], mēs viņu izgrūžam no mašīnas un braucam prom. Bet mums kaut kur jāatrod miteklis, jo naktī zombiji iet gulēt, bet tad mostas vampīri [un ne mirdzošie, bet kārtīgie, šausmu filmu vampīri]. Mēs atrodam kaut kādu nometni ar cilvēkiem, bet tas ir kaut kāds kults. Bet vismaz cilvēki, tā nu mēs šiem piebiedrojamies, lai arī viņi visu laiku iet kaut ko pielūgt. Un tur ir skatuve, kur stāv liela četrkantīga torte, kas izrādās ir manējā un tā kulta vadītājs uz skatuves uzkāpis saka, ka uz manu Dzimšanas dienu ieradīsies Obama. Un tad parādījās helikopteri, bet es pamodos. The End.

Vēl es šodien paspēju dabūt zīmogu pasē. Es ceru, ka tu arī. Zīmogi ir forši.

.......

Un vēl trakums, kas darās Norvēģijā. Briesmīgi.

Paši domājiet!

Ir tik karsti. Es ienīstu karstumu. Labi, ka man vismaz ir Entourage, ko skatīties. Istabā ir sauna, ārā ir elle. Ir tik karsti, ka es par ar riteni nevaru izbraukt, lai arī man tagad ir krekls ar kabatām, kas atrisina manu mūzikas klausīšanās problēmu. Un, god damn it, es tikko nošķaudījos un tagad man sāp mugura. Super.

Enīvej. Pirms 2 dienām biju ar savu fam fam nelielā izbraukumā. Apmeklējām Auces pili un Pokaiņu mežu. Bija mazliet jāpastaigā. Un ar mazliet es domāju freaking daudz. Un ar freaking daudz es domāju kalni, kalni, kalni! Džīzas, tas bija diezgan brutāli. Man slinkums ielikt bildes, bet viena ir īpaši smieklīga, kur es skrienu ārā no kadra, jo man pasaka, ka man aiz muguras ir daudz čūsku alu. True story.

Man gribējās rakstīt, bet man vairs nav spēka. Tā ir, kad visu dienu pārtiek no ūdens un saldējuma. Karstums mani nogalina. Un negaiss man neļāva izgulēties. Un sola arī šonakt un arī rīt. C'mon, cik var? Nu, vismaz ar Puiku mums tuvākas attiecības, vismaz varu viņu paglaudīt negaisa laikā. Lai gan es nezinu, vai tas ir šausmīgs bonuss. Man nepatīk negaiss, man ir bail. Un pēdējā laikā sper kaut kur ļoti ļoti tuvu un tad ir tāda blīkšķis. Un es nevaru aizmigt.

Ai, viss.

Out.

Nosy nose.

Vasaras baudīšana istabā, dzerot siltu pienu ar medu, sīpolu sulu ar medu, dažādām tabletēm un tējām, turpinās. Tik forši, bet īstenībā nē. I hate it! Es gribu braukt ar riteni. Jau otro nakti pēc kārtas es sapnī braucu ar riteni. Un ar katru nakti arvien grūtāk pagulēt. Klepus nogalina. Un šovakar jauks pavērsiens- deguns pilnībā ciet. Man nekad nav īpaši patikuši pārsteigumi. Man pat vairs nav spēka izpausties, šis tik īss apdeits par to, cik aizraujoši es pavadu savu vasaru.

Nav mana diena.

Kakls uzvedas kā pilnīgs kretīns, klepus šodien pievienojās. Vasarā samērā tizli slimot. Ziemā, whatever, man pat patīk, ja nav tik traki, ka mirsti nost. Mierīgi čillo pa māju un skaties filmas, kamēr citi dara kaut ko nopietnu un garlaicīgu. Bet tagad, kad sanāk tērēt savu brīvo laiku tam, lai dzertu freakin' tējas, nē, paldies. Un vienīgais, ko es gribu ir braukt ar riteni. Es jau paspēju noskatīties Happy Endings, kas samērā smieklīgs jauns seriāls, sāku arī Black Books un turpinu Seinfeld piebeigt. Un iejaucu kādu filmu pa vidu.

Man nebija kaklam zāles, mani senči aizbrauca uz pilsētu un solījās man loketu atvest. Yeah, sure, beidzot es sagaidu, mans kakls mani galina nost un viņi man iedod kaut kādu lakricbriesmoni. C'mon, kādā veidā? No visām kakla zālēm, kas pasaulē, tik daudz ir garšīgu, ko citreiz pat tāpat uzēdu. Bet nē, viņi kaut kādā mistiskā veidā atrod tādu, kas garšo pēc lakricas. Vēl briesmīgāk būtu tikai, ja tās garšotu pēc ķirbjiem.

Tā es te mocos.

out.

sick bastard

Jeppers, kā var saslimt +30 grādos? Mierīgi. Vismaz, ja tu esi es. Viss sākās dienā, laikam, ka 6diena tā bija, kad biju ciemā pie auklītēm. Nē, nē, viss sākās nākamajā rītā, kad ap 9iem rītā sūdzējos, ka man sāp sāns un plecs. Tā arī bija diena, kas bija salīdzinoši vēsāka par omgsohotiwanttokillmyself dienām, jo Anete bija back in town ar savām esmākuaizbiedētkarstlaiku spējām. Ap 12tiem devos mājās pa samērā garu celiņu un mugurā bija mans karstā laika riteņbrauciena tērps, ko auklīšu pieskatītie bērni raksturoja kā pidžamu, teikšu tā- prasījās jaciņu. Mājās vārtījos pa gultu, jo likās, ka neesmu labi izgulējusies[ kas arī bija tiesa] un nogurusi. Un tad mans plecs un sāns sāka sāpēt vēl vairāk, tad pievienojās vēl daļa no muguras un rokas, kreisā puse, ja gribam konkretizēt. Diagnoze- sapūsts. Tāpēc, bērni, nevajag sēdēt caurvējā! Tā nu to dienu kaut kā nobumbulēju, otrā dienā jau bija krietni labāk, devos mazā ģimeniskā izbraucienā. Vakarā atkal jutos briesmīgi, šoreiz kakls mēģināja izrādīties. Un izdevās ar. Tāpēc, bērni, nevajag no braucošas mašīnas bāzties pa logu ārā kā sunim. Bija tik briesmīgi, pagulēt arī nevarēju, jo likās, aizmigšu un tūlīt nosmakšu, jo nevarēju kārtīgi ieelpot. Nu, gan jau mans ocd bija tur pie vainas vairāk. Šodien arī jūtos kā virsrakstā. Pasūdzējusies esmu, out.

Inspiration!

damn it.

Man bail no pērkona un zibens, vairāk gan no zibens. Oh, sheesh.

Paklāji.

Gribētos iepazīties ar jaunumiem paklāju pasaulē, kas šosezon jauns, kādi paklāji trendojas, kad jaunās kolekcijas būs pieejamas?

Es gribēju atrast bildi ar paklāju, bet tā vietā man atradās bilde ar resnu hameleonu.

Word. ☮ & ❤

WHY? You know why!

Dažreiz man nepatīk domāt virsrakstus.

Beidzot atsākusies True Blood jaunā sezona. Prieks! Vismaz kaut kas nomaina Game of Thrones, kas tagad būs jāgaida 10 mēnešus. C'mon, HBO, kas tev ir ar tiem super garajiem pārtraukumiem?

Turpinot par seriāliem, skatos Angry boys. Smieklīgs un austrāliešu akcents ir on the money.

Biju uz Hangover 2 jau kādu laiciņu atpakaļ. Nu, kā? Nu, tā- been there done that, bet savus smiekliņus jau varēja dabūt. Un šodien jāiet skatīties Thor!

Kas vēl jauns? Šodien atkal ļoti silta diena [ ar ļoti silta, es domāju salīdzinot ar pēdējā laika dienām]. Tie solīts trakais karstums, atkal. I hate it, hate it, hate it!

Vakar ar Honkongu aka Sarmu, kas ir bi polar pret manu kaķi, bijām riteņbraucienā. Šoreiz ne ierastajā aplī, bet gan uz Bušnieku ezeru, kur smuks veloceliņš ar superīgu pārklājumu. Prieks un laime! Būtu tādi visām šosejā blakus, es to vien darītu, kā brauktu ar riteni. Protams, ka brauciens pa pārventas trakajiem ceļiem gan nebija medusmaize, man bija stress. ā, un forši ietriecos sarmas kājā, kad braucām lejā no tilta, manas bremzes ir tik labi. Atpakaļceļā es jau bremzēt sāku pašā kalna galā. Ļoti droši braukt pa pilsētu ar riteni, kuram knapi darbojas bremzes [un tās pašas ir priekšējās]. Turpinot par braucienu, pa ceļam bija tāds mega gigantisks zirneklis, kas karājās ļoti garā pavedienā no augsta koka [epic, epic, epic!!!!! tas tā lai tie, kas nebija, saprastu, ka tas bija samērā lielāka izmēra zirneklis, nekā gadās redzēt]. Nu, katrā ziņā tas bija mūsu uzmanības vērts, jo piestājām un atpakaļceļā kā partizāni skatījāmies apkārt, lai kādai tas zirneklis neielidotu sejā. Jā, mums likās, ka viņš tās pāris stundas gaidīja, kad mēs brauksim atpakaļ. Vēl pa ceļam bija čūska, kas peldēja pa ūdeni, vismaz no Sarmas nostāstiem tā var saprast, jo es jau biju pārāk freaked out , kad izdzirdēju vārdu čūska, kas biju pāris 100m tālāk. Un izrādās, ka visi riteņbraucēji no attāluma izskatās pēc veciem cilvēkiem. Kad bijām galā, tad mūsu vieta bija pati labākā, tieši uz apšaubāmas laipas uz kuras atradās vēl apšaubāmāks nestabils soliņš. Vēl gan tur bija foršs betona bluķis, kam apsieta virve. Protams, ka saule uzreiz pazuda un vējš parādījās. Sarma izdomāja, ka līdīs peldēt, kamēr es biju jakā un ietuntuļojusies lakatā. Viņas pelde ilga apmēram 1minūti. Tad uzēdām ņammīti, ko bijām paņēmušas un runājām par random stuff. Un ar random stuff, es tiešām domāju random stuff- par to, kā mēs rādāmies sapņos cilvēkiem, kuri mūs nepazīst, resniem delfīniem, kā dievs izlemj, kur mākoņainā laikā spīd saule un burgeriem. Pēc tam es ar kāju iegrūdu betona bluķi ūdenī, jā, ūdens bija virsū, gan ritenim tika, gan mums abām. Fun times. Kad galīgi nosalām un gribējām ēst devāmies atpakaļ, kas nu tiek saukts par ātrāko kopīgo riteņbraukšanu ever, vismaz siltāks palika. Un kā var uzrasties cilvēki meža vidū, kad bļaujam Danger! Es nezinu, story of our lives.

Jau mājā skatījāmies basketbolu un ar skatījāmies es domāju- sarma skatījās un es morāli atbalstīju izsaucoties "well we are in a pickle!" un mācot sarmai british slengus.

Vēl pieminēšanas vērts fakts- man šodien nebija piena kafijai un čūčū man tagad kājā ir ielaidusi nagus, fun fun fun fun!

Ā, un vēl es atcerējos to dziesmu, kas man vakar bija jādzied, lai gan vārdus tur neatcerējos. Tā bija Roxette- Joyride.

Un, ja Liena neturpinās skatīties Ofisu, tad kaut kas ļauns var ar viņu atgadīties. Just sayin'.

ņam ņam ņam, šito skatīties fullscreen, tik labs!

The Arctic Light from TSO Photography on Vimeo.

Galīgs apjukums.

Kāpēc man liekas, ka šodien ir 3diena? Un pat kalendārs un programma nav mani īsti pārliecinājuši. Un šodien taču ir 23. nevis 24. datums, vai ne? omg, i understand nothing! Tā ir, ka tik vēlu iet gulēt, man jau likās, ka es maz gulēju, jo jau 11 pamodos, varbūt, ka es nogulēju vienu dienu? Un vienā Izklaides programmā rakstīts, ka šodien ir ceturtdiena 24. jūnijs, bet blakus ir jaunāks žurnāls, kur 24. tomēr ir piektdiena.

Jā, tāpēc es te parasti neko nerakstu, pirms neesmu izdzērusi savu kafiju.

Un kas tas par laiku ārā? Freakin' vētra.

Ātrs apdeits 2.0

Esmu pievērsusies plankingam. Ne nopietni, tikai hobija līmenī, pagaidām.

Un uz jautājumu, kas pie velna ir planking, man vislabāk patika šī atbilde--it's parkour for people who can't move fast. :]
Kāpēc to darīt? Pamēģini, tad sapratīsi!

Un vēl, lai neaizmirstu hipsterhitler.com. Tas tā, for future me.

Un mans mīļākais hipsterjoks- Two hipsters walk into a bar. The first one did it before it was cool, and the second one did it ironically. Es smietos par šo joku katru reizi, kad es to dzirdētu, ja vien smiešanās nebūtu tik mainstream. Yeah, see what i did there. ;]

Enīvej, vairs nav tas briesmīgais karstums, kad gribējās sevi sadurt 38 reizes ar kārtīgu lāsteku, tagad manā istabā ir normālā 70 grādu temperatūra. Un pat nācās šodien zeķes kājās vilkt. Un arī sega tagad šķiet tīri noderīga naktīs. Tas tā pozitīvi, nepatīk man tas karstums, nepatīk.

Vēl šajā laikā paspēju samērā daudz jaunās filmas noskatīties [nu, kas kuram jauns]. Man patika source code, tik forša filma, arī fakts, ka Džeikijs ir filmā netraucēja. Pagaidām mana šī gada favorītfilma. Paul arī bija ok, sen nebija bijušas kaut cik pieklājīgas komēdijas. Un tā filma bija pilna ar labiem komēdijaktieriem. The Adjustment Bureau bija ok, bet es biju gaidījusi kaut ko labāku, samērā pievīla, bet galīgi slikta nebija, tikai ok. Pārējās filmas man nemaz negribas pieminēt, nav vērts.

Beidzot pabeidzu Inland Empire, man jau liekas, ka Linčs ar katru otro filmu vienkārši ņirgājas par kino kritiķiem un visiem pārējiem, kas mēģina tur izspiest kaut ko, kā tur īsti nav. Nu, nopietni, sākumā es mēģināju, pēc tam atmetu ar roku. Vienīgais, kas bija- noskaņa, man gan ar to vien nepietiek.

Un cik foršs ir seriāls Game of Thrones? Nevaru sagaidīt nākošo sēriju.

Un pagājušo nakt nosapņoju, ka Ringo Stārs nomira.

Labi, viss. Ēst gribas vairāk nekā rakstīt.

You gotta learn how to be funny, man!

You gotta learn how to be funny, man!

Ārā ir tik karsti! Un iekšā ir tik karsti! Visi zina, cik ļoti man nepatīk karstums. Ārā nav, ko elpot. Es sēžu iekšā, mēģinot atrast vēsāku telpu mājā. Manā istabā ir 82 fārenheitgrādi. Visi logi vaļā, mēģinot dabūt kaut kādu caurvēju, not working. Auksta gurķa šķēle pieres vidū kaut cik darbojas.

Un es nemaz negribu neko rakstīt par briesmīgo mtv movie awards. Bet es nekad nebiju iepriekš skatījusies, tāpēc īsti nezināju, cik briesmīgi varētu būt. Bet, nu, nopietni, jaunieši! C'mon, what's wrong with you? Twilight filma- the best movie of the year. Nē, nu tiešām. Savu lielo kļūdu sapratu mazliet pēc 5iem rītā, kad pirmā balva- labākais aktieris, tika Patinsonam. Es sapratu, ka esmu iekritusi. Pēc tam balvas gandrīz visās kategorijās tika kādam no Twilight. Un vienīgo balvu, ko es ar vieglu sirdi būtu atļāvusi saņemt Twilight pulkam- best comedic performance, tie nedabūja.

Almost!

Vēl tikai pāris minūtes. ;]

Sagaidīju, tagad tik jānoturas un jānoskatās!

Filmas.

Šonakt ir mtv movie awards. Un es domāju skatīties, tāpēc kafija gandrīz 11 vakarā- here i come! Lai arī tikai mtv movie awards, es tomēr gribu redzēt, jo dažas labas filmas arī ir.

Pēc vakardienas gandrīz 6h riteņbrauciena, šodienas 2h brauciens bija tīrais sīkums. Un pēc tam badmintons ar vecākiem arī bija tā neko, lai arī odi mani sakoda nereāli. Un visforšākais veids, kā pabeigt spēli ir atstāt ne tikai mušiņu, bet arī abas raketes kaut kur koka biezokņos. ;]

Visā visumā- pozitīvi!

Tagad tikai jāizdomā, ko lai dara līdz 4 rītā, kā rakstīts programmā [vai 3, kā saka reklāmās].

Varbūt beidzot noskatīšos Linča Inland Empire, vēl tikai kāda stunda palikusi. Bet nopietni, otrs lielākais mindfuck pēc viņa Eraserhead.

addiction.

And now i'm back. ;]

Tik labs riteņbrauciens! Jātaisa all nighter.

Bet ja nopietni- man ir atkarība no riteņbraukšanas.

Delfīni.

Man vajag kreklu ar kabatām!

Lai gan es nezinu, vai tik silts ir. Katrā ziņā jābrauc ar riteni.

Un abi kaimiņi cep šašliku, visa sēta smaržo. Liekas, ka šodien svaiga gaisa vietā būs ceptas gaļas smarža. Man jau nekas nav pretī.

Mājiens.

Es atkal iebakstīju ar pirkstu acī. Un tajā pašā acī. C'mon. Jau kuro reizi... un samērā īsā laika periodā. Laikam tas ir mājiens, ka man vajag brilles. Vismaz ja ne priekš redzes uzlabošanas, tad vismaz priekš acs saglabāšanas.

Happy half B-day to me! Now sit down!

Stop losing your sheesh!

Varu uzzīmēt.

Šodien ārā ir galīgi kretīnisks vējš. Es gribu braukt ar riteni. Man slinkums ģērbties.

Es iegriezu labajā rokā ar lielo nazi, tieši starp rādītājpirkstu un īkšķi, sāp un izskatās pretīgi. Es vainoju vecākus, jo viņi mani nebrīdināja, ka nazis uzasināts tieši šodien bija.

Vakar es nevarēju atcerēties kā sauc LOTR galveno tēlu. Tik briesmīga sajūta, kad zini, ka zini, bet nevari atcerēties.

Miegs arī nāk.

Un kāpec Arrested Development bija tikai 3 sezonas?

Ofisa sērija bija laba. The Big Bang Theory arī.

Ai, so random. Vismaz pāris foršas dziesmas ielikšu.

Getru diena.

Šodien man kājās bija getras. Brīvprātīgi. Un es biju pie skaidras apziņas, nu, samērā skaidras [jo, es tomēr uzvilku getras]. Sauciet to kā gribat- prāta aptumsumu vai mazohismu.Varu teikt, ka tas nebija arī gaidāmā 6dienas pasaules gala ietekmē [lai gan tagad noteikti izsvītrošu getru valkāšanu no sava saraksta]. Katrā ziņā tas bija liktenis, jā, liktenis. Visas manas garās mājas bikses bija izmazgātas, tādēļ man bija jāvelk manas vasaras mājas bikses, kas nav īsti garās bikses. Un tā kā nebija īpaši silti, es uzvilku getras. Un es pat nezinu, kāpēc man skapī tās bija, bet varu derēt, ka ja kārtīgi skapī parakņājas, tad katrs var atrast getras. Tās ir paslēpušās visos skapjos, pašā aizmugurē, tādā kā savā getru Nārnijā.

Šis ir pietiekami grandiozs notikums, lai tiktu pieminēts arī nākotnē. 19.maijs- Starptautiskā getru valkāšanas diena.

The eyes are the groin of the face.

Es sev iebakstīju acī. Jau kādas 30min man sāp acs.

Tas arī viss, es tikai gribēju pažēloties, tāpēc jau internets domāts. Am i right or am i right?

Nu, labi, te vismaz jauks time waster- http://famousobjectsfromclassicmovies.com/

Britain's got talent, here i come!

Šodiena nebija izņēmums, kā ierasts ar Sarmu skatījāmies bad tv un ēdām junk food. Un jau trešo nedēļu mūs priecē Britain's got talent. Tā kā šajā sezonā nav ne mans elks Saimons, ne cilvēks bez humora izjūtas- Pīrs Morgans, šī raidījuma saturs ir palicis vēl briesmīgāks. Un tā kā pēdējā laikā pietiek ar to, ka tev ir 7 gadi, lai tiktu tālāk, arī es izdomāju savu talantu. Un vēl es uzzināju, ka finger snapping laikam nav nekāds talants, ja arī to dara super ātri un ritmā un tas izskatās ļoti iespaidīgi. Un tā kā es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas to nemāk izdarīt, domāju, ka man vajadzētu dalīties šajā talantā ar pasauli. Tāpēc, ja kādā no nākošajiem raidījumiem jūs redzat cilvēku, kurš slīkst stikla baseinā un ar abām rokām gaisā mēģina neveiksmīgi uztaisīt finger snap un skaļi citē Ofisu, neesiet tik pārsteigti, jā, pasaulē vēl ir īsti talanti!

Sob fest 2011.

Tikko noskatījos pēdējo Ofisa sēriju ar Maiklu. Un bija jāņem palīgā tā salvešu paciņa, kas man tik apzināti bija novietota blakus. Ko, lai saka, it's the end of an era.

Would I rather be feared or loved? Um, easy. Both. I want people to be afraid of how much they love me. /Michael Scott/

Dinkin flicka.

God damn it.

Laikam Maikla pēdējai epizodei jāsagatavo salvešu paciņa.

Kamera nomainīta būs!

Yes, yes, yes, yes, yes, yes, yes, yes, yes, yes, yes, yes, yes!

Šī, laikam, beidzot būs tā diena, kad es atklāšu savu riteņbraukšanas sezonu!

Vairs nekādu riteņbraucēju nolādēšanu, i'm one of you guys again.

I'm so happy!

2

Vai tu zini divus cilvēkus, kas ciemos var aizmirst labās bikses un visvairāk saslapināt kājas, uzvelkot gumijas zābakus?

1)Jāatceras, ka jāuzraksta vēlāk mans stāsts par pelēm. Tagad nav īsti iedvesma, jāklausās mūzika.

2) Vakar vakarā gan bija iespaidīgs vējš, biškīt bailīgi, tieši logā.

Īsi.

Russell Brand is one funny guy. Atkal bija iekš Conan šova. Lai gan īpaša viņu filmu fane es neesmu gan.
+ viņa akcents ir on the money.

We we we so excited.

Kā jau ikviens interneta lietotājs, arī es esmu kaut kādā veidā saskārusies ar nu jau tik populāro Rebeccas Black dziesmu Friday. Un kad būtu vēl piemērotāka diena, lai runātu par šo dziesmu, kā šodiena. Šodien ir ne tikai piektdiena, bet arī 1. aprīlis. Un šī dziesma ir par piektdienu un pati par sevi ir liels joks. Pēc pēdējiem datiem youtubā šīs dziesmas video ir skatīts jau vairāk nekā 72miljons reizes, 72 miljoni! Tas ir ārprāts. Un šī dziesma tiek zākāta un saukta par sliktāko dziesmu un tādā garā. Protams, komentāri pie šīs dziesmas ir gan prasti, gan tik smieklīgi un sarkastiski, ka prieks. Jā, es nenoliegšu, ka šī dziesma ir viens liels joks, bet sakiet, ko gribat, tā ir tik lipīga. Un katru reizi, kad es noskatos šo video man sejā iezogas smaids un es neko citu nevaru izdarīt kā tikai Like video. Varbūt tāda īpatnība man parādījās pēc briesmīgo filmu maratona, kur mēs ar Sarmu noskatījāmies tādus šedevrus kā mega shark vs. gigan octopus, dinoshark, sharktopus un citas šī burvīgā žanra filmas.

Bet tas, kas man nepatīk, tik daudz cilvēku sauc šo dziesmu par stulbu un ar briesmīgiem vārdiem un melodiju. Jā, protams, tā ir taisnība, bet tajā pašā laikā, mani tracina tas, ka cilvēki uzbrūk tikai šai dziesmai un izpildītājai, kas ir kaut kāda 13 gadīga meitene, kura nav profesionāla dziedātāja [nu, sazin, kas viņa ir'] un tas noteikti nav profesionāls mūzikas video. Bet tajā pašā laikā popmūzikā ir tik daudz "profesionālu'' izpildītāju, kuru dziesmas īstenībā nav ne par matu labākas par šo dziesmu. Un ir tik daudz populāru dziesmu, kur vārdi ir tik briesmīgi.

Es gribu teikt tikai to, ka, jā, šī dziesma ir tik smieklīga un briesmīga, bet noteikti nav pelnījusi tik daudz negatīvisma. Katrā ziņā man šī dziesma saistās tikai ar pozitīvām emocijām.

Un es iesaku visiem, kas vēlas uzlabot savu garastāvokli paklausīties šo dziesmu un paskatīties šo video.

seven

Laiks skrien kā stirnas.

Ggggg

Es aplēju savu laptopu ar pienu. Jap. Un tā kārtīgi. Konkrētāk- piena paka uzkrita virsū tastatūrai. Kā man tas izdevās? N u, redz, man ir talants. Bet es ātri noreaģēju un pagaidām viss iet. Bet tas vēl nav viss. Es mēģināju izņemt g burtu no tastatūras, lai varētu tik klāt pie piena piliena, un tagad es nevaru to ielikt atpakaļ. Un arī izņemt ārā to kārtīgi nevar. Bet kā redzam, tas burts vēl darbojas. Bet tas enīvej lēkā pa visu klaviatūru un mani tracina. No šī stāsta varam secināt, ka mans laptops ir samērā izturīgs. Un jāpiefiksē, ka nākotnē nevajadzētu mēģināt plēst ārā taustiņus. Vēl it kā nevajadzētu uzturēties pie laptopa ar šķidrumiem, bet, c'mon, es jau tagad sēžu ar kafijas krūzi rokā, tā kā tas nav īpaši reāli. Tāpēc pietiks ar vienu padomu. To par tiem taustiņiem.

Note taken.

I had a dream.

Vispār vairāki. Bija sapnis, kurā es redzēju, ka esmu gultā, paceļu segu un tur apakšā ir simtiem kniebēju [pretīgo kukaiņu, kam aizmugurē tādas kā knaiblītes, laikam, ka īstais nosaukums ir spīļastes, katrā ziņā man no viņiem ir nereāli bail] un man sapnī bija tik bail, ka es pamodos stāvus savā gultā, cenšoties atbrīvoties no savas segas. Bija reāli pretīga sajūta un dīvaina. Es neatceros, kad man tā vispār ir bijis. Un pulkstenis bija 4. Vēl pieminēšanas vērts sapnis bija inception sapnis. Un šoreiz ne sapnis, kurā es redzu to filmu, vai tās varoņus, kā tas jau bijis. Nē, šoreiz bija sapnis sapnī sapnis, tāds arī sen nebija bijis. Vēl, protams, ka man bijuši pa šo laiku dažādi sapņi, kur es pa durvīm ieeju Vācijā, vai redzu milzīgu mēnesi un zinu tā noslēpumu, bet ne par tiem bija šis stāsts.

Vēl bija Oskaru ceremonija, kur bija gandrīz viss, kā jau iepriekš paredzēts. Nekādu pavērsienu īsti nebija. Un arī Leonardo neredzēju.

Vēl izlasīju grāmatu, kuru varētu raksturot apmēram tā- interesanti, patīk, super, interesanti, hmm...ok, wtf, wtf, WTF?!

Un pēdējā laikā nav nekā jauna, ko skatīties. Tāpēc skatos vecās, jau redzētās filmas. Kaut gan noskatījos Tangled un Dogma, abas patika. Abas galīgi nesaistītas. Vēl skatoties vecās filmas sapratu, kuras filmas var skatīties vēlreiz un kuras ir tikai vienas skatīšanās filmas. Bet es nesaku, ka tās otrās ir sliktas filmas, nē, ne gluži, vienkārši tās atdod visu, ko vien var jau pirmajā reizē un nekā vairāk arī nav, ko piedāvāt. Piem., man patika Due Date, bet otro reizi skatoties saproti, ka tomēr nav kaut kā. Bet tajā pašā laikā Zombieland un Inglourious Basterds patika tad un patīk arī tagad. Bet nopietni, man vajag jaunas filmas.

Vēl man pēdējā laikā patīk skatīties slavenu mākslinieku gleznojumus. Protams, ne mūsdienīgo.

Ārā tik nesmuks laiks. Gulēšanai gan labs. Man labāk patīk ziema. Ledus un sniegs- freakin awesome. Pavasaris ir gadalaiks, kas man vismazāk patīk.

Vēl kāds random fakts- pirms nedēļas es devos 2,5h ilgā pastaigā ar savu pleijeri.

Un vēl šajā laikā es vēl turpinu Sarmu iepazīstināt ar the office. Skatos un priecājos, nu, labs seriāls. Pietrūks man Maikls. It kā jau 21. un 28. aprīlī būs pēdējā sērija 2. daļās, kurā viņš būs. Es pat nezinu, vai labāk nobeigt to seriālu, vai turpināt. No vienas puses gribas, lai turpinās, visi varoņi iemīļoti, bet negribas arī redzēt, kā tavs mīļākais seriāls lēni un mokoši velk dzīvību, kā tas ir ar How i met your mother. Hmm. Dzīvosim un redzēsim, kā būs.

Miegs arī sāk nākt.

Nobeigumā, turpinot virsraksta tēmu, es ceru, ka man kādu dienu istabā būs kolas bundžiņu kolonna.

out.

dažāda veida zvaigznes.

Tikko biju ārā ar čūbīti. Tik smukas zvaigžņotas debesis. Pateicoties savam kaķim un aukstajam laikam, kas nodrošinājis labu redzamību un pilnīgu mākoņu deficītu naktīs, esmu apguvusi jaunu zvaigznāju un ieguvusi jaunu hobiju. Līdz šim man sirdij tuvi bija tikai lielais un mazais lācis, bet nu jau kādu laiku arī pūķis, kā arī zvaigznājs, kura nosaukumu es vēl nezinu, es pagaidām to saucu par āķi. Āķis atrodas pretī mazajam lācim. Un tā kā bieži mazo lāci ir grūti ieraudzīt man līdzi ir binoklis. Diezgan stilīga padarīšana. Vienīgais mīnuss tas, ka kaimiņi galīgi neinteresanti apkārt- visiem aizvilkti aizkari, vai tumši logi. Tāpēc pagaidām, ejot naktī ārā ar binokli, es vēl nejūtos kā stalkeris. Pagaidām. Vienu vakaru bija redzams halo ap mēnesi, es nebiju iepriekš redzējusi, vismaz tik izteikti ne. Bija pat vairāki apļi. Tas droši vien bija magnētisko vētru ietekmē, kā arī tad bija superauksti un daudz ledus kristāliņi. Vismaz kaut kas jauns bija. Un es nemaz nebiju pieminējusi to, kā vīlos ziemeļblāzmas neredzēšanā.

Turpinot runāt par vilšanos, pēc nepilnām 4 stundām būs Academy awards. Kurās, kā jau iepriekš es jau žēlojos, ka Leonardo nav nominēts, arī Nolans. Un pēc visa spriežot arī Inception nedabūs to, kas pienākas. Bet nekas, gan jau Leo dabūs to, ko pelnījis. Un oskars būs kabatā par viņa nākamo lomu. Bet vēl par šī gada oskariem, cik paredzams, tad gada labākā filma būs the king's speech, aktieris- Colin Firth, aktrise- Natalie Portman, 2plāna aktieris- Christian Bale [vienīgais, par kuru turu īkšķi], un režisors- David Fincher. Šīs man tuvākās kategorijas. Es jau gribētu, lai Inception uzvar un Leo un Nolan būtu pelnījuši uzvaru[un tiešām tas, ka viņi pat nav nominēti ir spļāviens sejā], arī Martin Scorsese bija pelnījis nomināciju. Un vēl turu īkšķus par toy story 3, kas noteikti arī uzvarēs savā kategorijā un par Hans Zimmer, ņemot vērā to, ka Inception soundtracks tika bieži skandināts. Katrā ziņā ar nepacietību gaidu šo pasākumu. Un tā ir tik sirreāla sajūta, ka tu tūlīt iesi gulēt, bet tikmēr citā pasaules nostūrī notiks tik vērienīgs pasākums, kurā būs tik daudz tev zināmu un iemīļotu aktieru un vispār talantīgu cilvēku. Un man pat nav iespēja to redzēt dzīvajā. That sucks so much. Now i feel sad.

Tā sākās mana diena.

Šorīt mani pamodināja resnais suns, jau atkal. Tas gadās pārāk bieži. Un atkal ar savu smilkstēšanu un riešanu. Tā nu es biju pamodusies un vēl pat nebija 9. Ko mums 6dienās piedāvā tv kanāli. Manā gadījumā neko dižu, sērfojot pa kanāliem [jā, es gribēju ļoti izmantot šo frāzi], paliku tv3, kur rādīja teenage mutant ninja turtles. Šī multene man, protams, ka izraisīja nostalģiskas jūtas. Jo tmnt bija viena no manām mīļākajām multenēm [ un vēl spaidermena multene], ko rādīja lnt plkst. 16, ja nemaldos. Leonardo bija mans mīļākais tēls. [hm, nez vai tas ir ietekmējis mana tagadējā mīļākā aktiera izvēli].Mēn, kā man patika tās multenes. Bet oriģinālās. Šorīt rādīja kaut kādu samērā jaunu [cik nu es varēju saprast], kur zīmējumi ne tādi kā atceros, ļaundari ne tādi kā atceros [ es atceros ļauno šrēderu, viņa padotos- degunradzi un meža cūku, un tās smadzenes, kuras bija lielam džekam vēderā]. Nu, katrā ziņā tas, ko es mēģinu pateikt- jaunā tmnt multene sucks testicles.

Lai nu kā. Pēc tam rādīja 2 simpsonu sērijas, kuras es noskatījos un tad, kad gāja reklāma, es atkal aizmigu. Tā nu es biju miega un realitātes pasaulē un kādu laiku, kad te pamodos, te atkal aizmigu un tā tas turpinājās kādu laiku. Te vienu brīdi es dzirdu, ka tv piemin Badiju, jā! Un es samiegojusies nesaprotu, ka pie velna notiek, tas ir kaut kāds briesmīgs sapnis, vai tiešām ir noticis ļaunākais un pa tv iet filma par Badiju. Es esmu stadijā, kad nesaprotu, wtf notiek, es guļu vai kā. Un pults ir nezin kur, tāpat nav arī spēks vai koordinācija, lai pakustinātu roku un atrastu pulti. Tā nu kādas 30sekundes es pabiju šādā šoka stāvoklī. Un tad es atkal aizmigu. Es nezinu, cik ilgi es gulēju, bet pamodos un vēl gāja Badijfilma, kurā [priekš interesentiem un visiem Badija faniem] viņš spēlēja beisbolu. Tā kā nu jau biju pamodusies kārtīgi, ātri satvēru pulti un nospiedu pirmo pogu, kas gadījās. Tā nu beidzās mana negaidītā tikšanās ar vienu no maniem ļaunākajiem ienaidniekiem un sākās mana diena.

thank you, more please!

:}

Birthdays are good for you. Statistics show that people who have the most live the longest.

Sīkais nūģi, daudz laimes Dzimšanas dienā! Lai arī telefonu necel, tomēr apsveikšu tevi!

Sākumā domāju, ka vajag kādu novēlējumu, kas ar lēkšanu, diskiem, tūristiem vai ēdienu saistīts, bet tas apskatījos kolāžu un domāju, ka labāk kaut ko personiskāku novēlēt, kam tiešām būtu kāda saistība ar tevi, tavu būtību un personību. Un es ceru, ka man tas izdevās.

I have to return some videotapes.

Sakiet, ko gribat, bet American Psycho ir one disturbing movie. It īpaši ap trijiem naktī. Sākumā skatījos un domāju, kā Leonardo piestāvētu šai lomai, kā tas sākumā bija domāts. Bet Christian Bale bija, kā Saimons teiktu- on the money. Un viņa balss bija super creepy, pēdējo reizi viņu redzēju filmā the Fighter [kur viņš bija arī ļoti labs, bet nu galīgi savādāks], tāpēc varbūt likās tā dīvaini. Un bija divas vietas, kur it kā nekas nenotiek, bet damn... awesome.

Šovakar man bija mazs kino vakars, kurā paspēju noskatīties vēl arī Winter's Bone un Kings Speech. Abas diezgan labas, abas nominētas oskara balvai, kā gada labākās filmas. Lai gan Winter's Bone jau nu nebija nekas dižs.

Un tagad ieslēdzu tv, kur iet kaut kāds dinozauru seriāls, kurā ir tas rižais čalis, kuru filmā stardust pārvērta par kazu.

Nekā jēdzīga pa tv nav. Laikam zīme, ka jāiet gulēt.

bb.

The kids will be all right.

Vampire weekend sākumā, vidū smuki uzfilmēts, interesants un vietām komisks stāsts, nobeigumā mgmt. This is how we make a movie. So i guess, this movie will be all right too.

Man patika.

Ir diezgan vēls, bet galīgi nenāk miegs. Pasūdīgi. Laikam jāpaskatās Conan, jo pa tv droši vien nekā jēdzīga nav.

i'm so sad.

Screw you, Academy!

Un god damn it, ja inception nedabūs oskaru kā gada labākā filma, god damn it!

Only problem is, I can't remember what I've forgotten.

Yes, yes, Neville. Arī mums ir tāda problēma.

Harijs ierāvis savā valstībā. Tagad atkal gribas redzēt filmas un tagad salīdzināt ar tikko lasītajām grāmatām.

Man ir tēja ar pienu un Harija Pottera pirmā filma. I feel so british and magical!

Don't you want to take a leap of faith?

Es tikai apskatīšos kāda kvalitāte ir. Pirms gandrīz 2, 5 stundām teica Elza.

Bet es nevarēju apstāties, tā tiešām ir 2010. gada labākā filma.

Un viena no manām mīļākajām vispār.

Un vai es jau minēju, ka man bija arī šokolādes saldējums?

Tagad došos lasīt senu, senu Hariju, kur Dobijs vēl dzīvs.

Sapņi.

Pagājušajā naktī sapnī bija peļķes. Un lai es nesaslapinātu kājas, jo pēdējā laikā tā gadās, es staigāju uz rokām.

Zemapziņa, paldies par padomu!

Gaidu, kad varēšu skatīties jauno community sēriju un vēl visādus guilty pleasure seriālus. Un gaidu tāpēc, ka Sarma vēl nav klāt. Viņa ir viens no retajiem cilvēkiem, kas guļ ilgāk par mani. šodien mēģināsim uztaisīt float, man gan neliekas, ka garšos īpaši labi. Šī vairāk liekas viena no tām reizēm, kad kopā tiek sajaukti jau tāpat labi produkti un sanāk kaut kas, kas galīgi nav labs. Bet kas zina. Es ceru, ka amerikāņu kultūra mūs nepievils.

out.

īpaši sveicieni.

Happy Birthday, Rainn Wilson! :]

Un es pat nepaspēju izteikt savu sašutumu par inception filmas aplaupīšanu iekš golden globe. Nu, nekas, redzēsim, kā ies oskara balvas pasniegšanā. Tagad jāgaida 25. janvāris un jātur īkšķi par Leo. Un es nemaz negribu iedziļināties tajā, ka gada pirmajā pusē iznākušās filmas vispār aizmirstas. Piemēram, kur bija shutter island?

Un, protams, ka man nepatīk jaunā youtube lapa. Tik neparocīgi.

Zibakcija.

Zibakcija? Nē, nopietni?

Another reason to go to the english side.

Well that make sense in my head.

word.

Un man tgd ātra zibakcija ar Čūbīti.