Ja šodien nebija grāmatu lasīšanai piemērots laiks, tad es neko no dzīves nesaprotu. Un šodien nākamo lasāmo grāmatu bija nepierasti ātri izvēlēties. Laba grāmatu diena.
Kā jau Everestā pieņemts, tad iestājoties rudenim visur citur, mums ir iestājusies ziema. Jau tagad. Tāpēc dzeru savas mīļās tējas, joprojām nesaprotu, bet nu labi. Dažas ir ciešamas. Mana piparmētru gan topā joprojām. Vēl tikai siermaizītes pietrūkst. Salda piparmētru tēja un siermaize, tā ir bērnības garša. Nu, kas jūs gaidījāt, ka es vismaz šajā ierakstā varētu iztikt bez nostalģijas? Idiots! Don't you know me but at all?
Runājot par mūsu vakardienas iebrucēju. Šorīt durvis bija izlauztas. So that's fun. Bet iespējams fakts, ka trakais (vai trakā! nediskriminēsim) tika tomēr mūsu koridorā, bet mēs vēl esam dzīvas, liecina, ka mēs neesam viņa/viņas izraudzītie upuri. Neuztraucieties, spekulācijas par to, kas iespējams noticis ar kaimiņiem, vai kas ir mūsu kaimiņi, spekulējas pilnā sparā.
Kāpēc es tieši šodien izdarīju to, ko es šodien izdarīju? If only I knew why I'm doing the things that I'm doing. Un ko es izdarīju mēs REDZĒSIM nākmnedēļ. hint. hint.
Vēl es šodien redzēju 2 mazus virpulīšus. Pirmais bija Vecrīgas stūrī pie kaķu viesnīcas, kur riņķītī griezās krāsaini konfeti papīrīši. Otrais bija pie baznīcas, tur mazliet virpulī griezās nopietnāki rudens vēstneši - nokaltušās lapas! Katrā ziņā bija jauki. Vienmēr patīkami redzēt, ka nedzīvas lietas uzvedās kā dzīvas - magic is real, people!
Jā, mums te kāds baigi klauvējas un mēģina tikt pa mūsu koda durvīm iekšā. Mūsu pēdējā stāva koda durvīm. Un ir vēls. Un man ir bail. Un man joprojām ir bail.
Ieskrēju pie Lienas, iztraucēju CS spēlēt.
E: Pie ārdurvīm kāds baigi dauzās un mēģina tikt iekšā.
L: Ej gulēt.
E: Bet man bail.
L: Tu laidīsi iekšā? Zavni policijai. Ej gulēt.
E: Bet... man bail.
L: Ej gulēt.
Man joprojām ir bail. Man būtu mazāk bail, ja man būtu suns.
Kāds laikam neaizies laicīgi gulēt...
Ārā tāds melanholisks laiks. It kā bija silta diena, bet tu zini, ka ir rudens, tu jūti, ka ir rudens un tu tomēr smaidi. Un tad tevi uz gājēju pārējas gandrīz sabrauc motocikls un atkal viss šķiet bezcerīgs. Hei, hei, hei, ļaudis, kas gan būtu rudens bez kārtējās eksistenciālās krīzītes!?
Šodien es saliku kaķa dzejoli jeb dzejoli kaķa formā, forma tagad valdīs pār saturu. Everests lēnām pārvēršas par slam poetry vakariem draudzīgu vidi un es par lyrical wordsmith - humble with a hint of Kanye.
Bija laiks, kad ar Līva ar Aiju palika pie manis pa nakti, un es pie viņām, pie katras izdevības, kad vien nebija agrie skolas rīti. Vakari parasti izvērtās ļoti vēli un jautri, rītos parasti bija sleeping in un burvīgās "no rīta" sarunas (kā mēs tās dēvējām). Tā nu sanācis, ka atradās uziet vienu, kas dokumentēta. Šoreiz runājām par vergiem. Par to, cik vergus mums katrai vajadzētu. Atcerēsimies, ka tas bija sen un tagad mēs noteikti domātu savādāk (as in, mūsu prasības noteikti ir augušas). Tā kā tas bija tālā pagātnē, kurā Čūčū vēl bija dzīva un my best friend, es sāku savu vergu uzskaiti ar to, cik vergus vajadzētu Čūbītim. Biju ļoti pieticīga, jo Čūbītim vajadzēja tikai trīs. Vienu, kas katru dienu sagatavo "delfīnu un haizivs mazuļu fileju", otru, kas atnestu Čū pie manis, lai viņai pašai nebūtu jāripo, trešo - masieri.
Bet vispār kaķu masieris nemaz nav tik slikta ideja. Tīno, jauna biznesa ideja. Vai nu masieri priekš neglected rich people cats, vai arī stressed out cilvēki vienkārši nāk masēt kaķus - win win situation. Es domāju, ka Japānā šis bizness aizietu. Ja tāds jau neeksistē.
Tā, nu, atpakaļ pie stāsta. Man bija kādi 25, Līvai 35, jo bija mums visādi mandarīnu un vīnogu lauki, bet tad sāka runāt Aija. Viņa neteica daudz, lakoniski un ļoti Aijiski. Viņa teica, ka viņai pietiktu ar vienu, bet viņam jābūt "smukam un gejam". Ak, Aija un viņas pieticība! Un tieši tāpēc drīz varēsim svinēt mūsu 20 year friendaversary.
Dažreiz man patīk uzgūglēt interesantus vārdu salikumus, vai vārdus, ko es esmu izdomājusi, lai redzētu, kurš domā tāpat.
No results containing all your search terms were found.
Aizvakar naktī pamodos divas reizes, jo bija pārāk auksti. Vakar beidzot uzradās ziemas sega, tātad vasara ir officially over.
Tumšums, kas valda arā, atkal mani piečakarēja. Pa nakti pamodos, istabā
tumšs, auksts. Pēc sajūtām apmēram 2-3 naktī pulkstens, apskatos, jup,
6:25. Ja tas nav spļāviens sejā jau no paša rīta, tad es nezinu, kas ir.
Jāatrod jaunas dziesmas. Beidzot sākušas apnikt visas, lai gan Kanye
vienmēr uzlabo omu. Un grūti jau kaut ko atrast, ja sanācis, tik burvīgs
nostaļģisko dziesmu saraksts. Vispār tagad gribas uztaisīt to otro
sarakstu, kas mazliet smagāks bija un ko varbūt fonā nevarēs īsti likt.
Ok, I'm excited now. Jaunās dziesmas, go to hell, welcome back Children
of Bodom and Mudvayne! Vispār jau man vairāk vajadzētu nostalģijas
diētu. Nostalģijas diēta ir lielisks hipstergrupas nosaukums. Are you
kidding me? I love it!
Šodien gāju pusdienās, klausījos mūziku. Beigās izrādījās, ka tomēr
neklausījos gan un telefons somā. Interesanti, kā ir nebūt man?
No rīta satiku tikai savu mazo Frančiju [tā es nosaucu franču buldogu,
kas no rītiem staigā pa parku]. Mans bīglu pāris gan nebija.
Ieraudzīju kokā 3 vecus balonus. Sapratu, ka par maz skatos kokos, vai
arī rudens klāt un lapas nokritušas. Es runāju par to koku, kuru
ieraugot tu iedomājies - ja man būtu jābūvē koka māja, es noteikti to
būvētu šajā kokā. Man vienmēr patikušas būdiņas un štābiņi. Atceros, ka
bērnībā sētā bija iekārots šķūnītis, vēl pie Līvas un Aijas sētā mēs
dzīvojāmies pa viņu šķūnīša 2.stāvu, tas bija labs šķūnītis, lai gan tur
bija viens čalis pakāries. Tāpēc mums bija mazliet bail, bet tomēr
gribējās vairāk to savu vietiņu. Es atceros, ka mums bija mājdzīvnieks.
Mājdzīvnieks bija vēzītis, ko mēs saucām par P.O.D. vēzīti. Vēzītis bija
very dead, izvārīts un izkaltis. Vēl senāk dzīvojāmies pa bēniņiem ar
mazbērnības draugiem. Tad vēl bija 5 gadu periods, kur vasarā nedēļu
dzīvojām mazā vasaras būdiņā Saldū [tur jau var grāmatu sarakstīt]. Bija
arī periods, kad vasarā es nedēļu viena pati dzīvoju teltī dārzā. Kā
arī vienmēr, kad devāmies mūsu pārgājienos, vai maldījāmies pa mežu,
mēģināju celt visādas zaru būdas.
Vienreiz, kad bijām mūsu 12 h jūras
pārgājienā [used to be a thing, also we should bring it back] bija
baigais lietus, bet tā kā mēs nedrīkstējām ātrāk iet prom, also
atradāmies jūrmalā, aiz tā līkuma [visi Ventspils jūrmalas speciālisti
noteikti zina]. Tā vai citādi, mēs uztaisījām būdu no mūsu segām un
lietusmēteļiem. Tā bija diezgan noderīga būda, jo bija auksts, vējains
un slapjš [ideāls pārgājiena laiks]. Tas bija laiks, kad parādījās
pirmie vkameru telefoni un šajā būdā tika uzņemts video, kas neatpaliek
no Blair Witch filmas. Manuprāt, ka kaut kur dziļi vecā datora dzīlēs es
vēl nesen to uzgāju. Mēģināšu recreate. Interjers - maza ar lupatām
izveidota būda, zila lietusmēteļa plēve. Fona trokšni - lietus, vējš un
jūra. Atmosfēra - visiem auksts, visi slapji, visi grib mājās.
Dalībnieki - ļoti izmisusi un nelaimīga Aija, nosalusi Līva un very
excited es. Action. E: Ārā joprojām līst un ir auksts. Aija! Aija, kā tu
jūties? A: Man ir auksts, es gribu mājās. E: Līva? L: [piekrītoši] Mhm.
E: Mēs uzcēlām būdu, lai paslēptos no lietus. Atradām lielus zarus un
nostiprinājām segas un plēves ar lieliem akmeņiem. //Video beigas.
Nākamais video. // E: Aijai uz galvas uzkrita lielais akmens. [Aijas
tuvplāns]. //Video beigas.// Tas laikam bija mūsu pēdējais pārgājiens.
Paņēmu pārtraukumu no grāmatu kārtošanas. Kā es varēju ietilpināt visas tās grāmatas mazajā plauktā, nav ne jausmas. Pa kuru laiku es tās visas grāmatas piesavinājos? Nu jau raibs gar acīm, gribas ātrāk izlasīt visu, kas nav lasīts un pārlasīt visu, kas izlasīts. Šodien mājupceļā no Ventspils sāku lasīt 451 grāds pēc Fārenheita, jā, tikai tagad. Tā neko, tik ļoti spot on, tik ļoti atbilst mūsdienām un man ļoti patīk. Varbūt pārlieku daudz epitetu manai gaumei, bet nu jau esmu pieradusi. Šī grāmata patrāpījās īstajā laikā un manam pašreizējam smadzeņu stāvoklim atbilst tik ļoti, ka ik pa brīdim jāiegrimst pārdomās. Labi, varbūt es neesmu tas cilvēks, kam vēl vajag kādu papildus stimulu, lai gremdētos melanholijā, bet neko darīt. Gan jau būs labi.
Tā jau grāmata laba un viss lieliski, bet autobusā mazliet patraucēja kārtējie interesantie braukšanas biedri. Šoreiz tas bija krievu pārītis tā sauktajos labākajos gados [un te es domāju mūsdienu labākajos gados, kad 30 ir jaunais 20, 50 ir jaunais 40, 18 ir jaunais 30 un viss ir ne tā kā bijis vienmēr, it's just random]. Anyhow, domāsim tā uz 50+ Pirmo iespaidu šis pāris jau radīja, kad viņi iekāpa kā pirmie pasažieri, neskatoties uz to, ka viņiem nebija biļešu un viņi bija stiprā alkohola reibumā. Protams sanāca, ka man bija jāsēž tieši aiz viņiem. Pirmo brauciena daļu viņi mierīgi nogulēja. Otrā brauciena daļā sākās karstais telefons. Būtībā norunāja viņi visu ceļu. Pirmās sarunas bija lieliskas, iztiksim bez pārmešanas, ka noklausos svešas sarunas, viņi tik skaļi runāja, ka varēja nemaz to telefonu neizmantot, gan jau tas čalis no Rīgas būtu viņus dzirdējis. Anyhow, telefona saruna norisinās krieviski un apmēram 20 min notiek viens un tas pats: [ar * apzīmēts populārs krievu lamu vārds, kas sākas ar b un beidzas ar ģ]
Vīrietis: Mēs braucam.
Sieviete: Mēs braucam no Ventspils uz Rīgu.
V: Mēs braucam uz Ventspili *.
S: Mēs braucam uz Rīgu.
V: Neklausies viņā *, mēs braucam uz Ventspili *.
S: * Mēs braucam uz Rīgu no Ventspils.
V: *Viņa ir jukusi *, mēs * braucam uz Ventspili *.
S: Rīgu! *
V: *Es nezinu *, kur es esmu *. *Kur mēs * braucam?
S: Mēs uz Rīgu * braucam. Mēs bijām Ventspilī. Mēs no Ventspils braucam*.
V: *Mēs braucam uz Ventspili.
Tā viņi tur super skaļi ņemas. Sievietei beidzot apnīk un viņa pieceļas un aiziet uz autobusa aizmuguri.
Telefona saruna joprojām turpinās
V: * Nu, es nezinu, kur es esmu. * Es uz Ventspili braucu *. Es nezinu, kur viņa ir *. Viņa * no manis aizmuka *. Autobusā * aizmuka.
[pagriežas uz aizmuguri un sauc savu dāmu atpakaļ, viņai atmaigusi sirds, viņa atgriežas. Tā pati telefona saruna turpinās].
S: Mēs uz Rīgu braucam *.
V: * Mēs braucam uz Rīgu? * Man likās mēs uz Ventspili braucam *.
[Iedomāsimies manu sejas izteiksmi to visu dzirdot]
Un tā līdz pašai Rīgai, kur viņi vēl apsprieda, cikos viņi ieradīsies Rīgā un cik liels idiots ir viņu telefona sarunas partneris, jo viņš to viņam jautāja kādas 15 reizes. Katrā ziņā fun times. Krievu lamu vārdus esmu atkārtojusi vairāk nekā vajag.
Jau piekusu.
Šodien gribēju rakstīt, bet nebija pildspalva. Sapņu arī vairs nav.
Redzēju kā bērni purina ābolus no koka, atgriezos bērnībā.
Kaklajosta ir jaunvārds, man vārdu darināšana ir gēnos, tur neko nevar padarīt. Ome bija ciemos, viens no jautājumiem, ko viņa man prasīja - Kāpēc tu neesi mēnesserdzīga? Viņa māk pārsteigt.
Šorīt pa ceļam uz darbu redzēju 3 suņus, kas jau bija laba zīme. Yes, that's my new thing.
Nu jau esmu aizmirsusi, kas pa dienu paspēja mani nokaitināt, jo mājās mani sagaidīja Brenda un mazais Ādolfs [I'm trying to make it happen, neizskatās cerīgi pagaidām]. Abas divas man kā pielipušas. Mazais suņu bēbis tik mazs un viegls, ka bail vispār kaut ko darīt viņai. Brenda liekas milzīga uz Ādolfa fona. Viņa kā kāmītis lien klēpī un tad kāpj visur. Es nevaru, ja tas nav jauki, tad es nezinu, kas ir! Vakarā ņēmāmies pa sētu, kamēr visas nogurām. Grūti sadalīt uzmanību uz abām, Brenda tomēr tāda greizsirdīga dāma.
Rudenī forši, ka vari iziet dārzā un no zemes paņemt ābolu. Pavisam cita garša, smarža un sajūta.
Mājupceļā viens čalis runāja pa telefonu skaļi. Viņš paspēja nomainīt sarunas valodu trīs reizes, kā arī runāt par Eiropas Savienību, nodokļiem, mīlestību, sievietēm, dievu, Kenediju, atombumbu, revolūciju un karu. Un tas viss apmēram 10 minūtēs. Es tiešām gribu zināt ar ko viņš tur runāja. Vienu brīdi bija izcils citāts: "Revolūcija ir tā, ka vienā brīdī sākās revolūcija".
Update [00:01] Mazais suņa bēbis ļoti pīkst, dabūju izskraidīties pa tumšo sētu pidžamā, vasara tiešām beigusies. Labi, ka mazo varēja pēc skaņas atrast. Pēc tam bija jāliek gultiņā un jāieaijā miedziņā, nu, tā kā mazulis, tikai mīlīgāks.
I found that light that never goes out. Vai drīzāk jāsaka, ka tā atrada
mani un tā ir freakin' Astor rezidence. Es nesaprotu, cik viņiem tas
gaismas sensors ir jūtīgs, bet man šķiet, ka odi jau devušies ziemas
miegā. Katrā ziņā prieks, ka man nav epilepsija. Anyhow, mani lieliskie
aizkari ir daudz par plānu, būs jāmeklē papildus auduma paneļi. Un es
tagad saprotu, kāpēc Tīno bija tur dienas aizkari. Laikam jāsāk nopietni
apsvērt man arī likt. Kaut kā pārāk daudz to logu pretī. Es jau neko
neredzu un tā, bet tad es atceros, ka ir cilvēki, kam ir arī laba redze,
vai vismaz brilles.
Rudens arī klāt. Laikam laiks ziemas segai. Šorīt nevarēju no gultas
izkāpt nevis tāpēc, ka miedziņš nāca, bet tāpēc, ka reāli vēss bija.
Vismaz mans jaunais spilvens ir mākonis, kas nozagts dieviem. Izdomāju
no rīta, ka varētu arī tētim jaunu spilvenu uzdāvināt. Nu, mostly, jo
esmu out of ideas. Kāpēc es viņam jau visas labās grāmatas paspēju tāpat
sadāvināt bez jebkādiem svētkiem? What was I thinking?! Vajadzētu taču
zināt, ka nedrīkst nevienu labu darbu tāpat vien veikt. Silly me! Anyow,
sāku taisīt research, lai uzzinātu, kādu spilvenu labāk. Prasu mammai
kādu tētim vajadzētu - mīkstu, cietu, lielu, mazu, plānu, pufīgu, kādu
pildījumu u.tml. Sarakstu es veselu romānu un viņa man atbild - "ērtu".
Anyhow, pusdienlaikā sanāca ar Anci šurpu turpu izbrauktāt un tā
rezultātā tika iegādāts spilvens, frī kartupeļi un kamīna birstes.
South Park is back. Viņiem gan daudz jauna materiāla, tik daudz
bullsheesh noticis. Pirmā sērija jau bija lieliska satīra par šī brīža
struktūru.
Cartman: Hey, girls are funny Wendy, okay? Get over it. Just do
women's comedy stuff -- you know, talk about how fat you are and how you
want to have sex with guys and then say "My vagina!" a lot. Wendy: I don't feel like being funny right now. Cartman: And that's just the kind of sexist bull crap that's gonna keep you in the kitchen.
Šodien mājupceļā gāju cauri Vērmanītim. Tur mazā sarkanā mašīnītē brauca vēl mazāks bērnelis, netālu ceļu šķērsoja miniatūrs sunītis. Uz brīdi sajutos kā milzis.
Rudeni jūt. Liena saka, ka it's not a thing. Yeah it is!
Gribēju sakārtot grāmatu plauktu, tā vietā paskatījos Beast Wars.
Tad vēl sanāca izlasīt kaut kādu rakstu par to kā PSRS laikā cilvēkus, kas nebija valdībai tīkami, spundēja trakomājās. Protams atkal sadusmojos. Šis citāts bija pāri visam: "Tiesu psihiatre Anita Apsīte dažus mēnešus pirms tam skaidroja Latvijas avīzei: «Ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība.» Tāpēc «neviens cilvēks nebija tāds, kam šī diagnoze uzlikta nepamatoti». "
Padzēros ūdeni, kaut kā dīvaini garšoja, gandrīz izspļāvu, tad atcerējos, ka dzeru minerālūdeni. An oldie but a goodie, sen nebija tā gadījies.
Šodien bija jāpērk aizkari. Jau vienus grūti normālus atrast, bet divi jau ir pavisam liels commitment. Beigās jau kaut kādus dabūju, pat tīri tā neko. Tā nu visu vakaru gludināju aizkarus, aizraujoši, I know, bet neko darīt. Bet par to nav stāsts, stāsts ir par to, ka es arī jaunu spilvenu dabūju! I'm very excited about that. Ar Lienu ienesām arī galdu, gultu, iznesām 2 matračus un es vēl aiznesu/aizstūmu rakstāmgaldu un plauktu. Tik daudz mēbeļu, tik daudz matraču. Kāpēc mums ir 4 matrači, bet 2 cilvēki? Pēc tam krāmējos un tagad esmu tik nogurusi, ka es varētu sākt raudāt. Es jau labprāt ietu gulēt, bet es negribu kustēties. Izskatās, ka tā varētu būt problēma.
Šovakar sanāca gremdēties atmiņās un izskatīt kaudzīti ar samērā senām dienām. Varbūt sens nebūtu tas īstais vārds. Apkaunojošām, jā, apkaunojošām, tas daudz labāk atklāj īsto bilžu esenci. Vienā albumā atradās bilde ar Līvu pie elektrības būdiņas, kas atrodas blakus morgam, kur virsū ar marķieri rakstīts "Līķi atdzimst". Draudzības saglabāšanas dēļ, diemžēl bildi nepubliskošu. Katrā ziņā sasmējos. Vispār jau bija aizmirsies, ka uz mūsu ielas bija morgs. Parasti uz elektrības kastēm, kas tur blakus bija, cilvēki mēģināja radoši izpausties.
Ok, atgriezīsimies šajā gadā un dienā. Pa nakti bija sapnis, kur es skatījos savā istabā tv, kur rādīja Saldu un vienu latviešu aktrisi. Nebija īpaši aizraujoši, vispār es gribēju sūdzēties, ka atkal kaut ko nosapņoju, no paša rīta atcerējos, tad domāju, ka neaizmirsīšu, bet tad aizmirsu. Protams, ka tagad man izdevās atcerēties tieši, būs jāieraksta sapņu kladē.
Vispār grūti koncentrēties, mani skapja licēji šausmīgi kaut ko apspriež un laikam naglas nu jau dzen. Man uznāca miedziņš un apnika sēdēt blakus un komentēt. Jā, tā es lieku savu skapi. Galvenais ir jāprot ēst taisīt, tad nebūs smagumi jācilā, vai skrūves jāskrūvē. Vispār jau pa šo Everesta laiku esmu tik daudz ko taisījusi un skrūvējusi, ka varētu sākt savu mēbeļu montēšanas biznesu. Anyhow, atkal maza pauzīte, bija jāpasaka meisteram, ka var iztikt aizmugurē ar daudz mazāk naglām. I'm such a nice person!
Vēl šodien sanāca darbā notestēt visādus interesantus pašgatavotus saldējumus ar tādām garšām kā pīlādzis [I mean, why?], cidonijas [why?], lakrica [vai tad tā jau pasaulē nepietiek ļaunuma?], brūklenes [jā, ok, I will let this one slide, lai gan daudz nevar ieiēst, pārāk jūt to eko], šokolādes.. [o, beidzot kaut kas]..sorberts [pat pamanījās šokolādes saldējumu izbojāt], cigoriņu [kas tas vispār ir?], mohito [es nezinu, kāpēc nevar vienkārši par citrona un piparmētru saukt] un pistāciju [vienīgais kaut cik pieņemamais]. Es jau teicu, ka es neesmu pietiekami izsmalcināts ēdājs, lai varētu šīs garšas pietiekami novērtēt. Tikai tāpēc, ka tu vari uztaisīt saldējumu no kaut kā, nenozīmē, ka to vajag darīt. Es vienkārši vēl joprojām nevaru pārdzīvot par to lakricas saldējumu, kā var tik ļoti sabojāt kaut ko, kas man tik ļoti sirdij tuvs. Es saprotu, ka tas nebija personīgi vērsts pret mani, tomēr es jūtos it kā tas būtu spļāviens man tieši sejā. Ok, moving on. Mājupceļā nopirku saldējumu, kas nebija ēsts. Izrādās, ka Liena tomēr bija ēdusi tādu. Anyhow, arī tas nebija garšīgs. Šodien kaut kāda saldējumam nelabvēlīga diena.
Jāpagaida, kad urbšana beigsies un tad jau varēs iet gulēt.
Atkal kāds laiciņš pagājis. Es jau esmu nogursi no tā, cik man te būs jāraksta. Un man gribas zivju pirkstiņus. Varbūt tagad uztaisīt un tad rakstīts? Suspense!
Labi, man slinkums kustēties, jo pavadīju pēcdarba stundas darot īstu fizisku darbu. Man sāp rociņas. Labi, sāksim no sākuma. Tīno šodien pārvācās uz Berlīni un es sāku savu pārvākšanos uz Tīnas istabu. Viņa kā mūsu bohēmiskais romantiķis bija atļāvusi vīnogulājiem [sauksim tā, jo kaut kādas ogas tur ir, bet vīnu es noteikti neieteiktu taisīt, ja nu vienīgi pēdējai glāzītei] logam priekšā sazaļot. Abiem logiem. Es kā cilvēks, kam tomēr patīk reizēm ieraudzīt arī dienas gaismu, gribēju no tā visa atbrīvoties. Tā kā nevienu labāku palīgrīku par parastajām šķērēm man neizdevās atrast, bija daudz jārauj un jāmēģina neizkrist pa 5. stāvu. Daudzi zari bija jālauž, bet priekš tiem bija sakrājies pietiekami daudz dusmu, kā nekā mājās nācu pa savu mīļo Barona ieliņu. Ok, es jau aizmirsu ko es ar šo visu gribēju teikt, jo biju tomēr uzcept fish sticks. Ā, jā, tāpēc esmu nogurusi. Nu, jā, tad vēl mazgāju logus un tā, grūti visu aizsniegt. Rīt domājams, ka būs skapja salikšanas diena. Tāds baigi smagais, droši vien visa Nārnija iekšā [shameless joke].
Runājot par briesmīgiem jokiem, tie netrūka sestdien, kad gājām baudīt Balto nakti. Sākām mūsu gaitas mazliet pēc 22. Kas ir apmēram jau laiks, kad es sāku domāt par taisīšanos uz miegu. Anyhow, šoreiz mēs taisījāmies baudīt katarsi. Katarse izpalika, lai gan pašā vakara noslēgumā, kad jau bijām atgriezušies Everestā, bija kaut kas tuvu tam. Vainosim sakāpinātās emocijas, nevis pilnīgas muļķības, miega badu un bulkas. Bet bija silts vakars un redzējām sastādītas nātres, es domāju, ka ar to vairāk kā pietiek, lai vakars būtu izdevies. Vēl teātrī bija jauks labirints, kurā cilvēki stāvēja garā rin'dā, tika iemānīti šaurā ļoti karstā pagrabā un kad sāka jau likties, ka mēs vairs nekad netiksim ārā un viss tas pasākums ir kāda traka psihopāta izpriecas, rinda atkal sakustējās un visi laimīgi tika svaigā gaisā. Ja mērķis bija radīt jaunu teātra tēlu, kas ir - vieta no kuras tu vari arī neatgriezties, tad bija lieliski sanācis viņiem. Protams, ka mūsu bariņā bija arī lieliski mākslas eksperti, kas visur gaidīja kaut ko "episku" un mindblowing. Bet es nezinu, cik ļoti es gribu uzticēties mākslas kritiķim, kas neprot atšķirt citronu no laima. Pēc pusnakts jau sākām virzīties uz māju pusi, jo miedziņš nāca.
Vēl pirms Baltās nakts bija interesants notikums. Pirmais bija tas, ka ir jauns baby ģimenē. Mazais suncītis, kam ir zilas actiņas un brūni/rozā deguntiņš, tumši brūni kāju spilventiņi un kažociņš raibs. Mazais eņģelītis, kas tiek dēvēts par Bertu [don't even get me started]. Par laimi Berta jau ir pārtapusi par Betu, jo tā tomēr sanāk ērtāk un ātrāk pasaukt. Šodien viņai tikai paliek mēnesis, bet tā kā viņa ir īsts junk yard suns, kas visu laiku pavadījusi ārā un kuru māte vairs nebaro, neatlika nekas cits, kā vest mājās. Pirms braukšanas mājās, man arī uz stundiņu ieveda atrādīt mazo suņu bēbi.
Mājās vešanas stāsts ir vēl viens stāsts. Bet tā kā man jau nu ir pavisam apnicis rakstīts, mēģināšu īso versiju. Vecāku mašīnā no pretējās joslas ietriecās motociklists, kas nevarēja novaldīt savu braucamo. Viņš kopumā atsitās pret 3 mašīnām. Labi, ka manējie bija piesprādzējušies un suncītis gulējis lejā pie kājām. Mašīna kārtīgi cietusi, aizmugurējās durvis ciet netaisās, pakaļējais ritenis sadragāts, cik tur netrūka, ka tētim būtu trāpījis tieši virsū. Un protams, ka mamma māk vislabāk paziņot ziņu par avāriju, zvanot apmēram 10min pēc notikušā un nesaprotami sakot, ka tikuši avārijā, labi, ka dzīvi un tagad nevar runāt, noliekot klausuli. Who does that?!
Vēl mēs atkal paspējām piedalīties Prāta spēlēs. Bet tur es neko nekomentēšu vairs, redzēs kā ies ar jaunas komandas nokomplektēšanu. Meklējam cilvēku, kas orientējas kultūrā, sportā un automašīnu modeļos.
Pareizi, uz Survival kit arī paspēju aiziet. Tas bija tīri forši. Īpaši patīkams bija pagrabs, tur bija vislabākā noskaņa un interesanti video sižeti, tīri prātīgi citi pat runāja.
