Kā jau Everestā pieņemts, tad iestājoties rudenim visur citur, mums ir iestājusies ziema. Jau tagad. Tāpēc dzeru savas mīļās tējas, joprojām nesaprotu, bet nu labi. Dažas ir ciešamas. Mana piparmētru gan topā joprojām. Vēl tikai siermaizītes pietrūkst. Salda piparmētru tēja un siermaize, tā ir bērnības garša. Nu, kas jūs gaidījāt, ka es vismaz šajā ierakstā varētu iztikt bez nostalģijas? Idiots! Don't you know me but at all?
Runājot par mūsu vakardienas iebrucēju. Šorīt durvis bija izlauztas. So that's fun. Bet iespējams fakts, ka trakais (vai trakā! nediskriminēsim) tika tomēr mūsu koridorā, bet mēs vēl esam dzīvas, liecina, ka mēs neesam viņa/viņas izraudzītie upuri. Neuztraucieties, spekulācijas par to, kas iespējams noticis ar kaimiņiem, vai kas ir mūsu kaimiņi, spekulējas pilnā sparā.
Kāpēc es tieši šodien izdarīju to, ko es šodien izdarīju? If only I knew why I'm doing the things that I'm doing. Un ko es izdarīju mēs REDZĒSIM nākmnedēļ. hint. hint.
Vēl es šodien redzēju 2 mazus virpulīšus. Pirmais bija Vecrīgas stūrī pie kaķu viesnīcas, kur riņķītī griezās krāsaini konfeti papīrīši. Otrais bija pie baznīcas, tur mazliet virpulī griezās nopietnāki rudens vēstneši - nokaltušās lapas! Katrā ziņā bija jauki. Vienmēr patīkami redzēt, ka nedzīvas lietas uzvedās kā dzīvas - magic is real, people!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru