Bija laiks, kad ar Līva ar Aiju palika pie manis pa nakti, un es pie viņām, pie katras izdevības, kad vien nebija agrie skolas rīti. Vakari parasti izvērtās ļoti vēli un jautri, rītos parasti bija sleeping in un burvīgās "no rīta" sarunas (kā mēs tās dēvējām). Tā nu sanācis, ka atradās uziet vienu, kas dokumentēta. Šoreiz runājām par vergiem. Par to, cik vergus mums katrai vajadzētu. Atcerēsimies, ka tas bija sen un tagad mēs noteikti domātu savādāk (as in, mūsu prasības noteikti ir augušas). Tā kā tas bija tālā pagātnē, kurā Čūčū vēl bija dzīva un my best friend, es sāku savu vergu uzskaiti ar to, cik vergus vajadzētu Čūbītim. Biju ļoti pieticīga, jo Čūbītim vajadzēja tikai trīs. Vienu, kas katru dienu sagatavo "delfīnu un haizivs mazuļu fileju", otru, kas atnestu Čū pie manis, lai viņai pašai nebūtu jāripo, trešo - masieri.
Bet vispār kaķu masieris nemaz nav tik slikta ideja. Tīno, jauna biznesa ideja. Vai nu masieri priekš neglected rich people cats, vai arī stressed out cilvēki vienkārši nāk masēt kaķus - win win situation. Es domāju, ka Japānā šis bizness aizietu. Ja tāds jau neeksistē.
Tā, nu, atpakaļ pie stāsta. Man bija kādi 25, Līvai 35, jo bija mums visādi mandarīnu un vīnogu lauki, bet tad sāka runāt Aija. Viņa neteica daudz, lakoniski un ļoti Aijiski. Viņa teica, ka viņai pietiktu ar vienu, bet viņam jābūt "smukam un gejam". Ak, Aija un viņas pieticība! Un tieši tāpēc drīz varēsim svinēt mūsu 20 year
friendaversary.
Dažreiz man patīk uzgūglēt interesantus vārdu salikumus, vai vārdus, ko es esmu izdomājusi, lai redzētu, kurš domā tāpat.
No results containing all your search terms were found.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru