Nu jau esmu aizmirsusi, kas pa dienu paspēja mani nokaitināt, jo mājās mani sagaidīja Brenda un mazais Ādolfs [I'm trying to make it happen, neizskatās cerīgi pagaidām]. Abas divas man kā pielipušas. Mazais suņu bēbis tik mazs un viegls, ka bail vispār kaut ko darīt viņai. Brenda liekas milzīga uz Ādolfa fona. Viņa kā kāmītis lien klēpī un tad kāpj visur. Es nevaru, ja tas nav jauki, tad es nezinu, kas ir! Vakarā ņēmāmies pa sētu, kamēr visas nogurām. Grūti sadalīt uzmanību uz abām, Brenda tomēr tāda greizsirdīga dāma.
Rudenī forši, ka vari iziet dārzā un no zemes paņemt ābolu. Pavisam cita garša, smarža un sajūta.
Mājupceļā viens čalis runāja pa telefonu skaļi. Viņš paspēja nomainīt sarunas valodu trīs reizes, kā arī runāt par Eiropas Savienību, nodokļiem, mīlestību, sievietēm, dievu, Kenediju, atombumbu, revolūciju un karu. Un tas viss apmēram 10 minūtēs. Es tiešām gribu zināt ar ko viņš tur runāja. Vienu brīdi bija izcils citāts: "Revolūcija ir tā, ka vienā brīdī sākās revolūcija".
Update [00:01] Mazais suņa bēbis ļoti pīkst, dabūju izskraidīties pa tumšo sētu pidžamā, vasara tiešām beigusies. Labi, ka mazo varēja pēc skaņas atrast. Pēc tam bija jāliek gultiņā un jāieaijā miedziņā, nu, tā kā mazulis, tikai mīlīgāks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru