Tumšums, kas valda arā, atkal mani piečakarēja. Pa nakti pamodos, istabā tumšs, auksts. Pēc sajūtām apmēram 2-3 naktī pulkstens, apskatos, jup, 6:25. Ja tas nav spļāviens sejā jau no paša rīta, tad es nezinu, kas ir.
Jāatrod jaunas dziesmas. Beidzot sākušas apnikt visas, lai gan Kanye vienmēr uzlabo omu. Un grūti jau kaut ko atrast, ja sanācis, tik burvīgs nostaļģisko dziesmu saraksts. Vispār tagad gribas uztaisīt to otro sarakstu, kas mazliet smagāks bija un ko varbūt fonā nevarēs īsti likt. Ok, I'm excited now. Jaunās dziesmas, go to hell, welcome back Children of Bodom and Mudvayne! Vispār jau man vairāk vajadzētu nostalģijas diētu. Nostalģijas diēta ir lielisks hipstergrupas nosaukums. Are you kidding me? I love it!
Šodien gāju pusdienās, klausījos mūziku. Beigās izrādījās, ka tomēr
neklausījos gan un telefons somā. Interesanti, kā ir nebūt man?
No rīta satiku tikai savu mazo Frančiju [tā es nosaucu franču buldogu, kas no rītiem staigā pa parku]. Mans bīglu pāris gan nebija.
Ieraudzīju kokā 3 vecus balonus. Sapratu, ka par maz skatos kokos, vai arī rudens klāt un lapas nokritušas. Es runāju par to koku, kuru ieraugot tu iedomājies - ja man būtu jābūvē koka māja, es noteikti to būvētu šajā kokā. Man vienmēr patikušas būdiņas un štābiņi. Atceros, ka bērnībā sētā bija iekārots šķūnītis, vēl pie Līvas un Aijas sētā mēs dzīvojāmies pa viņu šķūnīša 2.stāvu, tas bija labs šķūnītis, lai gan tur bija viens čalis pakāries. Tāpēc mums bija mazliet bail, bet tomēr gribējās vairāk to savu vietiņu. Es atceros, ka mums bija mājdzīvnieks. Mājdzīvnieks bija vēzītis, ko mēs saucām par P.O.D. vēzīti. Vēzītis bija very dead, izvārīts un izkaltis. Vēl senāk dzīvojāmies pa bēniņiem ar mazbērnības draugiem. Tad vēl bija 5 gadu periods, kur vasarā nedēļu dzīvojām mazā vasaras būdiņā Saldū [tur jau var grāmatu sarakstīt]. Bija arī periods, kad vasarā es nedēļu viena pati dzīvoju teltī dārzā. Kā arī vienmēr, kad devāmies mūsu pārgājienos, vai maldījāmies pa mežu, mēģināju celt visādas zaru būdas.
Vienreiz, kad bijām mūsu 12 h jūras pārgājienā [used to be a thing, also we should bring it back] bija baigais lietus, bet tā kā mēs nedrīkstējām ātrāk iet prom, also atradāmies jūrmalā, aiz tā līkuma [visi Ventspils jūrmalas speciālisti noteikti zina]. Tā vai citādi, mēs uztaisījām būdu no mūsu segām un lietusmēteļiem. Tā bija diezgan noderīga būda, jo bija auksts, vējains un slapjš [ideāls pārgājiena laiks]. Tas bija laiks, kad parādījās pirmie vkameru telefoni un šajā būdā tika uzņemts video, kas neatpaliek no Blair Witch filmas. Manuprāt, ka kaut kur dziļi vecā datora dzīlēs es vēl nesen to uzgāju. Mēģināšu recreate. Interjers - maza ar lupatām izveidota būda, zila lietusmēteļa plēve. Fona trokšni - lietus, vējš un jūra. Atmosfēra - visiem auksts, visi slapji, visi grib mājās. Dalībnieki - ļoti izmisusi un nelaimīga Aija, nosalusi Līva un very excited es. Action. E: Ārā joprojām līst un ir auksts. Aija! Aija, kā tu jūties? A: Man ir auksts, es gribu mājās. E: Līva? L: [piekrītoši] Mhm. E: Mēs uzcēlām būdu, lai paslēptos no lietus. Atradām lielus zarus un nostiprinājām segas un plēves ar lieliem akmeņiem. //Video beigas. Nākamais video. // E: Aijai uz galvas uzkrita lielais akmens. [Aijas tuvplāns]. //Video beigas.// Tas laikam bija mūsu pēdējais pārgājiens.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru