Priekā

Gribēju visu ko rakstīt, bet atkal nesanāca.
Bija ciemiņi un ir ciemiņi. Bija svētki un ir svētki. Kaut kā tā.

Viss bija, ir un būs. Arī kaut kā tā!
Priekā!

Pilnmēness

“When you are a Bear of Very Little Brain, and you Think of Things, you find sometimes that a Thing which seemed very Thingish inside you is quite different when it gets out into the open and has other people looking at it.” 

A.A.Milne Winnie the Pooh

Chapter 3 - Apkures katls

Šodien ir otrdiena. Ārā turpina valdīt mazs mīnusiņš, bet sniegs jau gandrīz brīvā dabā vairs nav sastopams. Sakiet ko vēlaties, bet sniegs ir eglīšu labākā rota un visas tās lampiņas var spīdēt, cik spoži grib, bet tas nav tas. Bet ne par to ir šis stāsts. Stāsts ir par mūsu slaveno apkures katlu.

Šodien pagāja 2 nedēļas kopš ilgi solītās un tad atliktās apkures katla apkopes. Tā kā tas ir pilnīgi normāli, ka apkopes laiki sakrīt ar parasto cilvēku darba laiku, tikai loģiski, ka 14:00 pametu savu kabinetu un devos uz Everestu, lai sagaidītu meistaru. Sarunāts bija 14:30, tagad varam ātri minēt, cik daudz nokavēja! Jā, tikai stundiņu. Meistars kopā ar Serdžio un visādiem štrumentiem ieradās ļoti saguris no lielās kāpšanas. Abi draugi tērzēja krievu mēlē un man bija tāds "oh no". Beigās tomēr izrādījās, ka meistars latvietis, un ļoti runīgs latvietis. Sanāca ar Serdžio parunāt arī par matraci, kas tiek jau kādus 6 mēnešus aizvākts. Serdžio runāja krieviski, es runāju latviski, viens otru daļēji sapratām, bet beigās tomēr vienojāmies un pat kopīgi iznesām matraci koridorā.

 Meistars uzreiz ieraudzīja mūsu mīļā katla midžināšanos un pateica, ka nav labi, bet glābjams būs. Sagādāju viņam spaini, kas bija ideāla izmēra un ko viņš paspēja saplēst, vienu lupatu, kas bija "pārāk plāna" un tad vēl vienu, kuru viņš neizbrāķēja. Pati gāju uz savu istabu, lai izbēgtu no nemitīgās runāšanas, tomēr stundu viņam tur jāņemas. Tā nu sēžu istabā un ik pa laikam dzirdu "aijajai! aijajai!". Kaut kāda sūknēšanas skaņa, atkal "aijajai!", pie kāda septītā "aijajai" tomēr gāju skatīties, vai būs bez siltuma jāpaliek. Bija šādi tādi sheesh, bet pagaidām vēl viss iet. Tad viņš mani sabaidīja, ka viss tur var uziet gaisā. Bet šis bija tāds mans klasiskais "tiešām?'' "Nē taču!" variants. Man gan nepatika apgrieztā versija.

Vēl mums bija šī burvīgā saruna, kamēr viņš katlam lika atpakaļ kaut ko, ko es sauktu par paneli.
"E: Jums tur vads aizķēries.
M: Vads, vads. Vads ar c?
E: Kā savādāk? Vēl pie tam ar lielo C.
M: Ar lielo C. Vads ar lielo C ir kabelis. "

Tad viņš man iedeva kaut kādu milzīgu metāla sheesh, kas neesot svarīga detaļa un to droši var mest ārā. Tā detaļa apmēram tik liela, kā mana roka līdz elkonim. Bet, ok, lai nu būtu, uz viņa atbildību. Uz atvadām es viņam vēlreiz pārjautāju, vai tas katls tiešām nevar uziet gaisā, uz ko viņš man filozosiki atbildēja - mums jau visiem tāpat kādreiz pienāks tā nāves diena. Salabots katls un eksistenciālas pārdomas - win win!

Tagad būs jāpielāgojas katlam, kas visu laiku darbojas, interesanti, kā tas būs.

Suffocating Despair of Existence

Uztaisīju siļķi kažokā un atradu sev Ziemassvētku dāvanu. Šī bija ražīga diena.

Everything you can imagine is real

Es gribēju šeit kaut ko uzrakstīt, jo šajā mēnesī slikta ierakstu statistika, bet parīt jau decembris. Taču es jau paspēju 5 lapas pierakstīt ar roku un vairs man spēka nav. Īsumā - zaļi papagaiļi bija tas, kas man dzīvē visu šo laiku bija pietrūcis, un sniega dēļ gandrīz netiku mājās. Varbūt kaut kad tad paturpināšu.

Tikmēr paklausīsimies manu joprojām favorītdziesmu, kuru esmu tikai miljons reizes noklausījusies.

Feliz cumpleaños

Es nezinu, esmu vairāk excited, vai scared. Bet ko es zinu, ka man jau sen būtu jāguļ!

Rīt dodos savā pirmajā solo trip, vai nu būs nereāli forši, vai nereāli depresīvi. Ņemot vērā, ka gadi mainās un dzīves apcerēšana noteikti neizpaliks, es pat nezinu. Saplānots nav pilnīgi nekas, miteklim arī apmēram tikai zināma lokācijas vieta, bet, nu, let's do this! Sākumā gan mazliet jāpaguļ.

Man magoņu bulciņu bez magonēm, lūdzu.

Tika nosvinēti šī gada svarīgākie svētki - mana suņa dzimšanas diena. Bija kūka suņiem, ne cilvēkiem. Uzdāvināju jaunu mantiņu, viņai patika. Mazais suns arī izaudzis un ar katru dienu arvien vairāk līdzinās zaķim. Spekulēšana par to, kas ir viņas tēvs, notiek aizvien sparīgāk.
Ventspilī pēc ilgiem laikiem bija 18. novembra salūts. Sen nebija būts uz salūtu Ventspilī, bet tā kā atrados uz vecā jaunā tilta, diemžēl elfiņa runu palaidu garām. Man patīk salūts. Bez tās skaņas iztiktu, bet nu labi.

Vēl paspēju māju mājās nodarboties ar dekupāžu, kamēr dzēru alu un klausījos hokeju. Tāds ir vienīgo bērnu sods. Hokejs nav palicis interesantāks un klausoties komentētājos šķita, ka mūsējie (nu, nosacīti mūsējie, es neteiktu, ka manējie) uzvar vienos vārtos. Rezutāts realitātē bija mazliet ar negatīvu piegaršu. Tāpēc es joprojām nesaprotu, kā var būt "izcils izgājiens" un "lielisks metiens pa vārtiem", ja tas izgājiens un metiens nerezultējas ar golu. What is this?!

Tāpat sanāca paskatīties pāris raidījumus latviešu valodā, vienā runāja par jauno un veco arhitektūru, citā par Barona ielu. Vienojošais faktors šajos raidījumos bjija frāze, kas man nereāli izraisa - " bet vienaldzīgo nav". Vienaldzīgo nav arī saistībā ar holokaustu. Barona ielas gadījumā arhitekte uz komentāru par to, ka par Barona ielu izcēlusies diezgan liela ažiotāža un diskusijas, atbildēja - "bet tas tikai pierāda, ka vienaldzīgo nav". Kas tas ir? It kā tā iela izveidota, lai tikai cilvēkiem beidzot būtu par ko padiskutēt.

Vēl mani piespieda noskatīties slaveno latviešu filmu - Ceplis. Tur bija gan Elziņa, gan Berta. Es jau prasīju, vai vecāki no šīs filmas smēlās iedvesmu vārdiem.

Pasvisam nesen sapņoju, ka dzīvoju dzīvoklī, kurā atrodas psihiatriskā slimnīca, nu, vismaz viena palāta. Tajā gulēja Leo, kurš mēģināja notēlot, ka ir traks. Tas viss notika pirms oskariem. Laikam man nav bieži gadījies, kad tiek kaut cik konkretizēts laiks, kad viss notiek.

Sanāca paklausīties Latvijas Radio 3, kur skanēja jauka klasiskā mūzika, kuru ik pa brīdim patraucēja ļoti enerģiska komentētāja, kas katru nākamo skaņdarbu raksturoja kā konkrētās valsts klasiskās mūzikas bombongu. Nebiju simtiem gadu dzirdējusi vārdu bombonga, bet tad tās apmēram stundas laikā sanāca vismaz 10.

Kā jau iepriekš solīju, tad no Ventspils atvedu Stendālu. Es domāju, ka viņiem nepietrūks, ņemot vērā, ka bija 3 vienādas grāmatas! 3! Lai nu kā, šodien dabūju tādu mazu grāmatiņu, kuras galvenajam varonim Juko Akitam ir tikai divas kaislības - haikas un sniegs. Man patīk sniegs, neesmu sajūsmā par haikām. Tad redzēsim, pagaidām jau skaisti un viegli. Varbūt sniegs man palīdzēs iemīlēt dzeju, tad arī es varēšu apsēsties pretī pasaules spožumam un pārtikt no skaistuma.

Mūsdienu postmodernajā kultūrsituācijā viennozīmīgo definīciju laiks ir beidzies

Pelēkais laikmets turpinās. Ir pagājušas 578* dienas kopš pēdējo reizi redzēju sauli. Arī balto sniegu, kas bija vienīgais prieka avots, nomainījusi slapja žļurga, kurai debesis ik dienas dod jaunu papildinājumu. Apkures katls ir padevies un drēgnums istabā ir tik liels, ka jaunajai mājas modei pievienojušies tādi aksesuāri kā cimdi, un pleds ieņēmis epidermas lomu. Serdžio solīja, ka katla dakteris atnāk nākamajā otrdienā, bet mēs jau tagad zinām, cik uzticams ir Serdžio vārds.

Tā kā ir tā sauktā patriotu nedēļa, par kuru es labāk neizteikšos. Izraisa man tie pseidopatrioti, kas ik gadu izlien no savas alas tieši uz vienu nedēļu, lai varētu paspēt piespraust sev sarkanbaltsarkano lentīti un uzjautāt pārējiem bezlentīšu cilvēkiem - "kur tava lentīte? kur karodziņš? Kāpēc tu ienīsit Latviju? Kāpēc nemīli savu zemīti? Putins patīk, b*e?". Tā nu es lielais Latvijas nodevējs jau nedēļu pusdienlaikā slāju pāri akmens tiltam, kur ņirbēt ņirb sarkanbaltsarkanie karodziņi, gaidu, kad tad beidzot manī tiks pamodinātas patriotiskās jūtas. Kā jau varētu noprast, šī karodziņu hipnoze iedarbojās. Tagad es pasauli redzu tikai sarkanā un baltā, uz galda manu iestikloto suni Sbogāru nomainījusi Vējoņa ģīmetne, mostos un guļas ar himnu uz lūpam un ik pa laikam pamanu, ka labā roka kaut kā nokļuvusi uz sirds, acīs sariesušās asaras, kamēr kājas pašas par sevi mani aizvedušas pie tuvākā karoga. Priecīgus svētkus, tautieši! Hei, vismaz Prāta spēlēs latviešu mūzikas raundā gāja pat tīri ok.

Vakar, ejot mājās, uz ielas sabijos no savas ēnas. Tad aizfilozofējos tik tālu, ka pašai bija skaļi jāsasmejas. Ja es kādreiz sajukšu prātā, tad uzrakstīšu grāmatu.



*iespējama hiperbolu izmantošana

Smile, smile if you can. If you can't, I'll understand.

Šodien man teica, ka I'm bumming everyone out. Acīmredzot man nepiestāv grūtsirdības ārējās izpausmes.

Liena šodien man prasa - kāpēc līst lietus? Kas ir kolrābis? Ar ko rutks atķīras no kolrābja? Like I have answers to all the questions. Vakarā gājām uz Doctor Strange, lietus bija atsācies, jautājumi arī. Runājot par strange, strange ir arī skatīties filmu ar 2 brillēm uz acīm.

Šodien iegādājos dāvanu savam sunim dzimšanas dienā. Tagad tik jādomā, vai otrs nebūs greizsirdīgs.

Šķiet, ka savu dzimšanas dienu varēšu sagaidīt zem tilta, bet laikam šodien man vienkārši kaut kāds dzīves apnikums un negribas neko nekur nekā. Tāpat kā tagad. Bet, hei, vismaz tas ledus gabals šodien nokrita pāris metrus pēc manis. 

Melancholy mark'd him for her own, whose ambitions heart overrates the happines he cannot enjoy

Izlasīju grāmatu. Vispār jau interesanti lasīt kaut ko, kas izdots 1825. gadā, mazliet sirreāli. Tomēr, ja neskaita tehnoloģiju trūkumu un Francijas salonus, cilvēki nav īpaši mainījušies. Tomēr, ak, šie sasodītie romantiķi! What a bunch of morons! That being said, man patika, lai arī beigas mani sadusmoja. Tomēr ilgi nevar dusmoties uz Stendāla kungu, kurš ļāva sasmieties vairāk nekā bēdāties.
"Romantiskā cerība, ka viņu varētu nogalēt bērns, lika palēnināt soļus, bet prāts, pusapzināti atļāvies šādu vājību, atteicās aplūkot šāda gadījuma sekas un likumisko pusi."
Tagad gribas kaut ko vēl no Stendāla palasīt, no Ventspils, kad tur došos svinēt sava suņa dzimšanas dienu, būs jāpiesavinās kāda grāmata.

Un ja varētu visu laiku neklausīties tikai vienu dziesmu, tad arī būtu baigi labi.

Reach for the button and nothing but memories disappear

Aiziet.

Vakar saņēmu šādu ziņu no cilvēka X
"Šodienas dialogs, pulkstens aptuveni 13:30, vieta - blakus bibliotēkai
Y: Tā izskatās pēc Elzas.
X: Tā ir Elza.
Jā, tev pat brilles nelīdz labāk redzēt. "
Es tikai gribu atgādināt, ka es joprojām neskatos īpaši uz cilvēkiem, pat tagad, kad es viņus arī varu beidzot saskatīt. Varbūt tieši vēl mazāk.

Bija uzsnidzis baigais sniegs. Lai gan joprojām ir sniegs, bet arī pēc būšanas bija. Man bija lielie ziemas prieki, viss izskatījās pēc ziemas pasakas un visi pelēkumi un dubļi tika uz brīdi neitralizēti. Tas bija piektdien, kas bija man mierīgā diena, jo biju vājš cilvēciņš, kas aizgājis vēlu gulēt un bijis uz sālsmaizi. Sālsmaize tajā vakarā, kā tas mēdz notikt, bija pārvērtusies gardā šķidrumā. Tagad manu iedvesmu nolaupīja Serdžio, kas tik ātri runāja un man bija ļoti jākoncentrējas, lai saprastu, ko viņš tik cītīgi man krieviski skaidro. Jā, jā, esmu vēl darbā, bet man uznāca iedvesma rakstīt un jāatpūšas arī ir kādreiz. Labi, turpināsim vēlāk.

Ej galīgi, kā Serdžio mani pievīla. Bija sarunāts, ka pēc darba viņš atnāks mūsu apkures katlu apskatīties. Atnāku mājā, katls protams izslēdzies, neslēdzu iekšā, lai parādītu Serdžio, ko tas katls dara. Gaidu aukstā istabā. Kā nenāk, tā nenāk. Zvanu. Viņš izrādās aizgājis mājās, vienkārši aizgājis mājās. Who does that? Ja mēs sarunājām... Anyhow, viņš teica, lai rīt viņam ap 10 zvana, varētu domāt, ka cilvēkiem nav darba laiks. Pat Lienai tagad ir darba laiks, pat! Kas vispār "pat" ir par vārdu? Partikula, tā man droši vien kāds atbildētu un liktu spēlēt Aliasu. Aliass nekad neiztiek bez mini latviešu valodas lekcijas. Tā bija arī šonedēļ, kad notika mūsu ikmēneša spēļu vakars. Spēļu vakara nakts arī bija mūsu apkures katla lūzuma moments. Katls uzvedās kā niķīgs bērns, kas mūs apkaunoja viesu klātbūtnē.

Ok, atgriežamies way way back, tajā sniegotajā dienā, kad es biju vājinieks. Izeju pusdienās, bams, ar piku man iemet. Tikko izgājusi pa durvīm. Un lieli cilvēki! Pēc tam kaut kā lavierēju pa slapjajām Vecrīgas ieliņām, kur tūristi bija ekstra lēni un kretīniski. No māju jumtiem uzglūnēja lieli sniega gabali, kas ik pa laikam leca lejā no savām pagaidu mājvietām, lai traumētu gājējus, kas brida pa peļķēm ar ledus dibeniem. Katrā ziņā sajūta bija it kā visa pasaule būtu sadevusies rokās un izdomājusi ļaunu plānu, kā mani nepārtraukti traumēt. Kā pēdējais piliens bija sniega gabals, kas ielēca man tieši acī. Būtībā jau bija tas diezgan iespaidīgi, jo man taču vēl brilles bija uz acīm. Nevienam citam nav paniskas bailes pakrist un dabūt sašķaidītās stikla lauskas acīs? Or is it just me? Me me me me me me me me me!

Vienu citu dienu aiz loga redzēju zīlīti. Un tagad darbā mani sargā mazs sunītis rūķu cepurē, kas dzīvo stikla kupolā. Viņu sauc Sbogārs. Sanāca mazliet Puškinu palasīt. Un satikt cilvēku, kas stāsta par to kas "simbolizē pašu augstāko gelato pasaulē".

Zanes vegānisma dienas turpinās. Šodien viņa taisīja """""""pastēti""""""" es nezinu, cik daudz pēdiņas man jāsaliek, lai uzsvērtu savu sašutumu, ka viņa kaut ko vegānisku varēja nosaukt kaut kā tik garšīga vārdā. Tīrākā zaimošana.  Pēc smagām diskusijām vienojāmies, ka labākajā gadījumā viņa to padarīšanu var saukt par pastu.
Pirmo reizi mūžā pagaršoju vegānisko majonēzi, garšoja pēc mārrutkiem. Runājot par gurķiem. Spēļu vakara plāns- atbrīvoties no āboliem un marinētajiem gurķiem, lieliski izdevās. Būtībā viss ir tikai jāsagriež, jāuzliek uz šķīvīša, jānovieto rokas stiepiena attālumā un agri vai vēlu tas tiks apēsts. Lienas mammas krustnagliņu gurķi ir piebeigti, kāpēc jāliek gurķiem krustnagliņas klāt, es nekad nesapratīšu. Šodien ķērāmies klāt manas mammas marinētajiem gurķiem, kur nav krustnagliņu, bet ir kaut kas cits, kam tur nav jābūt. Es tikai vēl neesmu atkodusi, kas tā par tādu specifisku garšu. Protams, neskatoties uz to, es jau apēdu veselus divus un gan jau aiziešu trešajam arī pakaļ. Nereāli visu laiku jāēd, nu, es nevaru.

Un Westworld šīs nedēļas sērija bija notikumiem bagāta. I dig, I dig.

Fun fact, izrādās, ka šī ir mana 500. publicētā ziņa!

What clouds see when they daydream?

Biju iecerējusi aprakstīt notikumus. Iekārtojos gultā, sāku netīšām skatīt visādas bildes. Tikpat netīšām laiks aizbēga no manis. Tagad vairs laika nav, jāpalasa un jāiet gulēt. Pēdējā laikā slikti guļas, bet tam jau laikam tā jābūt. Piederas pie lietas.

Šī bilde tik ļoti man iepatikās, galīgi bija aizmirsies, ka tāda eksistē. Nu, ļoti man atgādina sevi. Un es zinu, ka es tur esmu un tāpēc tāpat vajadzētu, bet tas nav tā. Varbūt kādreiz tikšu pa tām durvīm iekšā un tad es pastāstīšu kas un kā. Te jau gandrīz bija atskaņas, nē, bez gandrīz. No tēmas novirzoties, es atradu tos dzejoļus, kas man patika. Katrā ziņā baigais miers un siltums staro, vai arī tas tikai man. Parasti jau tikai man. Chill, rīt būs tas, ko gribēju šodien. Bet tagad mani Stendāls sauc.

Life bits

Laiks: 7:20
Vieta: Everests
Personāži: Liena -atgriezusies no skrējiena taisa putru, vai kaut ko tikpat briesmīgu, Zane - savā istabā rosās, Elza - gatavojas taisīt brokastu maizītes.
[...]
L: Ugh, ko tu jau tik chipper?
E: Snow! I like snow! But I hate Jon Snow!
Z [no savas istabas]: Tev nepatīk Jon Snow? But he's so cuuute!
[...]

Šodien ar Lienu kopā devāmies uz darbu, tā kā mana darba vieta sanāk pa ceļa, sanāca, ka Liena mani pavada uz darbu. Bija ļoti nepierasti ar kādu kopā tik agri iet kaut kur, īpaši jau uz darbu. Gandrīz sanāca aiz pieraduma ieiet kinītī, labi, kas tas tik ātri nav vēl atvērts. Katrā ziņā bijām way too hyper mūsu ceļā un Liena debesis nosauca par pasaules griestiem. Vai varbūt beigās es tā nosaucu, kurš to vairs atcerēsies. Barona ielas mazās dubļu vanniņas un slīpās ietves daļas arī tika apspriestas. Barona iela ir iela, kas nebeidz pārsteigt, katru reizi kaut kas jauns. Beigās arī sanāca pusdienās kopā aiziet un ēst garšīgu saldo.

Liena arī pastāstīja par savu agro skrējienu un ielām rīta agrumā. Viņa šādi runā  "Nē, nebija pilns ar cilvēkiem, bet bija pilns ar ... [klusums]", kā tad tur var neiedomāties visādus citādus zvērus un nošķus. Izrādās, ka viņa vienkārši aizmirsa vārdu "mašīnas".

Šodien mūsu noplēšamajam kalendāram, tam, kas vienmēr dod kādu padomu, vai fun fact, bija ļoti tematisks - Novembris. Kur lai rod prieku? 

Un kāpēc man atkal bija jāiesāk lasīt jauna grāmata, kamēr vēl nav pabeigta iepriekšējā? What is this? Drīz jau vairs nebūs grāmatzīmju.

Klaustrofobija, bailes no pūļa, vai veselais saprāts?

Šodien pirmais sniegs. Slapjš. Bet bija!

Tagad līst lietus.

Man nepatīk vakarā būt vienai mājās.

Tukšs kolumbārijs

Es jau laicīgi pabrīdināšu, kas šis iesāksies ar vienu no klasiskajiem "pēc vecā laika pulkstenis būtu tik un šitik" stāstiem. Bet īsais stāsts, tā kā chill, tāpat pēc vecā laika jau pārāk vēls un tev jau sen noteikti vajadzētu gulēt. Anyhow, pamodos tieši 2min pirms modinātāja, kā tas parasti notiek. Izņemot, ka pēc vecā laika. Es jutos tik izgulējusies, biju gatava sākt dienu, bet, re, man vēl bija vesela stunda gulēšanai. It kā jau labi un tā, nu, nē, nekas tur nebija labi, pēc tam piecelties bija grūtāk. Vēl es iemācījos jaunu vārdu - kolumbārijs.

Anyhow, vismaz gaišs bija ātri un varēju gaišumiņā slāt uz darbu. Paskatos pa logu, laiks tāds apmācies, bet nelīst. Šis man bija ļoti svarīgs apstāklis, jo bija cītīgi jādomā, kurus zābakus vilkt kājās - melnos ādas, vai pelēkos zamšādas, kas nav slapja laika apavi. Protams, ka pēc smagas izvērtēšanas un faktu noskaidrošanas, izvēlējos zamšādas. Izeju ārā, sāk mazliet smidzināt, paeju tālāk, jau sāk normāli līt, paeju vēl uz priekšu - sāk normāli gāzt. Būtībā viss bija slapjš. Stāsta morāle - vienmēr kārtīgi notīrīt ceļu no sakritušajām lapām, jo reāli slīd taču lietus laikā. Āha, nebija tas, ko gaidījāt, vai ne? What a twist! Expect the unexpected. Pure entertainment. Ne velti mani dēvē par latviešu M. Night Shyamalan. Kas mani tā dēvē? Kārtējais twist, somebody stop me!

Mājās nākot sanāca iet aiz viena čaļa, kas gāja tik nereāli kaitinoši, ka vajadzēja iet cauri Vērmanītim, lai nebūtu jāturpina iet viņam aiz muguras. Ko tieši viņš darīja, man pat grūti paskaidrot. Es mēģināju racionalizēt savu lēmumu, pavadīt extra 2min ejot garāku ceļu mājup, bet joprojām nesaprotu. Pēc tam mājas sētā mani sagaidīja bariņš smēķējošu un/vai veipojošu tvīņu [tā tos tagad sauc?]. Nezinu, ko šie mazie rebels tur īsti pīpēja, bet viss pagalms smaržoja pēc vaniļas. Varbūt tomēr izrādījās, ka pīpēja ledenes. Kā es varu zināt, kas tagad stilīgi?

Uztaisīju solītos grauzdiņsalātus. Kā vienmēr garšoja pēc papildus porcijas. Gaidījām mājās Zani ar solīto karameļu ruleti, atnāca ar biezpienkūku. Protams, ka nonāca melnajā sarakstā. Bet "vismaz nav Cielaviņa" teica lielākais Cielaviņas ienaidnieks, kas paliks nosacīti anonīms. Ielīgojām Lienas pirmo darba dienu. Kāpēc nepasvinēt, ja var? Tas ir mūsu jaunais moto.

Sanāca padiskutēt par vegānismu un svaigēšanu, jo kāds domā pildīt kaut kādu briesmīgu vegan challenge, kas ilgs visu novembri. Bet ir ok, vismaz dabiskā atlase darīs savu un solīti aukstajā Novembrī izdzīvos tie izturīgākie. Protams, ka kaut kā atkal nonācām pie sarunām par bitēm un man pavērās jauna pasaule, kurā notiek bišu mākslīgā apaugļošana.

Un ir latviešu nacionālie svētki - Helovīns! Labi, jāiet pēc konfektēm! Uz virtuvi. Lai gan mums nav konfektes. Toties mums ir daudz ābolu. That's the same, if you don't think about it.

Jēdzieniskā satura uzslāņojums

Aizgāju gulēt 22. Pamodos pēc 2iem un 5 stundas nevarēju aizmigt, lai gan es tiešām centos. Tik ļoti mēģināju neko nedomāt, ka sanāca pārdomāt un izdomā visu ko tik vajag un nevajag. Pārsvarā nevajag. Naktī nekad nekas labs nedomājas. Vienu brīdi sanāca domāt krāsās, likās, ka tūlīt jau būs, bet tad atkal ieslēdzās apziņa. Es domāju lillā krāsā. Vēl man kādas trīs reizes sirds apstājās, kad jau tikko liekas, ka iemigšu. Kur kaut ko tādu var izdomāt arī grūti pateikt. Tad es dzīvoju jaukā, vienmuļā meža namiņā ar septiņiem suņiem. Un tad nakts laikā visi suņi pirmajā stāvā sāk riet, es novērošanas kamerās redzu, ka kāds staigā gar logiem. Izdziest gaisma un visi suņi vienlaicīgi apklust. Iestājas klusums. Un reālajā dzīvē Elzai jāslēdz gaisma. Tāpēc arī visa lietainā šodiena tāda nekāda.


Kaut kā paspēju nosmērēt savu Christmas kreklu, ko mājā valkāju. Šodien izvilku ziemas sezonas pledu un nomainīju dekoratīvos spilvenus. Tagad man ir nodīrātu ziemeļbriežu spilveni. Vēl man jauns kaktuss.


Parasti man nepatīk dzeja, bet nesen uzgāju vienu tā neko čali, kura dzejoļi bija tādi, kā es varētu dzejot. Protams, ka vairs nevaru atrast. Laikam nav lemts pievērsties saistītā valodā sacerētiem tekstiem. Mēģināšu tikt tam pāri.

Generation connected to nothing

Esmu atpakaļ. 

Vienmēr jauki satikt senus draugus, kas saka, ka pašai jāved palags, ja es gribu ar palagu gulēt, jo viņi nevar atrast tāda izmēra palagu bez gumijas tur. Es gribēju palagu. Tā nu blakus Līvas un Valčuka dāvanām, savā mazajā rokas bagāžā iestūķēju arī lielu zaļu palagu un aidā!

Biju uz Līvas pārsteiguma ballīti, kur mana ierašanās bija lielākais pārsteigums mūsu jubilāram. Es jau gaidīju asaras, zinot Līvu nu jau kā rēķinājām 18 gadus, šo to es zinu, tomēr tik lielu raudāšanu jau es arī negaidīju. Es gan visvairāk joprojām brīnos, ka neviens nebija paspējis izpļāpāties, good job! Aija bija uztaisījusi rosolu, būtībā tas ir viss, ko man ballītēs vajag,un droši vien arī iemesls, kāpēc neviens mani uz ballītēm neaicina. Man kā cilvēkam no 2h tālās nākotnes jau ātri nāca miegs, miegs nāca arī manam krustbērnam [jā, Liena!] Valteram. Tā nu jaunie vecāki un bēbis aizbrauca mājās diezgan ātri, lai gan pēc mana laika jau nebija nemaz tik ātri. Es cerēju, ka pārējie viesi arī pratīsies uz mājām, jo Aijas viesistaba, kur norisinājās viss action, bija man nozīmētā guļasvieta. Protams, ka neviens nepratās uz mājām un vajadzēja gaidīt līdz 6iem rītā [es visu laiku dzīvojos pēc lv laika, jo bija slinkums pārlikt pulksteni]. Anyhow, kā varam iedomāties, tad nākamā diena bija tāda Dvīņu sazvērestības skatīšanās/party food pārpalikumu ēšanas/dīvānā gulēšanas/pidžamdiena. Vakarā Līva sīci nogrūda tētucim un mums bija slumber party kā kārtīgiem pieaugušiem cilvēkiem. Pirms miedziņa mazliet padzērām alu un atcerējāmies jaunības dienas, labi, ka Līva atceras vairāk par mani. Pēc tam izdomājām, ka skatīsimies šausmeni. Šeit jāņem vērā, ka Šagijs un Skūbijs ir mūsu prototipi [Scooby doo reference, mhm, tādas gan bieži neizdodas atrast]. Tā, nu, Netflixā tik ilgi meklējām filmu, ka sabijāmies no aprakstu izlasīšanas vien. Uzēdām kūciņas un gājām gulēt, fonā atstājot kaut kādu bērnu filmu. 

Pirmdien devāmies uz Jorku. Tur bija jauki. Mazas Harija Potera ieliņas un katedrāles. Ļoti britiski. Tikai pilns ar cilvēkiem, bija taču darba diena! Anyhow, jutu kā no manis tiek izsūkta visa enerģija. Pastaigājām pa pilsētas mūri, kur visu laiku bija jāpalīdz cilāt rati un Līva ar ratiem man kādas miljons reizes uzbrauca virsū. Bija ļoti rudenīgs laiks, bet tāds patīkams, īsts rudens, ar saulīti un zeltainām lapām. Vienīgi Valters gandrīz palika bez tēva, jo dažiem joprojām liekas ļoti jestri dziedāt Frozen dziesmas. Lai gan te es vainoju arī Līvu, kas lika mums iet Disney veikalā un arī sevi, jo es jau biju tik nogurusi, ka nevarēju noslēpt savu nepatiku, kas tikai iedrošināja šo briesmīgo uzvedību. 

Vakarā izdomājām uzspēlēt Don't Panic, kur jāņem kartītes un noteiktā laikā pēc iespējas ātrāk jāmēģina nosaukt konkrētai kategorijai atbilstoši vārdi. Tur iznāca lieliski šedevri. Radās jauna planēta - Utopija, un morgs, kā labākā vieta, kur meklēt palīdzību. Tad Līva vienā brīdī nevarēja atcerēties, kā sauc Bohemian Rhapsody un tā beidzās mūsu draudzība. 

Tā kā bērniem tagad brīvlaiks arī bija, pie viņiem ciemojās jau kaut kad pieminētais bērns [9 gadi], kas man iesmērēja cepumu ar zobu pastu [#neverforget] un L&A mazais pusbrālis [10 gadi]. Bērni nezin kāpēc izvēlējās mani par savu upuri aka sarunu biedru un sāka stāstīt par visu ko. Tad protams kaut kā mēs tikām līdz Pokemoniem un viņi man mēģināja iestāstīt, ka Pikačū nav pirmā forma tam pokemonam. Beigās bija jāgūglē un jātaisa research, es uzmetos par nereālo Pokemonu ekspertu un man bija protams taisnība, ka manā laikā Pikačū bija pirmais [nebija Pichu, nu, nebija!]. Šīs zināšanas man ļāva ieņemt guru lomu un tagad sīči ticēja visam, ko es runāju [jūs jau zināt, kā es runāju]. Protams, tas noveda arī pie tā, ka man bija jāklausās kā viņi māk nosaukt visus pokemonus un ko tik vēl nē. Izrādās, ka Digimonus viņi nezināja. Anyhow, tad krustmāte ņēma Valčukam nost balonu. So easy. Nav brīnums, ka cilvēki visu laiku tiem zīdaiņiem atņem konfektes, pure joy! 

Aija visu laiku uztraucās, lai neviens nenosmērē viņas paklāju un dīvānu. Es jau neteikšu, kurš beigās pats nolēja ar kafiju gan dīvānu, gan paklāju. Classic.

Lidojums tur bija lielisks, debesis bija zilas, mākoņi balti un saulīte arī darīja savu darbu. Atpakļceļā bija tumsa, migla un gaisa bedres.

Un kurš tagad skatīsies Finding Dory? Es jau laikam vairs nē, gribētos laicīgi aiziet gulēt. Bet varbūt tomēr? Ak, šī neskaidrā dzīve!

ūūū

Yes. Yes. Yes! 

Tad jau redzēs!

Šodien zirgam nopirku krēslu

Man patīk mazi krēsliņi, sue me! Katrā ziņā vismaz tagad mans zirgs var nežēlīgi stilīgi sēdēt pats savā krēslā. Es tikko atcerējos, ka Ventspilī jābūt vienam piemērotākam krēslam. Ok, atgādiniet, lai nākamreiz atvedu. Kopā man ir 3 miniatūri krēsliņi. Ou, nē, atvainojos, četri. Vienu es pati uztaisīju senā pagātnē, kad es gribēju sākt taisīt lietas un mazliet taisīju lietas no irbulīšiem. Fun fact. Es to krēslu pēc tam nokrāsoju sarkanu un mans jaunākais krēsls arī ir sarkans. Prieks un laime par šīm mazajām niansītēm. Tikai man jau, bet that's all I care for.

Šonakt sapņoju, ka esmu senā un nerestaurētā pilī. Es no kāda bēgu. Es skrēju un slēpos, skrēju un slēpos, līdz sapratu, ka tas no kā es mēģinu paslēpties, esmu es pati. What? Right?! Did you buy it? Ak, tu naivais cilvēkbērns! Nē, nu, bija jau tas sapnis, tikai es bēgu no kaut kādiem saviem radiniekiem.

Sasaiņoju kolēģēm dāvaniņas, sajutos kā Ziemassvētkos. Man ir kārba, kas paredzēta tikai lentēm.

Pagājušajā nedēļā sanāca aiziet uz izstādi "Gaisma kabeļa galā". Man patika. Šoreiz arī bija darbi, kas balansēja uz pretenciozitātes robežas, bet man bija labs noskaņojums, tā kā I ate it all up. Mani nevarēja  izvest ne violetais dārzenis, kas spiegdams un virpuļodams, levitē virs verdoša ūdens katliņa, ne padomju pseidooptimistiskā publiskās telpas gaisotne. Vislabāk atmiņā palika videoinstalācija Motelis. "Viss motelī ir pakļauts funkcijai, noteiktam apkalpošanas, komforta, dzīves standartam. Katra detaļa, katrs sīkums ir ietverts un atbilst noteiktam dzīves standartam, priekšstatam par konfortu un mūsdienu cilvēku vajadzībām." Katrā ziņā nebiju pirms tam aizdomājusies par to, vai pievērsusi tam uzmanību. Interesanta doma, I dig, I dig. Nu, ļoti uz eksistenciālām pārdomām vedinošs darbs. Būtu gan bijusi priecīgāka, ja daži no darbiem nebūtu iepriekš redzēti, ok, varbūt ne tas, ka iepriekš redzēti, vairāk tas, ka nesaistoši joprojām šķita. Bet kopumā bija ļoti pozitīvi, īpaši tāpēc, ka tagad ar brillēm es varu izlasīt rakstīto nestāvot 5cm attālumā.


Biju arī Ventspilī, kur suns man iešķaudīja sejā.

Sāku skatīties Westworld. Interesanti. Turpināšu.

Un ornitographies ir kaut kas par ko es pēdējās dienās sapriecājusies esmu. Šeit

Kas vēl? Nezinu, miedziņš nāk un pleci sāp. Ā, nu, tas katrā ziņā nebija domāts, kā jaunums vai papildus informācija. Vairāk gan kā iemesls, kāpēc es vairāk neko nerakstīšu.

Šonakt gaisā varēja just Laika smaržu

"Nevienas citas dvēseles uz šīs sasodītās planētas", kādas planētas? Marsa, protams. Reja Bredberija "Marsiešu hronikas" lieliska lasāmviela. Nu, tiešām. Es nevaru beigt priecāties, cik ļoti precīzi viņš raksturo cilvēkus un sabiedrību. Can we be best friends, old dead guy?

From the memoirs of a dreamer

Es gribēju ierakstīt kaut ko, bet nu jau par vēlu, miedziņš ir klāt.

Anti-headspace

Atmuguriski staigāju pa rudens lapu kaudzi, skatījos mākoņos, klausījos Led Zeppelin, ēdu Brazīlijas riekstus un domāju - kā es līdz šim brīdim nonācu? Miers, rudens, mazliet saulīte un mazliet lielāks vēsumiņš nekā gaidīts. Jā, šodien es un mana eksistenciālā krīzīte izdomājām, ka dosimies paelpot svaigu gaisu. Dažreiz man patīk nodarboties ar mazohismu. Un dažreiz man patīk izlikties, ka es esmu vienīgais cilvēks uz Zemes. Un dažreiz man patīk 2h staigāt aukstā laikā.
Nonācu pļavā un skatījos uz lidmašīnām, kas manā prātā bija pārvērtušās par komētām. Blakus bija bērzi un es atcerējos, cik ļoti man patīk bērzi. Beigās satiku koku, kurš ir ciklops, kas rāda mēli. Slinkums bildi likt šeit, bet iztēli arī vajag patrenēt, tā kā you're welcome! Ja kāds netic, man bilde ir.

Braucu tramvajā. Tā kā vairs neesmu students, tad braukšana ar sabiedrisko transportu jau ir ekskluzīva un pieminēšanas vērta lieta. Skatos pa labi, logā atspīd mēness, paskatos pa kreisi, tur vienkārši spīd mēness. Sajutos kā uz Marsa. Jā, bērni, Marsam ir divi mēneši! Tagad katrā ierakstā būs kaut kas, ko es mēģināšu jums iemācīt. Tā kā slēptā reklāma, tikai ar fun fact.

Vakar nopirku mazu māla kaķīti. Man ir arī vilnas aita un koka zirgs, tā tas vienkārši notiek.

Un ja cilvēki varētu beigt izmantot vārdu "elzīgs", tas būtu ļoti jauki. Tas nav īpašības vārds.

Cibric!

Nu, nu, un kurš vēl ir Lienas mazais, čaklais zaķītis?

Tematiski

Tā turpināt! Lielisks dienas nobeigums. 





Šodien arī izdomāju jaunu spēli, kurā es atšķiru savu suņu grāmatu un Lienai jāmin, kurš suns no attēlos redzamajiem man vislabāk patīk. Ja kādu interesē, tad šodien rezultāts bija 3/2, bet bija diezgan viegli raundi. Es domāju, ka šī spēle tiks iekļauta arī spēļu vakarā. cc

Orientēšanās čempions

Cilvēki, lūdzu, beidziet man prasīt norādes uz dažādām vietām. Es jau tā nezinu ielas savā dzimtajā pilsētā, nemaz nerunājot par Rīgu un īpaši jau Vecrīgu. Es pati pamanos vismaz reizi gadā atkal un atkal apmaldīties Vecrīgā, reizēm man tur piemetas klāt vadātājs, vai kā veci ļaudis to dēvē. Man jau pāris gadus atpakaļ šķita, ka vairs pat fiziskis nav iespējams atrast jaunu veidu, kā tur maldīties, bet laikam bērnības vaļasprieks - maldīšanās mežā (which is a real thing that happened) tomēr uztrenēja manas spējas maldīties arī 3 priedēs. Lieciet man mieru, īpaši no paša rīta. Nē, vispār, lieciet man mieru. Nu, jau man panikā jābēg no jebkura cilvēka, kam karte rokā. Just make this nightmare stop! Šorīt 100% nepareizi sastāstīju kaut kādam russian italiano pārim, kur jāiet. Es droši vien justos daudz vainīgāka, ja Vecrīgā viss neatrastos max 200m attālumā cits no cita.

Man saplēsās svečturis. Tagad vajag salodēt. Var jau būt, ka man sanāktu pašai to izdarīt ar milzīgo sveces liesmu, mēģināts nav zaudēts. Bet šodien baigais nogurums, lai vāktu kopā visas mantas un panikā skrietu lejā, kamēr māju pārņem liesmas. Tā kā droši vien to atlikšu uz rītdienu.

Labi, tikko izlasīju, ka "telpa viņu enerģētiski un vizuāli iemieso". Pietiks šodienai internets. Es jau tā paspēju uzvilkties par nelojālo skolotāju atlaišanas programmu. No, no, stop, happy thoughts, happy thoughts.
Arlabunakti

Part 2 aka we did not make it happen

Virsraksts atsaucoties uz šī rīta ierakstu. Varēju lūgties visiem dieviem un mātēm, siltais ūdens tā arī neparādījās. Dabūju mazgāt matus pēc senlatviešu labākajām tradīcijām, ņemot talkā spaini un elektrisko tējkannu. Kā jau redzat, tad man nav īpaši liela izpratne par senlatviešiem. Katrā ziņā atsauca atmiņā senos laikus, te nemēģinu atkal tos nelaimīgos senlatviešus piesaukt, bet gan pirmās nedēļas, kad ievācāmies Everestā. Tīno zina.

Darbā bija jauki, ja sagaida ar kūku, tad vienmēr jauki. Arī divas jaunas grāmatas dabūju un divus jaunus istabas augus. Un tikai vienu kūku! Es jau zinu, ka vajadzēja visus ellē sūtīt.

Nācu mājās ar augu, kuru es nosaucu par sunīti, jo lapas tik mīkstas kā suņa kažociņš. Vispār ja tā labi padomā, tad kā kurmīša kažociņš, tādas samtainas. Es jau liku visiem aptaustīt. Un tas ir pārsteidzoši, jo izskatās tās lapas tādas cietas un gumijotas. "Cik mīkstas lapas, tā kā sunītis! Tagad man nevajadzēs suni, varēšu glaudīt augu!" varbūt nav tas labākais, ko kolēģiem skaļi paziņot. Viņi tomēr mani tik labi nezina, bet ko nu vairs. Vispār jau grūti saprast vēl, cik no manis teiktā viņi uztver nopietni.

Kur es paliku? Ā, ok, es eju mājās ar savu sunīti rokā, pie Melngalvju nama pavecāka sieviete ar karti man kaut ko mēģina jautāt. Parasti es būtu panesusies garām, bet tā kā man bija diezgan labs noskaņojums izdomāju, ka mēģināšu palīdzēt. Izrādās, ka viņai vajadzēja tikt līdz kaut kādai viesnīcai, bet diezgan grūti pastāstīt, kā izkļūt no vecpilsētas mazajām ieliņām, lai viņa nonāktu tur, kur vajag. Tā es piedāvājos aizvest līdz īstajai ielai. Izrādās, ka half spanish/ german lady bija noklīdusi no savas tūristu grupas un tagad mēģināja viņus satikt viesnīcā. Katrā ziņā tagad jūtos kā īsts filantrops. Karmas punkti uzkačāti visam gadam un vēl nākamajam arī, tagad ar mierīgu sirdi varu iet spert zīdaiņiem un spļaut virsū vecām tantēm.

Rīta cēliens

Kur ir siltais ūdens? Kāpēc nav siltais ūdens? Man jau tā ir auksts, kāpēc man vēl vajadzētu dušā auksto ūdeni? It doesn't make any sense! Laikam apkures katls grib man uzdāvināt vēl vienu plaušu karsoni. It's the thought that counts.
Labi, labi, now it's out of my system. Domāsim pozitīvi, good vibes un tādā garā! Let's make it happen, people!

Ieziemo ežus, es parunāšu tukšumā

Visi klišejiskie rudens vakara atribūti ir sagatavoti un apzinīgi pilda savas funkcijas. Tā kā par to nav jāuztraucas. Tēja silta un salda, svece smaržīga un rada maldīgu siltuma avota esamību, pleds mīksts un mūzika mierīga. Vienīgi iedvesma nozuda. Sanāk visu dienu domāt te par šito, te par to, bet tikko gribas kaut ko piefiksēt, tā domas izdomā spēlēt glabiņas. Nu, nekas, jāmēģina kaut ko atrast.

Biju Ventspilī. Mazā Beta nu jau paaugusies. Pirms tam bija mazs bumbulis, kas smaržoja pēc nevarīga dzīvnieciņa un Brenda pret viņu izturējās ar zināmu pietāti. Tagad jau mazais suņa bērns ir pieaudzis miesās un sāk atgādināt kucēnu. Tādu kucēnu, kas kožas Brendai sāpīgi vaigos un vaukšķ virsū. Brendai ieslēgusies greizsirdība un viņa kucēnu man klāt negribēja laist. Ļoti privātīpašniecisks suns.

Vispār nav omulīgi vienai pašai mājās šajā laikā. Īpaši ar mūsu saplēstajām ārdurvīm.

Mājās paskatījos tv, kur bija raidījums par to, kā pareizi ieziemot ežus. Tas izskatījās pēc jestra pasākuma. Tu atrodi ezi un ieziemo to. Un tad tev kāds prasa, ko tu darīji, tu vari atbildēt - es visu dienu ieziemoju ežus. Es varētu ieziemot pārīti, lai gan man neviens neprasa neko, snapchat es arī neizmantoju, twītu arī nevarētu iepostot, būtībā es varu nedarīt neko un būs labi. Traki, kad tik daudz sociālo outletu, kas jāuztur, un tajā pašā laikā jāmēģina radīt ilūzija, ka tu dari kaut ko interesantu arī. Interesantas tās mūsdienas. Pēdējā laikā es mēģinu būt pozitīvāk noskaņota pret pasauli. Izmēģināju meditācijas īso kursu, well that can go to hell. Tagad esmu nonākusi līdz pašanalīzei, iespējams, ka drīz arī to sūtīšu ellē, vai arī sajukšu prātā. Tad jau redzēsim, isn't life exciting!?

Mēteļa, nevis tāpat vien - vējjakas laiks

Ja šodien nebija grāmatu lasīšanai piemērots laiks, tad es neko no dzīves nesaprotu. Un šodien nākamo lasāmo grāmatu bija nepierasti ātri izvēlēties. Laba grāmatu diena.

Kā jau Everestā pieņemts, tad iestājoties rudenim visur citur, mums ir iestājusies ziema. Jau tagad. Tāpēc dzeru savas mīļās tējas, joprojām nesaprotu, bet nu labi. Dažas ir ciešamas. Mana piparmētru gan topā joprojām. Vēl tikai siermaizītes pietrūkst. Salda piparmētru tēja un siermaize, tā ir bērnības garša. Nu, kas jūs gaidījāt, ka es vismaz šajā ierakstā varētu iztikt bez nostalģijas? Idiots! Don't you know me but at all?

Runājot par mūsu vakardienas iebrucēju. Šorīt durvis bija izlauztas. So that's fun. Bet iespējams fakts, ka trakais (vai trakā! nediskriminēsim) tika tomēr mūsu koridorā, bet mēs vēl esam dzīvas, liecina, ka mēs neesam viņa/viņas izraudzītie upuri. Neuztraucieties, spekulācijas par to, kas iespējams noticis ar kaimiņiem, vai kas ir mūsu kaimiņi, spekulējas pilnā sparā.

Kāpēc es tieši šodien izdarīju to, ko es šodien izdarīju? If only I knew why I'm doing the things that I'm doing. Un ko es izdarīju mēs REDZĒSIM nākmnedēļ. hint. hint.

Vēl es šodien redzēju 2 mazus virpulīšus. Pirmais bija Vecrīgas stūrī pie kaķu viesnīcas, kur riņķītī griezās krāsaini konfeti papīrīši. Otrais bija pie baznīcas, tur mazliet virpulī griezās nopietnāki rudens vēstneši - nokaltušās lapas! Katrā ziņā bija jauki. Vienmēr patīkami redzēt, ka nedzīvas lietas uzvedās kā dzīvas - magic is real, people!

Un tāpēc mums vajag suni!

Point. Set. Match. Game. Tennis. Sports! Liena!

Jā, mums te kāds baigi klauvējas un mēģina tikt pa mūsu koda durvīm iekšā. Mūsu pēdējā stāva koda durvīm. Un ir vēls. Un man ir bail. Un man joprojām ir bail.
Ieskrēju pie Lienas, iztraucēju CS spēlēt.
E: Pie ārdurvīm kāds baigi dauzās un mēģina tikt iekšā.
L: Ej gulēt.
E: Bet man bail.
L: Tu laidīsi iekšā? Zavni policijai. Ej gulēt.
E: Bet... man bail.
L: Ej gulēt.

Man joprojām ir bail. Man būtu mazāk bail, ja man būtu suns.
Kāds laikam neaizies laicīgi gulēt...

Tikai muļķis reālo maina pret abstrakto

Šodien parunājām par bitēm.

Ārā tāds melanholisks laiks. It kā bija silta diena, bet tu zini, ka ir rudens, tu jūti, ka ir rudens un tu tomēr smaidi. Un tad tevi uz gājēju pārējas gandrīz sabrauc motocikls un atkal viss šķiet bezcerīgs. Hei, hei, hei, ļaudis, kas gan būtu rudens bez kārtējās eksistenciālās krīzītes!?

Šodien es saliku kaķa dzejoli jeb dzejoli kaķa formā, forma tagad valdīs pār saturu.  Everests lēnām pārvēršas par slam poetry vakariem draudzīgu vidi un es par lyrical wordsmith - humble with a hint of Kanye.

Uzgāju papīra laika mašīnu

Bija laiks, kad ar Līva ar Aiju palika pie manis pa nakti, un es pie viņām, pie katras izdevības, kad vien nebija agrie skolas rīti. Vakari parasti izvērtās ļoti vēli un jautri, rītos parasti bija sleeping in un burvīgās "no rīta" sarunas (kā mēs tās dēvējām). Tā nu sanācis, ka atradās uziet vienu, kas dokumentēta. Šoreiz runājām par vergiem. Par to, cik vergus mums katrai vajadzētu. Atcerēsimies, ka tas bija sen un tagad mēs noteikti domātu savādāk (as in, mūsu prasības noteikti ir augušas). Tā kā tas bija tālā pagātnē, kurā Čūčū vēl bija dzīva un my best friend, es sāku savu vergu uzskaiti ar to, cik vergus vajadzētu Čūbītim. Biju ļoti pieticīga, jo Čūbītim vajadzēja tikai trīs. Vienu, kas katru dienu sagatavo "delfīnu un haizivs mazuļu fileju", otru, kas atnestu Čū pie manis, lai viņai pašai nebūtu jāripo, trešo - masieri.
Bet vispār kaķu masieris nemaz nav tik slikta ideja. Tīno, jauna biznesa ideja. Vai nu masieri priekš neglected rich people cats, vai arī stressed out cilvēki vienkārši nāk masēt kaķus - win win situation. Es domāju, ka Japānā šis bizness aizietu. Ja tāds jau neeksistē.
Tā, nu, atpakaļ pie stāsta. Man bija kādi 25, Līvai 35, jo bija mums visādi mandarīnu un vīnogu lauki, bet tad sāka runāt Aija. Viņa neteica daudz, lakoniski un ļoti Aijiski. Viņa teica, ka viņai pietiktu ar vienu, bet viņam jābūt "smukam un gejam". Ak, Aija un viņas pieticība! Un tieši tāpēc drīz varēsim svinēt mūsu 20 year friendaversary.

Dažreiz man patīk uzgūglēt interesantus vārdu salikumus, vai vārdus, ko es esmu izdomājusi, lai redzētu, kurš domā tāpat.

No results containing all your search terms were found.

Man ir tūkstotis svečturu, bet nav nevienas sveces

Joke's on you. Man ir pilns ar svecēm. Literally.

Metaforas, lai paliek dzejniekiem.

Nostalģijas diēta sāksies rīt

Aizvakar naktī pamodos divas reizes, jo bija pārāk auksti. Vakar beidzot uzradās ziemas sega, tātad vasara ir officially over.

Tumšums, kas valda arā, atkal mani piečakarēja. Pa nakti pamodos, istabā tumšs, auksts. Pēc sajūtām apmēram 2-3 naktī pulkstens, apskatos, jup, 6:25. Ja tas nav spļāviens sejā jau no paša rīta, tad es nezinu, kas ir.

Jāatrod jaunas dziesmas. Beidzot sākušas apnikt visas, lai gan Kanye vienmēr uzlabo omu. Un grūti jau kaut ko atrast, ja sanācis, tik burvīgs nostaļģisko dziesmu saraksts. Vispār tagad gribas uztaisīt to otro sarakstu, kas mazliet smagāks bija un ko varbūt fonā nevarēs īsti likt. Ok, I'm excited now. Jaunās dziesmas, go to hell, welcome back Children of Bodom and Mudvayne! Vispār jau man vairāk vajadzētu nostalģijas diētu. Nostalģijas diēta ir lielisks hipstergrupas nosaukums. Are you kidding me? I love it!

Šodien gāju pusdienās, klausījos mūziku. Beigās izrādījās, ka tomēr neklausījos gan un telefons somā. Interesanti, kā ir nebūt man?

No rīta satiku tikai savu mazo Frančiju [tā es nosaucu franču buldogu, kas no rītiem staigā pa parku]. Mans bīglu pāris gan nebija.

Ieraudzīju kokā 3 vecus balonus. Sapratu, ka par maz skatos kokos, vai arī rudens klāt un lapas nokritušas. Es runāju par to koku, kuru ieraugot tu iedomājies - ja man būtu jābūvē koka māja, es noteikti to būvētu šajā kokā. Man vienmēr patikušas būdiņas un štābiņi. Atceros, ka bērnībā sētā bija iekārots šķūnītis, vēl pie Līvas un Aijas sētā mēs dzīvojāmies pa viņu šķūnīša 2.stāvu, tas bija labs šķūnītis, lai gan tur bija viens čalis pakāries. Tāpēc mums bija mazliet bail, bet tomēr gribējās vairāk to savu vietiņu. Es atceros, ka mums bija mājdzīvnieks. Mājdzīvnieks bija vēzītis, ko mēs saucām par P.O.D. vēzīti. Vēzītis bija very dead, izvārīts un izkaltis. Vēl senāk dzīvojāmies pa bēniņiem ar mazbērnības draugiem. Tad vēl bija 5 gadu periods, kur vasarā nedēļu dzīvojām mazā vasaras būdiņā Saldū [tur jau var grāmatu sarakstīt]. Bija arī periods, kad vasarā es nedēļu viena pati dzīvoju teltī dārzā. Kā arī vienmēr, kad devāmies mūsu pārgājienos, vai maldījāmies pa mežu, mēģināju celt visādas zaru būdas.
Vienreiz, kad bijām mūsu 12 h jūras pārgājienā [used to be a thing, also we should bring it back] bija baigais lietus, bet tā kā mēs nedrīkstējām ātrāk iet prom, also atradāmies jūrmalā, aiz tā līkuma [visi Ventspils jūrmalas speciālisti noteikti zina]. Tā vai citādi, mēs uztaisījām būdu no mūsu segām un lietusmēteļiem. Tā bija diezgan noderīga būda, jo bija auksts, vējains un slapjš [ideāls pārgājiena laiks]. Tas bija laiks, kad parādījās pirmie vkameru telefoni un šajā būdā tika uzņemts video, kas neatpaliek no Blair Witch filmas. Manuprāt, ka kaut kur dziļi vecā datora dzīlēs es vēl nesen to uzgāju. Mēģināšu recreate. Interjers - maza ar lupatām izveidota būda, zila lietusmēteļa plēve. Fona trokšni - lietus, vējš un jūra. Atmosfēra - visiem auksts, visi slapji, visi grib mājās. Dalībnieki - ļoti izmisusi un nelaimīga Aija, nosalusi Līva un very excited es. Action. E: Ārā joprojām līst un ir auksts. Aija! Aija, kā tu jūties? A: Man ir auksts, es gribu mājās. E: Līva? L: [piekrītoši] Mhm. E: Mēs uzcēlām būdu, lai paslēptos no lietus. Atradām lielus zarus un nostiprinājām segas un plēves ar lieliem akmeņiem. //Video beigas. Nākamais video. // E: Aijai uz galvas uzkrita lielais akmens. [Aijas tuvplāns]. //Video beigas.// Tas laikam bija mūsu pēdējais pārgājiens.

Tā mēs dzīvojam

Ja tev liek rakstīt uz līniju papīra, raksti šķērsām.

Paņēmu pārtraukumu no grāmatu kārtošanas. Kā es varēju ietilpināt visas tās grāmatas mazajā plauktā, nav ne jausmas. Pa kuru laiku es tās visas grāmatas piesavinājos? Nu jau raibs gar acīm, gribas ātrāk izlasīt visu, kas nav lasīts un pārlasīt visu, kas izlasīts. Šodien mājupceļā no Ventspils sāku lasīt 451 grāds pēc Fārenheita, jā, tikai tagad. Tā neko, tik ļoti spot on, tik ļoti atbilst mūsdienām un man ļoti patīk. Varbūt pārlieku daudz epitetu manai gaumei, bet nu jau esmu pieradusi. Šī grāmata patrāpījās īstajā laikā un manam pašreizējam smadzeņu stāvoklim atbilst tik ļoti, ka ik pa brīdim jāiegrimst pārdomās. Labi, varbūt es neesmu tas cilvēks, kam vēl vajag kādu papildus stimulu, lai gremdētos melanholijā, bet neko darīt. Gan jau būs labi.

Tā jau grāmata laba un viss lieliski, bet autobusā mazliet patraucēja kārtējie interesantie braukšanas biedri. Šoreiz tas bija krievu pārītis tā sauktajos labākajos gados [un te es domāju mūsdienu labākajos gados, kad 30 ir jaunais 20, 50 ir jaunais 40, 18 ir jaunais 30 un viss ir ne tā kā bijis vienmēr, it's just random]. Anyhow, domāsim tā uz 50+ Pirmo iespaidu šis pāris jau radīja, kad viņi iekāpa kā pirmie pasažieri, neskatoties uz to, ka viņiem nebija biļešu un viņi bija stiprā alkohola reibumā. Protams sanāca, ka man bija jāsēž tieši aiz viņiem. Pirmo brauciena daļu viņi mierīgi nogulēja. Otrā brauciena daļā sākās karstais telefons. Būtībā norunāja viņi visu ceļu. Pirmās sarunas bija lieliskas, iztiksim bez pārmešanas, ka noklausos svešas sarunas, viņi tik skaļi runāja, ka varēja nemaz to telefonu neizmantot, gan jau tas čalis no Rīgas būtu viņus dzirdējis. Anyhow, telefona saruna norisinās krieviski un apmēram 20 min notiek viens un tas pats: [ar * apzīmēts populārs krievu lamu vārds, kas sākas ar b un beidzas ar ģ]
Vīrietis: Mēs braucam.
Sieviete: Mēs braucam no Ventspils uz Rīgu.
V: Mēs braucam uz Ventspili *.
S: Mēs braucam uz Rīgu.
V: Neklausies viņā *, mēs braucam uz Ventspili *.
S: * Mēs braucam uz Rīgu no Ventspils.
V: *Viņa ir jukusi *, mēs  * braucam uz Ventspili *.
S: Rīgu! *
V: *Es nezinu *, kur es esmu *. *Kur mēs * braucam?
S: Mēs uz Rīgu * braucam. Mēs bijām Ventspilī. Mēs no Ventspils braucam*.
V: *Mēs braucam uz Ventspili.

Tā viņi tur super skaļi ņemas. Sievietei beidzot apnīk un viņa pieceļas un aiziet uz autobusa aizmuguri.

Telefona saruna joprojām turpinās
V: * Nu, es nezinu, kur es esmu. * Es uz Ventspili braucu *. Es nezinu, kur viņa ir *. Viņa * no manis aizmuka *. Autobusā * aizmuka.
[pagriežas uz aizmuguri un sauc savu dāmu atpakaļ, viņai atmaigusi sirds, viņa atgriežas. Tā pati telefona saruna turpinās].
S: Mēs uz Rīgu braucam *.
V: * Mēs braucam uz Rīgu? * Man likās mēs uz Ventspili braucam *.
[Iedomāsimies manu sejas izteiksmi to visu dzirdot]

Un tā līdz pašai Rīgai, kur viņi vēl apsprieda, cikos viņi ieradīsies Rīgā un cik liels idiots ir viņu telefona sarunas partneris, jo viņš to viņam jautāja kādas 15 reizes.  Katrā ziņā fun times. Krievu lamu vārdus esmu atkārtojusi vairāk nekā vajag.

Jau piekusu.

Šodien gribēju rakstīt, bet nebija pildspalva. Sapņu arī vairs nav.
Redzēju kā bērni purina ābolus no koka, atgriezos bērnībā.

Kaklajosta ir jaunvārds, man vārdu darināšana ir gēnos, tur neko nevar padarīt. Ome bija ciemos, viens no jautājumiem, ko viņa man prasīja - Kāpēc tu neesi mēnesserdzīga? Viņa māk pārsteigt. 


Un tu esi laimīgs?

Well someone's happy

Šorīt pa ceļam uz darbu redzēju 3 suņus, kas jau bija laba zīme. Yes, that's my new thing.
Nu jau esmu aizmirsusi, kas pa dienu paspēja mani nokaitināt, jo mājās mani sagaidīja Brenda un mazais Ādolfs [I'm trying to make it happen, neizskatās cerīgi pagaidām]. Abas divas man kā pielipušas. Mazais suņu bēbis tik mazs un viegls, ka bail vispār kaut ko darīt viņai. Brenda liekas milzīga uz Ādolfa fona. Viņa kā kāmītis lien klēpī un tad kāpj visur. Es nevaru, ja tas nav jauki, tad es nezinu, kas ir! Vakarā ņēmāmies pa sētu, kamēr visas nogurām. Grūti sadalīt uzmanību uz abām, Brenda tomēr tāda greizsirdīga dāma.

Rudenī forši, ka vari iziet dārzā un no zemes paņemt ābolu. Pavisam cita garša, smarža un sajūta.

Mājupceļā viens čalis runāja pa telefonu skaļi. Viņš paspēja nomainīt sarunas valodu trīs reizes, kā arī runāt par Eiropas Savienību, nodokļiem, mīlestību, sievietēm, dievu, Kenediju, atombumbu, revolūciju un karu. Un tas viss apmēram 10 minūtēs. Es tiešām gribu zināt ar ko viņš tur runāja. Vienu brīdi bija izcils citāts: "Revolūcija ir tā, ka vienā brīdī sākās revolūcija".

Update [00:01] Mazais suņa bēbis ļoti pīkst, dabūju izskraidīties pa tumšo sētu pidžamā, vasara tiešām beigusies. Labi, ka mazo varēja pēc skaņas atrast. Pēc tam bija jāliek gultiņā un jāieaijā miedziņā, nu, tā kā mazulis, tikai mīlīgāks.

Dabiskā atlase ir likteņa zinātniskā versija

I found that light that never goes out. Vai drīzāk jāsaka, ka tā atrada mani un tā ir freakin' Astor rezidence. Es nesaprotu, cik viņiem tas gaismas sensors ir jūtīgs, bet man šķiet, ka odi jau devušies ziemas miegā. Katrā ziņā prieks, ka man nav epilepsija. Anyhow, mani lieliskie aizkari ir daudz par plānu, būs jāmeklē papildus auduma paneļi. Un es tagad saprotu, kāpēc Tīno bija tur dienas aizkari. Laikam jāsāk nopietni apsvērt man arī likt. Kaut kā pārāk daudz to logu pretī. Es jau neko neredzu un tā, bet tad es atceros, ka ir cilvēki, kam ir arī laba redze, vai vismaz brilles.
Rudens arī klāt. Laikam laiks ziemas segai. Šorīt nevarēju no gultas izkāpt nevis tāpēc, ka miedziņš nāca, bet tāpēc, ka reāli vēss bija.
Vismaz mans jaunais spilvens ir mākonis, kas nozagts dieviem. Izdomāju no rīta, ka varētu arī tētim jaunu spilvenu uzdāvināt. Nu, mostly, jo esmu out of ideas. Kāpēc es viņam jau visas labās grāmatas paspēju tāpat sadāvināt bez jebkādiem svētkiem? What was I thinking?! Vajadzētu taču zināt, ka nedrīkst nevienu labu darbu tāpat vien veikt. Silly me! Anyow, sāku taisīt research, lai uzzinātu, kādu spilvenu labāk. Prasu mammai kādu tētim vajadzētu - mīkstu, cietu, lielu, mazu, plānu, pufīgu, kādu pildījumu u.tml. Sarakstu es veselu romānu un viņa man atbild - "ērtu". Anyhow, pusdienlaikā sanāca ar Anci šurpu turpu izbrauktāt un tā rezultātā tika iegādāts spilvens, frī kartupeļi un kamīna birstes.

South Park is back. Viņiem gan daudz jauna materiāla, tik daudz bullsheesh noticis. Pirmā sērija jau bija lieliska satīra par šī brīža struktūru.

Cartman: Hey, girls are funny Wendy, okay? Get over it. Just do women's comedy stuff -- you know, talk about how fat you are and how you want to have sex with guys and then say "My vagina!" a lot.
Wendy: I don't feel like being funny right now.
Cartman: And that's just the kind of sexist bull crap that's gonna keep you in the kitchen.

Šodien mājupceļā gāju cauri Vērmanītim. Tur mazā sarkanā mašīnītē brauca vēl mazāks bērnelis, netālu ceļu šķērsoja miniatūrs sunītis. Uz brīdi sajutos kā milzis. 

Rudeni jūt. Liena saka, ka it's not a thing. Yeah it is!

Gribēju sakārtot grāmatu plauktu, tā vietā paskatījos Beast Wars.

Tad vēl sanāca izlasīt kaut kādu rakstu par to kā PSRS laikā cilvēkus, kas nebija valdībai tīkami, spundēja trakomājās. Protams atkal sadusmojos. Šis citāts bija pāri visam:
"Tiesu psihiatre Anita Apsīte dažus mēnešus pirms tam skaidroja Latvijas avīzei: «Ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība.» Tāpēc «neviens cilvēks nebija tāds, kam šī diagnoze uzlikta nepamatoti». "

Padzēros ūdeni, kaut kā dīvaini garšoja, gandrīz izspļāvu, tad atcerējos, ka dzeru minerālūdeni. An oldie but a goodie, sen nebija tā gadījies. 

Lielgabarīta nogurums

Šodien bija jāpērk aizkari. Jau vienus grūti normālus atrast, bet divi jau ir pavisam liels commitment. Beigās jau kaut kādus dabūju, pat tīri tā neko. Tā nu visu vakaru gludināju aizkarus, aizraujoši, I know, bet neko darīt. Bet par to nav stāsts, stāsts ir par to, ka es arī jaunu spilvenu dabūju! I'm very excited about that. Ar Lienu ienesām arī galdu, gultu, iznesām 2 matračus un es vēl aiznesu/aizstūmu rakstāmgaldu un plauktu. Tik daudz mēbeļu, tik daudz matraču. Kāpēc mums ir 4 matrači, bet 2 cilvēki? Pēc tam krāmējos un tagad esmu tik nogurusi, ka es varētu sākt raudāt. Es jau labprāt ietu gulēt, bet es negribu kustēties. Izskatās, ka tā varētu būt problēma.

Un ko tētim dzimšanas dienā dāvināt? 

Līķi atdzimst

Šovakar sanāca gremdēties atmiņās un izskatīt kaudzīti ar samērā senām dienām. Varbūt sens nebūtu tas īstais vārds. Apkaunojošām, jā, apkaunojošām, tas daudz labāk atklāj īsto bilžu esenci. Vienā albumā atradās bilde ar Līvu pie elektrības būdiņas, kas atrodas blakus morgam, kur virsū ar marķieri rakstīts "Līķi atdzimst". Draudzības saglabāšanas dēļ, diemžēl bildi nepubliskošu. Katrā ziņā sasmējos. Vispār jau bija aizmirsies, ka uz mūsu ielas bija morgs. Parasti uz elektrības kastēm, kas tur blakus bija, cilvēki mēģināja radoši izpausties.
Ok, atgriezīsimies šajā gadā un dienā. Pa nakti bija sapnis, kur es skatījos savā istabā tv, kur rādīja Saldu un vienu latviešu aktrisi. Nebija īpaši aizraujoši, vispār es gribēju sūdzēties, ka atkal kaut ko nosapņoju, no paša rīta atcerējos, tad domāju, ka neaizmirsīšu, bet tad aizmirsu. Protams, ka tagad man izdevās atcerēties tieši, būs jāieraksta sapņu kladē.
Vispār grūti koncentrēties, mani skapja licēji šausmīgi kaut ko apspriež un laikam naglas nu jau dzen. Man uznāca miedziņš un apnika sēdēt blakus un komentēt. Jā, tā es lieku savu skapi. Galvenais ir jāprot ēst taisīt, tad nebūs smagumi jācilā, vai skrūves jāskrūvē. Vispār jau pa šo Everesta laiku esmu tik daudz ko taisījusi un skrūvējusi, ka varētu sākt savu mēbeļu montēšanas biznesu. Anyhow, atkal maza pauzīte, bija jāpasaka meisteram, ka var iztikt aizmugurē ar daudz mazāk naglām. I'm such a nice person!
Vēl šodien sanāca darbā notestēt visādus interesantus pašgatavotus saldējumus ar tādām garšām kā pīlādzis [I mean, why?], cidonijas [why?], lakrica [vai tad tā jau pasaulē nepietiek ļaunuma?], brūklenes [jā, ok, I will let this one slide, lai gan daudz nevar ieiēst, pārāk jūt to eko], šokolādes.. [o, beidzot kaut kas]..sorberts [pat pamanījās šokolādes saldējumu izbojāt], cigoriņu [kas tas vispār ir?], mohito [es nezinu, kāpēc nevar vienkārši par citrona un piparmētru saukt] un pistāciju [vienīgais kaut cik pieņemamais]. Es jau teicu, ka es neesmu pietiekami izsmalcināts ēdājs, lai varētu šīs garšas pietiekami novērtēt. Tikai tāpēc, ka tu vari uztaisīt saldējumu no kaut kā, nenozīmē, ka to vajag darīt. Es vienkārši vēl joprojām nevaru pārdzīvot par to lakricas saldējumu, kā var tik ļoti sabojāt kaut ko, kas man tik ļoti sirdij tuvs. Es saprotu, ka tas nebija personīgi vērsts pret mani, tomēr es jūtos it kā tas būtu spļāviens man tieši sejā. Ok, moving on. Mājupceļā nopirku saldējumu, kas nebija ēsts. Izrādās, ka Liena tomēr bija ēdusi tādu. Anyhow, arī tas nebija garšīgs. Šodien kaut kāda saldējumam nelabvēlīga diena.
Jāpagaida, kad urbšana beigsies un tad jau varēs iet gulēt.

Notikumi, nenotikumi un the end of an era.

Atkal kāds laiciņš pagājis. Es jau esmu nogursi no tā, cik man te būs jāraksta. Un man gribas zivju pirkstiņus. Varbūt tagad uztaisīt un tad rakstīts? Suspense!

Labi, man slinkums kustēties, jo pavadīju pēcdarba stundas darot īstu fizisku darbu. Man sāp rociņas. Labi, sāksim no sākuma. Tīno šodien pārvācās uz Berlīni un es sāku savu pārvākšanos uz Tīnas istabu. Viņa kā mūsu bohēmiskais romantiķis bija atļāvusi vīnogulājiem [sauksim tā, jo kaut kādas ogas tur ir, bet vīnu es noteikti neieteiktu taisīt, ja nu vienīgi pēdējai glāzītei] logam priekšā sazaļot. Abiem logiem. Es kā cilvēks, kam tomēr patīk reizēm ieraudzīt arī dienas gaismu, gribēju no tā visa atbrīvoties. Tā kā nevienu labāku palīgrīku par parastajām šķērēm man neizdevās atrast, bija daudz jārauj un jāmēģina neizkrist pa 5. stāvu. Daudzi zari bija jālauž, bet priekš tiem bija sakrājies pietiekami daudz dusmu, kā nekā mājās nācu pa savu mīļo Barona ieliņu. Ok, es jau aizmirsu ko es ar šo visu gribēju teikt, jo biju tomēr uzcept fish sticks. Ā, jā, tāpēc esmu nogurusi. Nu, jā, tad vēl mazgāju logus un tā, grūti visu aizsniegt. Rīt domājams, ka būs skapja salikšanas diena. Tāds baigi smagais, droši vien visa Nārnija iekšā [shameless joke].
Runājot par briesmīgiem jokiem, tie netrūka sestdien, kad gājām baudīt Balto nakti. Sākām mūsu gaitas mazliet pēc 22. Kas ir apmēram jau laiks, kad es sāku domāt par taisīšanos uz miegu. Anyhow, šoreiz mēs taisījāmies baudīt katarsi. Katarse izpalika, lai gan pašā vakara noslēgumā, kad jau bijām atgriezušies Everestā, bija kaut kas tuvu tam. Vainosim sakāpinātās emocijas, nevis pilnīgas muļķības, miega badu un bulkas. Bet bija silts vakars un redzējām sastādītas nātres, es domāju, ka ar to vairāk kā pietiek, lai vakars būtu izdevies. Vēl teātrī bija jauks labirints, kurā cilvēki stāvēja garā rin'dā, tika iemānīti šaurā ļoti karstā pagrabā un kad sāka jau likties, ka mēs vairs nekad netiksim ārā un viss tas pasākums ir kāda traka psihopāta izpriecas, rinda atkal sakustējās un visi laimīgi tika svaigā gaisā. Ja mērķis bija radīt jaunu teātra tēlu, kas ir - vieta no kuras tu vari arī neatgriezties, tad bija lieliski sanācis viņiem. Protams, ka mūsu bariņā bija arī lieliski mākslas eksperti, kas visur gaidīja kaut ko "episku" un mindblowing. Bet es nezinu, cik ļoti es gribu uzticēties mākslas kritiķim, kas neprot atšķirt citronu no laima. Pēc pusnakts jau sākām virzīties uz māju pusi, jo miedziņš nāca.

Vēl pirms Baltās nakts bija interesants notikums. Pirmais bija tas, ka ir jauns baby ģimenē. Mazais suncītis, kam ir zilas actiņas un brūni/rozā deguntiņš, tumši brūni kāju spilventiņi un kažociņš raibs. Mazais eņģelītis, kas tiek dēvēts par Bertu [don't even get me started]. Par laimi Berta jau ir pārtapusi par Betu, jo tā tomēr sanāk ērtāk un ātrāk pasaukt. Šodien viņai tikai paliek mēnesis, bet tā kā viņa ir īsts junk yard suns, kas visu laiku pavadījusi ārā un kuru māte vairs nebaro, neatlika nekas cits, kā vest mājās. Pirms braukšanas mājās, man arī uz stundiņu ieveda atrādīt mazo suņu bēbi.
Mājās vešanas stāsts ir vēl viens stāsts. Bet tā kā man jau nu ir pavisam apnicis rakstīts, mēģināšu īso versiju. Vecāku mašīnā no pretējās joslas ietriecās motociklists, kas nevarēja novaldīt savu braucamo. Viņš kopumā atsitās pret 3 mašīnām. Labi, ka manējie bija piesprādzējušies un suncītis gulējis lejā pie kājām. Mašīna kārtīgi cietusi, aizmugurējās durvis ciet netaisās, pakaļējais ritenis sadragāts, cik tur netrūka, ka tētim būtu trāpījis tieši virsū. Un protams, ka mamma māk vislabāk paziņot ziņu par avāriju, zvanot apmēram 10min pēc notikušā un nesaprotami sakot, ka tikuši avārijā, labi, ka dzīvi un tagad nevar runāt, noliekot klausuli. Who does that?!


Vēl mēs atkal paspējām piedalīties Prāta spēlēs. Bet tur es neko nekomentēšu vairs, redzēs kā ies ar jaunas komandas nokomplektēšanu. Meklējam cilvēku, kas orientējas kultūrā, sportā un automašīnu modeļos.

Pareizi, uz Survival kit arī paspēju aiziet. Tas bija tīri forši. Īpaši patīkams bija pagrabs, tur bija vislabākā noskaņa un interesanti video sižeti, tīri prātīgi citi pat runāja.

Labi, tagad gan viss.

Humble brag

Es jau neko, bet Dr. Skeptismo šodienas Friends viktorīnā ieguva 1. vietu.

Un aizvakar, mēs ar Lienu aliasā sagrāvām pārējās komandas. Sagrāvām! Mazs lietvārds - kaķēns! That's how you play it.

Vasaras izskaņā

Vispār slinkums rakstīt, tikai gribējās vēl ierakstu augusta mēnesī. Tīri tā, lai celtu ierakstu statistiku.

Pa šo laiku nekā laba īsti nav. Atradu sapņu kladi, kur 2008./2009. gadā dokumentēju savus sapņus [tos, kas naktī, nevis nākotnes], ik pa laikam arī dienas kārtību un random stuff. Tā neko, īpaši vēl iedziļināties nepaspēju, bet uzgāju sapni, kurā ar grābekli nositu sātanu, tā kā šķiet, ka būs laba lasāmviela.

Ar Tīnu sākām sportot. Spēlējām La Floor ball un mētājām šķīvīti, kamēr Liena nodarbojās ar e-sports.

Vēl man nereāli nograuza kāju un mans glābējs Liena dabūja nest kurpes uz darbu. Es varu uzvilkt kaut cik normāli vienus slēgtos apavus ar kuriem iet uz darbu. Tie apavi man izjuka vakar, kad pa peļķēm dabūju mājā iet. Anyhow, lieku bebru uz kājas. Ko? Yeah, that's a thing. Kaut kāds uzlējums, kur daļa no bebra. Diezgan mīlīgi. Vēl paspēju uzsmērēt Lienas mammas atrasto brīnumlīdzekli - ziedi priekš visām kaitēm, sākot ar apdegumiem, beidzot ar radiāciju un krunciņām. Lienas mamma vēl bija pacentusies un sasūtīja mums tik daudz dīvainas pastilas un dažādu ogu žāvējumus, ka virtuve jau sāka atgādināt Kalnciema hipstertirdziņu, vienīgi nebija jāatdod puse no alagas par 100g žāvētu zemeņu [kas arī mums šeit bija un pirmās arī nozuda].

Anyhow. Rudens ir klāt un jāsāk atcerēties, ka nedzīvosim mūžīgi. Uz šīs nots arī beigsim. Tāpat kā Puika. Ar to es gribēju teikt, ka Puika nomira. Laikam jāmāk pasniegt arī skumjas lietas, bet no one is reading this thing for that.

Un priekš comic relief, sens, bet joprojām labs gabals par slavenāko gayfish. 2009. gads, people, we are getting old!

Mood

Captain Fantastic

Power to the people!

Stick it to the man!

Trauki plīst uz laimi

Esmu atpakaļ Rīgā. Šodien Liena paspēja saplēst glāzi. Pēc kādām 2h glāzi saplēsu arī es. Jāgaida vēl 2h un tad Tīnas kārta.

Atbraucu vakar uz Rīgu, lai šodien piedalītos Friends trivia spēlē, protams, ka vakar jau paspēja atcelt spēli, bet bija jau too late, ceļā biju. Anyhow, vakar bija interesants brauciens līdz Rīgai, jo saplīsa mašīna un ātrāk par 80km/h nevarēja pabraukt, so that was fun. Aija bija beidzot ciemos. Laiks bija ļoti rudenīgs, Nilam svētki nesanāca, tā ir, kad nesarunā ar elfiņu, lai sabīda mākoņus. Anyhow, raķetes neviens nenāca ar mani skatīties.

Pirms tam biju ar Aiju Ēdolē. Kā jau ar laika rūķi sarunāju - lietus nebija. Toties par vēju es neko neteicu viņam, tāpēc tas bija vairāk nekā vajag. Anyhow, ne tā iesākās mūsu brauciens. Bijām ieplānojušas braukt 8os. Brīnumainā kārtā Aija bija laicīgi klāt, bet protams, ka bija jānotiek kaut kam citam. Piemēram, jāsaplīst manam ritenim. Tā nu viss ieilga uz kādām 3h gandrīz. Paspēja mazliet uzlīt pirms mēs braucām un tā. 10:40 beidzot devāmies ceļā. Vējš bija liels, pirmā pietura bija pie Ventspils zīmes un Aija secināja, ka jau ir nogurusi. Vēl pēc 20min, ka dibens sāp un rīt noteikti ar riteni nebrauksim atpakaļ. Vēl pēc 20min bija otrā pietura. Pieturas punktu bija daudz. Arī mašīnas, kas brauc super tuvu ir daudz. Ja neviens nebrauc pretī un tu apdzen riteņbraucēju nemaz nešķērsojot līniju, tu vienkārši esi asshole. Un tādu bija vairāk nekā vajag. Un ja ar mašīnu ceļš jau liekas briesmīgs, ar riteni varēja just katru grumbiņu un te es runāju par asfaltēto ceļu, nemaz nerunājot par grantēto ceļu, kas mūs sagaidīja pēdējos 15km. Ja jums liekas, ka iegriežoties ilgi gaidītajā celiņā, kuru ieskauj meži, nebija tik liels vējš, kas gandrīz pūš no ceļa nost, jūs maldāties. Kaut kā vējam sanāca iegriezties tā, ka bija pretī arī tur. Un mistiskā veidā ceļš veda tikai augšup, vismaz tā mums pēc sajūtām likās. Uzminies pēdējiem spēkiem kalnā, aiz līkuma tāds pats kalns priekšā. Neskatoties uz to, sanāca tikt līdz pašai Ēdolei, kas ir kādi 48km no Ventspils. Tur ātri atradām pili, kurā izrādās filmēja kaut kādu krievu filmu un bija pilns ar treileriem un mašīnām. Devāmies uz savu numuriņu, ļoti mājīgi šķita. Aija visu laiku runāja par spokiem, beigās nevienu arī nesatikām. Mazliet atpūtāmies un devāmies apskatīt Ēdoli [ar kājām, jo kāds atteicās kāpt virsū velosipēdam]. Tas mums prasīja kādas 15min. Tad gājām uz pils restorānu ēst, Aijai bija līdzi 3 dažādi tērpu komplekti, man bija mana adidas urlu jaka un lillā sporta bikses. Restorāns bija ļoti jauki iekārtots, lieli galdi, kārtīgi koka krēsli ar kokgriezumiem, gleznas un viss, ko tik vajag un nevajag. To, ko nevajadzēja, bija viens galdiņš, kurš bija saklāts apmēram 12 cilvēku kompānijai. Bijām tikai mēs ar Aiju un šie 12 snobiskie vīnziņi, kas tik skaļi cits par citu mēģināja izteikties gudrāk. Katrā ziņā kopsavilkums tāds - latviešiem nevajadzētu neko tik smalku kā vīns vispār mēģināt taisīt, lai dzen kandžu. Un pussaldie vīni var iet kārties. Labi, ka mēs ar Aiju pie vakariņām dzērām klāt alu.
Pēc vakariņām devāmies atpūsties un gaidīt zvaigžņu lietu. Sāka protams līt. Tā kārtīgi. Atmetām jau domu par zvaigznēm, bet pamazām sāka lietus mitēties un parādījās pāris zvaigznes. No mūsu burvīgā loga [nav sarkastiski domāts, logs bija the best thing] ieraudzīju pirmo krītošo zvaigzni un sapratu, ka jāiet izlūkos ārā. Bija jau pāri pusnaktij un lielie pils vārti bija ciet, bet tante, kas bija nozīmēta par naktssargu, mums attaisīja vārtus. Teica, ka arī pati gaidījusi zvaigžņu lietu, bet parastais lietus visu izjaucis, mēs varējām paziņot labo ziņu, ka tomēr var redzēt gan. Viņa mums sastādīja kompāniju un viņai bija lukturītis. Tālumā zibsnīja rūsa, kā viņa teica, es jau domāju, ka tas ir parasts zibens un sabijos, izrādās, ka to sauc par rūsu un tā ir būtībā horizontāls zibens. Tālākus izmeklējumus neveicu, es pieņemu, ka tā tas ir. Tā mēs stāvējām pie pils, skatījāmies krītošās zvaigznes, kas bija vismaz divdesmit+ un ik pa brīdim apvārsnis uzzipsnīja baltumbalts. Diezgan sirreāla sajūta bija. Pie treileriem iznāca kāds maskavas pārstāvis un nāca ar mums runāties, mēs ar Aiju krieviski nono, tā tante arī negribēja ar viņu ielaisties sarunās, bet tas jau netraucēja mūsu maskavas viesi pastāstīt par filmēšanu un to, kā viņš pagājušajā gadā varēja šajā laikā peldēties jūrā, bet šogad sanācis tik auksts un zivis šajā dīķī arī neķeras. Beigās aicināja uz vīnu, kas viņam ļoti labs esot. Gribējās vai gandrīz tos vīnziņus viņam uzsūtīt virsū, ka tā plātās. Mēs gan atteicāmies un gājām gulēt. Tā jau bijām ilgi izturējušas, ņemot vērā mūsu fiziskās aktivitātes un agro celšanos. Kā jau minēju, spokus tā arī nesatikām, lai gan bijām tik nogurušas, ka droši vien mums gulēt netraucētu arī, ja visa karaliskā ģimene būtu sapulcējusies mūsu istabā. Katrā ziņā ļoti patīkami, gan brauciens, gan pils. Jābrauc atkal!

Spoiler alert

Pieci saraksti - check!

Aijai modinātājs uzlikts - check!

Lūdzu, laika veci, nesabojā mums braucienu! Vismaz ne no paša rīta. Arī to zvaigžņu lietu būtu diezgan chill redzēt [ja jau, tad jau].

Jāiet krāmēties! woop- woop!

Excitement that is my life

Pēdējās dienās notikuši vairāki atgadījumi. Nē, tas skan pārāk daudzsološi, atcerēsimies, ka esmu Ventspilī un es joprojām esmu es. Ok, tātad notikumu atstāstījumu ekspektācijām tagad jābūt all time low (dig deep).

Tātad šajā laikā paspēju dabūt zilumu uz kājas, bet aizmugurē. Kaut kur biju lasījusi, ka uzliekot zobu pastu uz ziluma, tas ātrāk pazūd. Ok, izdomāju pamēģināt, kas gan slikts varētu notikt, lielāks jau nepaliks, right? Wrong! Ko? Nu, nē, nē, nepalika lielāks obviously. Tātad uzliku zobu pastu, pēc kādām 30min skatos, zilums tiešām palicis tāds izteikti gaišāks, vienīgi izskatās vairāk izplūdis. Pēc kādām 15min vēlreiz apskatos un zilums ir tieši tāds pats, kā pašā sākumā. Kā to izskaidrot? Well, kids, the twist - izrādās man bija zilumi uz abām kājām.

Šajā laikā izdevies arī patrenēties improvizācijas teātrī, jo bija jāspēlē one woman show sunim, kamēr otrs suns brauca līdzi vecākiem sēnēs. Es domāju, ka Puika noticēja manam priekšnesumam. But that is something that happened.

Pilsētas svētkos vīlos uguņošanā, gandrīz pazaudēju telefonu, palīdzēju sargāt Aijas brāļa meitai vaboli (kur beigās tāpat pazuda), neveiksmīgi mēģināju neļaut Aijai aizdedzināt balonu, kas piepildīts ar ūdeni, un biju uz pilsētas svētku balli. Mhm, so we all know why all those things happened. Vakar bija atslodzes diena. Biju muzejā ar Aiju un kino ar Anety. Sucide Squad bija...nē, labāk neteikšu, tagad dalīties savos iespaidos vairs nedrīkst. Bet teikšu to, ka man nepatika Džokers, I just didn't. Es gribēju un domāju, ka man patiks, but I didn't. Un un un un, kas svarīgāks par pašu filmu, Ventspils kinītī bija ne tikai rinda, lai nopirktu biļetes, bet arī bija palikušas kādas 10 brīvas vietas, kad mēs pirkām biļetes un beigās bija pilna zāle. Mazā zāle, bet still zāle.

Vēl viens ar zobu pastu saistīts stāsts. Aijas brāļa meita man iedeva oreo, kas bija pildīts ar zobu pastu. Kids are the worst. That's why you should trust no one. Neviens suns man nekad nav iesmērējis ar zobu pastu pildītu oreo.

Paspēju arī palīdzēt ar remontu vecāku istabā, ieskaitot tapešu līmēšanu un 2x2m skapja stellēšanu. Šodien uznāca iedvesma un sakrāmēju malku. Protams, ka pēc tādām neraksturīgām aktivitātēm, tagad jūtos dead un nezinu, vai rīt vairs varēšu pacelt rokas.

Bija vēl kaut kas, bet vairs jau neatceros. Es pierakstīju atslēgvārdus vienā no savām jaunajām kladītēm [jo man ir problēma]. Bet kā jau teicu, es sakrāmēju malku un vairs nedomāju šodien kustēties, pat ne tos 3m. Vismaz tagad nē.

Anyhow, Olimpiskās spēles ir sākušās and life goes on.

Betrayal in the Common Room

Grūti parakstīt ar to dunci mugurā, ko Liena atstāja, bet mēģināšu.

Šodien tomēr bija samērā laba diena, atradu 4 akmeņus ar caurumu un redzēju mazu kaķīti.

Clifford Alvarez

Izrādās, ka es neesmu vienīgais Friends apsēstais cilvēks šajā valstī. Prieks, ka 11 komandas piesakās ar nosaukumu Unagi un visi saprot, kas par joku. Atceros, ka vēl pirms 2 gadiem sanāca piedalīties prāta spēlēs, kur mūsu Unagi komanda bija vienīgā, un tās nosaukums katru reizi tika fonētiski izvarots. Anyhow, šie ir citi laiki un cita publika.

Šodien devos mazā riteņbraucienā ar snack elementiem. Vispār jau manas brokastis sastāvēja no Marsa batoniņa un kafijas. Pusdienās nevarēju pretoties tikko ceptu bulciņu smaržai un netīšām nopirkās mutē kūstošas siermaizītes. Anyhow, es nezinu, kā es te nokļuvu, bet tagad man gribas ēst. Tātad, stāsts tāds, ka es gribēju Brazīlijas riekstus, kas protams nebija atrodami veikalā. Bet man tik ļoti gribējās, ka nopirku to mazo paciņu ar riekstiem, kas parasti nosaukti visādos iedvesmojošos vārdos kā intelektam, drosmei, katarsei un tādā garā. Konkrēti neatceros, bet vienā no tām mazajām paciņām man tika piesolīti arī Brazīlijas rieksti. Tā es lielajā Ventspils vējā aizminos līdz vēl vējainākai pludmalei, kur, klausoties relaksējošajos Baltijas jūras viļņos, vēlējos izbaudīt vismaz vienu piesolīto Brazīlijas riekstu (neesmu jau tik naiva, vairāk par vienu normāla izmēra riekstu es nemaz negaidīju, tāpat tāda veida maisījumos vienmēr pilns ar tizlām rozīnēm, vai šajā gadījumā - žāvētām dzērvenēm (ko gan es vērtēju augstāk par iepriekšminēto bez dvēseles vīnogu (un vēl vienas iekavas? Elza, will you stop? This is madness! Madness I tell you!))). Inception jau vairs nestāv klāt šim stāstam. Anyhow, paciņā nebija neviena Brazīlijas rieksta! Un ja tas nav spļāviens sejā no visuma, tad es nezinu, kas ir! Nekur citur cilvēks tik skaidri nevar apzināties bezjēdzību, kas ir šī dzīve, kā vienmuļi sēžot vējainā pludmalē, košļājot sažuvušas dzērvenes un uzgraužot ķirbju sēkliņas, naivi cerot, ka kāds Brazīlijas rieksta gabaliņš tomēr būs aizķēries jau tā mazās paciņas vēl mazākajā stūrītī. Un uz šīs jestrās nots beigšu savu stāstu. Jāiet gulēt.
 Kas zina, varbūt rīt aiziešu uz mazliet tālāko Rimi.