We dance alone. That's why we only play electronic music.

Noskatījos The Lobster. Tīri tā neko. Es pat teiktu, ka man patika. Un tā es arī teikšu - man patika.

2.diena tūlīt būs galā, parasti brokastis gaidu ar prieku, rīt ar auzu pārslu biezputru. Auzu pārslu biezputra ir antonīms priekam, jā. I did not make that up.

Šodien atkal bija jāmācās. Bet sesija pēdējā.
Kas vēl?
Devāmies ar Lienu uz veikalu, ārā baigais šļūdonis. Knapi uzkāpām atpkaļ Everestā. Atkal brīvprātīgi dzēru tēju. Izsalkuma vājprāts.

Pareizi, vakar skatījāmies Golden Globes. Ko man vispār vēl piebilst? Leo uzvarēja un viņa filma arī. Būtu jau labi, ja to filmu kino nesāktu rādīt tikai 22. janvārī! C'mon! Tā jau Tarantino bija ilgi jāgaida, bet šis ir vienkārši neciešami. Es to uztveru, kā personīgu apvainojumu.
Ricky Gervais bija prieks redzēt, bet sākuma monologs lika vilties.
Un kāpēc viss, kas nav non stop cry fest tiek uzskatīts par komēdiju? How is this a thing now?

No mood

So no food is no mood?

Šodien mēģinu neinternetoties, lai nesabojātu Golden Globe awards skatīšanos. Tāpēc nezinu, kas notiek pasaulē.

Taču manā pasaulē šodien pirmā diena jaunās dzīves sākumam. Vēl jau vakariņas priekšā, bet jau liekas, ka par maz. Rītdiena vēl švakākās krāsās. Bet tā jau vakar saēdāmies par daudz, tāpēc šodienai vajadzētu būt piece of cake.  Oh, cake! Damn it.

Šodien arī nekā vairāk nebūs.
Jāgaida Liena, lai var skatīties Golden Globes! Woop woop!
Un jāiet vakariņas izmocīt. Tīno atnāca mājās, varbūt uzzināšu, kas notiek ārpus Everesta sienām.