Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis.

Un mēnesis ir laika vienība. Hint, hint. Jā, nu jau mazāk par mēnesi un būšu Latvju zemē, kur saule, pērkons un Daugava mani jau gaida.
Es vairs neatceros, kas bija pēdējais, ko es te rakstīju. ā, ok, tātad neko.
Man nepatīk debesis ārā, tātad pērkoņainas izskatās. Es jau negribu piesaukt, bet es vēl neesmu šeit dzirdējusi pērkonu! Es nezinu, kāpēc es tā izaicinu lemteni tagad. Badass!
Tātad sākšu ar to, ka šodien, skatoties Ugunsgrēku [yes, that's still happening], atcerējos par garšīgajiem vitamīniem, kas bērnībā bija. Tādi krāsaini, augļu un bija tādās kā zāļu plāknsītēs. Un ne tie pretīgie no zvirbuļa par vanagu vitamīni, nē, šie bija tādi košļājami un garšīgi. Gribu tos tagad.
Vakar neko nedarīju vispār, lai arī ārā bija saulīte, bet es novēlu vainu uz vēju, nevis savu nereālo slinkumu. Šodien gribot negribot bija jāiet uz pilsētu, jo food un ūdens beidzies. Protams, ka lija visu dienu. Un man jau lietussargs nav, vai arī jaka ar kapuci, classic inglišmen. Vēl jau forši, ka pa ceļam uz pilsētu nepietika ar lietu, bet vienai mašīnai bija jāiebrauc peļķē un totāli jānošļakstina. Fun times!
Pilsētā sapirkos visu ko tik vajag un nevajag. ū, paskat, lietussargiem 70% atlaide, davai nopērkam betmenkreklu, sure brain, you so smart!
Un man prieks, ka es nopirku kaut kad posted notes, visa istaba nolīmēta ne tikai ar maniem padomiem priekš future me, bet arī dziļiem citātiem no tādiem šedevriem kā Step brothers un Arrested Development. Ko vēl es šodien darīju? Uztaisīju zirga aci un koku. Es noteikti būtu interesants cilvēks, ja pievērstos naroktiskajām substancēm.
Man bija Arrested Development maratons, kas diemžēl bija pilns ar Charlie Brown mirkļiem

 bet bija arī viena laba sērija. Bet labāk tā nekā nekā. Ņemot vērā, ka man visi komēdijseriāli beigušies.
Nu, jā, tad bija mana nakts bibliotēkā. Mēs ar Lizeti tur rakstījām mūsu pēdējos darbus, pēdējā brīdī. Fun times. Nekad nebiju sagaidījusi saullēktu bibliotēkā. Naktī visi pārējiem studenti, kas arī mocījās, likās kā savējie, cīņu biedri. Jāsaka, ka mēs bijām aziātu ielenkumā un negribam jau lielīties, bet, jā, mēs pat dažus pārsitām. Sākām saprast, ka vajag saraut un iet mājās tad.
Tā bija mūsu mācīšanās nedēļa. Kad bija galadarbi jāraksta un tā. Bet mēs jau tik gudras, kas 3dienu izlēmām veltīt roudtripam uz Kembridžu [kā rezultātā bija nakts bibliotēkā, izrādās, ka viss ir te saistīts].
Teikšu tā- ļoti patika! Nu, ļoti, ļoti, ļoti, gribu vēl! Lai arī pats sākums nebija cerīgs, jo bija jāceļas superagri [8os, I KNOW!]. Laiks bija brrr un mācās uz lietu, mēs jau cerējām, ka Kembridžā būs savādāk, bet tās gandrīz 2h ceļā, kuru laikā lija, nekādas dižās cerības tomēr neraisīja. Un vēl man bija jāsēž aizmugurē pa vidu, like the worst seat ever. Un tad visi mani apsmēja, ka es aizmugurē sprādzējos. Un vai es neuzticoties šoferim, ko es pirmo reizi satiku tad, bet fakts, ka viņš no Austrijas, neradīja īpašu vēlmi uzticēties. Mums, kā jau īstiem tūristiem, nekāda plāna nebija. Labi, ka vismaz ceļu atradām līdz turienei. Un lai arī viss norādīja uz to, ka nebūs labi, bija tieši tik labi, cik nelabi likās, ka būs. Es vēl nezinu, kad iznāks mana filozofijas grāmata.
Bet tur tik forši! Nu, nereāli! Ja man likās, ka te brauc daudzi ar riteņiem, tad tur tāda sajūta, ka visi brauc ar riteņiem. Centrs, kur apkārt visas koledžas un baznīcas, vecās ieliņas, mazie veikaliņi, mīlīgas kafejnīciņas, skatlogi ar gleznām un visādiem smukiem brīnumiem. Tik forši! Tā atmosfēra! Man tik ļoti patika. Un tur muzeji un parki, upīte, laiviņas, tūristi un studenti. Viss tādā gaumīgā mučkulī, overwhelming. Man žēl, ka mēs tikai paspējām vienu muzeju izstaigāt, jo tur visi jau 16:30 vērās ciet. Būtu ātrāk zinājuši, būtu, būtu visus. Bet paspējām ar laiviņu izbraukt, kur gids vadāja un stāstīja par visām universitātes koledžām un vēsturi. 2. vietā ir Kebridža, otrajā. Es nezinu, ja tas nav iespaidīgi, bet man liekas pat vairāk kā iespaidīgi. Un mēs tur izložņājām arī koledžu telpas, kur nepiederošām personām aizliegts, bet mēs centāmies kā studenti blend in. Bija grūti, jo tieši viņiem bija eksāmenu periods un tāds tukšs. Un tad tu iedomājie, ka pa to pašu ceļu Ņūtons un Darvins staigājis un tā sirreāli. Vēl jau tur kaudze ar super slaveniem absolventiem, tā snobiski jau tas gids stāstīja un domāju gan, bet viņi to var atļauties. Atceroties, cik tur forši, visas sajūtas atgriezušās. Vienīgi vecākajā baznīcas ēkā bija eesh. Iegājām iekšā, jo mēs tur visur mēģinājām iekšā tikt. Un tur man reāli nepatika, nezinu, kas tur noticis bija iepriekš, bet nekas labs. Parasti, kad es ieeju vecās ēkās un pilīs, tad tāda vēstures dvesma jūtama un tu sāc domāt, kas tur noticis un viss liekas fascinējošs. Tur bija tā, ka liekas, ka tevi tūlīt nospiedīs tie augstie griesti, es tur izgāju ārā ļoti ātri. Šī tā baznīca [ok, tomēr šī nav tā, bet šajā mēs arī bijām]. Ok, now this is the evil church
Kad ar laivu braucām, saulīte spīdēja un bija ļoti ideāls laiks. Pēc tam saule turpināja spīdēt un pačilojām parkā, jo muzeji bija ciet. Sēdējām zālītē, blakus ūdentiņš, pīlītes, laiviņas, miers. Nu, feini. Un ja tas nebija jauki, tad es nezinu, kas ir!
Un vēl man visu laiku tur bija jādungo Ziemassvētku dziesmas, sākumā man visi bruka virsū, vēlāk paši dungoja un es biju uzvarējusi. Un kamēr mēs izgājām cauri kaut kādam tirdziņam, es arī dungoju un iesāku melodiju [es gan nedomāju, ka es tik skaļi dungoju], bet pārdevēja pabeidza manu melodiju. Tas arī bija jauki. Viss tur bija jauki, ja būtu bijis vairāk laika, tad būtu vēl jaukāk. Bet tā noteikti ir vieta, kur gribu atgriezties.

Little house on a marshmallow

It just happened.

Sevi iepriecināt ir tik vienkārši. Nike!
Ārā laiks pēc suņa, bet man tagad ir mazs namiņš, kas stāv uz marshmallow. Prieks un laime!

Suits un Indija.

Tātad. Ilgi nebija bijis sapnis, ko normāli atceros.
Es esmu veikalā, kas ir tāds kā old school universālveikals + mazliet atgādina creepy noliktavu. Veikals vairākos stāvos, es esmu kaut kādā veikalā, kur nav neviena pārdevēja. Un cenas klāt arī nav. Es skatos mazus māla dinozauriņus. Man blakus viens pircējs ņem mazus, apaļus, zilus trauciņus, līmē iekšā uzlīmi ar cenu un liek tur figūriņas. Nu, labi, es arī vienu izmēģinu. Te nodziest gaisma visā veikalā. Un tāda weird sajūta, visi skrien ārā no veikala. Visi skrienam lejā pa trepēm. Izskrienam ārā no veikala, bet mēs vairs neesam Latvijā. Mēs esam Indijā. Pie mazas jahtu ostiņas un kanāla. Izrādās, ka tā māja var teleportēties. Visi cilvēki izklīst. Tur žogs. Aiz žoga vecs vīrietis tirgo maizi. Man pēkšņi ļoti gribas ēst. Man kabatās kaut kāda nauda, man prasa eiro, bet man ir viens lats, viens cents un daudz santīmu. Es negribu atdot latu, mēs sarunājam, ka došu santīmus. Atdodu viņam visus santīmus, bet viņš man nedod maizi. Viņš tur to maizi rokā un pagriežas. Viņam blakus uz zemes stāv vēl maize, bet tā tāda kārtaina un ar ievārījumu. Es paņemu to. Viņš paliek ļoti dusmīgs un sāk man dzīties pakaļ. Es skrienu atpakaļ universālveikalā, kas teleportējas. Viņš ieskrien līdzi. Es uzskrienu atpakaļ uz to veikalu, nav neviena cilvēka, bet es saucu pēc tiem pārdevējiem. Saucu, ka man ir ēdiens, lai viņi skrien šurp un aizslēdz visas veikala ieejas. Viņi atskrien, bet tas vīrietis arī ticis iekšā. Tas vīrietis tagad visiem uzbrūk, bet tie pārdevēji, kas kādi 10+ izrādās ir supervaroņi. Un tur ir captain america, iron man, supermens un kaut kādi x-meni arī. Viņi nogalina to vīrieti. Viņš tur guļ uz zemes, te pēkšņi viņam izaug ilkņi un izrādās, ka viņš ir vampīrs. Nu, neko, tie viņu nogalina vēlreiz. Izrādās, ka tas bija Indijas ūdens vampīrs. Tad Iron man apskatās uz to vīrieti un saka, ka tas agrāk bijis viņa kapteinis. Esmu uz kutera un man prasa, lai es saucu kādi supervaroņi bija veikalā. Tikko es nosaucu kādu, tā viņa simbols debesīs parādās. Un es mēģinu atcerēties, kā sauc to no Watchmen ar masku [Rorschach], bet es nevaru atcerēties. The end.
Es nezinu, kāpēc man atkal vampīrs sapnī. Varbūt zīme, ka jāsāk tomēr skatīties True Blood jaunā sezona. Un esmu vīlusies, ka no visiem supervaroņiem es neredzēju, ne zirnekļcilvēku, ne Betmenu. Why?
Un Ventspilī atkal līst. Un man salsts ķepiņas, bet slinkums uzvilkt zeķes. White girl problems.
Vēl sāku nesen skatīties Suits. Pirmā sērija man patika. Pārējās es pat nezinu. Nevaru saprast, vai man patīk seriāls, vai vienkārši skatos, jo gribētu precēt Harvey Specter.
Un šodien man atkal uzdeva ravēt dobes, bet tā kā līst...būs jāatrod interesantāka izklaide. Blā, blā, nav ko te ņemties, jāiet pēc zemeņu kūkas.

Pasažieru autobuss nogādā grūtnieci dzemdību namā.

Labdieniņ, atceries to kefīra diētu, ko es vakar sāku? Yeah, it's over now. Izrādās, ka 200g skābais krējums nemaz tik labi neiet iekšā. Who knew, right?
Ēdu, ēdu krējumu, palika reāli slikti, tad sāku ēst konfektes un viss ir kārtībā. Classic every woman ever.
Vēl lija lietus un nekas nenotika šodien. Good stuff, good stuff.
Un virsraksts nav aizgūts no tvnet ziņu portāla. Tikai mana sapņa. Vairāk nekā interesanta tur nebija, vienīgi ļoti stāvs kalns, kur autobuss lēni brauca augšā un man bija bail, ka nokritīsim. Kā arī ļoti kaitinoša veca sieviete, kas galīgi nesaprotami stāstīja, kā var tikt līdz dzemdību namam. Un es nezinu, kpc es ceļoju kopā ar grūtnieci, jo es viņu pat nepazinu. Un mēs kopā stopējām Rīgā autobusu. Un, kad iekāpām, neviens negribēja, lai es sēžu blakus un salika savas mantas blakus krēslos, tāpēc man bija jāsēž priekšā kaut kādā mazu bērnu sēdeklītī. So that was sad.

Zombiji un citplanētieši.

Vakar devos savā ik vakara riteņbraucienā. Diemžēl tas beidzās samērā ātri un ierasto 2h vietā pabraukāju tikai nepilnu stundu. Kāpēc? Tāpēc, ka sākās negaiss. Nebūtu es chicken [un te mēs iedomājamies kādu no Arrested Development cāļa atveidojumiem [un tagad šo joku saprot 1 cilvēks [cik forši ir likt iekavas iekavās [brackception]]]], tad es varētu izbaudīt kārtīgi savu braucienu, jo nav nekā foršāka, kā pēc karstas dienas izbaudīt atvēsinošu lietu. Bet zibens un pērkons freaks me out. Es parasti no savas bērnības neko daudz neatceros, bet fakts, ka apmēram 6 gadu vecumā es slēpos skapī, kad bija pērkons, man ir palicis atmiņā. Ak, skaistā bērnība. Un atkal es vainoju savu famfam, kas mani sabiedēja ar visiem stāstiem par lodveida zibeni, kas to vien grib, kā ielidot pa kādu spraugu manā istabā un iznīcināt visu savā ceļā. Fun times. Nu, ja, katrā ziņā tas, ko es gribēju pateikt- kārtīgi neizbraukājos ar riteni, salīt paspēju kārtīgi, nobīties- vēl kārtīgāk. Un riteņbraucēju celiņš, kur vienā galā ir getto rajons un otrā fancy rajons, ir gatavs.

Un šonakt man bija pietiekoši interesants sapnis, jo sen nebiju atcerējusies sapni. Un droši vien vienīgais cilvēks, kuru tas varētu kaut cik interesēt ir Ance, jo viņa arī tur bija. Un mēs visi zinām, cik forši ir stāstīt savus sapņus un cik neinteresanti ir klausīties citu cilvēku sapņus, tāpēc pārējie droši var darīt kaut ko lietderīgāku. S var iet uztaisīt kafiju, A var nobildēt kā viņa skatās Source code un L noskatīties jaunu Ofisa sēriju, bet sīkajam A nekas cits neatliek kā izlasīt manu sapni. Tātad. Es, Ance un divas sievietes, kuras es nezinu, devāmies uz laukiem. Tur bija rozā/sarkanas debesis, vīna dārzi un tālumā mežs. Es skatos uz meža pusi un redzu tur kaut ko baltu debesīs, tas baltais krīt un var redzēt sprādziena sēni tālumā. Un tad parādās otrs baltais objekts, kas lido mums tuvāk un tas ir lidojošais šķīvītis. Nu, neko, šķīvītis palido mums garām. Mēs ar Anci pieejam pie milzīga spoguļa, kas atrodas pļavas vidū. Un Ance ir izaugusi garāka par vismaz 30cm. Un es viņai prasu- pa kuru laiku tu tā izaugi? Un Ance sāk runāt par kaut kādiem lakatiņiem un cik mēs tagad līdzīgas izskatāmies, jo mums abām galvā bija kaut kas ļoti turbānveidīgs. Pa to laiku citplanētieši jau paspējuši padarīt cilvēkus par zombijiem. Tā nu mēs skrienam uz mašīnu, bet vienu no sievietēm, kas ar mums, sakož rokā. Mēs ar vīnu mēģinām dezinficēt viņas roku [bet visi esam redzējuši pietiekami daudz zombijfilmas], mēs viņu izgrūžam no mašīnas un braucam prom. Bet mums kaut kur jāatrod miteklis, jo naktī zombiji iet gulēt, bet tad mostas vampīri [un ne mirdzošie, bet kārtīgie, šausmu filmu vampīri]. Mēs atrodam kaut kādu nometni ar cilvēkiem, bet tas ir kaut kāds kults. Bet vismaz cilvēki, tā nu mēs šiem piebiedrojamies, lai arī viņi visu laiku iet kaut ko pielūgt. Un tur ir skatuve, kur stāv liela četrkantīga torte, kas izrādās ir manējā un tā kulta vadītājs uz skatuves uzkāpis saka, ka uz manu Dzimšanas dienu ieradīsies Obama. Un tad parādījās helikopteri, bet es pamodos. The End.

Vēl es šodien paspēju dabūt zīmogu pasē. Es ceru, ka tu arī. Zīmogi ir forši.

.......

Un vēl trakums, kas darās Norvēģijā. Briesmīgi.

update 2.0

Ārā ir depresīvi laikapstākļi, Anete, priecājies. Man pagaidām nav nekas pret, ja neskaita, ka man nav lietussarga un ir diezgan auksts tas lietus.
Un vispār iesāku skatīties jaunu seriālu. Man tiešām ir atkarība no seriāliem un realitātes šoviem. Esmu jau 4. sezonā. jup. Ja, nu, kāds grib apskatīties, iesaku- 30 rock. Nu, labs.
Vispār galīgi traki, ka drīz sesija. Jāsāk kaut kas darīt. Damn.
Jābeidz rakstīt, lai vairāk brīvā laika priekš seriāliem. :]
Un te skats pa manas koju istabas logu. Piedodiet par kvalitāti, bet man ne te nav fotoaparāts un telefona vads ir pazudis. Un webkamera galīgi dīvaina. Bet vairāk vai mazāk ir tas, ko redzu.

Pozitīvi.

Beidzot arī te ir superlabs laiks.
Ārā līst un ir silti. Un silts lietus ir tik foršs.
Un šovakar grasās būt superlabs vakars.
Prieks un laime! :]

Kā mēs ar Aneti gliemežus bildējām.

Čau.Tātad. Šodien solīja siltu dienu. Siltas dienas bija visur, tikai ne Ventspilī [un arī Talsos, kā man ziņoja]. Te bija 8 grādi un lietus. Saldū bija 18, bet Daugavpilī 24. C'mon, kur te taisnība? Es gribu normālu riteņbraucienu.
Ar Aiju šodien sarunāju iet uz pilsētu. Ok.Bija jāiet 14, bet viņa man ap 13 atsūta sms, ka tikko atvērusi acis, ka ejam vēlāk. Ok, tad 15. Saģērbjos, lai arī tāda nelāga aizdoma, ka viņa nebūs, jo nekādu ziņu nedeva. Gaidu, gaidu, zvanu, zvanu, nekā. Tā nu 20:12 man atnāk sms no Aija, ka viņa tikko pamodusies. Nu, c'mon.
Bet nu jā, tad vakarā izgāju ar cilvēku, kurš var gandrīz salauzt roku tīrot kurpes un ved mani visur, kur ir bailīgi un kāds mani varētu nogalināt. Tā nu mēs ar Aneti izložņājām mazdārziņus, kur bija vesela kaudze ar gliemežiem un kaķi, kā arī traka kaķu sieviete, kas dzīvoja treilerveida mājiņā un kaut ko kliedz, bet gan jau, ka ne uz mums. Nu, jā, bija slapjš, bet lietus nelija, bet dubļi bija daudz un bija veca siltumnīca un tā. Un, jā, Anete gandrīz salauza roku, kad tīrīja kurpes, kā tas iespējams? Nu, es vairs nejūtos pārsteigta, tā var gadīties, protams, ne jau kuram katram.
Tad Anete aizdevās uz savu bohēmas vakaru [jā, Ance, atkal] :] Es gāju mājā, bet tad kaut kā aizgāju līdz jūrmalas parkam un jūrai. Man vnk bija pleijeris un tāpēc tā aizstaigājos, tīri forši. Katrā ziņā cilvēku nebija vispār jūrmalas parkā, biškīt pašūpojos, bet tad man slikti palika no šūpošanās, jā, tā gadās. Jūrmalā gan bija 3 cilvēki un suns. Un pa manu ielu nākot mājās, bija suns, kurš viens staigāja, tāds stafordšīras terjers, no tāda man bija bail gan. Un smieklīgi tas, ka tieši dziesmā, ko es klausījos bija kāpinājums pirms kulminācijas, un es tieši eju garām tam sunim un domāju, kaut tik viņš man neskrietu klāt un nekostu. Un mūzika piešķīra dramatismu kārtīgu tam brīdim. Nu, tā kā kino, kad tūlīt, tūlīt kaut kam jānotiek. Bet dzīve nav kino, tāpēc nekas nenotika, šajā gadījumā tā bija tīri patīkama lieta.
Un tagad man jau it kā nāk miegs, bet es gribēju skatīties filmu. Nu, tad jau redzēs, kā nu sanāks.

Eh...

Āra līst lietus, man klēpī guļ Čūbītis un austiņās skan bītli. Tīri patīkams vakars dienai, kurā netika paveikts pilnīgi nekas lietderīgs.

Un es gribu būt te. ļoti.

.

Nevaru izdomāt.

Tātad. Man visu šo nedēļu gribējās kaut ko rakstīt, bet tad mani iztraucēja kaut kas. Iespējams, ka pie tā vainīgs fakts, ka nu jau esmu draugu sestajā sezonā. :]
Un rīt ir ofisa jaunā sērija. Jēīj. Prieks un laime!
Nu, jā, tā kā man pa šo nedēļu nezin kāpēc bija par ko rakstīt, laikam, ja jau man tā gribējās, lai arī galīgi neliekas, ka būtu noticis kaut kas aizraujošs. Jo, oh, snap, nebija nekā interesanta. Un ja arī bija kas puslīdz interesants, tad tagad jau to brīnumaino notikumu esmu aizmirsusi. Ā, nē, kā nu ne, 3dien pusotru stundu stāvēja rindā fizikas konsultācijā, bet 2 cilvēkus pirms manis rinda tika aprauta un es vienkārši varēji doties prom. Tas bija jauki. Mūsu rindas puse tiešām bija varen priecīga. Bet pastāstīšu par šodienu, ko vismaz kaut cik labāk atceros. Man vienkārši slikta atmiņa.
Diena sakās ar pamošanos no sapņa, kurā es ar kaut kādu mistisku savu kaimiņieni strīdējos par to, vai tobago zoo veikalā un tajā, kas ir superneto ir viens un tas pats piegādātājs, jo tas nezin kāpēc bija tik svarīgi. Mēs tā iekarsām, ka lieta aizgāja līdz tiesai, viņa mani iesūdzēja. Un, ja kādu tas interesē, tad es teicu, ka nav viens. Tātad, pēc šī sapņa mēs varam secināt, ka diena iesākās burvīgi. Rasēšanā bija kd, man likās, cik jauki, visu uzrasēju, bet oh, snap, 5min pirms nodošanas, vai... nevajadzēja pilnu griezumu, tikai daļēju, vienam skatam kaut ko paspēju biškīt izlabot, lai arī visas kontūrlīnijas jau smuki un kārtīgi ievilktas un kā mēs zinām, tik viegli izdzēst. Nu, labi, vismaz fizikā nostrādājām laboratorijas darbu, kurā monohromatorā bija tur krāsainas līnijas jāskatās un tā. Sports šodien kaut kā nebija, ups. Tā nu es 14:05 esmu kojās, bet neatceros, vai 15 ir mazais busiņš, vai 16. Bet mantas nav sakārtotas, ātri visu sametu somās, skrienu uz autoostu, jo man liekas, ka mazais ir 16. Skrēju ātri, ātri. Samērā laicīgi esmu klāt, bet, protams, mazais busiņš ir 15. Jēīj. Tā nu stundu blandījos viena pa pilsētu. Konkrētāk vecrīgu, staigāju, klausījos mūziku, tā jau forši, bet man nepatīk, ka jau izlikti soliņi un galdiņi, un vecrīga atgādina vienu lielu restorānu. Un brīnumainā kārtā neapmaldījos. Mēģināju atrast vienu īpaši foršu ieliņu, kur galīgi izskatījās pēc viduslaikiem, bet neizdevās. Toreiz gan es biškīt apmaldījos. Apmeklēju arī mūsu iecienīto grāmatnīcu. Un man ir žurnāliņš par igauniju :] Enīvej, pēc tam sekoja 3h ilgs brauciens. Bija tīri tā neko, ātri pagāja ceļš. Vienu brīdi bija tādi depresīvie laikapstākļi, ka gribējās Anetei uzrakstīt, cik depresīvi tie ir, bet man telefons bija galīgi švakiņš bateriju ziņā, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.
Ā, jā, un mani gandrīz notrieca riteņbraucējs. Un man vispār rīgā kaitina riteņbraucēji. Jā, viņi man traucē, braucot pāri tiltam, tur kur es eju. Un, jā, arī superātri griežoties, ja es skrienu uz autobusu. C'mon, labi, ka viņam bija labas bremzes. Un pats galvenais iemesls ir, ka es arī gribu braukt ar riteni. Bet, nē. Man rīgā nav ritenis un kad es atbraucu mājās, tad ir kaut kādi 4 grādi un liels vējš.
Bija vēl kaut kas, bet es jau aizmirsu. Kaut kas, ko gribēju teikt.
Enīvej, man gribas padzerties. Un ir auksti. Jā, pat man ir auksti. Ance, tu jau būtu galīgi nosalusi. Un čūbītis krēslā tik piemīlīgi guļ. ā, jā, mums akvārijā ir jaunas zivis, tādas lielas un resnas. Čūbītis vēl neesot tās ieraudzījis, nekas rīt es viņu ar tām iepazīstināšu.
Un, kā jūs, iespējams, esat pamanījuši, tad pingvīnus ir nomainījušas zivis, jo pingvīniem bija errors un tie vairs nebija. Un kamēr man slinkums meklēt kādu citu virtuālo dzīvnieku, tad būs zivis. Katra savā krāsā, lai katrs varētu izvēlēties savējo. Un pašā apakšā ir vēl kāds jauns sīkrīks, kas man mazliet izraisīja atkarību un kādu laiciņu lika novilcināt blogierakstu.
Un te kaut kas random.

Aš esu šaunus jeb visi gaida lietu.

Visi gaida lietu, es gaidu lietu. Kāpēc nav lietus? Vispār, jā, labāk, lai līst pa dienu. Tas taču ir tik forši. Es gribu, beidzot, skriet ārā pa lietu, pa kārtīgu gāzienu un pēc tam sēdēt un skatīties, kā līst lietus. Un tie, kam nepatīk lietus, lai labāk iet adīt, izšūt vai cirst kokus un darīt visu pārējo, kas viņiem patīk.
Un miegs arī nāk. Es jau domāju, ka būs jāsagaida, kad tā zibeņos, ka man paliks bail un es gribot negribot iešu gulēt. Bet, nē. Man jau nāk miegs. Galīgi nūģīgi, bet tā kā pēdējās 2 dienas ir gulēts katrā kādas 5-6 stundas, jā, priekš manis tas ir maz un ĻOTI.
Pašlaik darīt arī nav ko. Visi nez kāpēc jau guļ un nekas interesants nenotiek, pa tv nekas nav, neviena jauna filma vēl nav izvēlēt, ko skatīties, dziesmas jau apnikušas un kaut kā galīgi dīvaini liekas, ka esmu slima.
Ā, un,jā-
Aš esmu šaunus tulkojot no lietuviešu valodas nozīmē- es esmu superīgs, igauņu valodā tas skan kaut kā tā- olen lahe. Un to visu var uzzināt vienkārši nopērkot čipsus, kam uz pakas ir tas rakstīts, nu ne gluži uz pakas, bet uz tāda papīrīša. Un, kurš vēl saka, ka čipsus ēst ir kaitīgi , neveselīgi un tādā garā. Un tie, kas tagad nenopirks čipsus ir pilnīgi nūģi, jo nekad neuzzinās, kā lietuviski un igauniski ir- visi mīl mani.