Man magoņu bulciņu bez magonēm, lūdzu.

Tika nosvinēti šī gada svarīgākie svētki - mana suņa dzimšanas diena. Bija kūka suņiem, ne cilvēkiem. Uzdāvināju jaunu mantiņu, viņai patika. Mazais suns arī izaudzis un ar katru dienu arvien vairāk līdzinās zaķim. Spekulēšana par to, kas ir viņas tēvs, notiek aizvien sparīgāk.
Ventspilī pēc ilgiem laikiem bija 18. novembra salūts. Sen nebija būts uz salūtu Ventspilī, bet tā kā atrados uz vecā jaunā tilta, diemžēl elfiņa runu palaidu garām. Man patīk salūts. Bez tās skaņas iztiktu, bet nu labi.

Vēl paspēju māju mājās nodarboties ar dekupāžu, kamēr dzēru alu un klausījos hokeju. Tāds ir vienīgo bērnu sods. Hokejs nav palicis interesantāks un klausoties komentētājos šķita, ka mūsējie (nu, nosacīti mūsējie, es neteiktu, ka manējie) uzvar vienos vārtos. Rezutāts realitātē bija mazliet ar negatīvu piegaršu. Tāpēc es joprojām nesaprotu, kā var būt "izcils izgājiens" un "lielisks metiens pa vārtiem", ja tas izgājiens un metiens nerezultējas ar golu. What is this?!

Tāpat sanāca paskatīties pāris raidījumus latviešu valodā, vienā runāja par jauno un veco arhitektūru, citā par Barona ielu. Vienojošais faktors šajos raidījumos bjija frāze, kas man nereāli izraisa - " bet vienaldzīgo nav". Vienaldzīgo nav arī saistībā ar holokaustu. Barona ielas gadījumā arhitekte uz komentāru par to, ka par Barona ielu izcēlusies diezgan liela ažiotāža un diskusijas, atbildēja - "bet tas tikai pierāda, ka vienaldzīgo nav". Kas tas ir? It kā tā iela izveidota, lai tikai cilvēkiem beidzot būtu par ko padiskutēt.

Vēl mani piespieda noskatīties slaveno latviešu filmu - Ceplis. Tur bija gan Elziņa, gan Berta. Es jau prasīju, vai vecāki no šīs filmas smēlās iedvesmu vārdiem.

Pasvisam nesen sapņoju, ka dzīvoju dzīvoklī, kurā atrodas psihiatriskā slimnīca, nu, vismaz viena palāta. Tajā gulēja Leo, kurš mēģināja notēlot, ka ir traks. Tas viss notika pirms oskariem. Laikam man nav bieži gadījies, kad tiek kaut cik konkretizēts laiks, kad viss notiek.

Sanāca paklausīties Latvijas Radio 3, kur skanēja jauka klasiskā mūzika, kuru ik pa brīdim patraucēja ļoti enerģiska komentētāja, kas katru nākamo skaņdarbu raksturoja kā konkrētās valsts klasiskās mūzikas bombongu. Nebiju simtiem gadu dzirdējusi vārdu bombonga, bet tad tās apmēram stundas laikā sanāca vismaz 10.

Kā jau iepriekš solīju, tad no Ventspils atvedu Stendālu. Es domāju, ka viņiem nepietrūks, ņemot vērā, ka bija 3 vienādas grāmatas! 3! Lai nu kā, šodien dabūju tādu mazu grāmatiņu, kuras galvenajam varonim Juko Akitam ir tikai divas kaislības - haikas un sniegs. Man patīk sniegs, neesmu sajūsmā par haikām. Tad redzēsim, pagaidām jau skaisti un viegli. Varbūt sniegs man palīdzēs iemīlēt dzeju, tad arī es varēšu apsēsties pretī pasaules spožumam un pārtikt no skaistuma.

Smile, smile if you can. If you can't, I'll understand.

Šodien man teica, ka I'm bumming everyone out. Acīmredzot man nepiestāv grūtsirdības ārējās izpausmes.

Liena šodien man prasa - kāpēc līst lietus? Kas ir kolrābis? Ar ko rutks atķīras no kolrābja? Like I have answers to all the questions. Vakarā gājām uz Doctor Strange, lietus bija atsācies, jautājumi arī. Runājot par strange, strange ir arī skatīties filmu ar 2 brillēm uz acīm.

Šodien iegādājos dāvanu savam sunim dzimšanas dienā. Tagad tik jādomā, vai otrs nebūs greizsirdīgs.

Šķiet, ka savu dzimšanas dienu varēšu sagaidīt zem tilta, bet laikam šodien man vienkārši kaut kāds dzīves apnikums un negribas neko nekur nekā. Tāpat kā tagad. Bet, hei, vismaz tas ledus gabals šodien nokrita pāris metrus pēc manis. 

Well someone's happy

Šorīt pa ceļam uz darbu redzēju 3 suņus, kas jau bija laba zīme. Yes, that's my new thing.
Nu jau esmu aizmirsusi, kas pa dienu paspēja mani nokaitināt, jo mājās mani sagaidīja Brenda un mazais Ādolfs [I'm trying to make it happen, neizskatās cerīgi pagaidām]. Abas divas man kā pielipušas. Mazais suņu bēbis tik mazs un viegls, ka bail vispār kaut ko darīt viņai. Brenda liekas milzīga uz Ādolfa fona. Viņa kā kāmītis lien klēpī un tad kāpj visur. Es nevaru, ja tas nav jauki, tad es nezinu, kas ir! Vakarā ņēmāmies pa sētu, kamēr visas nogurām. Grūti sadalīt uzmanību uz abām, Brenda tomēr tāda greizsirdīga dāma.

Rudenī forši, ka vari iziet dārzā un no zemes paņemt ābolu. Pavisam cita garša, smarža un sajūta.

Mājupceļā viens čalis runāja pa telefonu skaļi. Viņš paspēja nomainīt sarunas valodu trīs reizes, kā arī runāt par Eiropas Savienību, nodokļiem, mīlestību, sievietēm, dievu, Kenediju, atombumbu, revolūciju un karu. Un tas viss apmēram 10 minūtēs. Es tiešām gribu zināt ar ko viņš tur runāja. Vienu brīdi bija izcils citāts: "Revolūcija ir tā, ka vienā brīdī sākās revolūcija".

Update [00:01] Mazais suņa bēbis ļoti pīkst, dabūju izskraidīties pa tumšo sētu pidžamā, vasara tiešām beigusies. Labi, ka mazo varēja pēc skaņas atrast. Pēc tam bija jāliek gultiņā un jāieaijā miedziņā, nu, tā kā mazulis, tikai mīlīgāks.

Paraugsuns

Šodien biju ar Brendu pastaigāt. Izmēģinājām jauno siksnu. Nezinu, kā pareizi saucas, bet tas iemaukts, ko liek ap krūškurvi. Sākumā bija sabijusies, bet līdz mežam gāja kā paraugsuns. Vairāk vai mazāk. Mežā arī viss chill. Atpakaļceļā satikāmies ar diviem vipetiem, kurus viņa kārtīgi nosiekaloja un izskraidināja. Arī suņu saimniece teica, ka beidzot būs iemesls uz Lieldienām izmazgāt vestīti, kas vienam bija mugurā. Jūrā bija tukšums un ļoti liela migla. Saelpojos tik daudz svaiga gaisa, ka tagad pietiks vismaz mēnesim Rīgas centra. Arī, sastopoties ar vipetsuņiem, Brenda godam uzvedās. Kad šķīrāmies, tad viņa paklausīgi apsēdās un ļāva uzvilkt iemauktu, kas izraisīja "cik klausīgs suns!" repliku no svešo suņu saimnieces. Es mēģināju noturēt poker face un neizrādīt, cik ļoti es pati esmu apmulsusi, ka Brenda pēkšņi tik klausīga palikusi. Varbūt kaut kur mežā tagad klīst mūsu īstā Brenda. Tiešām jocīgi. Bet tas bija mans dienas prieciņš.
Pēc tam tikos ar Anety un viņas māsas bērniem. Mazajai Gabrielai no manis bija bail, bet Robčiks gan padalījās savās domās par tumsu, melno krāsu un melnās krāsās tērptajiem supervaroņiem. Bijām bērnu pilsētiņā, kur visu šo gadu laikā, nekas sevišķi nav mainījies. Vienīgi trubās, kur pašas bijām spēlējušās un rāpušās, galīgi vairs negribas laist nevienu, diezgan ewww.
Jūs domājat, ka nu jau viss. No no. Mana diena vēl nebija beigusies. Man vēl priekšā bija olu krāsošana. Šogad tika izmantoti 4 dažādi katli. Viens ar sīpolu mizām un tradicionālo olu ietīšanu visādos sētā atrastos labumos, tika izmēģināts jauns veids ar bietēm, vēl viens ar karkādes tēju un mazs katliņš ar paipalu olām. Paipalu olas ir tik mīlīgas, tik skaistas, ka es nevaru beigt priecāties! Anyhow, kā sanāca olas? I have no idea. Atstāju visas uz nakti katlos, lai jau ievelkas. Rīt no rīta vismaz būs intersanti. Man. Man būs interesanti. Tas ir tas, ko es uzskatu par interesantu. I know!

Labi, tagad gan jāiet gulēt. Kā nekā jaukais un patīkamais pulksteņgriešanas laiks ir pienācis!
Kaut kā tā!
Priecīgus svētkus!

Fun fact. Šogad sanāca krāsot 33 vistu olas. The age of Jesus. Coincidence? You tell me.
Un vēl viens mind blowing fact - 3+3 = 6 bet 3x3 = 9, kas noved mūs pie nākamā loģiskā soļa = 9+6=15, bet 15-3=12, kas ir tieši tik, cik paipalu olas es izvārīju. This is crazy, people! I might just be on to something bigger than we could ever imagine!

Dog food

Šodiena pagāja baidot Brendu ar kastēm.

Un protams food.

Esmu Ventspilī kā nekā.

Atradu vienu no savām kladēm, kur bija kaut kas pierakstīts. Tā kā šodien nekas interesants nenotika, atļaušos citēt savus ar roku rakstītos memuārus no 2014. gada augusta.
"Es atvedu šo kladi uz Ventspili vasaras sākumā, lai pierakstītu savus vasaras piedzīvojumus (pauze smiekliem). Kaija! Uz žoga liela kaija. Kamēr es izvērtēju situāciju, vai varu paspēt līdz telefonam un nofotgrāfēt , tikmēr kaija jau bija prom. Pirms es paspēju izvērtēt situāciju, nevis kamēr ķēru telefonu."

Spīdīgi.

Pasakiet vēl, ka spīdīgas lietas nepiesaista uzmanību. Nokrāsoju sev nagus interesanti zeltītā krāsā un nevaru beigt skatīties tiem virsū, no katras puses savādāk spīd un ir interesanti. Varbūt mans spirit animal ir līdaka.
Sapnī biju uz milzīgas piepūšamas raķetes, kur man bija jāguļ virsū un jāklausās lekcija.
Nesen sapratu, ka visas manas spilgtākās bērnības atmiņas ir saistītas ar trepēm. Ņemot vērā, ka es neko gandrīz neatceros vispār, tad iespaidīgi, jo 4 gab. Vispār es neko vairs nesaprotu, kas notiek pasaulē un dzīvē un tā.
Pēdējā laikā daudz domāju, bet savas domas par 7 mēnešiem debesīs un tādā garā. Tie garie vakari iespaido, ja nebūtu komēdjseriāli, es jau sen būtu nošāvusies. Un es gribētu, lai tas būtu lielāks joks, nekā īstenībā ir.
Vēl es sapņoju, ka man zvana sen neredzēti cilvēki, bet beigās izrādās, ka tikai netīšām uzspiedās mans nr.
Un Jake and Amir sapnī redzēju, vienā autobusā braucām, kamēr klausījos If I Were You, izrādās šie stāvēja man aiz muguras.
Interesantākais, kas noticis pēdējās dienās ir tas, ka atradu pārakmeņojušos gliemežvāku, vēl es nopirku apmetni [yup].
Ā, jā, vakar ar Brendu spēlējos un viņa man legit saskrāpēja vaigu. Ja tas būtu mans money maker, es būtu dusmīga, bet let's be real. Varēja viņa man tā izdarīt uz Helovīniem, tad es varēju būt Scarface. Missed opportunity.

Tas arī viss. Tagad redzēsim, vai māku ielikt gif.