Suņi un citi zvēri, ja putni ir zvēri.

Oh, hello, vēlreiz šajā mēnesī. Šodien īsais stāsts par suņiem. Tas tā, lai atcerētos tādu notikumu. Es stāstīju, ka Betai paradums bija pirms kāda laika nest istabā sliekas? Nu, ja nē, tad pieņemsim, ka šis ir tas stāsts, kā es to gribēju pavēstīt. Anyhow, mazais suns ir kļuvis mazliet lielāks un saprot, ka makšķerēt neviens tajās mājās neies. Tagad viņa vienkārši nes istabā stazdus, ko viņa nomedī sētā. Sargā saldos ķiršus, labs suns.
Turpinot dzīvnieku tematiku, kaija mācās lidot virs mūsu un kaimiņu sētas. Tas, protams, ietver visu jautro padarīšanu ar mazās kaijas vecākiem, kas uzmana visu apkārtni un ir gatavi uzbrukt visiem, kas pat tikai slikti paskatīsies uz viņu mazo, pelēko kunkuli, kas mēģina tikt lejā no jumta. Tas tā, ievadam, jo stāsts par kaiju lielo. Īss stāsts, gandrīz tā kā par tām sliekām. Ok, ok, pie lietas - kaija nozaga kaimiņienei telefonu un uzmeta uz mūsu nojumes jumta. The end.



Ceļā uz Rīgu, šosejas malā mētājās beigta mežacūciņa. Tāda maziņa, spalvaina un brūna. Ar auto garām traucoties, ar ātru acu uzmetienu, izskatījās pēc Vinnija Pūka. Runājot par bērnību, Linkin Park solists killed himself, kā teiktu Blink 182 - Well, I guess this is growing up.
Nu, jā, jā, šovakar atkal nostalģiskais vakars, sue me!

Man magoņu bulciņu bez magonēm, lūdzu.

Tika nosvinēti šī gada svarīgākie svētki - mana suņa dzimšanas diena. Bija kūka suņiem, ne cilvēkiem. Uzdāvināju jaunu mantiņu, viņai patika. Mazais suns arī izaudzis un ar katru dienu arvien vairāk līdzinās zaķim. Spekulēšana par to, kas ir viņas tēvs, notiek aizvien sparīgāk.
Ventspilī pēc ilgiem laikiem bija 18. novembra salūts. Sen nebija būts uz salūtu Ventspilī, bet tā kā atrados uz vecā jaunā tilta, diemžēl elfiņa runu palaidu garām. Man patīk salūts. Bez tās skaņas iztiktu, bet nu labi.

Vēl paspēju māju mājās nodarboties ar dekupāžu, kamēr dzēru alu un klausījos hokeju. Tāds ir vienīgo bērnu sods. Hokejs nav palicis interesantāks un klausoties komentētājos šķita, ka mūsējie (nu, nosacīti mūsējie, es neteiktu, ka manējie) uzvar vienos vārtos. Rezutāts realitātē bija mazliet ar negatīvu piegaršu. Tāpēc es joprojām nesaprotu, kā var būt "izcils izgājiens" un "lielisks metiens pa vārtiem", ja tas izgājiens un metiens nerezultējas ar golu. What is this?!

Tāpat sanāca paskatīties pāris raidījumus latviešu valodā, vienā runāja par jauno un veco arhitektūru, citā par Barona ielu. Vienojošais faktors šajos raidījumos bjija frāze, kas man nereāli izraisa - " bet vienaldzīgo nav". Vienaldzīgo nav arī saistībā ar holokaustu. Barona ielas gadījumā arhitekte uz komentāru par to, ka par Barona ielu izcēlusies diezgan liela ažiotāža un diskusijas, atbildēja - "bet tas tikai pierāda, ka vienaldzīgo nav". Kas tas ir? It kā tā iela izveidota, lai tikai cilvēkiem beidzot būtu par ko padiskutēt.

Vēl mani piespieda noskatīties slaveno latviešu filmu - Ceplis. Tur bija gan Elziņa, gan Berta. Es jau prasīju, vai vecāki no šīs filmas smēlās iedvesmu vārdiem.

Pasvisam nesen sapņoju, ka dzīvoju dzīvoklī, kurā atrodas psihiatriskā slimnīca, nu, vismaz viena palāta. Tajā gulēja Leo, kurš mēģināja notēlot, ka ir traks. Tas viss notika pirms oskariem. Laikam man nav bieži gadījies, kad tiek kaut cik konkretizēts laiks, kad viss notiek.

Sanāca paklausīties Latvijas Radio 3, kur skanēja jauka klasiskā mūzika, kuru ik pa brīdim patraucēja ļoti enerģiska komentētāja, kas katru nākamo skaņdarbu raksturoja kā konkrētās valsts klasiskās mūzikas bombongu. Nebiju simtiem gadu dzirdējusi vārdu bombonga, bet tad tās apmēram stundas laikā sanāca vismaz 10.

Kā jau iepriekš solīju, tad no Ventspils atvedu Stendālu. Es domāju, ka viņiem nepietrūks, ņemot vērā, ka bija 3 vienādas grāmatas! 3! Lai nu kā, šodien dabūju tādu mazu grāmatiņu, kuras galvenajam varonim Juko Akitam ir tikai divas kaislības - haikas un sniegs. Man patīk sniegs, neesmu sajūsmā par haikām. Tad redzēsim, pagaidām jau skaisti un viegli. Varbūt sniegs man palīdzēs iemīlēt dzeju, tad arī es varēšu apsēsties pretī pasaules spožumam un pārtikt no skaistuma.