Jēīj, es!

Šodienu pavadīju rakstot burvīgu referātu par podniecības tehnoloģijas attīstību viduslaikos, paralēli paskatoties pāris raidījumus un seriālus. Kā nekā šodien bija iesūtīšanas termiņa pēdējā diena. Vai tad tiešām nevar laicīgāk paziņot. Man ar diviem mēnešiem nepietiek, lai morāli sagatavotos. Lai nu kā viss laimīgi piebeigts. Tagad varēšu laist muļķi veselu nedēļu, kā man patīk brīvlaiki. Jēīj. Tikai es nesaprotu, kāpēc mani vecāki neticēja, ka arī studentiem ir pavasara brīvlaiks. Man vajadzēja ilgi stāstīt, ka tāds reāli ir, nevis, ka es paņemu sev vienkārši brīvu nedēļu. Kaut gan, jā, Elzai un Sarmai brīvlaika nav. Hm, nu, lai dzīvo rtu! :]
Vispār man slinkums rakstīt.
Un Čūbītis iemeta savu sauso barību ūdenes traukā.Tagad viņas ūdenstrauks ir pilns ar sauso barību, kas ir galīgi mīksta un nav vairs sausa.

Nē, nē, šodien nekā vairāk nebūs. Jāpaklausās vairāk mūzika.

Sivēna ausis pret vēju cīnoties, plivinājās kā divi karodziņi jeb kā pie velna, lai nosauc savu pirmo ierakstu pasaulē.

Tātad šis ir mans pirmais emuārs pasaulē. Nav ne jausmas kāpēc es izodmāju, ka gribu rakstīt vispār kaut ko, bet nu tā gadās. Un mana iedvesma, kas, manuprāt, man bija (uz diezgan īsu brīdi), nu jau ir zudusi. Jauki. ļoti kaitinoši, ka pasvīrojas te tie vārdi, visu laiku liekas, ka nepareizi, bet nav. Un tagad, droši vien, ir pilns ar nepareizi uzrakstītiem vārdiem.
Ak Dievs, jo ilgāk sēžu un neko nerakstu, jo mazāk gribas kaut ko rakstīt. Labāk jāiečeko, ko te vispār var izdarīt un tā.
Kā nekā, pirmie kucēni jāslīcina. Un tas ir domāts, kā aforisms, nevis mudinājums nogalināt dzīvniekus. Man nav nekas pret dzīvniekiem, īpaši pret kucēniem.
Tas tā...skaidrībai.
(=