Brr, It's cold in here

Ello, mate!
Es zinu, zinu, atkal neesmu te mūžību rakstījusi [ja mūžība ir 2 nedēļas, bet interneta laikmets kā nekā, so just  go with it].
Kas pa šo laiku noticis? Kā es varu atcerēties? Nē, nopietni. Es zinu, ka man kaut kad piespieda futbolu spēlēt un es 2 reizes ar bumbu pa galvu dabūju, biju arī Londonā ar Līvu, kas bija very cool. Izskrējām 2 muzejus, kas bija sākumā jāatrod. Likās, ka varbūt apmaldīsiemies, bet nē, mēs mākam izmantot karti [un īsto, kā jau tūristiem pienākas]. Vienīgā reize, kad apmaldījāmies bija muzejā, jo mēs kādas 30min meklējam izeju, nopietni. Otrajā muzejā ne tik ļoti, bet arī grūtības sagādāja tikt ārā! Bija diezgan smieklīgi. Super ātri izskrējām abiem muzejiem cauri, jo tur jau var visu dienu staigāt. Uh, Londona man patīk. Lai gan šoreiz bija pārāk daudz cilvēku. Šoreiz kaut kā likās īpaši daudz, visi bija izlīduši ārā, lai gan laiks nebija tas labākais. Tipiskais british laiks, beigās sāka līt. Autobusā, kas veda pie Līvas, sēdējām 2.stāvā pašā priekšā, tā vieta man patīk. Mājās braucot es arī sēdēju tur [un atpakaļceļā, kas man jāmēro vienai [7 stundas!]. Turpceļā visu laiku lija, bet mēs fancy pants ēdām suši, kūciņas un spēlējāmies ar dinozauriem, kā jau 23 gadīgiem cilvēkiem pieklājas. Mums bija 4 mazi dinozauriņi, ko Līva iegādāja Natural history muzejā un mēs viņus nosaucām par Leonu, Fēliksu, Keith un Kevin. Pie Jansonēm ieņēmu savu istabu ar lielo gultu un 3 spilveniem un ja es varētu aprecēt gultu,ok, too far, too far. Mani sagaidīja mana mīļākā zupa- skābeņzupa un otrā dienā mēs taisījām rosolu! Ja tas nav jauki, tad es nezinu, kas ir. Vēl papildus uztaisījām arī cepumu kūku, kas parasti man liekas meh, bet paštaisīta un nebija simtiem gadu ēsta. Mani sauc Elza un man ir 323 gadu. Tad braucām ciemos pie Mārča, kur jābrauc ar tādu pavecu autobusu pa tādiem ceļiem, kur knapi autobusam vieta, bet skaitās 2 virzienu ceļš. So that was fun. Un visādi kalniņi un līkumi, eesh. Bet ļoti skaisti skati bija, kad es nebiju baiļu pārņemta un varēju novērtēt apkārtni. Tad bija mojito vakars, kur nevarēja iztikt bez Bohemian Rhapsody. Bijām arī klintis skatīties un tad kaut kādā dabas parkā staigājām, kur smuki bija un tā. Protams satiku arī mazo hiperaktīvu suncīti Bārkliju. Viņš draudzīgs un jestrs. Bijām arī staigāties, kur mēģināju normāli pavest pie siksniņas, eesh, atkal simtiem gadu nebija vests suns pie saites.
Runājot par suņiem, man tagad mājās jauns suncītis- Berta. Un es gribu ātrāk mājās, lai satiktu viņu! Viņa esot ļoti aktīva un ziņkārīga. Vēl tikai 4 dienas un jau būšu home!
Jo tuvāk nāk datums, jo vairāk gribas mājās. Te jau visi brauc prom, laiks arī tāds nekāds, darīt vairs nav ko, vai arī negribas vairāk neko. Jau tāds- whatever. Šodien Līgo. Līgošu istabā kopā ar kādu briesmīgu filmu.
Lēnām sāku skatīties, ko vest mājās un ko mest ārā, jo reāli too much stuff. Es nezinu, kā man tā sanāk. Man nepatīk mest ārā stuff.
Labi, apnika.

London, baby! part1

Sākumā es domāju, ka šis būs kaitinoši un mani ceļabiedri mani gribēs nemitīgi sist. Bet izrādījās, ka šī frāze iepatikās visiem un bija tāds kā ceļojuma moto. London, baby!
Un tagad es nevaru izdomāt, iet man uz dušu vai rakstīt šito. Hmm. Un tagad jūs varat minēt, biju vai nē?
Tālāk par London, baby! Mēs 4 erasmus studenti- 2 latvietes, 2metrīgs vācietis un austrietis. Devāmies ceļojumā 1. martā. 12 mums bija autobuss. Jau sākums bija tīri interesants. Well, you will be the judge of that. Mēs aizejam uz pieturu, kuru mums austrietis bija izskaitļojis. Bet neviens nebija īsti drošs, jo tā tāda kā parasta autobusa pietura pie veikala. Oh, well. Esam 10min iepriekš kā jābūt. Gaidam, gaidam. Autobusa kā nav tā nav. Jau 12. Nekāda rosība. Sākam jau mazliet nervozēt. Mūsu tehniskie vīrieši ar saviem smartphoniem jau ņemas kā traki, skatās ceļus un mēģina iztrekot busu un ko tik vēl ne. It kā esam vietā īstajā. Jau 12:10, 12:15, mani joki ar "there is the bus" netiek pieklājīgi novērtēti, tiek izteikti draudi manai veselībai, 12:20, vēl nav autobuss. Bet vietā esam pareizajā, jo blakus 3 puikiņi arī gaidīja autobusu uz Londonu. Beidzot parādās autobuss 12:22. Varam sākt ceļojumu, autobuss normāls, piesprādzēties visiem vajag, jūtos lieliski. Tieku pie loga un gaidu skaistu britu ainavu. Neko vairāk par pāris aitām nesagaidīju, tikai šoseja un visādi gigantiskas būves un smagās mašīnas. Esam Londonā 3:10 ar visu to, ka nokavējās tik ilgi busiņš. ā, un kavēja busiņš, jo viņam mainīja priekšējo stiklu. Un jāpiemin, ka vadītājs izskatījās pēc male model.
Nonācām in London, baby! Mēģinājām tikt skaidrībā ar metro sistēmu un ceļu līdz mūsu hostelim. Es nekad nebiju ar metro braukusi un man patika. Bija forši, ja neskaita, ka mēs tieši trāpījāmies pīķa stundā un bija superdaudz cilvēku. Ļoti ātrs veids kā pārvietoties pa pilsētu, I approve, viņi drīkst turpināt pārvietoties ar metro. Tikām līdz hostelim, nolikām mantiņas, dabūju savu vietu pirmajā stāvā. Mums bija 2 2stāvīgās gultas istabā, spogulis, izlietne, 2 plaukti, ko es nevarēju aizniegt, logs un 4 plaukti, kas slēdzās ar mūsu room key card un taisīja smieklīgas skaņas. Un protams, ka kāds atstāja savu key card plauktiņā un aiztaisīja ciet. Un, nē, par brīnumu tā nebiju es. Lai gan es biju atstājusi iekšā, bet bija vaļā durtiņas, ātri izņēmu ārā. Izpētījām mūsu hosteli un omg, kpc neviens nav nobildējis to koridoru! F that, vnk tik ļoti The Shining! Nu, nē, kāpēc nav?! Lai gan man vēl nav vācieša bildes, jācer, ka viņam varbūt būs. Moving on, gājām apskatīt mūsu hosteļa apkārtni un paēst. Paēdām, bet nevarējām atrast normālu british pub un izdomājām, ka brauksim tuvāk centram.

Metro again. Šoreiz jau smuki tukši vagoni, jo tik daudz to vagonu, jopcik. Aizbraucām uz sazinkurieni, pastaigājāmies, nosalām, jo bija auksts. Iegājām Hard Rock cofe, kas bija pārbāzta, izdzērām alu, stāvot kājās un ātri tinām makšķeres uz mierīgāku vietu. Trāpījāmies tādā jaukā rajončikā, kur man pat nebūtu bijis nekas pretī, ja mani notriektu mašīna, viss tik fancy pants un mēs tur tādi 4 tūristi ne savā vietā. Un es te par to mašīnu, jo mums gandrīz uztrieca virsū melns maserati. Uztaisījām pāris tumšas tūristbildes. Un devāmies uz hosteli, jo tur arī bārs un nākošajā dienā agri jāceļas! Un mūsu austrietim ir tāda slimība, ka viņam jādzied visu laiku, kad kāda frāze skan [sarma knows], bet tikai viņš kaut kādas neīstās dziesmas dzied, ko es nezinu vai man nepatīk. Un tad izrādījās, ka viņš zin Bohemian Rhapsody un mēs smuki dziedājām to, tur reāli kluss rajons, neviens cilvēks, varēja izpausties. So that happened.

Hostelī pagulēt grūti, es nezinu, cik es vispār gulēju. Likās, ka maz. Bija tā stulbā sajūta, ka tu nesaproti, vai gulēji vai nē. Apkārt visi skaļi + 2metrīgais vācietis krāca and I called it! Es pilnīgi jutu to! Ir cilvēki uz ko tu paskaties un tu sirds dziļumos jūti, ka krāc. Vai arī man unagi. Un likās ļoti auksts, jo logs bija vaļā, bet vajadzēja gaisu, tad logs bija ciet un bija karsts un vispār jaunā vietā un tā. Galīgi slikti gulēju, biju augšā pirmā. It kā mums 8os bija jāceļas. Es piecēlos, dažs labs, nesauksim vārdā, hint-arī no lv, piecēlās gandrīz 9. Mums 11 bija ieplānota tūre ar gidu, bezmaksas, kas skaitās par tips. Tā jau sanāca, ka mēs vēlāk piecēlāmies un brokastis bija ātri jāpaēd. Devāmies uz metro, bet, re kā, tieši šajā nedēļas nogalē tur labo kaut ko un 2 pieturas nav metro. Brauc divstāvīgie aizvietotājautobusi. Oh, well, viss prasa daudz vairāk laika nekā ieplānots. Liekas jau, ka nokavēsim, es biju very sad, jo šis bija my call. Lizete un Bens arī bija in, tikai vācietim neinteresē vēsture un viņš tur kaut ko čīkstēja. Un tā kā es biju piecēlusies pirmā un visus tirdīju visu laiku, es biju diezgan changry. Bet mēs paspējām, bija lemtenis lēmis tā. Bija labs gids, vārdu neatceros, jo nekad neko neatceros, bet viņš bija īrs un viņam bija smukais īru akcents. Un viņš bija kinda gingerish, kā jau īram pienākas. Bet viņš smieklīgi stāstīja un interesanti, iesasitījās sarunās ar visiem grupas dalībniekiem. Also zinu, ka viņam bija meitene no igaunijas un viņš tagad studē vēsturi maģistros. Un bija grupā no amerikas, argentīnas, ķīnas, izraēlas, brazīlijas, francijas un neatceros vairs, pāris briti arī bija. Un viņš smuki atcerējās, kas no kurienes un stāstot mēģināja arī sasaistīt to visu kopā. Ļoti labi strādāja čalis. Pavisam 2,5h tūre ilga un pēc tam viņš pat mūs līdz krodziņam pavadīja un pats skrēja un nākamo tūri.

Labi, šodienai pietiks, es piekusu un man miedziņš nāk. Rīt agrais rīts un man gribas paskatīties seriāliņus.