Notikumi, nenotikumi un the end of an era.

Atkal kāds laiciņš pagājis. Es jau esmu nogursi no tā, cik man te būs jāraksta. Un man gribas zivju pirkstiņus. Varbūt tagad uztaisīt un tad rakstīts? Suspense!

Labi, man slinkums kustēties, jo pavadīju pēcdarba stundas darot īstu fizisku darbu. Man sāp rociņas. Labi, sāksim no sākuma. Tīno šodien pārvācās uz Berlīni un es sāku savu pārvākšanos uz Tīnas istabu. Viņa kā mūsu bohēmiskais romantiķis bija atļāvusi vīnogulājiem [sauksim tā, jo kaut kādas ogas tur ir, bet vīnu es noteikti neieteiktu taisīt, ja nu vienīgi pēdējai glāzītei] logam priekšā sazaļot. Abiem logiem. Es kā cilvēks, kam tomēr patīk reizēm ieraudzīt arī dienas gaismu, gribēju no tā visa atbrīvoties. Tā kā nevienu labāku palīgrīku par parastajām šķērēm man neizdevās atrast, bija daudz jārauj un jāmēģina neizkrist pa 5. stāvu. Daudzi zari bija jālauž, bet priekš tiem bija sakrājies pietiekami daudz dusmu, kā nekā mājās nācu pa savu mīļo Barona ieliņu. Ok, es jau aizmirsu ko es ar šo visu gribēju teikt, jo biju tomēr uzcept fish sticks. Ā, jā, tāpēc esmu nogurusi. Nu, jā, tad vēl mazgāju logus un tā, grūti visu aizsniegt. Rīt domājams, ka būs skapja salikšanas diena. Tāds baigi smagais, droši vien visa Nārnija iekšā [shameless joke].
Runājot par briesmīgiem jokiem, tie netrūka sestdien, kad gājām baudīt Balto nakti. Sākām mūsu gaitas mazliet pēc 22. Kas ir apmēram jau laiks, kad es sāku domāt par taisīšanos uz miegu. Anyhow, šoreiz mēs taisījāmies baudīt katarsi. Katarse izpalika, lai gan pašā vakara noslēgumā, kad jau bijām atgriezušies Everestā, bija kaut kas tuvu tam. Vainosim sakāpinātās emocijas, nevis pilnīgas muļķības, miega badu un bulkas. Bet bija silts vakars un redzējām sastādītas nātres, es domāju, ka ar to vairāk kā pietiek, lai vakars būtu izdevies. Vēl teātrī bija jauks labirints, kurā cilvēki stāvēja garā rin'dā, tika iemānīti šaurā ļoti karstā pagrabā un kad sāka jau likties, ka mēs vairs nekad netiksim ārā un viss tas pasākums ir kāda traka psihopāta izpriecas, rinda atkal sakustējās un visi laimīgi tika svaigā gaisā. Ja mērķis bija radīt jaunu teātra tēlu, kas ir - vieta no kuras tu vari arī neatgriezties, tad bija lieliski sanācis viņiem. Protams, ka mūsu bariņā bija arī lieliski mākslas eksperti, kas visur gaidīja kaut ko "episku" un mindblowing. Bet es nezinu, cik ļoti es gribu uzticēties mākslas kritiķim, kas neprot atšķirt citronu no laima. Pēc pusnakts jau sākām virzīties uz māju pusi, jo miedziņš nāca.

Vēl pirms Baltās nakts bija interesants notikums. Pirmais bija tas, ka ir jauns baby ģimenē. Mazais suncītis, kam ir zilas actiņas un brūni/rozā deguntiņš, tumši brūni kāju spilventiņi un kažociņš raibs. Mazais eņģelītis, kas tiek dēvēts par Bertu [don't even get me started]. Par laimi Berta jau ir pārtapusi par Betu, jo tā tomēr sanāk ērtāk un ātrāk pasaukt. Šodien viņai tikai paliek mēnesis, bet tā kā viņa ir īsts junk yard suns, kas visu laiku pavadījusi ārā un kuru māte vairs nebaro, neatlika nekas cits, kā vest mājās. Pirms braukšanas mājās, man arī uz stundiņu ieveda atrādīt mazo suņu bēbi.
Mājās vešanas stāsts ir vēl viens stāsts. Bet tā kā man jau nu ir pavisam apnicis rakstīts, mēģināšu īso versiju. Vecāku mašīnā no pretējās joslas ietriecās motociklists, kas nevarēja novaldīt savu braucamo. Viņš kopumā atsitās pret 3 mašīnām. Labi, ka manējie bija piesprādzējušies un suncītis gulējis lejā pie kājām. Mašīna kārtīgi cietusi, aizmugurējās durvis ciet netaisās, pakaļējais ritenis sadragāts, cik tur netrūka, ka tētim būtu trāpījis tieši virsū. Un protams, ka mamma māk vislabāk paziņot ziņu par avāriju, zvanot apmēram 10min pēc notikušā un nesaprotami sakot, ka tikuši avārijā, labi, ka dzīvi un tagad nevar runāt, noliekot klausuli. Who does that?!


Vēl mēs atkal paspējām piedalīties Prāta spēlēs. Bet tur es neko nekomentēšu vairs, redzēs kā ies ar jaunas komandas nokomplektēšanu. Meklējam cilvēku, kas orientējas kultūrā, sportā un automašīnu modeļos.

Pareizi, uz Survival kit arī paspēju aiziet. Tas bija tīri forši. Īpaši patīkams bija pagrabs, tur bija vislabākā noskaņa un interesanti video sižeti, tīri prātīgi citi pat runāja.

Labi, tagad gan viss.

Trauki plīst uz laimi

Esmu atpakaļ Rīgā. Šodien Liena paspēja saplēst glāzi. Pēc kādām 2h glāzi saplēsu arī es. Jāgaida vēl 2h un tad Tīnas kārta.

Atbraucu vakar uz Rīgu, lai šodien piedalītos Friends trivia spēlē, protams, ka vakar jau paspēja atcelt spēli, bet bija jau too late, ceļā biju. Anyhow, vakar bija interesants brauciens līdz Rīgai, jo saplīsa mašīna un ātrāk par 80km/h nevarēja pabraukt, so that was fun. Aija bija beidzot ciemos. Laiks bija ļoti rudenīgs, Nilam svētki nesanāca, tā ir, kad nesarunā ar elfiņu, lai sabīda mākoņus. Anyhow, raķetes neviens nenāca ar mani skatīties.

Pirms tam biju ar Aiju Ēdolē. Kā jau ar laika rūķi sarunāju - lietus nebija. Toties par vēju es neko neteicu viņam, tāpēc tas bija vairāk nekā vajag. Anyhow, ne tā iesākās mūsu brauciens. Bijām ieplānojušas braukt 8os. Brīnumainā kārtā Aija bija laicīgi klāt, bet protams, ka bija jānotiek kaut kam citam. Piemēram, jāsaplīst manam ritenim. Tā nu viss ieilga uz kādām 3h gandrīz. Paspēja mazliet uzlīt pirms mēs braucām un tā. 10:40 beidzot devāmies ceļā. Vējš bija liels, pirmā pietura bija pie Ventspils zīmes un Aija secināja, ka jau ir nogurusi. Vēl pēc 20min, ka dibens sāp un rīt noteikti ar riteni nebrauksim atpakaļ. Vēl pēc 20min bija otrā pietura. Pieturas punktu bija daudz. Arī mašīnas, kas brauc super tuvu ir daudz. Ja neviens nebrauc pretī un tu apdzen riteņbraucēju nemaz nešķērsojot līniju, tu vienkārši esi asshole. Un tādu bija vairāk nekā vajag. Un ja ar mašīnu ceļš jau liekas briesmīgs, ar riteni varēja just katru grumbiņu un te es runāju par asfaltēto ceļu, nemaz nerunājot par grantēto ceļu, kas mūs sagaidīja pēdējos 15km. Ja jums liekas, ka iegriežoties ilgi gaidītajā celiņā, kuru ieskauj meži, nebija tik liels vējš, kas gandrīz pūš no ceļa nost, jūs maldāties. Kaut kā vējam sanāca iegriezties tā, ka bija pretī arī tur. Un mistiskā veidā ceļš veda tikai augšup, vismaz tā mums pēc sajūtām likās. Uzminies pēdējiem spēkiem kalnā, aiz līkuma tāds pats kalns priekšā. Neskatoties uz to, sanāca tikt līdz pašai Ēdolei, kas ir kādi 48km no Ventspils. Tur ātri atradām pili, kurā izrādās filmēja kaut kādu krievu filmu un bija pilns ar treileriem un mašīnām. Devāmies uz savu numuriņu, ļoti mājīgi šķita. Aija visu laiku runāja par spokiem, beigās nevienu arī nesatikām. Mazliet atpūtāmies un devāmies apskatīt Ēdoli [ar kājām, jo kāds atteicās kāpt virsū velosipēdam]. Tas mums prasīja kādas 15min. Tad gājām uz pils restorānu ēst, Aijai bija līdzi 3 dažādi tērpu komplekti, man bija mana adidas urlu jaka un lillā sporta bikses. Restorāns bija ļoti jauki iekārtots, lieli galdi, kārtīgi koka krēsli ar kokgriezumiem, gleznas un viss, ko tik vajag un nevajag. To, ko nevajadzēja, bija viens galdiņš, kurš bija saklāts apmēram 12 cilvēku kompānijai. Bijām tikai mēs ar Aiju un šie 12 snobiskie vīnziņi, kas tik skaļi cits par citu mēģināja izteikties gudrāk. Katrā ziņā kopsavilkums tāds - latviešiem nevajadzētu neko tik smalku kā vīns vispār mēģināt taisīt, lai dzen kandžu. Un pussaldie vīni var iet kārties. Labi, ka mēs ar Aiju pie vakariņām dzērām klāt alu.
Pēc vakariņām devāmies atpūsties un gaidīt zvaigžņu lietu. Sāka protams līt. Tā kārtīgi. Atmetām jau domu par zvaigznēm, bet pamazām sāka lietus mitēties un parādījās pāris zvaigznes. No mūsu burvīgā loga [nav sarkastiski domāts, logs bija the best thing] ieraudzīju pirmo krītošo zvaigzni un sapratu, ka jāiet izlūkos ārā. Bija jau pāri pusnaktij un lielie pils vārti bija ciet, bet tante, kas bija nozīmēta par naktssargu, mums attaisīja vārtus. Teica, ka arī pati gaidījusi zvaigžņu lietu, bet parastais lietus visu izjaucis, mēs varējām paziņot labo ziņu, ka tomēr var redzēt gan. Viņa mums sastādīja kompāniju un viņai bija lukturītis. Tālumā zibsnīja rūsa, kā viņa teica, es jau domāju, ka tas ir parasts zibens un sabijos, izrādās, ka to sauc par rūsu un tā ir būtībā horizontāls zibens. Tālākus izmeklējumus neveicu, es pieņemu, ka tā tas ir. Tā mēs stāvējām pie pils, skatījāmies krītošās zvaigznes, kas bija vismaz divdesmit+ un ik pa brīdim apvārsnis uzzipsnīja baltumbalts. Diezgan sirreāla sajūta bija. Pie treileriem iznāca kāds maskavas pārstāvis un nāca ar mums runāties, mēs ar Aiju krieviski nono, tā tante arī negribēja ar viņu ielaisties sarunās, bet tas jau netraucēja mūsu maskavas viesi pastāstīt par filmēšanu un to, kā viņš pagājušajā gadā varēja šajā laikā peldēties jūrā, bet šogad sanācis tik auksts un zivis šajā dīķī arī neķeras. Beigās aicināja uz vīnu, kas viņam ļoti labs esot. Gribējās vai gandrīz tos vīnziņus viņam uzsūtīt virsū, ka tā plātās. Mēs gan atteicāmies un gājām gulēt. Tā jau bijām ilgi izturējušas, ņemot vērā mūsu fiziskās aktivitātes un agro celšanos. Kā jau minēju, spokus tā arī nesatikām, lai gan bijām tik nogurušas, ka droši vien mums gulēt netraucētu arī, ja visa karaliskā ģimene būtu sapulcējusies mūsu istabā. Katrā ziņā ļoti patīkami, gan brauciens, gan pils. Jābrauc atkal!

Excitement that is my life

Pēdējās dienās notikuši vairāki atgadījumi. Nē, tas skan pārāk daudzsološi, atcerēsimies, ka esmu Ventspilī un es joprojām esmu es. Ok, tātad notikumu atstāstījumu ekspektācijām tagad jābūt all time low (dig deep).

Tātad šajā laikā paspēju dabūt zilumu uz kājas, bet aizmugurē. Kaut kur biju lasījusi, ka uzliekot zobu pastu uz ziluma, tas ātrāk pazūd. Ok, izdomāju pamēģināt, kas gan slikts varētu notikt, lielāks jau nepaliks, right? Wrong! Ko? Nu, nē, nē, nepalika lielāks obviously. Tātad uzliku zobu pastu, pēc kādām 30min skatos, zilums tiešām palicis tāds izteikti gaišāks, vienīgi izskatās vairāk izplūdis. Pēc kādām 15min vēlreiz apskatos un zilums ir tieši tāds pats, kā pašā sākumā. Kā to izskaidrot? Well, kids, the twist - izrādās man bija zilumi uz abām kājām.

Šajā laikā izdevies arī patrenēties improvizācijas teātrī, jo bija jāspēlē one woman show sunim, kamēr otrs suns brauca līdzi vecākiem sēnēs. Es domāju, ka Puika noticēja manam priekšnesumam. But that is something that happened.

Pilsētas svētkos vīlos uguņošanā, gandrīz pazaudēju telefonu, palīdzēju sargāt Aijas brāļa meitai vaboli (kur beigās tāpat pazuda), neveiksmīgi mēģināju neļaut Aijai aizdedzināt balonu, kas piepildīts ar ūdeni, un biju uz pilsētas svētku balli. Mhm, so we all know why all those things happened. Vakar bija atslodzes diena. Biju muzejā ar Aiju un kino ar Anety. Sucide Squad bija...nē, labāk neteikšu, tagad dalīties savos iespaidos vairs nedrīkst. Bet teikšu to, ka man nepatika Džokers, I just didn't. Es gribēju un domāju, ka man patiks, but I didn't. Un un un un, kas svarīgāks par pašu filmu, Ventspils kinītī bija ne tikai rinda, lai nopirktu biļetes, bet arī bija palikušas kādas 10 brīvas vietas, kad mēs pirkām biļetes un beigās bija pilna zāle. Mazā zāle, bet still zāle.

Vēl viens ar zobu pastu saistīts stāsts. Aijas brāļa meita man iedeva oreo, kas bija pildīts ar zobu pastu. Kids are the worst. That's why you should trust no one. Neviens suns man nekad nav iesmērējis ar zobu pastu pildītu oreo.

Paspēju arī palīdzēt ar remontu vecāku istabā, ieskaitot tapešu līmēšanu un 2x2m skapja stellēšanu. Šodien uznāca iedvesma un sakrāmēju malku. Protams, ka pēc tādām neraksturīgām aktivitātēm, tagad jūtos dead un nezinu, vai rīt vairs varēšu pacelt rokas.

Bija vēl kaut kas, bet vairs jau neatceros. Es pierakstīju atslēgvārdus vienā no savām jaunajām kladītēm [jo man ir problēma]. Bet kā jau teicu, es sakrāmēju malku un vairs nedomāju šodien kustēties, pat ne tos 3m. Vismaz tagad nē.

Anyhow, Olimpiskās spēles ir sākušās and life goes on.

Dinner party

I don't care what they say, I just want to eat. Which I realize is a lot to ask for... at a dinner party.
Jup, jup, tas ir no manas pirmās The Office sērijas, ko es jebkad esmu redzējusi. Es vienkārši gribēju nosaukt blogu tā, jo es te stāstīšu par dinner party. Bet tas beidzās ar to, ka esmu iekš officequotes un galvā skatos sēriju. Why am I the way that I am? I hate so much of the things that I choose to be. Un, jā, atkal the office citāts. Labi, laikam jāpaskatās Ofiss un jādabū šis out of my sistem, because it's too hard. Yeah, yeah, that's what she said! 

Bet es pastāstīšu par to ļoti creepy atgadījumu, kas šonakt notika. Es eju gulēt, ielienu gultā, protams, ka skatos friends pirms aizmigšanas. Jūtu, ka miegu ciet, aiztaisu datoru. Pēc kāda laika es pamostos un pie spoguļa istabā deg gaisma. Un man tāds- what the hell? How did that happen? Man tik ļoti miegs nāk! Pieceļos, izslēdzu to gaismu, iekrītu atpakaļ gultā. Normāli cilvēki jau būtu gulējuši tālāk un tā. Bet mēs runājam par mani. Es jūtu, ka es miegu ciet un viss kārtībā, bet, nē, man sāk dažādas idejas galvā maisīties par to gaismu. Un es jūtu, kā miega vilciens aizvien tālāk un tālāk brauc, bet es palieku uz vietas. Protams, kā jau Following cienītājai, pirmā doma- sērijveida slepkava. Un naktī skapis neliekas tik noderīgs kā dienā. Kā potenciālajam upurim, es te domāju. Tad, kā Ugunsgrēka skatītājai, uzpeld variants par mēnesserdzību. Tad cenšos sevi nomierināt, ka es neizslēdzu gaismu un man vienkārši ir tik slikta atmiņa, bet tas noved mani pie dažādu mentālu problēmu izveidošanos. Nākošā doma jau tiek pārcelta nākošajā līmenī- paranormālajā līmenī. Tiek šķetinātas dažādas spoku un poltergeistu teorijas, dažādi mistiski nāves gadījumi šajā istabiņā un tā tālāk. Būtībā šajā punktā es esmu freaked out. Bet interesanti, ka arī miegs ir atgriezies un šajā brīdī man ir vienalga, kas mani nogalina, es tikai gribu gulēt. Bet drošības pēc pārvelku galvai pāri segu, kas mani aizsargās no visa.
The end. 
Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem, lai arī kā gribētos, ka šeit būtu exaggeration- nav. 

Kā es Venēras tranzītu skatījos.

Tātad. Jau ap 12tiem iegāju gulēt. Kā jau apzinīgs, daļēji entuziastisks kosmosa stuff cienītājs un nežēlīgs optimists, uzliku modinātāju uz 5:30, kad saulīte jau uzrietējusi [ideāli, es nezin kāpēc izvēlējos tādu vārdu, ha, pati sasmējos. labi, ka tagad pārlasīju. tātad es domāju- uzlekusi]. Guļu gultā, gaisma izslēgta, domāju, kur atrodas tālskatis [lai varētu to projekciju uztaisīt uz baltās lapas], saprotu, ka nezinu. Kāda iespēja, ka es tik agri meklēšu pa visu māju, kur tālskatis ir, right? Nu, tik tālu es arī novedu šo domu pirms gulētiešanas. Tomēr modinātāju nenoslēdzu. Cerība mirst pēdējā. zzz zzz zzz [tātad guļu]. Pamostos plkst. 4:40, apskatos pulkstenī, apskatos uz loga pusi, kur neko nevar redzēt [loģiski, jo ciet žalūzijas [jā, 2.stāvā]]. Izdomāju, ka ir mākoņi, neko nevarēs tāpat redzēt un noslēdzu modinātāju. the end.
Tagad nekas cits neatliek, kā gaidīt nākošo. 2117, here i come!
Un stulbākais ir tas, ka es kaut ko sapņoju, bet neatceros ko. That is always sad.