Vakar saņēmu šādu ziņu no cilvēka X
"Šodienas dialogs, pulkstens aptuveni 13:30, vieta - blakus bibliotēkai
Y: Tā izskatās pēc Elzas.
X: Tā ir Elza.
Jā, tev pat brilles nelīdz labāk redzēt. "
Es tikai gribu atgādināt, ka es joprojām neskatos īpaši uz cilvēkiem, pat tagad, kad es viņus arī varu beidzot saskatīt. Varbūt tieši vēl mazāk.
Bija uzsnidzis baigais sniegs. Lai gan joprojām ir sniegs, bet arī pēc būšanas bija. Man bija lielie ziemas prieki, viss izskatījās pēc ziemas pasakas un visi pelēkumi un dubļi tika uz brīdi neitralizēti. Tas bija piektdien, kas bija man mierīgā diena, jo biju vājš cilvēciņš, kas aizgājis vēlu gulēt un bijis uz sālsmaizi. Sālsmaize tajā vakarā, kā tas mēdz notikt, bija pārvērtusies gardā šķidrumā. Tagad manu iedvesmu nolaupīja Serdžio, kas tik ātri runāja un man bija ļoti jākoncentrējas, lai saprastu, ko viņš tik cītīgi man krieviski skaidro. Jā, jā, esmu vēl darbā, bet man uznāca iedvesma rakstīt un jāatpūšas arī ir kādreiz. Labi, turpināsim vēlāk.
Ej galīgi, kā Serdžio mani pievīla. Bija sarunāts, ka pēc darba viņš atnāks mūsu apkures katlu apskatīties. Atnāku mājā, katls protams izslēdzies, neslēdzu iekšā, lai parādītu Serdžio, ko tas katls dara. Gaidu aukstā istabā. Kā nenāk, tā nenāk. Zvanu. Viņš izrādās aizgājis mājās, vienkārši aizgājis mājās. Who does that? Ja mēs sarunājām... Anyhow, viņš teica, lai rīt viņam ap 10 zvana, varētu domāt, ka cilvēkiem nav darba laiks. Pat Lienai tagad ir darba laiks, pat! Kas vispār "pat" ir par vārdu? Partikula, tā man droši vien kāds atbildētu un liktu spēlēt Aliasu. Aliass nekad neiztiek bez mini latviešu valodas lekcijas. Tā bija arī šonedēļ, kad notika mūsu ikmēneša spēļu vakars. Spēļu vakara nakts arī bija mūsu apkures katla lūzuma moments. Katls uzvedās kā niķīgs bērns, kas mūs apkaunoja viesu klātbūtnē.
Ok, atgriežamies way way back, tajā sniegotajā dienā, kad es biju vājinieks. Izeju pusdienās, bams, ar piku man iemet. Tikko izgājusi pa durvīm. Un lieli cilvēki! Pēc tam kaut kā lavierēju pa slapjajām Vecrīgas ieliņām, kur tūristi bija ekstra lēni un kretīniski. No māju jumtiem uzglūnēja lieli sniega gabali, kas ik pa laikam leca lejā no savām pagaidu mājvietām, lai traumētu gājējus, kas brida pa peļķēm ar ledus dibeniem. Katrā ziņā sajūta bija it kā visa pasaule būtu sadevusies rokās un izdomājusi ļaunu plānu, kā mani nepārtraukti traumēt. Kā pēdējais piliens bija sniega gabals, kas ielēca man tieši acī. Būtībā jau bija tas diezgan iespaidīgi, jo man taču vēl brilles bija uz acīm. Nevienam citam nav paniskas bailes pakrist un dabūt sašķaidītās stikla lauskas acīs? Or is it just me? Me me me me me me me me me!
Vienu citu dienu aiz loga redzēju zīlīti. Un tagad darbā mani sargā mazs sunītis rūķu cepurē, kas dzīvo stikla kupolā. Viņu sauc Sbogārs. Sanāca mazliet Puškinu palasīt. Un satikt cilvēku, kas stāsta par to kas "simbolizē pašu augstāko gelato pasaulē".
Zanes vegānisma dienas turpinās. Šodien viņa taisīja """""""pastēti""""""" es nezinu, cik daudz pēdiņas man jāsaliek, lai uzsvērtu savu sašutumu, ka viņa kaut ko vegānisku varēja nosaukt kaut kā tik garšīga vārdā. Tīrākā zaimošana. Pēc smagām diskusijām vienojāmies, ka labākajā gadījumā viņa to padarīšanu var saukt par pastu.
Pirmo reizi mūžā pagaršoju vegānisko majonēzi, garšoja pēc mārrutkiem. Runājot par gurķiem. Spēļu vakara plāns- atbrīvoties no āboliem un marinētajiem gurķiem, lieliski izdevās. Būtībā viss ir tikai jāsagriež, jāuzliek uz šķīvīša, jānovieto rokas stiepiena attālumā un agri vai vēlu tas tiks apēsts. Lienas mammas krustnagliņu gurķi ir piebeigti, kāpēc jāliek gurķiem krustnagliņas klāt, es nekad nesapratīšu. Šodien ķērāmies klāt manas mammas marinētajiem gurķiem, kur nav krustnagliņu, bet ir kaut kas cits, kam tur nav jābūt. Es tikai vēl neesmu atkodusi, kas tā par tādu specifisku garšu. Protams, neskatoties uz to, es jau apēdu veselus divus un gan jau aiziešu trešajam arī pakaļ. Nereāli visu laiku jāēd, nu, es nevaru.
Un Westworld šīs nedēļas sērija bija notikumiem bagāta. I dig, I dig.
Fun fact, izrādās, ka šī ir mana 500. publicētā ziņa!
