I've got mixed-up memories and I've got favourite places.

Jā, atkal jau visi guļ. Šovakar bija diezgan jauks riteņbrauciens, kas gan sākās tikai 22.35 vai kkur ap to laiku. Jo, redz, Aijai nebija, ko darīt, bet īstais iemesls bija cits. Tātad mēs braucām ierasto mazo līkumu pa pilsētu, kurā ietverts vasarnīcu ielas rajons, kempings un, protams, kapi. Tā kā jau sāka satumst bija bailīgi, īpaši tāpēc, ka mēs jau nu neesam tās drosmīgākās. Tā nu mēs tomēr braucām ap kapiem, jā, arī pa tiem zemes ceļiem, kurus ieskauj kapi un mežs. Un, jā, bija bailīgi, bija. Apgaismots jau tur nekas nav. Un iepriekšējo reizi, kad es tur braucu bija izrakts kaps, tagad jau tas bija svaigi piepildīts un tur bija superneomulīgi.Bet, nu par brīnumu mēs to izdarījām. Un tad, Aija teica, ka viņai vajag uz veikalu pēc čipsiem, bet, nu, Ventspilī jau tāda ekstra kā diennakts veikals nav un visi veikali jau beidz strādāt tad, kad legāli vairs nevar pārdot alkoholu. Tā, nu devāmies uz tuvāko benzīntanku, kas, nu, tiešām nav nemaz tik tuvu. Bet beigās izrādījās, ka Aijai vajadzēja cigaretes. Būtu es to zinājusi nemūžam nebūtu braukusi līdzā. Bet, tā kā es visu ceļu nonīdēju un tā, viņa tomēr man par prieku nopirka arī sev tos čipsus. Un pa ceļam arī satikām Lauru un tā. Aija nodemonstrēja savas superspējas atpazīt visus cilvēkus no mugurpuses, man tādas nepiemīt, vismaz pustumsā ne. Un izrādās, ka ja uz ielas kādai meitenei no mugurpuses sauc- Sarma, un viņa atskatās,tādā gadījumā viņu sauc Sarma.
Un vēl šodien bija Aijas domugraudi par kuriem galīgi sasmējos. No rītiem jau nav grūti pamosties, vienkārši miegs nāk. Hā, ģeniāli. =D Un tad bija vēl kaut kas interesants, ko es gribēju uzrakstīt, bet es jau aizmirsu.
Ā, jā, sāku kaut kad skatīties vienu seriālu, kas saucas ''Smallwill'' (laikam), nu un tur ir par supermenu pusaudžu gados, vnk super. Tur katrs bērns ir kaut kāds mutans vai kaut kas tamlīdzīgs. Tur ir tādi ļaundari, kā vaboļpuika, futbola trenneris, kas var visu ko aizdedzināt un ir baigi nikns un tādā garā. Smieklīgi galīgi.
Un manam kaķim ir kaut kāda superspēja, ka viņa vienmēr atrod manu somu un uzguļas tieši virsū un mēģina nospalvot galīgi. Un viņai tas arī labi sanāk.
Laikam jāiet gulēt, pat miegs nāk.
Ā, jā, rīt varbūt atbrauks mazais nūģis. Un, vēl...rīt ir Alpha dog, kas ir diezgan forša filma un, kurā ir mans mīļākais aktieris pasaulē, nē, tas nav Džastins vai Brūss.

Aš esu šaunus jeb visi gaida lietu.

Visi gaida lietu, es gaidu lietu. Kāpēc nav lietus? Vispār, jā, labāk, lai līst pa dienu. Tas taču ir tik forši. Es gribu, beidzot, skriet ārā pa lietu, pa kārtīgu gāzienu un pēc tam sēdēt un skatīties, kā līst lietus. Un tie, kam nepatīk lietus, lai labāk iet adīt, izšūt vai cirst kokus un darīt visu pārējo, kas viņiem patīk.
Un miegs arī nāk. Es jau domāju, ka būs jāsagaida, kad tā zibeņos, ka man paliks bail un es gribot negribot iešu gulēt. Bet, nē. Man jau nāk miegs. Galīgi nūģīgi, bet tā kā pēdējās 2 dienas ir gulēts katrā kādas 5-6 stundas, jā, priekš manis tas ir maz un ĻOTI.
Pašlaik darīt arī nav ko. Visi nez kāpēc jau guļ un nekas interesants nenotiek, pa tv nekas nav, neviena jauna filma vēl nav izvēlēt, ko skatīties, dziesmas jau apnikušas un kaut kā galīgi dīvaini liekas, ka esmu slima.
Ā, un,jā-
Aš esmu šaunus tulkojot no lietuviešu valodas nozīmē- es esmu superīgs, igauņu valodā tas skan kaut kā tā- olen lahe. Un to visu var uzzināt vienkārši nopērkot čipsus, kam uz pakas ir tas rakstīts, nu ne gluži uz pakas, bet uz tāda papīrīša. Un, kurš vēl saka, ka čipsus ēst ir kaitīgi , neveselīgi un tādā garā. Un tie, kas tagad nenopirks čipsus ir pilnīgi nūģi, jo nekad neuzzinās, kā lietuviski un igauniski ir- visi mīl mani.