Labi, man slinkums kustēties, jo pavadīju pēcdarba stundas darot īstu fizisku darbu. Man sāp rociņas. Labi, sāksim no sākuma. Tīno šodien pārvācās uz Berlīni un es sāku savu pārvākšanos uz Tīnas istabu. Viņa kā mūsu bohēmiskais romantiķis bija atļāvusi vīnogulājiem [sauksim tā, jo kaut kādas ogas tur ir, bet vīnu es noteikti neieteiktu taisīt, ja nu vienīgi pēdējai glāzītei] logam priekšā sazaļot. Abiem logiem. Es kā cilvēks, kam tomēr patīk reizēm ieraudzīt arī dienas gaismu, gribēju no tā visa atbrīvoties. Tā kā nevienu labāku palīgrīku par parastajām šķērēm man neizdevās atrast, bija daudz jārauj un jāmēģina neizkrist pa 5. stāvu. Daudzi zari bija jālauž, bet priekš tiem bija sakrājies pietiekami daudz dusmu, kā nekā mājās nācu pa savu mīļo Barona ieliņu. Ok, es jau aizmirsu ko es ar šo visu gribēju teikt, jo biju tomēr uzcept fish sticks. Ā, jā, tāpēc esmu nogurusi. Nu, jā, tad vēl mazgāju logus un tā, grūti visu aizsniegt. Rīt domājams, ka būs skapja salikšanas diena. Tāds baigi smagais, droši vien visa Nārnija iekšā [shameless joke].
Runājot par briesmīgiem jokiem, tie netrūka sestdien, kad gājām baudīt Balto nakti. Sākām mūsu gaitas mazliet pēc 22. Kas ir apmēram jau laiks, kad es sāku domāt par taisīšanos uz miegu. Anyhow, šoreiz mēs taisījāmies baudīt katarsi. Katarse izpalika, lai gan pašā vakara noslēgumā, kad jau bijām atgriezušies Everestā, bija kaut kas tuvu tam. Vainosim sakāpinātās emocijas, nevis pilnīgas muļķības, miega badu un bulkas. Bet bija silts vakars un redzējām sastādītas nātres, es domāju, ka ar to vairāk kā pietiek, lai vakars būtu izdevies. Vēl teātrī bija jauks labirints, kurā cilvēki stāvēja garā rin'dā, tika iemānīti šaurā ļoti karstā pagrabā un kad sāka jau likties, ka mēs vairs nekad netiksim ārā un viss tas pasākums ir kāda traka psihopāta izpriecas, rinda atkal sakustējās un visi laimīgi tika svaigā gaisā. Ja mērķis bija radīt jaunu teātra tēlu, kas ir - vieta no kuras tu vari arī neatgriezties, tad bija lieliski sanācis viņiem. Protams, ka mūsu bariņā bija arī lieliski mākslas eksperti, kas visur gaidīja kaut ko "episku" un mindblowing. Bet es nezinu, cik ļoti es gribu uzticēties mākslas kritiķim, kas neprot atšķirt citronu no laima. Pēc pusnakts jau sākām virzīties uz māju pusi, jo miedziņš nāca.
Vēl pirms Baltās nakts bija interesants notikums. Pirmais bija tas, ka ir jauns baby ģimenē. Mazais suncītis, kam ir zilas actiņas un brūni/rozā deguntiņš, tumši brūni kāju spilventiņi un kažociņš raibs. Mazais eņģelītis, kas tiek dēvēts par Bertu [don't even get me started]. Par laimi Berta jau ir pārtapusi par Betu, jo tā tomēr sanāk ērtāk un ātrāk pasaukt. Šodien viņai tikai paliek mēnesis, bet tā kā viņa ir īsts junk yard suns, kas visu laiku pavadījusi ārā un kuru māte vairs nebaro, neatlika nekas cits, kā vest mājās. Pirms braukšanas mājās, man arī uz stundiņu ieveda atrādīt mazo suņu bēbi.
Mājās vešanas stāsts ir vēl viens stāsts. Bet tā kā man jau nu ir pavisam apnicis rakstīts, mēģināšu īso versiju. Vecāku mašīnā no pretējās joslas ietriecās motociklists, kas nevarēja novaldīt savu braucamo. Viņš kopumā atsitās pret 3 mašīnām. Labi, ka manējie bija piesprādzējušies un suncītis gulējis lejā pie kājām. Mašīna kārtīgi cietusi, aizmugurējās durvis ciet netaisās, pakaļējais ritenis sadragāts, cik tur netrūka, ka tētim būtu trāpījis tieši virsū. Un protams, ka mamma māk vislabāk paziņot ziņu par avāriju, zvanot apmēram 10min pēc notikušā un nesaprotami sakot, ka tikuši avārijā, labi, ka dzīvi un tagad nevar runāt, noliekot klausuli. Who does that?!
Vēl mēs atkal paspējām piedalīties Prāta spēlēs. Bet tur es neko nekomentēšu vairs, redzēs kā ies ar jaunas komandas nokomplektēšanu. Meklējam cilvēku, kas orientējas kultūrā, sportā un automašīnu modeļos.Pareizi, uz Survival kit arī paspēju aiziet. Tas bija tīri forši. Īpaši patīkams bija pagrabs, tur bija vislabākā noskaņa un interesanti video sižeti, tīri prātīgi citi pat runāja.
Labi, tagad gan viss.
