Bittersweet

Pēc stundas un vēl mazliet jāiziet uz autobusu, kas aizvedīs līdz lidostai, kur lidmašīna aizgādās un Latviju. Man ļoti nāk miedziņš, nu, ļoti, ļoti,
Te bija forši, man patika. Emotions, kas tās tādas? I was just learning to love, beep boop beep boop.

Brr, It's cold in here

Ello, mate!
Es zinu, zinu, atkal neesmu te mūžību rakstījusi [ja mūžība ir 2 nedēļas, bet interneta laikmets kā nekā, so just  go with it].
Kas pa šo laiku noticis? Kā es varu atcerēties? Nē, nopietni. Es zinu, ka man kaut kad piespieda futbolu spēlēt un es 2 reizes ar bumbu pa galvu dabūju, biju arī Londonā ar Līvu, kas bija very cool. Izskrējām 2 muzejus, kas bija sākumā jāatrod. Likās, ka varbūt apmaldīsiemies, bet nē, mēs mākam izmantot karti [un īsto, kā jau tūristiem pienākas]. Vienīgā reize, kad apmaldījāmies bija muzejā, jo mēs kādas 30min meklējam izeju, nopietni. Otrajā muzejā ne tik ļoti, bet arī grūtības sagādāja tikt ārā! Bija diezgan smieklīgi. Super ātri izskrējām abiem muzejiem cauri, jo tur jau var visu dienu staigāt. Uh, Londona man patīk. Lai gan šoreiz bija pārāk daudz cilvēku. Šoreiz kaut kā likās īpaši daudz, visi bija izlīduši ārā, lai gan laiks nebija tas labākais. Tipiskais british laiks, beigās sāka līt. Autobusā, kas veda pie Līvas, sēdējām 2.stāvā pašā priekšā, tā vieta man patīk. Mājās braucot es arī sēdēju tur [un atpakaļceļā, kas man jāmēro vienai [7 stundas!]. Turpceļā visu laiku lija, bet mēs fancy pants ēdām suši, kūciņas un spēlējāmies ar dinozauriem, kā jau 23 gadīgiem cilvēkiem pieklājas. Mums bija 4 mazi dinozauriņi, ko Līva iegādāja Natural history muzejā un mēs viņus nosaucām par Leonu, Fēliksu, Keith un Kevin. Pie Jansonēm ieņēmu savu istabu ar lielo gultu un 3 spilveniem un ja es varētu aprecēt gultu,ok, too far, too far. Mani sagaidīja mana mīļākā zupa- skābeņzupa un otrā dienā mēs taisījām rosolu! Ja tas nav jauki, tad es nezinu, kas ir. Vēl papildus uztaisījām arī cepumu kūku, kas parasti man liekas meh, bet paštaisīta un nebija simtiem gadu ēsta. Mani sauc Elza un man ir 323 gadu. Tad braucām ciemos pie Mārča, kur jābrauc ar tādu pavecu autobusu pa tādiem ceļiem, kur knapi autobusam vieta, bet skaitās 2 virzienu ceļš. So that was fun. Un visādi kalniņi un līkumi, eesh. Bet ļoti skaisti skati bija, kad es nebiju baiļu pārņemta un varēju novērtēt apkārtni. Tad bija mojito vakars, kur nevarēja iztikt bez Bohemian Rhapsody. Bijām arī klintis skatīties un tad kaut kādā dabas parkā staigājām, kur smuki bija un tā. Protams satiku arī mazo hiperaktīvu suncīti Bārkliju. Viņš draudzīgs un jestrs. Bijām arī staigāties, kur mēģināju normāli pavest pie siksniņas, eesh, atkal simtiem gadu nebija vests suns pie saites.
Runājot par suņiem, man tagad mājās jauns suncītis- Berta. Un es gribu ātrāk mājās, lai satiktu viņu! Viņa esot ļoti aktīva un ziņkārīga. Vēl tikai 4 dienas un jau būšu home!
Jo tuvāk nāk datums, jo vairāk gribas mājās. Te jau visi brauc prom, laiks arī tāds nekāds, darīt vairs nav ko, vai arī negribas vairāk neko. Jau tāds- whatever. Šodien Līgo. Līgošu istabā kopā ar kādu briesmīgu filmu.
Lēnām sāku skatīties, ko vest mājās un ko mest ārā, jo reāli too much stuff. Es nezinu, kā man tā sanāk. Man nepatīk mest ārā stuff.
Labi, apnika.

Lalalallalala, šodien jauki un tā.

Citreiz tu piecelies un zini, ka būs jāmēro tālais ceļš līdz veikalam, lai nopirktu saldējumu un kaut mazliet sevi iepriecinātu. Šodien nav tā diena, šodiena ir jauka diena. Man patīk tādas dienas. Man patīk arī īsi teikumi. Šodien.
Tagad kavēju laiku, kamēr manas drēbītes mazgājas. Noskatījos Mad men un Game of Thrones. GoT jau nākošā sērija ir sezonas pēdējā. Tikai puse no grāmatas, oh, well. Bet bija laba, beidzot interesantais sāka notikt. Jēīj!
Šodien jūtos ļoti ĪĪĪK! Varētu visu dienu ar delfīniem runāt!
Ļoti gribas uztaisīt galdu.
Sapnī redzēju zirgu ar ko es gāju pastaigā kā ar suni. Un tad es viņu palaidu vaļā, lai skrien. Viņš izbradāja tantei kaut kādu labības lauku un tad gāja nopeldēties dīķī.
Man patīk, ka man kafijas paka stāv istabā uz galda. Un karote. Citreiz es sēžu ar paku rokās, skatos kaut ko, un smuki ņammāju iekšā kafiju. Pa šo laiku kafijas ēšanas paradums ir pieņēmies spēkā. Es apēdu vairāk kafiju nekā izdzeru.
Un es teicu, ka man eksāmeni notiek ēkā, kas saucas Sir David Wallace. I know!
Bet vispār depresīvi, visi komēdijseriāli beigušies. I need some comedy. Laikam jāskatās AD jaunā sezona atkal.

Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis.

Un mēnesis ir laika vienība. Hint, hint. Jā, nu jau mazāk par mēnesi un būšu Latvju zemē, kur saule, pērkons un Daugava mani jau gaida.
Es vairs neatceros, kas bija pēdējais, ko es te rakstīju. ā, ok, tātad neko.
Man nepatīk debesis ārā, tātad pērkoņainas izskatās. Es jau negribu piesaukt, bet es vēl neesmu šeit dzirdējusi pērkonu! Es nezinu, kāpēc es tā izaicinu lemteni tagad. Badass!
Tātad sākšu ar to, ka šodien, skatoties Ugunsgrēku [yes, that's still happening], atcerējos par garšīgajiem vitamīniem, kas bērnībā bija. Tādi krāsaini, augļu un bija tādās kā zāļu plāknsītēs. Un ne tie pretīgie no zvirbuļa par vanagu vitamīni, nē, šie bija tādi košļājami un garšīgi. Gribu tos tagad.
Vakar neko nedarīju vispār, lai arī ārā bija saulīte, bet es novēlu vainu uz vēju, nevis savu nereālo slinkumu. Šodien gribot negribot bija jāiet uz pilsētu, jo food un ūdens beidzies. Protams, ka lija visu dienu. Un man jau lietussargs nav, vai arī jaka ar kapuci, classic inglišmen. Vēl jau forši, ka pa ceļam uz pilsētu nepietika ar lietu, bet vienai mašīnai bija jāiebrauc peļķē un totāli jānošļakstina. Fun times!
Pilsētā sapirkos visu ko tik vajag un nevajag. ū, paskat, lietussargiem 70% atlaide, davai nopērkam betmenkreklu, sure brain, you so smart!
Un man prieks, ka es nopirku kaut kad posted notes, visa istaba nolīmēta ne tikai ar maniem padomiem priekš future me, bet arī dziļiem citātiem no tādiem šedevriem kā Step brothers un Arrested Development. Ko vēl es šodien darīju? Uztaisīju zirga aci un koku. Es noteikti būtu interesants cilvēks, ja pievērstos naroktiskajām substancēm.
Man bija Arrested Development maratons, kas diemžēl bija pilns ar Charlie Brown mirkļiem

 bet bija arī viena laba sērija. Bet labāk tā nekā nekā. Ņemot vērā, ka man visi komēdijseriāli beigušies.
Nu, jā, tad bija mana nakts bibliotēkā. Mēs ar Lizeti tur rakstījām mūsu pēdējos darbus, pēdējā brīdī. Fun times. Nekad nebiju sagaidījusi saullēktu bibliotēkā. Naktī visi pārējiem studenti, kas arī mocījās, likās kā savējie, cīņu biedri. Jāsaka, ka mēs bijām aziātu ielenkumā un negribam jau lielīties, bet, jā, mēs pat dažus pārsitām. Sākām saprast, ka vajag saraut un iet mājās tad.
Tā bija mūsu mācīšanās nedēļa. Kad bija galadarbi jāraksta un tā. Bet mēs jau tik gudras, kas 3dienu izlēmām veltīt roudtripam uz Kembridžu [kā rezultātā bija nakts bibliotēkā, izrādās, ka viss ir te saistīts].
Teikšu tā- ļoti patika! Nu, ļoti, ļoti, ļoti, gribu vēl! Lai arī pats sākums nebija cerīgs, jo bija jāceļas superagri [8os, I KNOW!]. Laiks bija brrr un mācās uz lietu, mēs jau cerējām, ka Kembridžā būs savādāk, bet tās gandrīz 2h ceļā, kuru laikā lija, nekādas dižās cerības tomēr neraisīja. Un vēl man bija jāsēž aizmugurē pa vidu, like the worst seat ever. Un tad visi mani apsmēja, ka es aizmugurē sprādzējos. Un vai es neuzticoties šoferim, ko es pirmo reizi satiku tad, bet fakts, ka viņš no Austrijas, neradīja īpašu vēlmi uzticēties. Mums, kā jau īstiem tūristiem, nekāda plāna nebija. Labi, ka vismaz ceļu atradām līdz turienei. Un lai arī viss norādīja uz to, ka nebūs labi, bija tieši tik labi, cik nelabi likās, ka būs. Es vēl nezinu, kad iznāks mana filozofijas grāmata.
Bet tur tik forši! Nu, nereāli! Ja man likās, ka te brauc daudzi ar riteņiem, tad tur tāda sajūta, ka visi brauc ar riteņiem. Centrs, kur apkārt visas koledžas un baznīcas, vecās ieliņas, mazie veikaliņi, mīlīgas kafejnīciņas, skatlogi ar gleznām un visādiem smukiem brīnumiem. Tik forši! Tā atmosfēra! Man tik ļoti patika. Un tur muzeji un parki, upīte, laiviņas, tūristi un studenti. Viss tādā gaumīgā mučkulī, overwhelming. Man žēl, ka mēs tikai paspējām vienu muzeju izstaigāt, jo tur visi jau 16:30 vērās ciet. Būtu ātrāk zinājuši, būtu, būtu visus. Bet paspējām ar laiviņu izbraukt, kur gids vadāja un stāstīja par visām universitātes koledžām un vēsturi. 2. vietā ir Kebridža, otrajā. Es nezinu, ja tas nav iespaidīgi, bet man liekas pat vairāk kā iespaidīgi. Un mēs tur izložņājām arī koledžu telpas, kur nepiederošām personām aizliegts, bet mēs centāmies kā studenti blend in. Bija grūti, jo tieši viņiem bija eksāmenu periods un tāds tukšs. Un tad tu iedomājie, ka pa to pašu ceļu Ņūtons un Darvins staigājis un tā sirreāli. Vēl jau tur kaudze ar super slaveniem absolventiem, tā snobiski jau tas gids stāstīja un domāju gan, bet viņi to var atļauties. Atceroties, cik tur forši, visas sajūtas atgriezušās. Vienīgi vecākajā baznīcas ēkā bija eesh. Iegājām iekšā, jo mēs tur visur mēģinājām iekšā tikt. Un tur man reāli nepatika, nezinu, kas tur noticis bija iepriekš, bet nekas labs. Parasti, kad es ieeju vecās ēkās un pilīs, tad tāda vēstures dvesma jūtama un tu sāc domāt, kas tur noticis un viss liekas fascinējošs. Tur bija tā, ka liekas, ka tevi tūlīt nospiedīs tie augstie griesti, es tur izgāju ārā ļoti ātri. Šī tā baznīca [ok, tomēr šī nav tā, bet šajā mēs arī bijām]. Ok, now this is the evil church
Kad ar laivu braucām, saulīte spīdēja un bija ļoti ideāls laiks. Pēc tam saule turpināja spīdēt un pačilojām parkā, jo muzeji bija ciet. Sēdējām zālītē, blakus ūdentiņš, pīlītes, laiviņas, miers. Nu, feini. Un ja tas nebija jauki, tad es nezinu, kas ir!
Un vēl man visu laiku tur bija jādungo Ziemassvētku dziesmas, sākumā man visi bruka virsū, vēlāk paši dungoja un es biju uzvarējusi. Un kamēr mēs izgājām cauri kaut kādam tirdziņam, es arī dungoju un iesāku melodiju [es gan nedomāju, ka es tik skaļi dungoju], bet pārdevēja pabeidza manu melodiju. Tas arī bija jauki. Viss tur bija jauki, ja būtu bijis vairāk laika, tad būtu vēl jaukāk. Bet tā noteikti ir vieta, kur gribu atgriezties.

Brīnumu laiks!

Es nekad nebiju redzējusi bibliotēkā tik daudz cilvēku pēc pulkstens 23. Manai aizstāvībai- es nekad nebiju bijusi bibliotēkā pēc pulkstens 23. Šodien es biju. Un rīt es būšu. Un ja tikpat laba procrastination turpināsies, tad arī aizparīt un dienu pēc tam un ja es šitā turpināšu es kritīšu depresijā!
Oh, library, kpc tu neesi vaļā visu nakti?
Un pa ceļam uz kojām man palidoja garām sikspārnis. Fun times!

Tā tā tā

Es esmu saņēmusies kaut ko uzrakstīt. Ņemot vērā, ka es tā arī nepabeidzu savu stāstu par Londonu un internacionālajām vakariņām, oh, well. Netiks pabeigts arī, neko neatceros vairs. Šajā laikā bija arī 4 nedēļu pavasara brīvlaiks, ko pavadīju pie māsām Jansonēm. Un tā kā viss kaut cik interesantais jau ir sen bijis un aizmirsts, tad sākšu ar autobusstāstu. Tie taču vienmēr aizraujoši, nē, tas nebija īstais vārds, oh, well. Tātad es braucu uz atpakaļ uz kojām caur Londonu. No Līvas uz Londonu jābrauc 7h, kas jau ir jautri un tad vēl 3h no Londonas līdz Loughborough. Turpceļā jau nekas, bija vēl Jansones un tā. Atpakaļ es viena pati. Mans autobuss bija 2:45, jā, protams, ka naktī. Nu, neko. Smuks 2stāvīgais busiņš, es tieku pašā priekšā otrajā stāvā, kopā mēs 8 cilvēki pa visu busu, kamēr nav pārējie salasījušies. Smuki iekārtojos, uzlieku jauku mūziku, iekārtojos ērti un aidā, 7h priekšā un tad ap3h vēl jāpakavē laiciņš Londonā, jo nākošais autobuss ir 12:30. Protams, ka es esmu tik veiksmīga, ka autobuss ir saplīsi jau pirms sācis braukt. Kā? Nē, nopietni? Kā var saplīst autobuss, ja nav vēl no vietas izkustējies? Kā tad viņš tika līdz pieturai, tika aizstumts vai? Mums saka, ka jāgaida aizvietotājautobuss, kas atbrauc pēc 2h. Nu, labi, ne gluži 2h, atbauca tieši 5os. Tāpēc sanāk, ka es vēl ilgāk tajā autobusā nīku. Atbrauc vienstāvīgs autobuss, sakāpjam visi iekšā, mēģinām iekārtoties. O, beidzot iekārtojies? Ideāli, tagad kāp ārā un ej uz nākošo autobusu, jo šis izrādās aizveda tik līdz nākošajai pilsētai. O, forši, 2stāvīgais busiņš, gribi sēdēt tur, kur tu jau biji sasapņojusies sēdēt pirms tam? Protams, ka tur ir aizņemts, jo šis autobuss jau ved pasažierus. Neko, atradu brīvu vietu un tā tur pavadīju visu ceļu līdz Londonai, pa pusei aizmigusi pa pusei nē. Un kā cilvēks, kas neguļ autobusā, tas ir rādītājs, cik es biju nogurusi no tā visa, jo es tur ik pa laikam atslēdzos. Sākumā es vēl nervozēju, vai nenokavēšu savu autobusu, kas 12:30, bet beigās jau man bija diezgan vienalga, ka tik mani aizved vismaz līdz Londonai. Un nepagāja ne 12h, tikai 10, un biju jau Londonā. 12 mēs iebraucām, tā vietā, lai paspētu paēst brokastis un mazliet pačillot, vienīgais, ko paspēju izdarīt- aiziet uz labierīcībām, kas nebija īpaši labas. Un tad nākošais autobuss bija klāt un 3h likās kā 5min, un man braukt cauri Londonai, tā forši kaut kā.
Ap 16 biju savā pilsētā, kur iegādājos pārtikas minimumu, jo man jau tā bija somas un bija vēl 30min jāiet līdz kojām. Ievēlos kojās un skatos, ka internets neiet, so fun times.
Sākusies atkal skoliņa, šodien gan brīvdiena. Vakar bijām uz itāļu rezidenci, kur mums ēst taisīja un bija domāts karaoki dziedāt, neviens īsti nedziedāja karaoki gan. Bija akustiskā mūzika un tad vienu brīdi Bohemian Rhapsody sāka dziedāties, yes, yes. Spēlējām alkoholpong, kur neviens nevarēja bumbiņu trāpīt, tāpēc pārmaiņas pēc visi priecājās, kad pretinieku komanda trāpīja. Ja es tā padomāju, visi baigie alkoholiķi man te apkārt. Pēc tam paspēlējām vēl vienu drinking game, kas daudz efektīvāka un nākošreiz sāksim ar to. Ap kādiem 4iem šodien biju mājā, bet tas nekas, jo man šodien brīvdiena, varēšu izgulēties. Nooot. Aizeju pēc 4iem gulēt, kaut ko baigi sapņoju par Deschanels māsām un Peacocks veikalu, dzirdu tādu skaņu, visu laiku pīkst un skaļi, es pa miegam nesaprotu, kas notiek. Pamostos, skatos telefonu, nē, nav modinātājs, fire alarm un ir 6:20. Jā, 6:20 no rīta. Skaidrs, izmēģina fire alarms, pirms brīvlaika vairākās citās kojās šitā pat viņi mocīja cilvēkus un es priecājos, ka man nebija bijuši šitādi joki. Nu, neko, uzvilku savas antidepresijas bikses, kedas un mēteli un sekoju saviem gaiteņbiedriem ārā, kur mums ir tas tikšanās punkts.Citi nabagi nebija pat paspējuši normāli saģērbties, bija pat viens plikām kājām.Un tad mums bija jāatzīmējas un jāgaida, kad varēsim iet atpakaļ iekšā. Kādas 10min bija jāpagaida un varējām iet atpakaļ. Fun times, fun times! Bet nopietni, sešos no rīta?
Tagad jau kafija izdzerta, tāpat jūtos galīgi neizgulējusies, bet vismaz nav hangover! Tas brīnums un patīkams brīnums.
Par ko es vēl varētu pasūdzēties? Par to, ka šodien neviens seriāliņš nav. Un Game of Thrones jaunā sezona, pēc grāmatu lasīšanas, liekas tik vienkāršota un uh, I ruined the magic ar tām grāmatām.
Labi, man apnika jau. Vajag uz pilsētu iet, bet slinkums kustēties. Es brīžiem nesaprotu, kā es vispār funkcionēju.
Līdz ar pavasari aizvien grūtāk uzturēties ārā, lai miljons skrējēju nemestu savu veselīgo dzīvesveidu tev acīs, nopietni, man viņi izraisa. Kā es jau kaut kad teicu, ka es gribētu būt cat pusher, kas ir tieši tas pēc kā tas izklausās. Varbūt it doesn't make any sense, bet tā ka es to saku, tad savā ziņā it does. Nu, lūk, pirms es tiktu paaugstināta par cat pusher, es noteikti būtu runner pusher, mazliet smagāks darbs, bet noteikti man nestu lielāku gandarījumu. Lai gan ir viena skrējēju grupa, kas man patīk, tie ir tie, kas skrien tā kā striniņas un ceļ tās kājas tik augstu gaisā, striniņas var skriet. Man viņus gribas noķert un palaist mežā brīvībā, run, Bambi, run for your life!
So there you go, tā man te iet/neiet.

Dinner party

I don't care what they say, I just want to eat. Which I realize is a lot to ask for... at a dinner party.
Jup, jup, tas ir no manas pirmās The Office sērijas, ko es jebkad esmu redzējusi. Es vienkārši gribēju nosaukt blogu tā, jo es te stāstīšu par dinner party. Bet tas beidzās ar to, ka esmu iekš officequotes un galvā skatos sēriju. Why am I the way that I am? I hate so much of the things that I choose to be. Un, jā, atkal the office citāts. Labi, laikam jāpaskatās Ofiss un jādabū šis out of my sistem, because it's too hard. Yeah, yeah, that's what she said! 

Bet es pastāstīšu par to ļoti creepy atgadījumu, kas šonakt notika. Es eju gulēt, ielienu gultā, protams, ka skatos friends pirms aizmigšanas. Jūtu, ka miegu ciet, aiztaisu datoru. Pēc kāda laika es pamostos un pie spoguļa istabā deg gaisma. Un man tāds- what the hell? How did that happen? Man tik ļoti miegs nāk! Pieceļos, izslēdzu to gaismu, iekrītu atpakaļ gultā. Normāli cilvēki jau būtu gulējuši tālāk un tā. Bet mēs runājam par mani. Es jūtu, ka es miegu ciet un viss kārtībā, bet, nē, man sāk dažādas idejas galvā maisīties par to gaismu. Un es jūtu, kā miega vilciens aizvien tālāk un tālāk brauc, bet es palieku uz vietas. Protams, kā jau Following cienītājai, pirmā doma- sērijveida slepkava. Un naktī skapis neliekas tik noderīgs kā dienā. Kā potenciālajam upurim, es te domāju. Tad, kā Ugunsgrēka skatītājai, uzpeld variants par mēnesserdzību. Tad cenšos sevi nomierināt, ka es neizslēdzu gaismu un man vienkārši ir tik slikta atmiņa, bet tas noved mani pie dažādu mentālu problēmu izveidošanos. Nākošā doma jau tiek pārcelta nākošajā līmenī- paranormālajā līmenī. Tiek šķetinātas dažādas spoku un poltergeistu teorijas, dažādi mistiski nāves gadījumi šajā istabiņā un tā tālāk. Būtībā šajā punktā es esmu freaked out. Bet interesanti, ka arī miegs ir atgriezies un šajā brīdī man ir vienalga, kas mani nogalina, es tikai gribu gulēt. Bet drošības pēc pārvelku galvai pāri segu, kas mani aizsargās no visa.
The end. 
Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem, lai arī kā gribētos, ka šeit būtu exaggeration- nav. 

London, baby! part1

Sākumā es domāju, ka šis būs kaitinoši un mani ceļabiedri mani gribēs nemitīgi sist. Bet izrādījās, ka šī frāze iepatikās visiem un bija tāds kā ceļojuma moto. London, baby!
Un tagad es nevaru izdomāt, iet man uz dušu vai rakstīt šito. Hmm. Un tagad jūs varat minēt, biju vai nē?
Tālāk par London, baby! Mēs 4 erasmus studenti- 2 latvietes, 2metrīgs vācietis un austrietis. Devāmies ceļojumā 1. martā. 12 mums bija autobuss. Jau sākums bija tīri interesants. Well, you will be the judge of that. Mēs aizejam uz pieturu, kuru mums austrietis bija izskaitļojis. Bet neviens nebija īsti drošs, jo tā tāda kā parasta autobusa pietura pie veikala. Oh, well. Esam 10min iepriekš kā jābūt. Gaidam, gaidam. Autobusa kā nav tā nav. Jau 12. Nekāda rosība. Sākam jau mazliet nervozēt. Mūsu tehniskie vīrieši ar saviem smartphoniem jau ņemas kā traki, skatās ceļus un mēģina iztrekot busu un ko tik vēl ne. It kā esam vietā īstajā. Jau 12:10, 12:15, mani joki ar "there is the bus" netiek pieklājīgi novērtēti, tiek izteikti draudi manai veselībai, 12:20, vēl nav autobuss. Bet vietā esam pareizajā, jo blakus 3 puikiņi arī gaidīja autobusu uz Londonu. Beidzot parādās autobuss 12:22. Varam sākt ceļojumu, autobuss normāls, piesprādzēties visiem vajag, jūtos lieliski. Tieku pie loga un gaidu skaistu britu ainavu. Neko vairāk par pāris aitām nesagaidīju, tikai šoseja un visādi gigantiskas būves un smagās mašīnas. Esam Londonā 3:10 ar visu to, ka nokavējās tik ilgi busiņš. ā, un kavēja busiņš, jo viņam mainīja priekšējo stiklu. Un jāpiemin, ka vadītājs izskatījās pēc male model.
Nonācām in London, baby! Mēģinājām tikt skaidrībā ar metro sistēmu un ceļu līdz mūsu hostelim. Es nekad nebiju ar metro braukusi un man patika. Bija forši, ja neskaita, ka mēs tieši trāpījāmies pīķa stundā un bija superdaudz cilvēku. Ļoti ātrs veids kā pārvietoties pa pilsētu, I approve, viņi drīkst turpināt pārvietoties ar metro. Tikām līdz hostelim, nolikām mantiņas, dabūju savu vietu pirmajā stāvā. Mums bija 2 2stāvīgās gultas istabā, spogulis, izlietne, 2 plaukti, ko es nevarēju aizniegt, logs un 4 plaukti, kas slēdzās ar mūsu room key card un taisīja smieklīgas skaņas. Un protams, ka kāds atstāja savu key card plauktiņā un aiztaisīja ciet. Un, nē, par brīnumu tā nebiju es. Lai gan es biju atstājusi iekšā, bet bija vaļā durtiņas, ātri izņēmu ārā. Izpētījām mūsu hosteli un omg, kpc neviens nav nobildējis to koridoru! F that, vnk tik ļoti The Shining! Nu, nē, kāpēc nav?! Lai gan man vēl nav vācieša bildes, jācer, ka viņam varbūt būs. Moving on, gājām apskatīt mūsu hosteļa apkārtni un paēst. Paēdām, bet nevarējām atrast normālu british pub un izdomājām, ka brauksim tuvāk centram.

Metro again. Šoreiz jau smuki tukši vagoni, jo tik daudz to vagonu, jopcik. Aizbraucām uz sazinkurieni, pastaigājāmies, nosalām, jo bija auksts. Iegājām Hard Rock cofe, kas bija pārbāzta, izdzērām alu, stāvot kājās un ātri tinām makšķeres uz mierīgāku vietu. Trāpījāmies tādā jaukā rajončikā, kur man pat nebūtu bijis nekas pretī, ja mani notriektu mašīna, viss tik fancy pants un mēs tur tādi 4 tūristi ne savā vietā. Un es te par to mašīnu, jo mums gandrīz uztrieca virsū melns maserati. Uztaisījām pāris tumšas tūristbildes. Un devāmies uz hosteli, jo tur arī bārs un nākošajā dienā agri jāceļas! Un mūsu austrietim ir tāda slimība, ka viņam jādzied visu laiku, kad kāda frāze skan [sarma knows], bet tikai viņš kaut kādas neīstās dziesmas dzied, ko es nezinu vai man nepatīk. Un tad izrādījās, ka viņš zin Bohemian Rhapsody un mēs smuki dziedājām to, tur reāli kluss rajons, neviens cilvēks, varēja izpausties. So that happened.

Hostelī pagulēt grūti, es nezinu, cik es vispār gulēju. Likās, ka maz. Bija tā stulbā sajūta, ka tu nesaproti, vai gulēji vai nē. Apkārt visi skaļi + 2metrīgais vācietis krāca and I called it! Es pilnīgi jutu to! Ir cilvēki uz ko tu paskaties un tu sirds dziļumos jūti, ka krāc. Vai arī man unagi. Un likās ļoti auksts, jo logs bija vaļā, bet vajadzēja gaisu, tad logs bija ciet un bija karsts un vispār jaunā vietā un tā. Galīgi slikti gulēju, biju augšā pirmā. It kā mums 8os bija jāceļas. Es piecēlos, dažs labs, nesauksim vārdā, hint-arī no lv, piecēlās gandrīz 9. Mums 11 bija ieplānota tūre ar gidu, bezmaksas, kas skaitās par tips. Tā jau sanāca, ka mēs vēlāk piecēlāmies un brokastis bija ātri jāpaēd. Devāmies uz metro, bet, re kā, tieši šajā nedēļas nogalē tur labo kaut ko un 2 pieturas nav metro. Brauc divstāvīgie aizvietotājautobusi. Oh, well, viss prasa daudz vairāk laika nekā ieplānots. Liekas jau, ka nokavēsim, es biju very sad, jo šis bija my call. Lizete un Bens arī bija in, tikai vācietim neinteresē vēsture un viņš tur kaut ko čīkstēja. Un tā kā es biju piecēlusies pirmā un visus tirdīju visu laiku, es biju diezgan changry. Bet mēs paspējām, bija lemtenis lēmis tā. Bija labs gids, vārdu neatceros, jo nekad neko neatceros, bet viņš bija īrs un viņam bija smukais īru akcents. Un viņš bija kinda gingerish, kā jau īram pienākas. Bet viņš smieklīgi stāstīja un interesanti, iesasitījās sarunās ar visiem grupas dalībniekiem. Also zinu, ka viņam bija meitene no igaunijas un viņš tagad studē vēsturi maģistros. Un bija grupā no amerikas, argentīnas, ķīnas, izraēlas, brazīlijas, francijas un neatceros vairs, pāris briti arī bija. Un viņš smuki atcerējās, kas no kurienes un stāstot mēģināja arī sasaistīt to visu kopā. Ļoti labi strādāja čalis. Pavisam 2,5h tūre ilga un pēc tam viņš pat mūs līdz krodziņam pavadīja un pats skrēja un nākamo tūri.

Labi, šodienai pietiks, es piekusu un man miedziņš nāk. Rīt agrais rīts un man gribas paskatīties seriāliņus.

Ui.

Ups, kaut kā pārāk sen nekas nav rakstīts. Parasti jau tas būtu tā normāli, bet daži interesanti notikumi ir bijuši tomēr manā dzīvē. Labi, interesanti varbūt ir oversell.
Sliktās ziņas- mana atmiņa nav uzlabojusies. Es jau kopš Oskariem mēģinu atcerēties vienu dziesmu, kas ir it kā klasiska, bet tajā pašā laikā who knows. Un es pat nevarētu uzzīmēt. Lai gan kaut kur man tajā galvā tā ir, i can feel it. Un iedomājies, cik neērti tev tagad mēle mutē stāv. Yeah, you are welcome! Šito es vakar pirms aizmigšanas iedomājos, not the best thing to do. Un tad izdomāju, ka šis būs jāpasaka naktī maniem Londonas biedriem, kad mēs gulēsim. Kāds ļaunums manī! Šonakt slikti gulēju, nevarēju aizmigt un tad ap kādiem 2, mans kaimiņš un vēl kas tur atnāca no ballītes, klubiņa vai kur nu viņi bija. Labākais tas, ka viņi tik skaļi runā un klauvējas pie viena cita nabaga, kurš bija aizmidzis un nevarēja viņus ielaist iekšā. Protams, ka viņi ieradās, kad es jau biju gandrīz iemigusi, savādāk jau nemēdz būt. Un viņi tik skaļi, ka man tas atkal jāuzsver. Tur jau daļa aizlasās prom, kad mans aizsienaskaimiņš izdomā, ka skatīsies friends. Oh, well, nekas nav pret to, viņš skaļi uzliek un es dzirdu visu, kas man palīdz iemigt. Tāpat es bieži lieku friends pirms gulētiešanas, vai kad ēdu, kad zīmēju, kad sēžu, kad gribu kaut ko paskatīties, kad vajag fonā kaut ko, kad gatavoju un tādā garā. Ā, jā, mani sauc Elza un man patīk Friends! Skatījās viņš sēriju, kur Reičela pateica tēvam, ka viņa stāvoklī. Man patīk, ka es varu atpazīt sēriju pēc viena teikuma, ko dzirdu. The end.
Here I go again on my own nebija tā labākā dziesma, ko klausīties, kad mēģini kaut ko rakstīt! Damn it, un Don't stop believing noteikti nav labs turpinājums! Oh, well, nav brīnums, ka es visu laiku novirzos no temata. Vēlviens iemesls varētu būt arī tas, ka man nav temata.
Mani puķu bērni paaugušies, i'm so proud! Es tik daudz esmu veltījusi tiem savu laiku, atnesot no veikala un aplejot to vienu reizi. Chumbo un Lady smuki aug, bet Mr. Wolter kaut kā nepumpuro.
Jā, oskarus skatījos tiešraidē, kas te gāja līdz 5iem rītā. Fun times, ja neskaita, ka vidus daļa bija tik garlaicīga un too much singing. Bet man patik kā Sets vadīja, man vairāk atgādināja golden globes, nevis fancy pants oskarus. Argo bija paredzams, lai gan turēju visus īkšķus par Django, tā tomēr man vislabāk patika. Un Tarantino ir vienkārši too cool. Ir tādi cilvēki uz ko tu apskaties un saproti, ka tu viņus savā ziņā ienīsti, lai gan tam nav nekāda racionāla izskaidrojuma, manā gadījumā Bradley Cooper un Robert Pattinson. Es nezinu kāpēc. Cooper liekas samērā jēdzīgs intervijās, bet katru reizi, kad es viņu ieraugu, man gribas viņam iesist. Un tad ir tādi cilvēki kā Tarantino, ko tu ieraugi un vienīgais, ko tu vari teikt Abeda vārdiem- cool cool cool cool.
Bija arī oficiālā erasmus/international ballīte, kas bija samērā cool, ja neņem vērā briesmīgo mūziku. Un ar briesmīgu mūziku es domāju dance/house/tuc tuc/es nezinu, kas tas skaitās, bet kaut kā tā. Bet nekas, tas netraucēja man iemācīt running man un sprinkler vienam korejietim, kas man mācīja arī kaut kādu deju, kas iekļāva daudz kāju kustību un bija diezgan līdzīga līnijdejai, lai gan nebija tā domāts. Vēl no tā, ko atceros no tā vakara [jo tas bija pārāk sen, nevis tas otrs iemesls, ko jūs domājat!]. ā, bija smieklīgi dzirdēt kā amerikānis mēģina izrunāt manu uzvārdu, vispār nebija tik traki. Tad, oh, how the tables turned, man bija jāmēģina izrunāt viņa uzvārds, kas izrādās bija reāli polisks un arī nebija viegli izrunājams. Un iemācījos arī handshake like a bro. Vakars ievilkās līdz 4iem rītā, kas nebija the best idea, jo nākošajā rītā bija 10 lekcijas. Bija samērā briesmīgi.
Tad mums bija izbrauciens ar tvaika lokomatīvi. Jā, jā, tādu kā Ventspilī. Tikai tādu, kur var smuki iesēsties dīvāniņā un kas brauc uz citām pilētām un ciemiem. Mēs aizbraucām līdz Rothley, kas kādas 9jūdzes no mūsu pilsētiņas. Atpakaļ devāmies ar kājiņām. Sākumā bijām 9 cilvēki, 4 itāļi, 2 latvietes, 2 somi un austrietis. Bet itāļi sabijās no "aukstuma" un nekāpa mūsu pieturā ārā, bet brauca līdz citai pilsētai, lai izbaudītu izsmalcināto mcdonalds virtuvi šajā pilsētā.

Ritenis ir tik labs, vilciens arī kaut kur fonā ir, bet who cares. 

Pārgājiens bija cool. Ļoti smieklīgs un dubļains. Vienu brīdi pat bija krusa un slapjš sniegs.
Un pēc 10 stundām es turpinu rakstīt šo blogu. Oi. Laiks skrien ātri, kad tu esi es. Biju pusdienās, sarunājām par rītdienu! LONDON BABY! Tad bija smuka saulīte un es devos vienītī pastaigā. Aizgāju līdz centriņam, nopirku džemperi, kolu un superawesome art grāmatu. Tad atnācu, klausījos http://8tracks.com/myrahahmad/classical-peace, lasīju grāmatu un jutos classy as fuck. Tad man gribējās pagleznot, bet iedvesma nenāca. Noskatījos visus seriālus un vecās ofisa sērijas, uzēdu sieru, nomazgājos un here i am! Tikko iegāju tvnetā un atkal jau par to zirga gaļu. I don't get it, ko viņi tur ņemas. Zirgs jau nu galīgi nav tas trakākais, kas varētu būt/ir konservos un citos gaļas izstrādājumos. C'mon! Un ņemot vērā, ka daža laba gaļa vispār nav gaļa, nē, tas arī viss, ko šajā jautājumā gribēju teikt.

Dažas dubļu bildes. Bija atkal jālien pāri visādām sētām. 

Tātad, pārgājiens. Jā, bija briesmīgs laiks un ceļi bija neizbrienami, visur dubļi un peļķes un mums visiem smukas kediņas kājās. Bija smieklīgi. Un atkal bija jālec sētām un žogiem pāri. Es te 2 pārgājienu laikā esmu pārkāpusi vairāk žogiem pāri nekā pēdējo 10 gadu laikā.
Varbūt pie tā vainīga arī šokolādes kūka, ko uzēdām pirms iešanas Rothley pieturā, damn, tā bija labum labā šokolādes kūka. Bija sugar rush pēc tam. Pa ceļam bija arī poniji un mazu vilcienu pilsētiņa, smukas mājas un  tā. Te vēl viena kolāža.
Bijām reāli saguruši, noslēdzām gājienu krodziņā, kur bija garšīgi chips, jo frī tie īsti nebija. Un let's be british, people!
Pēc tam dienā, kas bija svētdiena. Bija domāts vēl viens pārgājiens, kur mani ceļabiedri teicās, ka nepiedalīsies, jo saguruši un tā. Es jau devos. Lai gan tas bija pirms oskariem un vienu brīdi man bija doma aiziet uz maķīti, paņem food, gulēt siltā istabiņā, ēst un skatīties neredzētās oskarfilmas. Bet Sarma mani pārliecināja, ka jāiet. Nu, es viņai liku mani pārliecināt. Tā nu es devos pārgājienā ar 18 nezināmiem, tikai redzētiem cilvēkiem, vējā, sniegā un aukstumā. Bija tikpat jautri, cik izklausās. Pirmkārt jau aizgājām pa nepareizo ceļu, jo neviens īsti nezināja, kur jāiet. Tāpēc sanāca 2h garš ceļš tikai līdz pašam kalnam un tur uzkāpjot, nevienam vairs nebija spēka un gribēšanas iet tās takas. Un ātri meklējām īsāku ceļu mājup. Vismaz sapazinos ar jauniem cilvēkiem. Iepazinos ar vienu meiteni no kanādas. Un kā noskaidrojās, viņa dzīvo ekstra laipno kanādiešu provincē un viņai briti liekas ne īpaši pieklājīgi. Es viņai ieteicu aizbraukt uz lv un paskatīties, cik laipni cilvēki tur ir. Lai gan viņa jau tik laipna, ka neko sliktu nepateiktu. Tad pārrunāju filmas ar vienu indiešu čali, kas skatās labas filmas, bet sliktus seriālus. Un mēģināju parunāt ar meiteni no Itālijas, kas ļoti slikti runāja angliski un es neko nesapratu, ko viņa mēģina pateikt un viņa man piedevām tik ļoti daudz ko mēģināja pateikt. Bija very awkward. Lai gan neviens neko īpaši nesaprata no viņas, tikai vēl viens čalis un meitene, kas arī no itālijas.

Kaut kas no bākas, kas pāri palicis, kalnā tas.

Hm, vairāk neatceros, ko es gribēju teikt. Un miedziņš uznācis, kā arī jāsakārto soma, labi, ka saraksts gatavs jau sen. Jā, to es arī darīju, sataisīju sarakstu! LONDON BABY! Excited? Hell yeah!
Hei ho!

Temple of Venus

Šodien devāmies mazā pastaigā. My fellow latvian Lizete izdomāja, ka mēs varētu doties apskatīt vietu, kas kartē apzīmēta ar sarkanu punktiņu un atrodas nekurienes vidū. Tā kā diena šodien pagadījās saulaina un bez lietus savācāmies [šoreiz 4, jo vairākums aizdevās uz Notingemu, kur mēs bijām jau] un devāmies tik nezināmajā virzienā, kas ir pretēji mūsu mīļajiem food and stuff veikaliem.

Labi. Tātad, sākām iet, iet, daudz british māju, ļoti fluffy kaķis!!!!!, māja, māja, žogs, žogs, strupceļš, lielceļš. 

Tad šitā bilde.

Tad šitā, kur tuvojos krustojumam un steidzinu pārējos, jo zaļais.

Tad kaut kādā veidā šitāda bilde tapa. 

Te es māju. I'm very polite!

Also cilvēki šeit ir ļoti suicidal un šķērso ceļus kā vien patīk. Es kā jau es, gaidu pie sarkanā. Un tad cilvēki otrā ielas pusē uz mani kliedz un liek man skriet zem mašīnām. Vai arī šajā gadījumā- apsmej mani un fotografē.

Tur sarkanais deg, lai arī spīd saulīte un izskatās, ka zaļais. 

Tikām līdz vietai, kur tāda smuka muižiņa, kuru sazin kāpēc, neviens nebija nobildējis. I mean, c'mon, 4 cilvēki ar fočīgajiem un to neviens nenobildē. Nu, labi. Tātad tur ir tā muižiņa un vārti. Vārti vaļā, bet rakstīts, ka private property. Bet mēs zinam, ka mums jāgriež pa labi iekšā ir. Oh, well, it kā cilvēki apkārt nebija, gājām tik iekšā. 

Vienu brīdi mums sāka likties, ka esam kaut kādās lamatās un tiksim ieslēgti mūs mēģinās nomedīt.

Ceļā uz templi, very excited. Visiem rokā fočīgie.

Sāka palikt siltāks! Saulīte parādās. Also templis. Kurš ir reāli pļavā. 

Un ceļš kalnā, prieks par pavasarīgo laiciņu un saulīti!

Too slow, you are not going to Paris!

Žogs, žogs, žogs. Tuvāk netikām.

Uzkāpjam kalnā, bet jauks žogs ap templi un ciet. Tā kā vilšanās, jo šis bija tuvākais, cik tam varēja piekļūt.

Tālāk izdomājām, ka iesim tik taisni uz priekšu, jo google maps mums teica, ka tur var iziet pa tādu kā aplīti uz pilsētu, lai nebūtu jāiet pa to pašu ceļu atpakaļ. Un laiks bija tik smuks, ka visi bijām par.  Un tad tur bija lauks, kurš bija vienkārši zirnekļu tīklos ietīts un saule spīdēja un vējš uzpūta un visi tie zirnekļtīkli tik smuki kustējās visu laiku. Grūti aprakstīt, vēl grūtāk nofotorgafēt, tāpēc ieteicu visiem to take a mental picture and save it forever. I did. 

Tālāk gājām un bija putni daudz. Vismaz ļoti dziedāja, bet visi no mums aizmuka un nevienu neredzējām. Nu, vienu. Kurš bija miris un ļoti dīvaini kokā uzdūries. Yes, you are welcome for that image! Bet kā kompensāciju, lūk, mīlīgs beee. Vienu brīdi man palika bail, jo mēs, kā jau nopietni augstākās izglītības saņēmēji, sākām runāt aitiņvalodā un viņas visas sastinga un vnk sāka uz mums skatīties un iet tuvāk žogam. Un šitiem bija ragi, lai arī aita ir vienkārši staigājošs mākoņdzīvnieks, man bija bail. Classic. 

Tālāk bija ūdenstilptne un saulīte. Also to visu pavadīja sajūta, ka mēs tūlīt kādai mājai pagalmā ieiesim un ar to mūsu ceļš beigsies. Jo sāka vairāk atgādināt laukus un mājas parādījās. Cilvēku gan nebija nekur.

Gandrīz civilizācija, bet tomēr neviena cilvēka.

Mums jau sāk likties, ka esam sētā iekšā. Jo tālāk mūs sagaida traktori un visādi citādi pričindāļi. Un mistiski dubļi.

Un tur normāla siena kaudze

Ā, un tad tur bija govis. Un bullis. Un bullis atkal mani sabaidīja, jo viņš vnk tik biedējošs. Ar visu to riņķi degunā un melns un tāds kluss novērtotājs. Arī tas, ka Lizetei bija sarkana jaka, nepalīdzēja man. Lai gan tad vismaz skaidrs pirmais upuris. 

Nu, pasaki, ka nav biedējoši, ka viņš tā visu laiku vēro. Un vēl fakts, ka mēs bijām strupceļā, jo vārti bija ciet. Bet atpakaļ jau neiesim. Leksim tik pāri. Sure, why not!

Tā, nu, lecām pāri. Smieklīgākais tas, ka tieši tad, kad mēs kāpām pāri, brauca 2 riteņbraucēji, kas bija pirmie cilvēki, ko mēs pa visu to laiku tur redzējām. Labi gan, ka viņi bija brīvības pusē, nevis lauku sētā. 

So that happened.

Pēc lēciena pār sētu mums priekšā bija šis nemaz ne creepy, bet noteikti creepy ceļš. Kur pāris riteņbraucēji pabrauca mums pretī un mēs sapratām, ka esam uz pareizā ceļa. Un bija tik smieklīgi, kad mūsu 2 metrīgais vācietis, gribēdams blend in, sāka sveicināt pirmo riteņbraucēju un iznāca tas super creepy un smieklīgi, ka grūti bija izsmiet. Nabaga riteņbraucējs un viņa mazā meitiņa, scared for life.

Šis ir tas ceļš.

Veiksmīgi tikām līdz uni un tad izdomājām, ka jāiet uz veikalu. Jo man vajadzēja ūdeni un maizi, kā arī tunci, jo visu dienu sapņoju par tiem garšīgajiem tunča salātiņiem. Bijām tā jau nostaigājušies, bet tā kā mani kontrolē vēders, aizgāju uz tālo veikalu. Un lielākais fail, atnākot mājās, sāku smērēt maizītes, un izrādās, ka tas nav pareizais tuncis. Lai gan arī labi garšo, bet that's not the same! 

Un man kājiņas piekusušas, miedziņš nāk un vari ofišal iet gulēt, jo ir vēls! Jeij! 

2 weeks notice ir filma tāda

Un ir pagājušas 2 nedēļas kopš es esmu šeit.
Vakar bija mūsu international piecinieka weekiversary, ko nosvinējām, skatoties nereāli interesantu futbola maču. Ha ha ha ha, right! 90min viņi dzenāja to bumbu, lai beigtos 1:1. C'mon, people, get a life!
Nu, tāpat neviens no mums neskatījās, bet pubs bija tik pilns un skaļš. Pēc spēles, kad vairākums tur izklīda likās, ka tūlīt slēgs ciet, jo tik tukši bija.
Labi, jāiet uz veikalu pēc food and stuff.

Cheers, mate!

Labdien!
Aiz loga snieg sniegs. Bet nekas uz zemes nepaliek. So that's sad. Man patīk sniegs. Bet man patīk arī staigāt kedās februārī. Tā kā esmu mazliet on the fence.
Pirmdien te bija arī sniegs, kas pat uz zemes bija. Bet pāris stundas tikai un es paspēju nogulēt. Nu, ne gluži. Es pamodos ap 9iem, izlasīju facebookā, ka snieg. Jā, tagad es jaunumus uzzinu facebookā, tādi laiki pienākuši. Biju vēl gultā, pabāzos ārā pa logu. Jā, sniegs ir [nu, galīgi jau maz un tā], bet ir. Tad ielīdu atpakaļ gultā un izlīdu pēc tam 12tos. Sniegs vairs nebija.
Ā, nu, jā. Biju ar vēl pāris erasmus biedriem uz Notingemu. You know, pilsētu, kuras mežos Robins Huds esot skraidījis apkārt. Devāmies tikai 5, es, my fellow latvian Lizete, Paula no Somijas, Chris no Vācijas un Beni no Austrijas. Diena jau iesākās lieliski, lija lietus! Vienīgais, ko mēs negribējām. Oh, well. 10:15 bija buss, laicīgi bija jāceļas un es vēl līdz kafijai, kas bija ap kādiem 11:30, nebiju īsti pamodusies. Pašā Notingemā it kā nelija, bet tomēr bija apmācies un bija kaut kas starp miglu un lietu, kad tu nevari saprast, kas notiek un ko darīt ar savu dzīvi. Tātad sākām ar kafiju, nosēdējām kafūzītī stundu. Un tur bija Latvijas baloži. Viņi tur čilloja pa supermārketu. Jo te campusā ir tikai supermega resnie baloži, kas ir reāli smieklīgi. Īpaši, kad viņi skrien. Ir sava burvība tajā, kad resns putns mēģina paskriet.
Moving on.
Pēc kafijas es biju mazliet hyper un pamodos. Devāmies uz pili un sameklēt Robina Huda statuju. Atradām veiksmīgi. Tur bija diezgan smuki. Ja neskaita, ka Robinam Hudam bija uz bultas kaut kāds adīts sheesh virsū. Samērā daudz tūristu bija. Un tur tapa mana mīļākā tās dienas bilde. Paparaci bilde, kur es skatos uz sienu. Un apkārt kaut kādi random strangers fotografē statujas. Bet es tik skatos uz sienu. I'm very deep.

Pēc skatīšanās uz sienu, devāmies mazā aplītī pa rajončiku, kas bija tīri tā neko. Vienas mājas sētā bija sarkanā telefonbūdiņa, citu māju pagalmos es neredzēju iekšā, jo bija augsti žogi, nevienas mājas pagalmā nebija suns. Pēc pastaigas izdomājām, ka gribam ēst. Sākām meklēt vietu, kur paēst. Pēc 40min meklēšanas sāka pa īstam gribēties ēst. Tad paēdām. Nebija garšīgi. Vienīgais, kas man te reāli garšo ir cupcakes, kas ir tik saldas un treknas, ka liekas, ka tu esi apēdis pus paciņu sviesta. Kas arī reāli ir tā, jo tām ir sviesta krēms, kas man nekad nav sanācis. Pēc tam izdomājām, ka vajag nelielu shopingu uztaisīt. Atstājām puikas alu dzert un meitenes devās iekarot veikalus. Can we be more stereotypical? I know! Bet bija mums kādas 1,5h laiks, atradām vienu lielveikalu, kas izrādījās the worst. Nekā tur nebija. Savā lielajā šopingā es dabūju 2 laundry bags, score! Jāsaka, ka cilvēku gan veikalā netrūka. Nereāli daudz, nevarējām saprast, kas notiek. Arī veikalu ieliņas bija pilnas ar cilvēkiem.
Pēc neveiksmīgā šopinga, devāmies meklēt Anglijas vecāko pub. Atradām. Iegājām, ļoti mīlīgi. Atgādināja kaut kādu rūķīšu mājvietu, tik šaurs un piemērots tieši mana auguma cilvēkiem. Bija samērā smieklīgi skatīties, kā 2m vācietis mēģināja tur manevrēt. Tur mēs ilgi nepalikām, jo tur bija tik pilns un šaurs un nepiemērots vairāk par 3 cilvēkiem. Devāmies meklēt citu krodziņu, to gan netrūka. Ātri atradām. Bija domāts izdzert vienu alu un aidā mājiņās. Nosēdējām gandrīz 4h. Gadās.
Atpakaļceļā tik izlemts, ka vakarā pasēdēsim pie Lizetes kojās. Paņēmām food un drinks, mierīgi pasēdējām. Paklausījāmies pārāk daudz Ramšteinu. Bet vismaz nebija tuc tuc vai dubstep. Lai gan tas man netraucēja nīdēt ik pa laiciņam.

Te vēl dažas bildes no Notingemas.

Ai, un šī man arī patika.

Šodien man brīvdiena. Kā jau visas 3dienas man būs. Bija atnācis viens vīrietis, kas skatījās, vai fire alarms strādā. Visiem te bijuši fire alarm izmēģinājumi. Pārsvarā 7os no rīta. Man vēl nan bijusi. Es jau gaidīju šorīt, jo man brīvdiena kā nekā, tas būtu tikai loģiski. Par brīnumu nebija.

Un tas fire alarm kungs man teica, ka es neesmu īsta studente, jo man esot ļoti kārtīga istaba! Man! Can you imagine! Bet es ticu, jo man te nav mantu daudz un grūti kaut kā piemēslot ar neko. Bet tā kā mani kaimiņi vēl tur durvis vaļā un es varu viņu istabās redzēt, holly crap, cūku kūtis. Nav brīnums, ka mums virtuve ir šitāda. Bet viņš teica, ka pirmā stāva virtuve esot health hazard. Man bail iedomāties, kā tur izskatās.
Vēl man visu laiku miegs nāk. Un somiem nav vārds priekš "please". Zied narcises te. Un visi joprojām turpina būt neciešami laipni. Sniegs arī turpina snigt. Es vairs neatceros, ko es gribēju teikt. Mana atmiņa galīgi nav uzlabojusies.
Nu, kaut kā tā man iet. Izrādās, ka esmu jau gandrīz 2 nedēļas te. Neliekas, ka tik ilgi.

Nekā interesanta

Sveiki!
Tātad, izrādās, ka divas dienas nekas te nav rakstīts. Oh, well.
Par 4dienu +/- te rakstīju.
5dien aizgājām uz mūsu fakultāti, kur tikāmies programmas vadītāju [sheesh, es pat īsti nezinu, kas viņa skaitās]. Enīvej, pati fakultāte tāda maziņa, bet svaigi renovēta un man jau likās diezgan fancy pants. It kā 2 stāvi ir, bet tā kā pirmais stāvs skaitās ground floor, tad reāli pirmais stāvs ir priekš manis 2. un reāli ir 3 stāvi. 3 datorklases, divas tādas palielākas un viena tāda mazāka. Un forši ir tas, ka mēs tiekam tajā fakultātē iekšā 24h, jo varam ar savām student id atslēgt durvis fakultātē un datortelpās. So that's pretty cool. Par mācībām neko īpašu nesarunājām, jo pirmajā nedēļā mēs tā kā piestaigāsīm pie tām lekcijām, ko gribētu un tad reģistrēsimies tur, kur gribam.
Pēc tam devāmies pēc mūsu student id, kur izskrējām 3 dažādas ēkas, jo katrs mūs sūtīja vienu māju tālāk, izņemot priekšpēdējo vietu, kas mūs sūtīja pus campus tālāk.
Tad gājām pēc segām pie mūsu latviešu palīdzes un viņas vīra [viņš vietējais], kas mūs savāca no lidostas un palīdzēja atrast mūsu naktsmītnes. Viņa agrāk bijusi pasniedzēja šeit, pati no Latvijas, nezinu, cik ilgi jau dzīvo šeit. Aizgājām pēc segām, bet dabūjām arī traukus un dvieļus. Tā kā tā kārtīgi aptīrijām. Viņiem 2 kaķi bija, viens siāmietis Rūdolfs, ja nemaldos un viena ruda kaķenīte, kurai 11 gadi. Dīvainā kārtā par kaķiem es atceros vairāk nekā par cilvēkiem, kas te ir. Moving on. Tas kaķis bija so cool un mīlīgs, i miss my cat. Es teicu, ka ņemšu to kaķi arī līdzi, bet to viņa man neļāva ņemt. Te vispār dzīvniekus neredz uz ielas. Vienu melnu kaķi capus'ā redzēju un vienu suni pie saites pilsētā. That's it. Ejot gar privātmājām sētās neredz suņus, tas man liekas dīvaini.
Ok, nesām mantas mājās, protams, sāka lietus līt. Aiznesām mantas, gājām uz tālo, tālo veikalu. Jāpiemin, ka man jau pirms tam mugura sāpēja. Nu, neko. Veikalā neko jēdzīgu nesapirkām, vismaz es nē. Es vēl tad jutos reāli slima un mans kakls mani nogalināja. Un te it kā stuff visāds ir, bet kaut kā negribas ēst. Viss tāds super fake liekas. Pagaidām arī maize un jogurti un candy ir bijuši tādi negaršīgi. Un es neesmu nekāds fancy pants, kad runa iet par ēdienu. Un te es domāju, ka neesmu īpaši izlepusi. Nesām smagus maisus un lietus tik turpināja līt.
Biju apskatīt Lizetes kojas, kas nemaz nav īpaši tālu no manējām. Viņai sanāk 1. stāvā un īstenībā es viņas kojas varu vieglāk atrast par savējām. Es uz savām kojām katru reizi pa jauniem ceļiem nokļustu, so that's fun. Vienmēr tāds piedzīvojums doties atpkaļ uz mājām, jo nezinu, vai atradīsi vispār. Fun times.
Mani dzīvokļa biedri joprojām durvis vaļā tur. Hate that. Vakar viņi skatījās kaut kādu sportu. Un virtuve ir vnk ūber īū. Tāda cūcīga.
Šorīt cēlos 8os pēc šī laika, jo jau laicīgi eju gulēt pēc šī laika. Izklausās, ka tagad tikai pirmā rosība no citiem iedzīvotājiem šeit. Es jau paspēju nomazgāties, paēst un paskatīties seriālus. Also maniem tuvākajiem kaimiņiem bija 2 jēlas olas pie durvīm uz zemes izšķaidītas, tāpat viena pie ārdurvīm. Es iegāju gulēt ap 12tiem un tad bija tīrs koridors un dīvainā kārtā neko nedzirdēju pa nakti. So, that's interesting.
Vēl es nezinu, kas man īsti kaimiņi ir, jo tur regulāri istabiņās kādi 6 cilvēki sēž [durvis vaļā, protams] un es negribu iet runāt ar 6 svešiniekiem vienlaicīgi. Also man ir paraonoja, ka es automātiski nepasaku- I'm new, I just moved here from Africa. That movie ruined me.
Vakar visu dienu dzēru tējas un tā kā gulšņāju.
Šodien doma iet uz veikalu pēc čipsīšiem, bet tāds nesmuks vējš.
Un par ko vēl es varētu pažēloties? Par gultu, man liekas, ka man grīda uz kuras ir paklājs, ir daudz mīkstāka.
Un kā jums iet?