Zaļš zils rajons

Šorīt aizvedos lielajā talkā, neskatoties uz to, ka man jāraksta maģistrs un manas dzīvokļbiedrenes iestājas pret pilsētas teritorijas sakopšanu. Cēlos pirms 9iem un kārtīgi notalkojos. Talkojām tuvajā pārdaugavā netālu no LNB. Likās, ka nav jau daudz ko vākt. Uzgājām mazu riepi kaudzīti. Beigās sanāca ķēdītē padot 97 riepas. Man, kā jau man, kam vakar visu dienu sāpēja pēda, jo acīmredzot pēda vēlējās pateikt, ka man jākustās vēl mazāk, lika visa tā riepu cilāšana iesvīst. Un visu dienu tik liels nogurums, rīt droši vien rokas vairs nevarēšu pakustināt.

Anyhow, pēc talkas mūs cienāja ar zupu, plātsmaizi, pīrādziņiem. Nebija tik traki. Saulīte arī bija. Vienīgi maģistra darbs, kas mani gaidīja mājās, aizēnoja visu to padarīšanu.

Kad tiku mājās, Liena bija pati savu talku uzsākusi, arī mājās tagad tīrs. Norāja mani, ka nav ko iet ārpus mājas talkot. Bet tas jau bija gaidāms, tāpēc jau no rīta tā klusi lavījos ārā.

Kas vēl jauns? Barona ielu rok. Daļa ciet, pa ietvi normāli paiet nevar, visur strādā. Wait a minute, vai kaut kas tāds jau kaut kad nenotika? Nē, nu, nevar būt, ka tie strādnieki tik lieli morons, ka viņiem atkal ir jārok viss no jauna augšā. Labāk ticēšu, ka man deja vu, lai sirds mierīgāka.

Šodien Lienai prasīju, lai no veikala atnes čipšus. Viņa teica, ka tie pārāk neveselīgi. Tā vietā ēdām cheezy fries un 150 kcal cepumus. Nu, man jau nav iebildumu!

Pirmdien jaunais GoT! YES, DUDE!

This

Pabarot kaijas

Šodien svētdiena.

Ar Lienu paēdām fancy brokastis. Bija pildītās pankūkas, bija kūka, bija kafija, bija Friends, bija gucci.

Tad ar Anci devos pastaigā. Izvērtās 2+h gara pastaiga. Mērķis bija barot pīles, bet bija jau tik daudz cilvēku beidzot no savām migām izlīduši, ka pīles jau meta gandrīz to maizi mums atpakaļ. Vismaz kaijas ēda. Vēl pa ceļam bija daudz smuku suņu un bildītes kaķis. Sākumā likās, ka viņš tur iesprūdis, bet pēc tālākas izpētes tika secināts, ka viss chill. It īpaši tas kaķis.

Grūti vēl vairāk uzsvērt, cik bija jauki ārā. Pavasaris!

Mājā iekritu gultā un tā arī vēl tagad esmu tur. Noskatījos vēlreiz
Monty Python and the Holly Grail. Grūti apjaust, ka filma uzņemta pirms vairāk kā 40 gadiem. That's my kind of comedy.


Un šī dziesma jau 2. dienu jāklausās. Un ar jāklausās es domāju - visu laiku jāklausās tikai šī.

Spriedze

Vakar lielījos ar jauno servisu, kad Liena man pienesa ēdienu gultā un tā. Bet pēcāk Sarma mani aiznesa līdz virtuvei un Tīna ielēja vīnu. Vienīgais, ko es pati izdarīju - izdzēru sev paredzēto vīno. Ā, vēl mēs uzspēlējām Pointless Quiz, kas bija diezgan intense. Bet, ko nu mēs te gremdēsimies atmiņās par vakardienu.

Šodien superskaista diena. Saulīte spīdēja jau no paša rīta, diemžēl arī balodis bija aktīvs jau no paša rīta.
Aizdevos baudīt mākslu like a pretentious douchebag that I am. Apskatīju jauno latviešu mākslinieku daiļradi. Jāsaka, ka bija labi, man patika. Apgaismojums gan ne īpaši labs bija dažām gleznām, bet tā forši. Brilles arī vajag. Kad mēģināju salasīt kaut ko, tad mana sejas izteiksme bija identiska viedajiem mākslas kritiķiem, šis fakts lika vismaz pašai pasmaidīt.
Pēc tam devos pastaigāties, paķēru saules starus un mēģināju izvairīties no cilvēkiem. Rīgas centrā gan pagrūti to izdarīt. Tikpat grūti, cik izvairīties no visiem trakajiem riteņbraucējiem, ko gribas vienkārši nogrūst no tā riteņa.
Pēctam ar Lienu veicām 3 veikalu loku, uzzinājām par visādiem iestādījumiem, kas tik mums te apkārt nav. Kā arī sapirkāmies visādus sheesh. Visus produktus salasīju savā somā, bet beigu beigās vienīgajam [un jāpiemin, ka veselīgākajam] produktam aka pienam, vieta vairs neatradās. Tāpēc bija jānes rokā, lai cilvēki atceras, ka piens jādzer. Tomēr piens ir laba lieta.
Tad uztaisījām kūku. Un ar uztaisījām kūku, es domāju - Liena taisīja kūku, kamēr es sastādīju kompāniju un taisīju research, lai saprastu, kādu picu mēs gribam. Tas prasīja daudz par daudz laika, beigās pasūtījās 3 picas. Classic us.
Pēc tam vēl pankūkas jācep, lai rīt būtu karaliskas brokastis. #living the good life

Labi, jāiet vēl pēdējās pankūkas piepildīt.
Čau!

My little bird friend

Atnāku šodien no darba, ieeju istabā, pieeju pie loga, bet uz palodzes stāv balodis. Tas pats balodis, kas manā uztverē ir pati ļaunuma sakne, klusuma terorists. Tā viņš aizlaidās. Apsēdās uz kaimiņmājas skursteņa un ar savām tukšajām putna acīm skatījās man tieši dvēselē. Pēc tam es vairs neko neatceros.

Liena man uztaisīja zemeņu pudiņu un pienesa gultā, pēc tam savāca trauku. Tāds ir jaunais serviss. 

 

Miegs nāk. Rīt arī diena.

Laiks nebrīvē

Atgriezos Everestā. Debesis bija saliktas. Atliek tikai salīmēt un ķerties pie nākamās.

Bija ļoti silts laiciņš. 15 grādi. Vakarā devāmies ar Lienu uz veikalu. Vakara noslēgumā ēdām paštaisītus hotdogus un skatījāmies Ziemassvētku filmu. Un bija jaunie čipši! Man garšoja, Lienai nepatika, ka tik biezi. Bet ēst jau var. And we did. Like we always do. Vintage.

Lai arī pulksteni pagriezām uz slikto pusi, man jau nāk miegs. Pēc jaunā laika, tas jau skaitās pieņemams gulētiešanas laiks.

Love and food.

Šodien noskatījos Love.

Ēdu cupcake un dzēru tēju ar pienu.

Ārā sniga sniegs. Iekšā bija vēss.

Not very eventful. 

Vakardienas garo ierakstu kompensēšu šodien, lai nav cilvēkiem parāk daudz jālasa. I'm not a monster!

Ja nu aizmirstās

Drīz nāks mani viesi. Nezinu, kā īsti to galdu samedženēt. No, bad word. Bet man slinkums citu domāt.
Kā aizstāvējos? Tā kā zvērs! Bija pēdējai jarunā, kas bija visbriesmīgākā daļa. So bija tā neko.

Labi, jāgaida viesi. Nevar saprast, laikam zobs sāp. Bet man šodien viss sāp.

Labi, kas gan var zobam palīdzēt, ja ne koliņa. Cheers!

Ā, jā, šodien nevarēju aizsniegt pelmeņus veikalā. Piespiedu diēta. Bet kā tad es izaugšu liela?

Moo year turpinās

Pagaidām Moo year nav bijis tas labākais. Gribējās mazu atpūtiņu no darba un skolas, bet ne gluži šādu. Sāksim no sākuma. Bija tālais 9. janvāris, pēdējā diena šajā gadā, kad es vēl biju vesela. Izrādās, ka jau pagājušas 19 dienas. Šodien tā kā varētu teikt, ka labāk, lai gan spēka tāpat nav. Bet var jau saprast, ja 19 dienas gandrīz tikai nogulētas gultā. Labi, sāksim no sākuma. Atrast laika mašīnu būtu reālāk, nekā pašai kaut ko atcerēties, bet mēģināsim.
Pagaidām man ir mazs enerģijas uzplūdums, kas ar katru uzrakstīto vārdu samazinās.
Laikam jau viss sākās ar nelaimīgo 10. datumu, kas bija sestdiena. Neliels klepus parādījās un nejutos īpaši gucci. Nu, neko, cik nav gadījies saslimt. Neko īpaši nedomāju, tieši pāris brīvas dienas bija priekšā pirms pēdējā eksāmena, kāpēc nepagulēt un nepaskatīties seriāliņus. Suuuuuure.
Doma jau bija, ka trešdien atpakaļ uz Rīgu. Bet tā gan nesanāca. Trešdien vēl temperatūra un klepus vislielākais, kāds man jebkad bijis, knapi varēju parunāt. Nekas neatlika, kā doties pie ģimenes ārsta. Sāksim ar to, ka pie ģimenes ārsta esmu bijusi kaut kad vidusskolā, kad vajadzēja kādu ārsta zīmi un tas arī viss. Šoreiz man tiešām vajadzēja ārstu. Pieraksta man nebija, jo nebija domāts, ka būs jāapmeklē ārsts. Tā es trešdien aizeju tur. Jāpiemin, ka arī pieņemšanas laiks bija  8-12, kas ir burvīgs laiks. Ok, es ieeju uzgaidāmajā telpā un tur neviena nav, māsiņa nav, rinda ar cilvēkiem gan. Tā, es apsēžos. Pēc kāda laika iznāk māsiņa un sāk tur runāt ar kādu. Tad apskatās uz mani un nelaipnā tonī - Un ko jūs gribat? Es jau it kā gaidīju, kad viņa pabeigs runāt ar cilvēku, bet laikam jau tā nav pieklājīgi. Protams, ka es jau nevaru normāli parunāt, jo man klepus un aizsmacis viss. Viņa man prasa kaut ko par kaut kādu pacienta kartiņu par ko man vispār pirmā dzirdēšana un vispār ļoti nelaipni. Tā nu es tur nogaidīju 2h rindā, klepojot un full on temperatūru, lai pabūtu pie ārsta apmēram 10 min kabinetā. Tur atvēra slimības lapu un izrakstīja zāles, kas nebija antibiotikas. Kā jau minēju, es tiešām nevarēju gandrīz parunāt un bija visu laiku jāklepo, bet man izrakstīja deguna pilienus, jo that makes sense. Bet laikam jau it does, ja ārsts vispār pats neveic pilnīgi nekādus izmeklējumus un uz aci izraksta zāles. Tā nu es biju 2h nomocījusies tur, braucu mājās gulēt tālāk. Tavu brīnumu, deguna pilieni galīgi nelīdzēja un palika tikai sliktāk un sliktāk. Protams, ka 4dien un 5dien mana ārste bija prom un nepieņēma pacientus, 6dien un 7dien arī nē. Tā, nu, man atlika līdz 1dienai mocīties tālāk. Un te es teikšu, ka tiešām mocīties, jo tik slikti nebija bijis. Pagulēt nevar, drudzi, klepus nežēlīgs, sāp jau mugura un sāni no klepošans un liekas, ka drīz izvemsi iekšas no klepošanas. Temperatūra 38,6 vairākas dienas pēc kārtas. Beidzot pienāca pirmdiena, eju atkal pie sava ārsta. Šoreiz esmu pirmā un ārsts sāk pieņemt pēc 10min. Pieeju pie māsiņas, kas man uzbrauc, ka ārsts vēl nepieņem. It kā es skrietu iekšā pie ārsta, nevis mēģinu par vizīti samaksāt, seriously. Protams, ka vēl joprojām feeling like crap. Ieeju pie ārsta, parunāt vēl grūti un tik slikti, ka asaras acīs gandrīz. Te nu seko ārsta izmeklējums, ja jūs esat saskatījušies seriālus par ārstiem, in real life ārsti neko neklausās, jo viņi jau "no šejienes dzirdu, ka viss rūc". Un iedod nosūtījumu pie LOR'a, jo vēl joprojām, deguns jau vainīgs, ka nevaru ievilkt elpu un pagulēt nevis milzīgais klepus. Es saku, ka man visu laiku temperatūra. Viņa saka - tas jau normāli, tā kā sniegs kūst, tā arī cilvēkiem ir temperatūra. Es jau nesaku, ka temperatūra ir kaut kas nereāls, es tikai gribētu, lai kādreiz man tā temperatūra arī nebūtu. Viņa mani sūta uz rentgenu, lai degunam skatos, jo man tur noteikti ir pilns. Būtībā vienīgā vieta ķermenī, kas man pašai šķiet ok un par ko sūdzību nav. Es saku, ka man ļoti sāp sāni un mugura un tad pie viena viņa man tomēr piemet rentgenu arī plaušām. "Nu, labi, tad lai paskatās arī plaušas". Un izrakstīja beidzot antibiotikas. Jau pirmajā vakarā pēc antibiotikām likās, ka jau labāk. Otrajā dienā eju taisīt rentgenu. Tad nākamajā eju pēc rezultātiem, jo slimam cilvēkam jau tikai jāstaigā apkārt, nevis jāguļ mājās. No rest for the sick. Dabūju rezultātus savam deguna rentgenam, oh, what a surprise, galīgi nekā nav. Plaušu rentgenam, oh, snap, abpusēja pneimonija. Nu, neko, piektdien atkal jāiet pie ārsta. Vismaz par to laiku dzeru antibiotikas, kas tiešām palīdz, jo vismaz vairs temperatūra nav un klepus mazāks. Bet ir tāpat un sāns sāp ļoti. Pienāk piektdiena, drīz jau jāiet pie ārsta. Uznāk klepus lēkme un sāk tik ļoti sāns sāpēt, ka melns gar acīm un liekas, ka tūlīt jāģībst. Man jau liekas, ka es neesmu tik weak un dramatic, bet es iesteberēju lielajā istabā un saku, ka es man slikti. Laikam izskatījos biesmīgi, jo tētis uzreiz izsauca ātro palīdzību. Very fun. Atbrauca ātrie, aizveda uz slimnīcu. Paņēma analīzes un iespundēja mani slimnīcā. Tā arī netiku pēc nākošās degunu pilienu devas. Slimnīcā esmu vienu reizi gulējusi un tikai pēc operācijas, kas bija sen sen sen. Tāpēc bija interesanta pieredze.
Palātā bija jau viena meitene un tantiņa, kas bija procedūrā kaut kādā. Meitene bija diezgan draudzīga un jau gandrīz nedēļu nogulējusi slimnīcā, jutās diezgan vesela, tāpēc arī tik runātīga. Tā kā es jutos slikti, man bija pilnīgi vienalga. Pēc visām analīzēm, beidzot dabūju pretsāpju zāles un tad jau nebija tik traki. Palāta arī tāda jauna un tā. Tantiņu pārveda uz citu palātu, domājām, ka būsim divas, bet tomēr atrada viņi citu tantiņu, ko ielikt. Tā arī runātīga, es nezinu, vai es tiešām izstaroju tādus please talk to me vibes, bet viņa arī man visu laiku kaut ko stāstīja. Galīgi nav fun slimnīcā. Who knew? Pirmajā vakarā vēl sāpēja sāns diezgan un pagulēt varēju tikai uz vienu pusi. Protams, ka tieši tajā pusē bija naktslampiņa, kas tik spoža kā saule. Nevarēja jau tāpat normāli pagulēt. Zini, kā ir kad pa nakti foršas domas par dzīvi, vēl labāk, ja tu esi slimnīcā un sāc domāt par visu, kas notiek pasaulē un mēģini dzīves jēgu atrast. Un izrādās, ka modina jau 6:30, lai mērītu temperatūru. Who does that? Pirmajā rītā man bija temperatūra 34,8, kas liekas, ka ir bailīgāk nekā augsta temperatūra. Varbūt viņiem bija saplīsis termometrs, jo māsiņa neko neteica, tikai, ka nav temperatūra. Pa dienu jau bija labāk un bija 36,2. Bet atkal sāpēja sāns, tik traki, ka nevarēju ievilkt elpu un bija jāprasa, lai iedod kaut ko pret sāpēm. Un forši atkal, jo 6dien un 7dien dakteri slimnīcā nav īsti. Tā nu bija tikai standarta zāles un parastā skalojamā sistēma. Pirmdien, beidzot, sāka kaut ko darīt. Bija ultrasonogrāfija, atkal analīzes, bet neko jau atrast viņi nevar un nezina, kāpēc man kaut kas sāp. Vai, interesantākā daļa, protams, ka hospital food. Liela dažādība, katru dienu kaut kas cits it kā, bet garšo viss ļoti līdzīgi. Zupas varēja atšķirt pēc tā, kas tur iekšā peld, nevis garšas. Nekad nebiju ēdusi pupiņzupu, skābēņzupu un zivju zupu, kas garšotu vienādi. Vēl bija interesantas putras, kas bija vairāk sāļas un nevarēja pateikt, kas tā par putru. Vienu vakaru vakariņās bija auzu pārslu kaut kas. Vai nu putra, vai zupa. Īsti nevaru saprast. Es jau protams, ka ēdu visu, vismaz pagaršot es visu pagaršoju. Man lika ēst pirms zālēm, tā arī darīju. Laikam es neesmu tik izvēlīga ēdienu ziņā, food is food. Vakar no rīta taisīja vēlreiz rentgenu. Daktere neko nevarēja atrast un teica, ka laidīs mājā. Kāpēc tas sāns man sāpēja? Kuru gan tas interesē, ja vairāk tā nesāp? Gan jau. Tāda arī apmēram ir attieksme pret visu. Labi, ka kaut cik izturīga esmu, jo īsti ārstēšana jau nekāda nav, viss uz tādu - kamēr jauns, gan jau vēl var izturēt. Bet tagad arī liekas, ka visi spēki pametuši. Esmu beidzot mājās, bet spēka nav. It kā gribētos kaut ko darīt, jebko, bet pastaigājot pa māju jau nogurst. So sick of being sick.
Šis tāds super whiny ieraksts, bet c'mon, give me a break!

4 you say?

Sāku lasīt Tīnas dāvanu. Nodaļā tiek stāstīts par to, ka nomira cilvēks. Tas, ko es piefiksēju- "Samantha walked over to the toaster and rammed four pieces of bread into into the slots". Mirklī, kad es skaļi iesaucos- "four pieces?", sapratu, ka laikam gribas ēst. Bet who cares par dead people, ja ir 4 slot toaster. Jā, mana grāmatas lasīšana beidzās ar šī tostera googlēšanu un domām par tostermaizēm. Ok, varbūt, ne beidzās, bet nopauzējās gan.
Un kāpēc man ar sevi ir skaļi jārunā arī tad, kad es lasu? What is wrong with me? Oh, no, no, no, better not open that door.

Stāsts par nodevību, mīlestību un piedošanu [un par to, kā mani virsraksti reti atbilst blogierakstam].

Ah, humor. I have it too.
Jaunā The Office sezona sākās, kas būs pēdējā. Bittersweet. Bet ne par to ir šis stāsts.
Kur es biju iekritusi? Mežā! Nē, nopietni. Es biju mežā. Lai gan īsti nebiju iekritusi, nevineu reizi pat nepaklupu. Lūk, skillz.
Labi, labi. Uzliekam fonā šo jauko dziesmu noskaņai, ko es tikai vakar atradu, iekārtojamies ērtāk un let's get this over with.



Tātad. Šorīt bija nolemts, ka ar vecākiem dosimies sēņot.
Pamostos 7:42. Izlasīju vienu Storm of Swords nodaļu un jau bija laiks celties. Brokastīs ēdu sausās brokastis. Biju mazliet vīlusies. Nē, šīs nebija atkal tās briesmīgās veselīgās kāmīšbarības sausās brokastis ar visādām sēklām un visādiem citādiem sheesh, kas ar pienu nebūtu jāēd nekad. Te jums vajag dzirdēt visu stāstu, lai justu līdzi maniem pārdzīvojumiem [Liena vienkārši var salīdzināt šo ar savu banāna incidentu]. Bet jums pārējiem let me paint you a picture also let me tell you the story. Oh, me. Tātad. Veikalā dilemma. Manas mīļākās sausās brokastis jau kādu laiku ir cookie crisp. Bet skatos, ka blakus stāv arī Nesquik, kas sen nebija ēstas + šokolādīgi. Tā nu pēc pārlieku ilga laika, stāvot pie veikala plaukta, izvēlējos Nesquik. Bet izrādās, ka tās nemaz nav tik garšīgas. Galīga vilšanās. Es zināju, ka vairāk vajag uzticēties klimatam, pārmaiņu ziņā. End of the story. Hei, hei, hei, es neteicu, ka šis būs labs stāsts.
Tātad ēdu savas sausās brokastis ar vilšanās piegaršu. Dzēru kafiju un ēdu pašcepto burkānkūku. Vēl viens stāsts. Izcepu burkānkūku šito Nebija laba. Don't make it! The End. Šis tāds īsāks stāsts.
Tātad. Apēdu brokastis, skatoties Better off Ted [jup, neesmu vēl visu noskatījusies, es taupu, pārāk labs]. Un pulkstens 9os devāmies uz mežu.
Braucām ne tur kur pēdējo reizi, Sarma. Bet uz Popes pusi galīgi nesmukā mežā, kur zāle gara un tāds meh.

Nopietni, šitādā man lika staigāt. Un tas, ka debesis visu laiku bija baltas un likās, ka tūlīt līs lietus galīgi nepadarīja visu to procesu patīkamāku. Don't get me wrong. Man parasti patīk sēņot aka staigāt pa mežu. Bet ne mežā, kur nesen vīrietis apmaldījās un cik tās dienas vandījās apkārt, ēdot vardes un tā. Man patīk parastā sēņošanas vieta, kur es varu skraidīt pakaļ dzenim un atstāt visādas zīmes smiltīs. Bet te bija, nu, te bija šitā.

Labi. Tā nu mēs tur sadalījāmies un sākām sēņu medības. It kā man gribējās pārsist savu šīs sezonas rekordu, ko uzstādīju, kad ar Sarmu bijām sēņot. It kā jau tas izklausās samērā normāls izaicinājums, bet iepriekšējais rekords bija 0. Spoiler alert, rekords netika pārspēts.
Pagājušajā reizē es sēņu trūkumu kompensēju ar mellenēm, šoreiz pat tās nebija. Bet man bija līdzi fotoaparāts. Es zinu tikai gailenes un baravikas. Bet bija visādas citādas sēnes un sēņu veidojumi.

Tā nu es staigāju ar savu tukšo spainīti vienā rokā un kameru otrā. Beigās pat necentos meklēt kaut ko. Domāju, ja kāds sēne gribēs, lai es to atrodu, tad pati pie manis atnāks. Izrādās, ka sēnes tā nedara.

Tādas visādas sēnes es tur tikai atradu. Ar nazi pa mežu vienmēr droši. Drošāk. Un runājot par to, ka man no visa bail. Jūs jau zināt, cik ļoti man no tornado bail. Tagad kārtējā lieta manā baiļu sarakstā ir uguns tornado. Kaut kas pa vidu tornado un zibenim. It kā kāds būtu ieskatījies dziļi, dziļi manā dvēselē un izveidojis kaut ko no divām parādībām, kas mani visvairāk biedē. So fun times. Un tagad no uguns tornado atpakaļ pie sēnēm. Tur nebija tikai dīvainās sēnes. Es atradu vienu super piemīlīgu sēni, kas atbilst manam piemīlīgo mājdzīvnieku raksturojumam. See! Pasaki tik, ka šī sēne nav piemīlīga!

Ja sēnes būtu mājdzīvnieki, tad šī noteikti būtu manējā. Redz, tagad arī tu vari izdomāt, kuru sēni tu ņemtu par savu mājdzīvnieku un kāpēc? Ah, pilnvērtīga lasāmviela.
Vēl tur bija šī vabole.

Viņa bija pretty chill. Es biju pielīdusi tik tuvu viņai un kādas miljons bildes uzņēmu, bet viņa nekustējās vispār. Bet bija tik ideāla iespēja man nodarīt morālo kaitējumu un atstāt kārtējo traumu uz mūžu. I mean, it's pretty easy.
Pēc tam, kad jau bija pie mašīnas laimīga, ka brauksim mājās, jo sēnes man nebija, bet auksti man bija [jo bija 11 grādi]. Tapa šīs bildes, kas man tajā brīdī likās anormāli stilīgas un te es cenšos baigi ironizēt un izliekos, ka man tagad neliekas tās bildes foršas. Bet man liekas arī tagad. Tāpēc es nevaru kļūt par hipsteru, I just get too excited about things.

Ja šis nav forši, tad es nezinu, kas ir.

Un šī ir bilde, kur es iepozēju kopā ar visām sēnēm, ko es savācu. Nebaidieties ļaudis, stāsts vēl nav galā. Jā, jā, es jau arī domāju, ka brauksim mājās. Braucām meklēt vēl kādu sēņošanas vietu, prieks un laime! Vēl jāpiemin fakts, ka tētis man atņēma spainīti, jo viņš savējo jau bija pielasījis. Tā nu mēs braucam, braucam, visādas foršas ābeles pa ceļam, kur smuki āboli. Es nezinu, kas man pēdējā laikā ir, gribas ābolus zagt. Nē, ne zagt, vienkārši aizņemties uz neatdošanu. Man jau daudz nevajag, tikai vienu. No katra koka, ko es redzu. Labi, tā, nu mēs braucam, braucam, braucam un boom- bilde priekš Ances, you are welcome!

Braucam, braucam, braucam. Tētis sāk stāstīt stāstu par alni, kas nodūris cilvēku. Es jau sāku cerēt, ka neatradīsim vietu, BOOM, atrodam vietu. Iepriekšējā vietā mums bija plāns turēties tā, lai viens otru var redzēt. Šajā vietā šis plāns vairs netika realizēts. Izkāpu no mašīnas, paeju uz priekšu, paskatos apkārt- neviena nav. Man protams spainis nav, nazis nav, mašīna ciet. Izdomāju, ka nelīdīšu mežā, jo pietiekami random sēņu bildes man jau bija. Gaidīju kādas 40 min vecākus. Vienu brīdi man jau sāka palikt neomulīgi, prāts kā jau manējais jau bija dažādu scenāriju izsrādāšanas sākuma punktā, bet tad es sev teicu- Elza, just don't go there. And I didn't! Tā vietā, lai sevi veltīgi freak out, es sāku no sakritušajiem koka zariem taisīt briedi. Un es zinu, ka šis izklausās very random. Bija arī, pat priekš manis. Bet vismaz laiks ātrāk pagāja.

The End.


Un nesen uzzināju, ka tās mazās ledenītes, kas spīdīgos papīrīšos un ar dažādām augļu garšām ir, sauc Elfiki. Un es visiem to stāstu un visi tādi- meh. C'mon! Elfiki, how cute is that? Tas nosaukums ir on the money!

Un zini, kas vēl ir piemīlīgs un on the money? Mazais Čūbīts!

classic one girl sleepover

Man šovakar būs classic girl sleepover. Ēdīšu daudz saldumus un skatīšos Avengers! So excited! Tas nekas, ka esmu jau redzējusi to filmu. Un tas nekas, ka man party for one. I'm funny un man patīk funny.

Varbūt paņemt Čūbīti bariņā, will see, will see.
Un būs kaut kad ieraksts par to, kā man gāja šīs dienas. Bet tagad jāiet pēc saldējuma, jāuzvelk jammies un vakars var sākties.

Šodienas sheesh.

Bija 33 grādi. Tagad tikai 30 un pērkons, vējš un lietus. Jēīj.
Nevar pirkt sausās brokastis, kas ir kā burtiņi. Nevar ēst, visu laiku jāliek vārdi un nevar paēst.
Fitsjū. That's a name. Es tikai neatceros, kur es to dzirdēju. No kādas filmas vai seriāla.
Pērkon, shut it!
Un Šakira, Šakira ruined for life. Nu, nevaru noklausīties to dziesmu bez tā video. No,no, no. Thank you, Līva! ;D āāh, drīz jau Jansones mājās.
Un Čūčū nolūzis labais ilknītis. Mazais, vecais kaķums.
Iekšā tik smacīgi, bet pērkona laikā jau nevar logus virināt! Not in my house!
Un šodien esmu saēdusies 958362902730 dažādus saldējumus. Nu, labi, varbūt ne tieši tik, bet 6 gan. Un vakars vēl garš.
Pērkons, pērkons, pērkons un stress eating.

Sugar, oh, honey honey.

Šodien izcepu ķiršu kūku, brownies un uztaisīju zefīru. Būtībā esmu pardozējusi cukuru. Šī brīža izjūtas- aklsjdovbiqlerfksdmfnvboqale;osdlkjmxKNJBAVKYHFKB.
Oh, mēn. Why did i eat so much?
Labi, ka piens beidzās, savādāk es vēl ēstu superšokolādīgos brownies, mmmm. Ņam. Un varētu domāt, ka es jau nesaēdos visu tapšanas procesā. Saputots olas baltums ar cukuru man garšo daudz labāk par putkrējumu. Beidz domāt par saldumiem!
Vēl pa šo laiku nekas jauns nav noticis. Sāku lasit Clash of Kings, kas otrā Game of Thrones grāmata. Un sāku skatīties jauno Project Runway. Kāds sakars? Nu, ir te sakars, ir. Man viens dizaineris ļoti atgādina Lord Varys. Varbūt ne īsti no seriāla, bet no manas imagination gan. Un tagad viņš ir mans Lord Varys, tāpēc ekstra forši skatīties kā viņš šuj apģērbu.
Sapņi arī nekādi īpaši interesantie nav bijuši. Vienā gan istabā ielidoja kolibrī, kas bija albīns.
Vēl vienu dienu es no rīta 20min domāju, kā es sauktu savu suni. Beigās arī neizdomāju. Un tad es dusmojos uz čūčū, ko 1000 vārdos sauc, jo viņa pievākusi visus labos vārdus- čūbīts, čumīts, cūcū. Vēl atcerējos manu, Līvas un Aijas putniņu, ko sauca Čukiņš. Tas arī bija labs vārds.
Tad vienu citu dienu es 15min mēģināju atcerēties kā sauc kabaci. Es sēdēju virtuvē un uz galda bija kabacis. Un es nevarēju atcerēties, kā viņu sauc. Un es sēžu un saucu- ķirbis, baklažāns, arbūzs, ķirbis, baklažāns, nē, ķirbis, nē. Un aizgāja tik tālu, ka es mēģināju sameklēt internetā, bet to jau diezgan grūti izdarīt, ja tu nezini, kā sauc kaut ko. Tā es meklēju visādas receptes, kur pie sastāvdaļām būtu tas dārzenis. Beigās atradu. Iepriekšējā dienā es mammai prasīju kaut ko par kabaci un pat tad es nevarēju uzreiz atcerēties, kā viņu sauc, tāpēc teici "nu, tā kā garš ķirbis".
Breaking bad jaunā sezona tāda too slow, True Blood jaunā sezona tāda too much sheesh going on, bet Workaholics spot on!
Sētā smuki var iziet un uzēst avenes, ķiršus, upenes. Un pēdējās 2 dienas ārā silts un vakarā var smuki ar riteni pabraukāties. Nebūtu tik daudz tūristu, kas pa ceļu maisās, būtu vēl labāk.
Un šodien sākās Olimpiskās spēles! Oh, yeah!
Man ir smuka krūze ar magonītēm un puķēm, ko es nezinu, bet vakar bija tik smuki dzeltens un liels mēness, bet ne par to ir šis stāsts. Es gribu ūdeni tajā krūzē.

žāžīts

Hello!
Tātad. No vasaras, kas valdīja Rīgā [vismaz nedēļas vidū], esmu atpakaļ ziemeļos, kur pavasaris nekad nenāks. Nu, labi, šodien ir vismaz vairāk par 8 grādiem. Bet ir vējš un drīz atkal līs lietus. Tā kā laiks nekāds un iedvesma nav darīt pilnīgi un galīgi neko, guļu gultā, ēdu un skatos seriālus, kas pa nedēļu iekrājušies. Jā, jā, atkal dators mājās atpūtās, kamēr es kojās cītīgi lasīju grāmatu, baudīju silto laiku, uzdāvinājām Maijai Nilu Ušakovu, spēlēju pokeru un skatījos hokeju. Un, hihi, tur bija atskaņas. Oh, me, i'm so hitlerious [āāh, new jokes [no, no, too easy [shut it]]]. Fjū, tiku no iekavām ārā.
Tālāk!
Neatceros, vai par ideālajām vakariņām jau stāstīju. Bet bija, kā lai saka... ideālas vakariņas! Oh, me. Tā ir, kad man nav ar ko parunāties. Un es vēl esmu kafiju sadzērusies, tpc īpaši hyper jūtos. Bet tāda bleep bloop bleep bloop hyper. Kodētā valoda, ideāli. Un runājot par vakariņām, bija arī brokastis. Fancy brokastis, pie tādām varētu pierast.
Un kaut kad sen sapņoju, ka Heath Ledger varbūt ir dzīvs, tpc man viņš bija jāiet mežā meklēt. Bet nebija viņš tur. That was sad.
Rīt vakariņu otrā kārta sāksies. Un ja viss ies pēc mana plāna, tad arī mēmā šova cīņas līdz pagurumam.
Noskatījos 21 jump street, man patika. Bija smieklīgi, bija arī nesmieklīgi, bet smieklīgi bija vairāk. Jup, jup, drīz rakstīšu filmu recenzijas profesionāli.
Noskatījāmies arī boa vs. python un kko par divgalvainām haizivīm, kur Karmena Elektra visu filmu sauļojās. Tās arī bija smieklīgas.
Kas vēl? ā, jā, call me maybe mani uzveikusi. Pirmais solis uz atveseļošanos ir problēmas atzīšana. Bet es neesmu vienīgā. Also mans mīļais Bens Howards ir iedziedājis dziesmas kaveru, ko pat var klausīties. Un drīz maniem Born Ruffians būs jauns albūmiņš.
Ai, viss. Beidzās enerģija.
Nostaļģiskas jūtas pārņēma šodien, kad klejoju pa imdb un uzskrēju Donijam virsū. Sen nav redzēta. Bet vēl tik daudz filmu gribas redzēt. Oh, no. Why is this happening to me? [Whitegirlproblems]

Enjoy my picture show!