Now what [In Kayne voice]

Šis būs stāsts par to, kā es mežā pazaudēju savu telefonu un meklēju to gandrīz septiņas stundas.

So here we go. Pulkstenis bija ap 3iem dienā, bija iespējams paspēt iziet līkumu pa mežu ar Bendžiju, kamēr vēl saule nav norietējusi, kas notiek īsi pēc 4iem. Tas pieminēšanas vērts aspekts, tāpat arī tas, ka bija sasnidzis diezgan daudz sniegs. Mans telefons ir manā jakas kabatā, kā parasti. Brienam pa sniegoto meža ceļu, kāpjam kalnos, es mēģinu nofilmēt, kā Bendžijs kāpj kalnā un skrien pa sniegu. Tā kā bija sasnidzis sniegs un zeme sasalusi, izdomājām iet pa tādu kalnaināku trasīti, kur parasti ar močiem ceļš izdangāts. Uzkāpām kalnā, es pafilmēju Bendžiju, noskrējām no kalna, uzskrējām nākamajā, noskrējām lejā un griezāmies pa labi. Pataustu savu kabatu un jūtu, ka telefons izkritis. Bet tas nekas, jo burtiski 3min pirms tam es filmēju Benji. Ok, griežamies atpakaļ un pa pēdām ejam tos 120m kuros tas telefons izkrita. Eju pirmo reizi, noeju to ceļu - telefons nav. Ok, tā kā sniegs padaudz, gan jau telefons kaut kā iekritis sniegā. Eju otro, trešo, ceturto reizi to pašu ceļu - nav. Gan jau nepalīdz, ka es to visu ceļu nostampāju sniegu un to dara arī Benji, jo apakšā ir mīksta zeme. Tātad laiks iet uz priekšu, un sāk jau krēslot. Ok, nu, jāiet uz mājām (2k soļi vienā virzienā, ja interesē) un jāsaka K, lai nāk palīdzēt meklēt un zvana. Un te protams neviens neteiks, kāpēc vienkārši nevar piezvanīt un uzreiz atrast, jo zin, ka man telefonam skaņa ir izslēgta kopš 2009. gada. Tāpat šoreiz es nebiju ieslēgusi ne mobilos datus, ne gps, pat ne vibrozvanu. Tātad K arī sāk meklēt, abi divi staigājam skatāmies, K zvana, nekur neredz nevienu gaismiņu. Ceļa taka, kurā pazuda +/-120m gara, un nevar atrast telefonu. Un es skaidri atceros brīdi, kad man vēl bija telefons, tā kā nekur citur nevar būt, ja vien es nesāku apšaubīt savu realitāti, but let's not go there. Jau saule norietējusi, sāk palikt tumšs un neko neredz, ejam mājās. Atkal 2k soļi. Mājās mēģinu visus find my andorid, find my phone, tikai traucē fakts, ka man nav pie tīkla pieslēgts un gps izslēgts. Ok, google kontam ir opcija, ka telefons 5min zvanīs, pat ja izslēgta skaņa, bet nevar šo opciju izmantot, ja telefons nav tīklā. Ok, tehnoloģijas nepalīdzēs, jāiet meklēt vēlreiz, ārā ap 6iem vakarā, paņemu 2 baterijas, grābekli (jo skaidrs, ka telefons iekritis dziļāk un jāsijā sniegs/smiltis). Eju viena, dusmīga, apbruņojusies ar grābekli un baterijām atkal 2k soļus. Gandrīz 2,5h grābu to ceļu, kur noteikti tam telefonam ir jābūt and yet, joprojām nav. Mana mugura jau beigta, kājas slapjas, viena baterija jau izdegusi, soļi noieti nezin cik daudz - nu nav. Joprojām nevaru atrast. K tikmēr visu laiku zvana telefonam, bet arī pilnīgā tumsā neredz nevienu gaismiņu. Ok, es metu grābekli mežā (un ar metu es domāju, mierīgi atstutēju pret priedi, ar domu, ka rīt no rīta būs jāturpina meklēšana) un eju atkal 2k soļus uz mājam morāli un fiziski sagrauta. Tikmēr man rodas ideja, ko varētu nosaukt par ģeniālu, ja tā būtu radusies 5h ātrāk. Man bija ieslēgts wifi. Tātad man vajag internetu un tad find my device varēs piekonektēties un telefons sāks zvanīt. K apstiprināja manu ideju un teica, ka jāiet tagad, kamēr telefons vēl nav izlādējies. Tā es atkal eju 2k atpakaļ ar K, datoru, rūteri un ģenerātoru. Jā, man vajadzēja arī datoru, jo es nezinu savu google paroli no galvas un datorā biju ielogojusies. Tā nu aizejam, K izliek rūteri, es no datora sakonektēju ar find my device un tagad gaidām, vai telefons ir kaut kur tuvumā un pieslēgsies pie wifi. And it did! Mans find device sakonektējas ar telefonu un telefons sāk zvanīt. Būtība 5m no mūsu darba stacijas, ieracies zemē, viss netīrs aplipis ar sniegu un zemi. Un pulkstenis bija gandrīz 22 vakarā, kad atgriezāmies mājās pēc vēl 2k nostaigātiem soļiem.

Un ar visu šo es gribēju palielīties, cik daudz soļu es īstenībā nostaigāju un ka man telefonā tie neuzskaitījās!

Did not expect this.

10 no rīta, dzeru savu milzu kafijas krūzi, lasu Delfos ziņu virsrakstus. O, aculiecinieks novēro Latvijas kontūrai līdzīgu mākoni. Lai arī jau pirmās lapas mazajā foto var mazliet redzēt, I have to see it. Ņemot vērā, ka Delfi jau kādu laiku piedāvā bez problēmām izlasīt tikai ziņu virsrakstus, esmu tik dedicated, ka pat nopauzēju savu reklāmu bloķētaju, lai tikai apskatītu tuvāk šo mākoni. And you know what? It was worth it. Tiešām izskatījās pēc tā, kas bija piesolīts. Labs mākonis 10/10. Un tas arī kalpoja par iedvesmu šim ierakstam. 

Bet kā var redzēt, esmu atkal pievērsusies tikai angliska satura izklaides piedāvājumam, jo diemžēl visi mani latviskie trash šovi ir paņēmuši vasaras brīvlaiku. Tā, nu, ar Disney+ ienākšanu LV, man nav citu variantu, kā skatīties visus sen aizmirstos seriālus un dažu jaunos. Kā jau visi zina, man ir tāds love hate relationship ar How I Met Your Mother, kad ik pa laikam noskatos visas sezonas, lai saprastu, kad viss aizgāja tik ļoti šķērsām, and yet tas seriāls ir saistīs ar sentimentālismu, vismaz pirmās sezonas, vismaz soundtracks for sure. Ko es ar to gribēju teikt? Disney+ ir How I Met Your Father, ko varētu saukt par spinoff? Well I will anyway. Tātad seriāls jau spēlē uz nostalģiskām jūtam visiem HIMYM faniem, bet dubultā, tur ir arī Lizzie McGuire, Samanta un tā čiksīte no tā viena cita seriāla, ko es savā eraly youth skatījos. Tā jau ok pusdienu seriāls, kas nozīmē, ka iet labi klāt pie ēdiena, ja jūs esat tie cilvēki, kam kaut kas jāskatās ēdot. Kā komēdijseriāls...well nu nekas. Also laikam 10 sērijas in jau beidzās, nezinu, vai atcēla, vai nav vēl safilmēts, bet vienā brīdī es vīlos, jo man bija pusdienas, bet nebija seriāls. Katrā ziņā es neskatījos, kas notika, un pārgāju uz Bīstamajām mājsaimniecēm, kur ir daudz sezonu un daudz sēriju. 

Kas vēl interesants bija. Čonks bija pazudis uz nedēļu, bet viss laimīgi beidzās un čalis atnāca mājās pirms Līgo. Bija jau apraudāts, trauki novākti, suns priecīgs, ka kļuvis par mājas saimnieku. Čonks mums klejo pa mežu un kaimiņu sētām, vasarā mājās pa dienu ienāk tikai uz pusdienām un lietus laikā, bet vakarā vienmēr nāk iekšā gulēt. Un kad vienu nakti neatnāca un otrā rītā arī nebija, sākām satraukties. Sākām prasīt kaimiņiem, vai nav redzēts, varbūt kaut kur ielīdis un netiek ārā. Meitās neiet, šņik šņik. Bija aculiecinieks, kura dārzā izrādās Čonks ar vienu melnu kaķi tusējot, tikai ziņa bija slikta - redzējis, kā Čonks ar lapsu kaujas un ieskrien mežā. Viss mums salikās kopā, jo diezgan liela sakritība ar to lapsu un prombūtni, kas nekad nebija bijusi. Gājām vēl uz mežu, kur bija novērota cīņa, bet nevienu spalviņu neatradām. Lapsas apkārt mums te pāris ir un viņām bērnu laiks. Čonks uz vasaru savu vārdu bija pametis un kļuvis par skinny legend, tāpēc jo īpaši lielas dusmas bija, jo tur nebija, ko ēst. Vienīgais, kas mazliet uzturēja to cerību, ka Čonks mums liels briesmonis un būtu kārtīgi cīnījies, vismaz spalvām kaut kur būtu jābūt. Bet kā jau sākumā teicu, viss beidzās labi un puika atnāca mājās. Pēc nedēļas, skaļi aurodams un izsalcis, mazliet netīrs, tā visādi bez redzamām traumām. Palicis mīļāks un pagaidām staigā mazliet tuvāk mājām, biežāk var pa logu redzēt un ienāk arī biežāk iekšā. Kas ar viņu bija noticis, ko viņš nedēļu darīja - nav ne jausmas. Katrā ziņā Bendžijs nebija ļoti priecīgs, viņam bija vairāk tāds - here we go again, man ir kaķis, ko trenkāt un kuru nosiekalot. 

Runājot par Bendžiju, viņam šodien šņik šņak diena, teica, ka nevar dot brokastis, tāpēc viņš tāds ļoti judgy skatās uz mani. 

mkay

New year and old me again

 Nu, ko? Jauns gads ir klāt.

Kā mēs visi zinām, es noteikti pēc gadiem, ja šis būs saglabājies, neko neatcerēšos, tad, jā, ārkārtas situācija valstī tika pagarināta līdz kaut kādam februārim. Ne jau kaut kādam februārim, it kā es nezinātu, kas ir februāris, bet līdz kaut kādam datumam, kas ir februārī. Moving on, joprojām strādājam no mājām, kas ir diezgan forši, man nav nekas pret šādu pavērsienu, es pat teiktu, ka ļoti labi. Nezinu, vai es jau izteicu šādu viedokli, bet katrā ziņā tāds man tas joprojām ir. 

Jauno gadu varēja sagaidīt vienas mājsaimniecības ietvaros un bija arī ieviesta komandanstunda no desmitiem vakarā līdz pieciem rītā. Vecā gadā iesākām skatīties Ted Lasso un pabeidzām jaunajā gadā. Visur apkārt šāva salūtu, bet pilnīgi neko nevarēja redzēt. 

Čonkijs bija pie dakteres un izrādās sver gandrīz 4kg, tā kā vārds pareizi iedots. Bet pēc ārsta apmeklējuma viņš atsakās ēst savu sauso barību, ko pirms tam viņš ēda visu laiku. Šorīt sametu visādus snackies pie gramžiņiem, tad kaut ko ieēda. Jā, es neteicu, ka Līvas un Aijas ome sauso barību sauc par gramžiņiem un man tas liekas ļoti labs vārds, vismaz labskanīgs vārds. Jo vairāk mīkstinājuma zīmes vārdām, jo labāk skan. 

Es jau stāstīju, ka es uzsēdos uz savām brillēm un nolauzu kājiņu, ko nekādi vairs nevarēja piedabūt klāt? Nē? Nu, that's pretty much it. Vienīgais jaunums, ka tagad es laikam netīšām vispār pazaudēju brilles. 

The end. See ya next year! Nu, cerams, ka uznāks vēl kādreiz ievdesma, tagad man dators ieslēgts mājās biežāk tomēr, ne tikai darba, bet arī mans. 

Peace out.

to whom it may concern

Es jau neko, bet seminārs, kurā pašlaik atrodos, plānoto 4h vietā mierīgi varēja būt 1h max. I mean, kāpec man jāklausās viens un tas pats 6 dažādu cilvēku interpretācijā. Es jau saprotu, ka taisīt prezentācijas ir fun fun fun, bet klausīties to visu lauzītā angļu valodā ir sāpīgi. Es jau zināju, ka pēc kafijas pauzes jāmūk, bet mana labā sirds gribēja dot, tālu ceļu mērojošiem (? is that how you say it ?) dalībniekiem, iespēju. Bet forši tomēr atbraukt no Itālijas un 30 min rādīt onlinā, kā strādā visiem sen zināma tīmekļa vietne, vispār bold move - respect. Vienīgi no Itālijas atbrauca novembrī uz Latviju, so joke's on her. 

Labi, parunāsim par more important stuff. Vakar nopirku melnu fantu, tikai tāpēc, ka melna. Nebija garšīga. Ledusskapī joprojām stāv wait for it.... chupa chups dzēriens. Vēl gaidu, kad būs garastāvoklis piedzīvojumam, tāpat ir ar to lāci konservā. 

Ir klāt rudens, paspēju salikt vienu puzli, kurā kaķēni staigāja pa puzli, kurā arī virsū ir kaķēni. I know! Amazing.

Vispār vakar izsludināja dzelteno brīdinājumu, jo līst par daudz, tas protams visu iešanas uz darbu procedūru padara jautrāku. Un matu taisnošanu būtībā bezjēdzīgu, bet es joprojām to daru tik cītīgi, ka pagājušajā pirmdienā pie reizes iztaisnoju arī savu ausi. Es jums teikšu, f***** sāpīgi, vēl šodien pēdējā krevele nonāca. 

Vispār es vainoju to, ka mans dators ir tik vecs, ka ērtāk ir paskatīties tv, nekā slēgt to iekšā, tādēļ arī neko te ierakstīt nesanāk. Un telefonā šis viss pasākums ir ļoti neērts, vispār nav Sāras Džesikas Pārkeres fīlings. Tagad gan es rakstu telefonā, man tomēr apkārt cilvēki, nevaru tik atklāti savu Homescapes spēlēt, kurā btw es jau esmu kādā 1500 līmenī. Un izskatās, ka es rakstu ļoti garu e-pastu, very professional.😎

🐬🐕🦄🙈 es tikai gribu pārbaudīt, vai šie rādīsies. 

Vispār man Drogās jānopērk cauruļu tīrāmais, vai es atcerēšos un nopirkšu? Redz, tas jau ir GoT cienīgs cliffhanger. Pēdējās sezonas, bet still...

Caffè Americano? Forget about it!

Nu, jau to var saukt par tradīciju, ka es uz savu dzimšanas dienas laiciņu mēģinu kaut kur nozust. Šajā gadā sanāca uz pāris dienām nozust Itālijā. Tā kā nav sanācis ar roku pierakstīt nekur vēl, tad šeit sanāks īss atskats.

Tātad izbraukšana bija sestdien pa dienu. Diena kā jau diena - pelēka un lietaina. Tā kā es biju saplānojusi visus laikus, nokavējām izbraukšanu uz lidostu, bet, nu, ok, bija diezgan ievērojams laiks ieplānots priekš Rīgas lidostas. Tomēr lieku stresu Kaspars pamanījās man uztaisīt, jo viņam sestdienas dienā pirms lidostas vēl banku vajadzēja. Mhm, man kā pilnīgi chill cilvēkam nemaz nebija stress. Arī mūsu izteikti runātīgais šoferis, kas brīvajā laikā, kamēr draudzene strādā, sācis šoferēt [bija mums acīmredzot jādzird viņa origin story], bija ievērojami vairāk satraucies par to, vai laicīgi paspēsim, nekā mans līdzbraucējs. Bet viss labi beidzās un Rīgas lidosta atkal lutināja ar savu tukšumu un to, ka drošības pārbaudi var iziet 5 min. Vēl ātrāk to varēja izdarīt atpakaļceļa lidostā, tiešām iespaidīgi ātri, ņemot vērā, ka mēs iespaidīgi laicīgi bijām tur.
Tā kā laika prognoze Bari bija izčekota, skaidrs bija, ka siltāks būs, bet neko iespaidīgu gaidīt nevar. Viens no lidotājiem bija ļoti optimistiski noskaņots un defilēja pa lidostu t-kreklā un šortos. Entuziasms nerimās arī, kamēr bija ārā jāstāv rindā, lai tiktu lidmašīnā, būtībā čalis deva cerību arī vispesimistiskāk noskaņotajiem ceļotājiem.

Jāuzteic laika ziņas, jo brīnumainā kārtā bija ļoti precīzas. Sestdien uz stundu paspējām 18 grādus noķert, bet bez saules nekā baigi silti nešķita. Arī svētdien bija tīri ok laiks, tie paši 18, pat saulīte palutināja brīžiem, bet vējš sāka jau gatavoties manai dzimšanas dienas dāvanai - aukstākajai un vējainākajai dienai, kas līdz šim tur bija pieredzēta. Bet pie tā vēl mazliet atgriezīsimies, neiedomājieties, ka es tikai par to vienreiz pačīkstēšu, c'mon, vecums tomēr nenāk viens!
Tātad ielidojām Bari mazliet pēc 15 un ar vilcienu tikām līdz pilsētai pirms 16. Palikām vecpilsētā un bija jātiekas ar mūsu host un diezgan busy ielas stūra, pirms vecpilsētas. Jātiekas bija ar mūsu mājvietas īpašnieces dēlu un vienīgais apraksts, kā viņu atpazīt bija - blue shirt. Oukeiiii, nav jau tā, ka tā Ventspils, kur uz ielas dienas laikā 10 cilvēki labi ja iziet. Auto tur diezgan radoši brauc un ievēro gājēju pārēju, vai izdomā izmantot pagriezienu rādītājus, kad ir iedvesma. Veiksmīgi nonākam līdz vajadzīgajam ielas stūrim un laikam izskatāmies, tik ļoti confused, ka mūs jau pamana no otras ielas puses zilā tērpies jauneklis, kas ieveda mūs vecpilsētas labirintos. Un tiešām, vecpilsētas ieliņas neatpalika no Barselonas, kur neko nevar saprast un viss vienāds izskatās un šaurs. Šeit es pat teiktu, ka citā līmenī, jo šaurs, slidens, un tā kā daudzi dzīvo tieši vecpilsētā, bieži vien var iekulties strupceļā, jo tu esi iegājis kādam pagalmā. Labi, ka mūsu mājvieta bija tiešām viegli atrodama un tieši tādā pagalmiņā, kā es tikko noraksturoju.

Pēc īsas atpūtas un drēbju krāmēšanas, devāmies vecpilsētā. Apmēram pēc stundas joprojām klīdām pa mazajām ieliņām un mēģinājām atrast, kur paēst, jo tieši uztrāpījām uz itāļu riposo aka siesta laiku, kaut ko atrast traucēja arī fakts, ka šķietami gājām pa apli kādas miljons reizes. Varbūt mūsu uzmanību novērsa tas, ka aiz katra stūra uzglūnēja kāds traks braucējs uz rollera, kas ātri traucās pa tā jau šaurajām ieliņām. Tā kā viss +/- vērās vaļā ap 19:30, turpinājām riņķot un atradām autentisku restorānu, kas domāts vietējiem. Šo mēs arī diezgan ilgi meklējām, jo bija tā interesanti noslēpts no ārpasaules. Nonākot tur, sapratām, ka mūsu izvēlētais galapunkts vērsies tikai 20 vaļā, čalis pie ieejas teica, ka vajagot arī rezervāciju labāk pieteikt, jo esot diezgan pilns. Mēs, kā jau konkrēti izbadējušies cilvēki, pieteicām rezervāciju uz 20:03 un bijām arī tik laicīgi tur. Kā jau itāļu restorānā, bijām gatavi izēsties picu un pastu, ilgā maldīšanās tikai palielināja šo vēlmi. Pirmais pārsteigums bija ēdienkarte, kas tikai itāļu valodā. Lai arī neesmu itāļu valodas eksperts, tomēr pašus svarīgākos vārdus - pizza un vino [iedomājamies klāt classic rokas žestu un offensive akcentu]. Vino ēdienkartē ir - check, bet neredz pizza, arī pasta netiek manīta. Mums palīgā steidz viesmīlis, kas mums smaidīgs paziņo, ka šajā restorānā nepasniedz pastu un picu. Ouuukei. Tā kā izsalkums dara savu, esam gatavi ieteikumiem. K iesaka gaļas ēdienu, man nez kāpēc baklažānu kārtojumu. Bet kā jau teicu, izsalkums dara savu, yolo, aiziet, ēdam vienalga ko, ka tikai ēdam. Jāsaka, ka nebija slikti, lai arī es droši vien apēstu jebko, bet tiešām nebija slikti priekš veģetāra ēdiena. Garšoja kā lazanja, ja man neviens neko nebūtu teicis, tad domātu, ka tur ir gan gaļa, gan makaroni. Pēcāk, kad saradās arī citi ēdāji [mēs tiešām bijām pirmie un arī vienīgie ne itāļi], varējām novērot, ka lielākā daļa arī ēda tieši to, ko mums ieteica. Kā vīna eksperte varu teikt, ka vīns bija balts.

Nākamajā dienā bija kārtīga staigāšanas diena, promenāde, jaunpilsēta, iepirkšanās iela, vēl papildus vecpilsēta, kur ne kripatiņas labāk neorientējāmies kā iepriekšējā dienā, lai gan iepriekšējā dienā izskanēja līdzīgs citāts kā - "tagad gan mēs vecpilsētas ielas pārzinām". Bez kartes, ja jāiet bija pa labi, mēs aizgājām pa kreisi, čuiņiks galīgi nestrādāja. Apmeklējām cietoksni, kā divi jaunieši, kas jaunāki par 25 gadiem. Kā arī izmisīgi centāmies atrast kafiju, kas nebūtu espresso, bet mana kafijas izmēra. Americano bija priekš skudrām un vienīgā cerība bija uz maķīti, kas arī īsti neattaisnojās, jo tur bija 0.2 lielā kafija. Šoreiz laicīgi sagatavojāmies riposo, lai nebūtu jābadojas un ziemā būtu siltāk. Vakarā pēc kārtējās maldīšanās pa labirintu, kurā mēģinājām saprast, vai tā ir privāta virtuve, vai autentiska ēstuve, nonācām meksikāņu restorānā. Tā kā bija svētdiena, tad tur bija negaidīti liela dzīvība, viņi jau vispār dzīvelīgāki par mums, bet tāpat. Tur arī pavadījām sazin cik stundas, malkojot milzīga izmēra dzērienus, un man mistiskā kārtā parādījās nereālas irbulīšu izmantošanas spējas. Tā kā sēdējām pie logiem, tad varējām kārtīgi nopētīt visus cilvēkus un tur bija, ko pētīt. Man itāļos patīk tas, ka viņi īsi un es pat reizēm varēju sajusties garāka par kādu! Un saprotamā kārtā man ik pa laikam, kad es piefiksēju, ka esmu garāka par kādu vīrieti, bija jābaksta K un jānorāda uz šo maģisko brīdi. Tā kā nosēdējām tur pēc pusnakts, tad sanāca sagaidīt tur arī savu gadu miju, kur mani pārsteidza ar improvizētu kūkas kalnu, kas īstenībā bija ļoti laba. Tā kā no mājām līdz turienei [izmantojot mūsu intuīciju] ceļš prasīja apmēram 30min, tad, izmantojot google maps, mājās tikām 6 minūtēs un pat nebija vēl sācis līt.

Manā dzimšanas dieniņā laika apstākļi bija burvīgi, vējš visu nakti pluinīja plēves un brezentus, ko visiem tīk pie logiem izkarināt. Tāpēc morāli jau it kā bijām gatavi gan 11 grādiem, gan vējam. Tomēr praktiski šķita trakāk. Šoreiz brokastīs iztikām bez astoņkājiem, ko tur veciem vīriem patīk plastmasas maisiņos apkārt nēsāt. Izdomājām, ka ar vilcienu varētu pavizināties. Kur? Nu, tad jau redzēs, bet noteikti arī pie jūras, nevis iekšzemē, nedod dievs, mēs neizjutīsim lielās vēja brāzmas uz savas ādas. Tātad nopirkām biļetes uz Giovinazzo, kas netālu atrodas. Ejam uz vilcienu, bet mūsu vilciens mazliet kavē. Un ar mūsu vilciens, es domāju vilcienu, kas atiet tajā pašā laikā, kas mums bija teikts, jo īsto galapunktu nezinām. Ok, iekāpjam, sākam braukt, redzam, ka mums garām paslīd biļešu kompostrēšanas automātiņi. Oh well, mēs tūristi, neko nezinām. Braucam, braucam, par laimi kontrole vēl nav pie mums nonākusi, drīz jau jākāpj ārā. Braucam vēl, pietura vēl nav, sākam

skatīties, cik ilgi vēl jābrauc, jo kontrole jau drīz būs klāt. Ok, atrodam pēdējās pieturas nosaukumu, mhm, jā, pavisam citā virzienā braucam - tātad nepareizais vilciens. Ouuukeiiii, un, protams, parādās kontrole. Tad kā dāvana man, nākamā pietura! Mēs aši izkāpjam ārā, vējš šķietami pieņēmies spēkā. Ieejam tuvākajā kafūzītī, kur atkal jādzer miniatūra kafija, mēģinām sasildīties un saprast, kur esam. Maza pilsētiņa - Polignano a Mare. Ko redzēt? Ejam tik pie jūras, kaut kas vecpilsētai līdzīgs, tilts un bam, burvīgs skats uz klintīs ieskautu jūru. Un tā kā laikapstākļi tik lieliski, tad esam tur vienīgie cilvēki. Much nice! Tur gan sapūta vēl vairāk, bet bija tā vērts, uzkāpām klintī, viļņi veiksmīgi sitās pretējā pusē. Paspējām sabildēt visu, tad unagi nostrādāja un pirms paspēja iestāties pilnīga tumsa, atradu vilciena staciju un tieši pēc 5min bija nākamais vilciens uz mājām. Lemtenis bija vēlīgs.
Lemtenis bija vēlīgs arī tajā ziņā, ka beidzot tikām uz mums ieteikto "labāko picēriju", kas turpat vien pie mājām bija. Paveicās ar to, ka bija kur apsēsties, jo diezgan iecienīta vieta. Tā kā pēdējā vakarā beidzot tikām pie picas un viņu mīļotā peroni alus. Picērija ļoti chill, beigās mums blakus, kas sanāca tiešām tiešām blakus, nosēdināja vienu itāļu pārīti, un čeka vietā atnesa kartonu ar vēlamo summu. Vai labākā pica nezinu, bet noteikti nebija sliktākā, tā kā viss pozitīvi.


Dienā, kad bija jādodas atpakaļ, spīdēja saule. Paspējām nobaudīt arī itāļu makdonaldu, protams, ka bija jāizmēģina, kas mums nav. Tie bija frī ar mērci, izvēlēties varēja starp čedara mērci un siera mērci. Pag, vai tad čedars nav siers? - jūs teiksiet, yup, tā arī es domāju, bet acīmredzot tas ir īpašākā siera statusā. Vēl klāt paņēmu interesantas uzkodas, kas bija mīklā fritētas olīvas, kas pildītas ar gaļu. Diezgan nebaudāmi, var saprast, kāpēc vietējie uz maķīti neiet. Pēc tam devāmies uz staciju, kur pārmaiņas pēc iekāpām pareizajā vilcienā un devāmies uz jau minēto lidostu. Tā kā jālido bija 3h, arī atpakaļceļā turpināju minēt krustvārdu mīklas, kurās ļoti bieži vieni un tie paši jautājumi, kā arī turpināju dominēt Crossy road. Rīga sagaidīja ar slapju sniegu un 0 grādiem, nākamajā rītā izdzēru savu puslitrīgo kafijas krūzi, home sweet home.

Un es zinu, ka teicu, ka īss atskats te būs. But I'm old now, šis man tagad skaitās īsi. Bet vispār man pajautāja veikalā dokumentus, tā kā - I still got it!

Kein shame

Šo blogu esmu ignorējusi tāpat kā vasara augustu. 

 

Gribēju uzlikt fona mūziku, bet sanāca, ka blogs palika fonā un iedvesma izdziedājās kopā ar Beyonce. 

Apnikusi tā Rīga, visi 40 gadīgie longbordisti un 12 gadīgie smēķētāji, bet kurš ir teicis, ka cilvēkam jābūt laimīgam? Mēs dzīvojam drošākajā laikmetā, bet visi ir nobijušies, tas no cita stāsta, bet man nāk miegs, negribas stāstīt stāstus. 

Ir pelēks un auksts. Man patīk auksts, bet darbā nepatīk auksts, jo tur es nevaru sasildīties, tur ir tikai auksts. Ir atšķirība, vai tu vari kontrolēt to, kā aukstums uz tevi iedarbojas. Laikam tāpēc arī man patīk auto klimata kontrole, tas un fakts, ka tu vari iejuties dieva lomā. Āmen un arlabunakti.

Suņi un citi zvēri, ja putni ir zvēri.

Oh, hello, vēlreiz šajā mēnesī. Šodien īsais stāsts par suņiem. Tas tā, lai atcerētos tādu notikumu. Es stāstīju, ka Betai paradums bija pirms kāda laika nest istabā sliekas? Nu, ja nē, tad pieņemsim, ka šis ir tas stāsts, kā es to gribēju pavēstīt. Anyhow, mazais suns ir kļuvis mazliet lielāks un saprot, ka makšķerēt neviens tajās mājās neies. Tagad viņa vienkārši nes istabā stazdus, ko viņa nomedī sētā. Sargā saldos ķiršus, labs suns.
Turpinot dzīvnieku tematiku, kaija mācās lidot virs mūsu un kaimiņu sētas. Tas, protams, ietver visu jautro padarīšanu ar mazās kaijas vecākiem, kas uzmana visu apkārtni un ir gatavi uzbrukt visiem, kas pat tikai slikti paskatīsies uz viņu mazo, pelēko kunkuli, kas mēģina tikt lejā no jumta. Tas tā, ievadam, jo stāsts par kaiju lielo. Īss stāsts, gandrīz tā kā par tām sliekām. Ok, ok, pie lietas - kaija nozaga kaimiņienei telefonu un uzmeta uz mūsu nojumes jumta. The end.



Ceļā uz Rīgu, šosejas malā mētājās beigta mežacūciņa. Tāda maziņa, spalvaina un brūna. Ar auto garām traucoties, ar ātru acu uzmetienu, izskatījās pēc Vinnija Pūka. Runājot par bērnību, Linkin Park solists killed himself, kā teiktu Blink 182 - Well, I guess this is growing up.
Nu, jā, jā, šovakar atkal nostalģiskais vakars, sue me!

Kas ir jūnijs?

Uzslēdzam šito un aiziet:



Labi, pieņemsim, ka šogad jūnijs nav bijis. Vasaras entuziasti noteikti būs manā pusē. Tātad, ok, viss chill, esam vienojušies. Vispār jau vasaras entuziasti teiktu, ka izskatās, ka arī jūlijs vēl nav sācies, bet ko vairs par viņiem, parunāsim par mani!

Ja reiz es tik apņēmīgi tomēr esmu piesēdusies pie bloga rakstīšanas, tad jau man ir daudz ko teikt. Wrong! To, kas noticis līdz šim, es loģiski, ka vairs neatceros. Tad vismaz parunāšu par lietām, ko atceros. Aizvakar vecākiem Ventspilī atkal dega kaimiņu māja. Atkal. Var teikt atkal, ja iepriekšējo reizi tas bija pirms kādiem 15 gadiem? Es pieņemu, ka var. Anyhow, šoreiz nebija baigās liesmas, sētas pusē kaut kas dedzis. It kā tajā mājā neviens vairs nedzīvoja, tas tā, ja te kāds ļoti empātisks lasītājs pēkšņi parādījies...

Kendrick Lamar albums ir gucci, bet gaidu Kanye. Mans home boy nav aizmirsts.

Pa šo laiku paspēju būt Ventspilī, Horvātijā, Talsos, Jaunpilī, Ventspilī un drīzumā atkal Ventspilī. Biju sēņot, gailenes - mērcītei, sanāca labi. Mežā uzgājām ezeru ar ūdensrozēm, tas tā bieži negadās. Mežā joprojām forši, vienīgi mellenes mazas un nesaldas.

Katru rītu paspēju sadusmoties, tiekot līdz darbam, nu, nu, Elza, kas tad tevi tā sadusmo? Paldies, ka pajautāji! Ar ko sākt? Labi, velosipēdisti. Old news, es zinu, bet mistiskā kārtā viņi man pēkšņi iepatikušies, īpaši tie, kas no pilntiesīgiem pa auto ceļu braucējiem, atkarībā no luksofora krāsas, pēkšņi pārvēršas par tramīgiem ietves braucējiem. Ā, mašīnām tagad sarkanais, nu, labi, ka tu esi vienalga, kas konkrētajā brīdī izdevīgāks. Jā, droši griez man virsū. Drīz jau laikam jāgaida būs, kad arī kāds auto, kam negribēsies pēkšņi stāvēt pie sarkanās gaismas, izdomās, ka labāk pabraukt pa ietvi un viss chill, jo tad jau noteikumi uz tevi vairs neattiecas. Bet, ko es tur varu teikt, visiem visur jāskrien, visi tik svarīgi, ģēlas jākārto, live fast, die young, yolo septītajā pakāpē. Un nemaz nerunāsim par Barona ielas veloceliņu... nu, labi, labi, tā kā neviens man vēl to Nila kepku nav uzdāvinājis, tad tomēr mazliet parunāsim par to leģendāro ielu. Tomēr jauki, ka Rīgas pašvaldība ļauj pilsētas labiekārtošanā piedalīties bērnudārzniekiem, kuriem ar krītiņiem ļauj savilkt, kur tagad velo būs braukt. Man jau šķiet, ka šāda varas sajūta var ātri sakāpt galvā, bet kaut kā jau tā jaunā oligarhu paaudze jāaudzina. Bet tā jau fun, tu ej pa ietvi, pēkšņi tu ej pa veloceliņu, tad atkal nē, bet tomēr jā, jo daži apmulsuši velobraucēji turpina tur uzstājīgi braukt, pilnā pārliecībā, ka gājējam jātinās malā, jo pirms sekundes tur vēl bija veloceliņš. Ai, ai, cilvēki, esiet moži, nebūs nekāds going with the flow, stress un konstants apjukums, tādam ir jābūt īstam veloceliņam un arī gājēju celiņam, nav ko iegrimt rutīnā. Ja gribi mieru un harmoniju, tinies uz perifēriju, pāķi! Kā jau var manīt, esmu jau krietni uzvilkusies un, ak, manu pārsteigumu, neesmu no Barona ielas vēl nost tikusi. Nekas, nekas, tūlīt sāksies Unesco kultūras mantojums, Rīgas lepnums un visu pasaules tūristu galamērķis - Vecrīga. Ja netūristu sezonā mani kaitināja tikai vecpilsētas ielu segums, no kura vēl kaut kā varēja izvairīties, ejot pa ietvītēm, tad vasaras sezonā šo prieku liedz āra kafejnīcas. Varbūt nebūsiet pamanījuši simtiem plastmasas krēslu un spilgtu krāsu saulessargus, kas gluži organiski pārņēmuši vecpilsētu. No vienas puses jau lieliski, kāpēc man skatīties uz gadu simtu veciem ķieģeļiem, ja varu baudīt tumši zaļo platmasas krāsu, klausīties pļēgurojošu britu tūristu čalošanā un izsparukties cauri pārpildītajām ieliņām, mēģinot neizsist kādam zviedru pensionāram no mutes tradicionālo latviešu kijevas kotleti. Ar tūristiem ir līdzīgi kā ar spineriem, ja tu mēģini paspēlēties ar spineri, ir tīri ok, bet ja kāds cits spinero un tu nē, tad viņš automātiski ir idiots. Tomēr citā sētā ēst saldos ķiršus ir foršāk, manā sētā uz saldajiem ķiršiem ir virsū tīkls. Tā mani uzaudzināja, vainojiet manus vecākus. Ja apnīk, tad sabiedrību. Un es pat vēl netiku līdz vietai par to, kur es mēģinu atrast loģiku tajā, kāpēc visas piegādes un atkritumi Vecrīgā ir jāizved ap 9iem. Bet laikam jau nav jēga meklēt loģiku.

Un ar vacākiem sarakstīties Whatsappā ir lieliski. Mani vecāki nesen bija Latgalē pie radiem, kur es neesmu bijusi kādus 7 gadus. Viņi saka, ka atsūtīs man bildes, lai redzu, kā tur tagad izskatās. Atsūtīja 15 sekunžu video ar dekoratīvo egli. Noskatījos divreiz, domāju, ka varbūt kaut ko palaidu garām, nope, tikai egle. I mean...prieks visai dienai un vēl nākamajai arī. 

Kauns nav

Tik ilgi nekas nav rakstīts un this is it? Yuuuuup.

Brave young lady

Uzrakstīt par komandējumu gan nav iedvesma. Vismaz tagad nē. Šodien gan atradu lielisku citātu, kas šeit redzams, ko es varētu nocitēt visiem, kas saka, ka es par daudz domāju un tā.

 

Kaut kā tā. 

Reach for the button and nothing but memories disappear

Aiziet.

Vakar saņēmu šādu ziņu no cilvēka X
"Šodienas dialogs, pulkstens aptuveni 13:30, vieta - blakus bibliotēkai
Y: Tā izskatās pēc Elzas.
X: Tā ir Elza.
Jā, tev pat brilles nelīdz labāk redzēt. "
Es tikai gribu atgādināt, ka es joprojām neskatos īpaši uz cilvēkiem, pat tagad, kad es viņus arī varu beidzot saskatīt. Varbūt tieši vēl mazāk.

Bija uzsnidzis baigais sniegs. Lai gan joprojām ir sniegs, bet arī pēc būšanas bija. Man bija lielie ziemas prieki, viss izskatījās pēc ziemas pasakas un visi pelēkumi un dubļi tika uz brīdi neitralizēti. Tas bija piektdien, kas bija man mierīgā diena, jo biju vājš cilvēciņš, kas aizgājis vēlu gulēt un bijis uz sālsmaizi. Sālsmaize tajā vakarā, kā tas mēdz notikt, bija pārvērtusies gardā šķidrumā. Tagad manu iedvesmu nolaupīja Serdžio, kas tik ātri runāja un man bija ļoti jākoncentrējas, lai saprastu, ko viņš tik cītīgi man krieviski skaidro. Jā, jā, esmu vēl darbā, bet man uznāca iedvesma rakstīt un jāatpūšas arī ir kādreiz. Labi, turpināsim vēlāk.

Ej galīgi, kā Serdžio mani pievīla. Bija sarunāts, ka pēc darba viņš atnāks mūsu apkures katlu apskatīties. Atnāku mājā, katls protams izslēdzies, neslēdzu iekšā, lai parādītu Serdžio, ko tas katls dara. Gaidu aukstā istabā. Kā nenāk, tā nenāk. Zvanu. Viņš izrādās aizgājis mājās, vienkārši aizgājis mājās. Who does that? Ja mēs sarunājām... Anyhow, viņš teica, lai rīt viņam ap 10 zvana, varētu domāt, ka cilvēkiem nav darba laiks. Pat Lienai tagad ir darba laiks, pat! Kas vispār "pat" ir par vārdu? Partikula, tā man droši vien kāds atbildētu un liktu spēlēt Aliasu. Aliass nekad neiztiek bez mini latviešu valodas lekcijas. Tā bija arī šonedēļ, kad notika mūsu ikmēneša spēļu vakars. Spēļu vakara nakts arī bija mūsu apkures katla lūzuma moments. Katls uzvedās kā niķīgs bērns, kas mūs apkaunoja viesu klātbūtnē.

Ok, atgriežamies way way back, tajā sniegotajā dienā, kad es biju vājinieks. Izeju pusdienās, bams, ar piku man iemet. Tikko izgājusi pa durvīm. Un lieli cilvēki! Pēc tam kaut kā lavierēju pa slapjajām Vecrīgas ieliņām, kur tūristi bija ekstra lēni un kretīniski. No māju jumtiem uzglūnēja lieli sniega gabali, kas ik pa laikam leca lejā no savām pagaidu mājvietām, lai traumētu gājējus, kas brida pa peļķēm ar ledus dibeniem. Katrā ziņā sajūta bija it kā visa pasaule būtu sadevusies rokās un izdomājusi ļaunu plānu, kā mani nepārtraukti traumēt. Kā pēdējais piliens bija sniega gabals, kas ielēca man tieši acī. Būtībā jau bija tas diezgan iespaidīgi, jo man taču vēl brilles bija uz acīm. Nevienam citam nav paniskas bailes pakrist un dabūt sašķaidītās stikla lauskas acīs? Or is it just me? Me me me me me me me me me!

Vienu citu dienu aiz loga redzēju zīlīti. Un tagad darbā mani sargā mazs sunītis rūķu cepurē, kas dzīvo stikla kupolā. Viņu sauc Sbogārs. Sanāca mazliet Puškinu palasīt. Un satikt cilvēku, kas stāsta par to kas "simbolizē pašu augstāko gelato pasaulē".

Zanes vegānisma dienas turpinās. Šodien viņa taisīja """""""pastēti""""""" es nezinu, cik daudz pēdiņas man jāsaliek, lai uzsvērtu savu sašutumu, ka viņa kaut ko vegānisku varēja nosaukt kaut kā tik garšīga vārdā. Tīrākā zaimošana.  Pēc smagām diskusijām vienojāmies, ka labākajā gadījumā viņa to padarīšanu var saukt par pastu.
Pirmo reizi mūžā pagaršoju vegānisko majonēzi, garšoja pēc mārrutkiem. Runājot par gurķiem. Spēļu vakara plāns- atbrīvoties no āboliem un marinētajiem gurķiem, lieliski izdevās. Būtībā viss ir tikai jāsagriež, jāuzliek uz šķīvīša, jānovieto rokas stiepiena attālumā un agri vai vēlu tas tiks apēsts. Lienas mammas krustnagliņu gurķi ir piebeigti, kāpēc jāliek gurķiem krustnagliņas klāt, es nekad nesapratīšu. Šodien ķērāmies klāt manas mammas marinētajiem gurķiem, kur nav krustnagliņu, bet ir kaut kas cits, kam tur nav jābūt. Es tikai vēl neesmu atkodusi, kas tā par tādu specifisku garšu. Protams, neskatoties uz to, es jau apēdu veselus divus un gan jau aiziešu trešajam arī pakaļ. Nereāli visu laiku jāēd, nu, es nevaru.

Un Westworld šīs nedēļas sērija bija notikumiem bagāta. I dig, I dig.

Fun fact, izrādās, ka šī ir mana 500. publicētā ziņa!