Yellow again

Tātad bija siltas dienas, tagad atkal sākušās "izskatās silts, bet nav" dienas.

Ar Everesta dāmām bijām baudīt pēdējo silto dienu un Rīgas restorānu nedēļas piedāvājumu, kur Z bija jādzer mohito kafija, kas kaut kādā veidā garšoja pēc - "rumkolas" (her words), lai arī mēs ar L nepagaršojām, mēs stipri apšaubījām šīs salīdzinājuma iespējamību. Uzkodā bija kazas siers, ko sākumā nevarēja just (nelasiet kā džust), bet beigās mazliet varēja, bet nebija tik traki, katrā ziņā tas viens no retajiem ēdieniem, kas man tā negaršo. Bet tad kāpēc bija jāiet ēst tur, kur kazas siers ir piedāvājumā? Fair question, es tā teiktu. Jo, apskatoties jau sen aizmirsto ēdienkarti, es arī sev uzdevu šo pašu jautājumu. Bet ir arī izskaidrojums - pamatēdienā bija teļa vaigi, kas man garšo. Saldajā bija medus podiņš, podiņš tur nebija un man šķita, ka tur lielāko daļu dabūju izsmērēt pa šķīvi, nekā dabūt savā vēderā. Kopumā bija ok, nezinu, vai gruboto ir īstā piedeva vaigiem, bet tos mīkstumiņus es uzēst vēlreiz.

Tad vakarā K man lika skatīties Бригада , jā, jā, to pašu seriālu un bez subtitriem. Nu, reāli nekas nav ko skatīties. 
>




Pirms kāda laika, kad es biju slima un gulēju mājās, telefonā lejuplādēju aplikāciju... spēli... kas ir mani ierāvusi savā varā. Un būtībā tas ir tas pats candy crush, es nezinu, kāda atšķirība, bet nosaukums ir cits. Tā es mēģinu sadzīvot ar šo. Ir bijušas naktis, kad es sapņoju, kad mēģinu savienot šīs maģiskās ģeometriskās figūras, lai varētu tikt nākamajā līmenī, tad nākamajā un tad nākamajā. Why? IDK

Suffocating Despair of Existence

Uztaisīju siļķi kažokā un atradu sev Ziemassvētku dāvanu. Šī bija ražīga diena.

Reach for the button and nothing but memories disappear

Aiziet.

Vakar saņēmu šādu ziņu no cilvēka X
"Šodienas dialogs, pulkstens aptuveni 13:30, vieta - blakus bibliotēkai
Y: Tā izskatās pēc Elzas.
X: Tā ir Elza.
Jā, tev pat brilles nelīdz labāk redzēt. "
Es tikai gribu atgādināt, ka es joprojām neskatos īpaši uz cilvēkiem, pat tagad, kad es viņus arī varu beidzot saskatīt. Varbūt tieši vēl mazāk.

Bija uzsnidzis baigais sniegs. Lai gan joprojām ir sniegs, bet arī pēc būšanas bija. Man bija lielie ziemas prieki, viss izskatījās pēc ziemas pasakas un visi pelēkumi un dubļi tika uz brīdi neitralizēti. Tas bija piektdien, kas bija man mierīgā diena, jo biju vājš cilvēciņš, kas aizgājis vēlu gulēt un bijis uz sālsmaizi. Sālsmaize tajā vakarā, kā tas mēdz notikt, bija pārvērtusies gardā šķidrumā. Tagad manu iedvesmu nolaupīja Serdžio, kas tik ātri runāja un man bija ļoti jākoncentrējas, lai saprastu, ko viņš tik cītīgi man krieviski skaidro. Jā, jā, esmu vēl darbā, bet man uznāca iedvesma rakstīt un jāatpūšas arī ir kādreiz. Labi, turpināsim vēlāk.

Ej galīgi, kā Serdžio mani pievīla. Bija sarunāts, ka pēc darba viņš atnāks mūsu apkures katlu apskatīties. Atnāku mājā, katls protams izslēdzies, neslēdzu iekšā, lai parādītu Serdžio, ko tas katls dara. Gaidu aukstā istabā. Kā nenāk, tā nenāk. Zvanu. Viņš izrādās aizgājis mājās, vienkārši aizgājis mājās. Who does that? Ja mēs sarunājām... Anyhow, viņš teica, lai rīt viņam ap 10 zvana, varētu domāt, ka cilvēkiem nav darba laiks. Pat Lienai tagad ir darba laiks, pat! Kas vispār "pat" ir par vārdu? Partikula, tā man droši vien kāds atbildētu un liktu spēlēt Aliasu. Aliass nekad neiztiek bez mini latviešu valodas lekcijas. Tā bija arī šonedēļ, kad notika mūsu ikmēneša spēļu vakars. Spēļu vakara nakts arī bija mūsu apkures katla lūzuma moments. Katls uzvedās kā niķīgs bērns, kas mūs apkaunoja viesu klātbūtnē.

Ok, atgriežamies way way back, tajā sniegotajā dienā, kad es biju vājinieks. Izeju pusdienās, bams, ar piku man iemet. Tikko izgājusi pa durvīm. Un lieli cilvēki! Pēc tam kaut kā lavierēju pa slapjajām Vecrīgas ieliņām, kur tūristi bija ekstra lēni un kretīniski. No māju jumtiem uzglūnēja lieli sniega gabali, kas ik pa laikam leca lejā no savām pagaidu mājvietām, lai traumētu gājējus, kas brida pa peļķēm ar ledus dibeniem. Katrā ziņā sajūta bija it kā visa pasaule būtu sadevusies rokās un izdomājusi ļaunu plānu, kā mani nepārtraukti traumēt. Kā pēdējais piliens bija sniega gabals, kas ielēca man tieši acī. Būtībā jau bija tas diezgan iespaidīgi, jo man taču vēl brilles bija uz acīm. Nevienam citam nav paniskas bailes pakrist un dabūt sašķaidītās stikla lauskas acīs? Or is it just me? Me me me me me me me me me!

Vienu citu dienu aiz loga redzēju zīlīti. Un tagad darbā mani sargā mazs sunītis rūķu cepurē, kas dzīvo stikla kupolā. Viņu sauc Sbogārs. Sanāca mazliet Puškinu palasīt. Un satikt cilvēku, kas stāsta par to kas "simbolizē pašu augstāko gelato pasaulē".

Zanes vegānisma dienas turpinās. Šodien viņa taisīja """""""pastēti""""""" es nezinu, cik daudz pēdiņas man jāsaliek, lai uzsvērtu savu sašutumu, ka viņa kaut ko vegānisku varēja nosaukt kaut kā tik garšīga vārdā. Tīrākā zaimošana.  Pēc smagām diskusijām vienojāmies, ka labākajā gadījumā viņa to padarīšanu var saukt par pastu.
Pirmo reizi mūžā pagaršoju vegānisko majonēzi, garšoja pēc mārrutkiem. Runājot par gurķiem. Spēļu vakara plāns- atbrīvoties no āboliem un marinētajiem gurķiem, lieliski izdevās. Būtībā viss ir tikai jāsagriež, jāuzliek uz šķīvīša, jānovieto rokas stiepiena attālumā un agri vai vēlu tas tiks apēsts. Lienas mammas krustnagliņu gurķi ir piebeigti, kāpēc jāliek gurķiem krustnagliņas klāt, es nekad nesapratīšu. Šodien ķērāmies klāt manas mammas marinētajiem gurķiem, kur nav krustnagliņu, bet ir kaut kas cits, kam tur nav jābūt. Es tikai vēl neesmu atkodusi, kas tā par tādu specifisku garšu. Protams, neskatoties uz to, es jau apēdu veselus divus un gan jau aiziešu trešajam arī pakaļ. Nereāli visu laiku jāēd, nu, es nevaru.

Un Westworld šīs nedēļas sērija bija notikumiem bagāta. I dig, I dig.

Fun fact, izrādās, ka šī ir mana 500. publicētā ziņa!

Give Kanye all the CA$H!

Kādam beidzot vajadzētu izdomāt jaunvārdu, lai apzīmētu tos gājējus/skrējējus/sabiedriskā transporta ķērējus/ wooooooord.

Un mans Kanye atkal uzdarbojas. Es nevaru, he's genius. 

Šodien atkal Aneti padarīju blondāku. That's my job now. And I get paid in peanut butter and Reeses, obviously I don't mind.

2 weeks notice ir filma tāda

Un ir pagājušas 2 nedēļas kopš es esmu šeit.
Vakar bija mūsu international piecinieka weekiversary, ko nosvinējām, skatoties nereāli interesantu futbola maču. Ha ha ha ha, right! 90min viņi dzenāja to bumbu, lai beigtos 1:1. C'mon, people, get a life!
Nu, tāpat neviens no mums neskatījās, bet pubs bija tik pilns un skaļš. Pēc spēles, kad vairākums tur izklīda likās, ka tūlīt slēgs ciet, jo tik tukši bija.
Labi, jāiet uz veikalu pēc food and stuff.

Pašizziņa.

Kad es ēdu sausās brokastis bez piena, es tās ieberu saujā un ēdu kā ķirzaka. Un nav jau tā, ka es to tikai šovakar atklāju. Šovakar es tajā gribēju dalīties ar jums. 

Vēl es gribēju atrast interneta vietni, kur varētu taisīt hate listus. 

Un sāktu  sarakstu ar šo cepuri. 

[Lienai par prieku Ari Gold, kurš diemžēl uzvilcis šo cepuri, bet noteikti kā Jeremy Piven, jo Ari Gold nekad tādu nevilktu, never!]

 Un es dzeru silto ābolu dzērienu, bet nav tik labs kā kojās sanāk. Mājās kaut kāda dīvainā tvaicētā ābolu sula, kas tāda kā ķīselis konsistencē, tā kā nav forši.