Velosipēda sezona un pirmais taurenis

Dzeltens un super duper forši!
Un vēl daudz kas un tā. Bet jāiet gulēt, acis līp ciet un pēdas sāp.
Hei ho!

Act normal!

Devos ar Sarmu vakara riteņbraucienā. Šis sanāca apmēram 3h. Rādīju viņai savu nesen atklāto jauno maršrutu, kas iestiepjas gāliņciemā. Sarma, protams, ka atrada kārtējo escerukamanitenenogalinās celiņu. Un vēl visu ceļu ēda konfektes, tāpēc bija viņai kārtīgs sugar rush. Visu vakaru mums likās, ka notiek kaut kas, bet mēs vienīgās nezinām kas, jo bija baigā rosība. Mēs gandrīz iebraucām kaut kādā seksistu riteņbraucēju sanāksmē, jūrmalas parkā bija pilns ar vīriešu kārtas riteņbraucējiem, laikam, visas sievietes bija atstātas virtuvē, lai taisa sviestmaizes. Tā nu mēs braucām tālāk. Aizbraucām uz molu un tā. Atpakaļceļā sacentos ar policiju, kurš ātrāk, kad es viņus apsteidzu, viņi teica, ka tur tikai uz 30 var braukt un ka man vajag aptieciņu, piesprādzēties un ugunsdzēšamo. Garlaicīgi viņiem, tā nu pēc tam vairījāmies no policijas mašīnām visu atlikušo braucienu. Vēl es redzēju pirmo krītošo zvaigzni šovasar. Jā, šovakar, beidzot, varēja zvaigznes redzēt. Prieks un laime! Un, ja kāds zina, kuros datumos būs zvaigžņu lietus, tad padodiet ziņu.

Katrā ziņā bija pilns ar cilvēkiem un mums bija act normal, speak parseltongue! That happened.

Tad Sarmai beidzās viņas candy un viņa gribēja gulēt un bija galīga buzz kill cranky pants.

Rīt jāsagatavo saldumi, lai var kārtīgi pabraukāt.

Out.

Word vomit, bet īsti ne.

Kārtējo reizi nevaru izdomāt virsrakstu. Nu, man jau arī īpaši nav, ko teikt. Bet gribas kaut ko parakstīt. Tā nu te būs tāds word vomit.

Reiz sen seno laikos es pierunāju Sarmu vakarā doties riteņbraucienā. Mēs, kā jau parasti, mierīgi braucam pa pilsētu, tad braucam uz kempinga pusi, kur dzirdami tādi šāvienu blīkšķi. Sarma, kā jau stereotipiskais šausmeņu tēls, kas vienmēr trieksies briesmām tieši sejā, saka- davai, braucam te pa labi un tad blā blā blā blā blā, Deutschland! [ iespējams, mazliet pārveidots citāts, lai gan es to atceros tieši tādu]. Un es, kā cilvēks, kas tomēr gribētu izdzīvot, saku- God, damn it, Sarma! Tā nu mēs braucam pa samērā creepy meža celiņu, kur skanēja šāvieni. Braucam lejā pa kalniņu un bam, puff, pow [ es nezinu, kā īsti sprādziena skaņu apzīmē]. Sākumā tāds wtf, un mana priekšējā kamera nomirst. Nakts melnumā stumjamies līdz mājām. Diezgan creepy, diezgan. Labi, ka nebijām nekur tālāk aizbraukušas. Un labi, ka es viena nebraucu, savādāk man jau sen būtu sirdstrieka un es tur mežā arī paliktu. Ok, man nomaina kameru. Ar Sarmu sarunāts riteņbrauciens, bet pa dienu, kas mums tā neierasti pēdējā laikā. Un pa dienu ir domāts ap 15 un 16. Lai gan dažam labam, Sarma!, tas ir rīts. Man ritenis izstumts sētā, taisos, dzirdu atkal bam, puff, pow! Atkal priekšējā kamera pārsprāgst. Vēl lielāks wtf. Es pat vēl nebiju uzkāpusi uz riteņa. Tagad man ir trauma, es tik sen neesmu braukusi un man bail, ka tas atkal nenotiek. Īpaši kādā no maniem 3h vakara riteņbraucieniem vienītī, kur es sazin kur aizbraucu. Lai gan tagad man nomainīja priekšējo riteni pilnībā, bet mans ocd liek par sevi manīt un man jau ir vismaz 50 dažādi iespējamie iznākumi, ja man atkal pārsprāgst priekšējā kamera. Un man nevajag īpaši daudz laika, lai rastos vēl vairāk. Oh, kāds prieks, ka vismaz iztēle man strādā.

Vēl senākos laikos, pirms visa šī sprāgstošo kameru lāsta, es ar Sarmu devos ekstrēmajā nakts braucienā. Kur nakts melnumā devāmies uz Bušniekiem, bez jebkāda apgaismojuma. Vismaz uztrenējām mūsu night vision. Izbraukājām arī pārventu un pilsētu paķērām līdzi, kur manā galā bija tik creepy, jo pāris kvartāliem nedega laternas un bija tā dīvaini. Redzējām 2 jāņtārpiņus, kas spīdēja super spoži un 3 seskus, kas skraidīja pa pilsētu, katrs savā rajonā. Un vēl Sarma galīgi nolējās.

Pa šo laiku paspēju pāris filmas noskatīties un sāku skatīties Breaking Bad. Filmas pēdējā laikā galīgi maz skatos, godīgi sakot, nekā tāda, ko īsti gribētu redzēt nemaz nav. Noskatījos Your Highness, Scream 4, Super un Hesher. Un visas bija tādas normālas. Lai gan man bija neliela vilšanās ar Super un Hesher, jo man bija samērā liels hype tām filmām. Scream likās samērā forša vasaras filma, ko es negaidīju, jo man nepatīk šausmu filmas, bet šī tāda interesanta, jo sākumā likās, ka tā ir parodija, bet tā visumā samērā smieklīga [un tas ir samērā dīvaini, jo tā, manuprāt, bija domāta kā šausmu filma], lai gan varēja redzēt, ka filmas veidotāji jau paši ironizēja par savu kārtējo movie sequel, kas priecēja. Un vai Natālija Portmane tagad ir gandrīz visās filmās? C'mon, es nesaku, ka man viņa nepatīk, bet bišk ir apnikusi.

Ance, gaidu tevi uz pilsētas svētkiem, tā kā padod ziņu, sīkais nūģi.

Viss, apnika. Out.

Zombiji un citplanētieši.

Vakar devos savā ik vakara riteņbraucienā. Diemžēl tas beidzās samērā ātri un ierasto 2h vietā pabraukāju tikai nepilnu stundu. Kāpēc? Tāpēc, ka sākās negaiss. Nebūtu es chicken [un te mēs iedomājamies kādu no Arrested Development cāļa atveidojumiem [un tagad šo joku saprot 1 cilvēks [cik forši ir likt iekavas iekavās [brackception]]]], tad es varētu izbaudīt kārtīgi savu braucienu, jo nav nekā foršāka, kā pēc karstas dienas izbaudīt atvēsinošu lietu. Bet zibens un pērkons freaks me out. Es parasti no savas bērnības neko daudz neatceros, bet fakts, ka apmēram 6 gadu vecumā es slēpos skapī, kad bija pērkons, man ir palicis atmiņā. Ak, skaistā bērnība. Un atkal es vainoju savu famfam, kas mani sabiedēja ar visiem stāstiem par lodveida zibeni, kas to vien grib, kā ielidot pa kādu spraugu manā istabā un iznīcināt visu savā ceļā. Fun times. Nu, ja, katrā ziņā tas, ko es gribēju pateikt- kārtīgi neizbraukājos ar riteni, salīt paspēju kārtīgi, nobīties- vēl kārtīgāk. Un riteņbraucēju celiņš, kur vienā galā ir getto rajons un otrā fancy rajons, ir gatavs.

Un šonakt man bija pietiekoši interesants sapnis, jo sen nebiju atcerējusies sapni. Un droši vien vienīgais cilvēks, kuru tas varētu kaut cik interesēt ir Ance, jo viņa arī tur bija. Un mēs visi zinām, cik forši ir stāstīt savus sapņus un cik neinteresanti ir klausīties citu cilvēku sapņus, tāpēc pārējie droši var darīt kaut ko lietderīgāku. S var iet uztaisīt kafiju, A var nobildēt kā viņa skatās Source code un L noskatīties jaunu Ofisa sēriju, bet sīkajam A nekas cits neatliek kā izlasīt manu sapni. Tātad. Es, Ance un divas sievietes, kuras es nezinu, devāmies uz laukiem. Tur bija rozā/sarkanas debesis, vīna dārzi un tālumā mežs. Es skatos uz meža pusi un redzu tur kaut ko baltu debesīs, tas baltais krīt un var redzēt sprādziena sēni tālumā. Un tad parādās otrs baltais objekts, kas lido mums tuvāk un tas ir lidojošais šķīvītis. Nu, neko, šķīvītis palido mums garām. Mēs ar Anci pieejam pie milzīga spoguļa, kas atrodas pļavas vidū. Un Ance ir izaugusi garāka par vismaz 30cm. Un es viņai prasu- pa kuru laiku tu tā izaugi? Un Ance sāk runāt par kaut kādiem lakatiņiem un cik mēs tagad līdzīgas izskatāmies, jo mums abām galvā bija kaut kas ļoti turbānveidīgs. Pa to laiku citplanētieši jau paspējuši padarīt cilvēkus par zombijiem. Tā nu mēs skrienam uz mašīnu, bet vienu no sievietēm, kas ar mums, sakož rokā. Mēs ar vīnu mēģinām dezinficēt viņas roku [bet visi esam redzējuši pietiekami daudz zombijfilmas], mēs viņu izgrūžam no mašīnas un braucam prom. Bet mums kaut kur jāatrod miteklis, jo naktī zombiji iet gulēt, bet tad mostas vampīri [un ne mirdzošie, bet kārtīgie, šausmu filmu vampīri]. Mēs atrodam kaut kādu nometni ar cilvēkiem, bet tas ir kaut kāds kults. Bet vismaz cilvēki, tā nu mēs šiem piebiedrojamies, lai arī viņi visu laiku iet kaut ko pielūgt. Un tur ir skatuve, kur stāv liela četrkantīga torte, kas izrādās ir manējā un tā kulta vadītājs uz skatuves uzkāpis saka, ka uz manu Dzimšanas dienu ieradīsies Obama. Un tad parādījās helikopteri, bet es pamodos. The End.

Vēl es šodien paspēju dabūt zīmogu pasē. Es ceru, ka tu arī. Zīmogi ir forši.

.......

Un vēl trakums, kas darās Norvēģijā. Briesmīgi.

Tik forši.

Es biju kārtējā riteņizbraucienā un pirmo reizi mūžā redzēju pilnu varavīksni. Tik forši. Es kādas 10 min skatījos uz to. :] awwww. Vienkārši smaids sejā.

Mistika.

Kā tas var būt, ka, pēc pastaigas pa smiltīm, kreisās kājas kurpe ir totāli pilna ar smiltīm, bet labās kājas kurpē smilšu gandrīz nav?

Un šodien kaut kā aizdomīgi tās kaijas lidinājās...viņas kaut ko perina.

Dīvaina diena.

Un ja jums kādreiz vajag zināt, kāpēc sarkanā gaisma stiklā izplatīsies ātrāk par violeto, padodiet ziņu.

14

Ārā ir 14 grādi. Ko lai dara?
Tātad, sākšu no sākuma. Čau. Es gribu braukt ar riteni. Jā, man apnicis, ka Rīgā visi braukā un ir samērā smuks laiks. Nē, esmu mājās un arī gribu braukt. 14 grādi ir salīdzinoši silti un tā, bet problēma ir tā, ka es nezinu ko vilkt. Jo saule nespīd un es negribu izmest līkumu un saprast, ka man ir par aukstu, vai arī satuntuļoties un tad cepties ārā. Damn, tas ir tik sarežģīti. Protams, es jau varētu iziet sētā un izjust uz savas ādas, kāds tad tas laiks ir, bet tad, lūk, nebūtu šis fantastiskais ieraksts.
Nu, labi, labi, lai šis ieraksts nebūtu tikai bū-hū es nezinu, ko vilkt, es uzrakstīšu savu aizvakardienas sapni, kurā es taisīju baigākos trikus ar bmx un mācījos mūzikas skolā, kur bija ar dzirdi jānosaka notis.
Un, Anete, cikos ir šodien?
Un, ja kādu tas interesē, tad ofisa jaunā sērija atkal bija godam.

Tik forši!

Ārā ir tik forši. Tikko atgriezos no sava 2h riteņbrauciena. Būtu braukusi vēl, bet visur kur varēju jau izbraukāju. Dažās vietās pat 2 reizes. Un riteņbraucēju arī tā pavairāk redzēju. Prieks un laime! :] jēij, tik forši. Un pilnas mežmalas ar tauriņiem!Un ārā ir 20 grādi!