Mūsdienu postmodernajā kultūrsituācijā viennozīmīgo definīciju laiks ir beidzies

Pelēkais laikmets turpinās. Ir pagājušas 578* dienas kopš pēdējo reizi redzēju sauli. Arī balto sniegu, kas bija vienīgais prieka avots, nomainījusi slapja žļurga, kurai debesis ik dienas dod jaunu papildinājumu. Apkures katls ir padevies un drēgnums istabā ir tik liels, ka jaunajai mājas modei pievienojušies tādi aksesuāri kā cimdi, un pleds ieņēmis epidermas lomu. Serdžio solīja, ka katla dakteris atnāk nākamajā otrdienā, bet mēs jau tagad zinām, cik uzticams ir Serdžio vārds.

Tā kā ir tā sauktā patriotu nedēļa, par kuru es labāk neizteikšos. Izraisa man tie pseidopatrioti, kas ik gadu izlien no savas alas tieši uz vienu nedēļu, lai varētu paspēt piespraust sev sarkanbaltsarkano lentīti un uzjautāt pārējiem bezlentīšu cilvēkiem - "kur tava lentīte? kur karodziņš? Kāpēc tu ienīsit Latviju? Kāpēc nemīli savu zemīti? Putins patīk, b*e?". Tā nu es lielais Latvijas nodevējs jau nedēļu pusdienlaikā slāju pāri akmens tiltam, kur ņirbēt ņirb sarkanbaltsarkanie karodziņi, gaidu, kad tad beidzot manī tiks pamodinātas patriotiskās jūtas. Kā jau varētu noprast, šī karodziņu hipnoze iedarbojās. Tagad es pasauli redzu tikai sarkanā un baltā, uz galda manu iestikloto suni Sbogāru nomainījusi Vējoņa ģīmetne, mostos un guļas ar himnu uz lūpam un ik pa laikam pamanu, ka labā roka kaut kā nokļuvusi uz sirds, acīs sariesušās asaras, kamēr kājas pašas par sevi mani aizvedušas pie tuvākā karoga. Priecīgus svētkus, tautieši! Hei, vismaz Prāta spēlēs latviešu mūzikas raundā gāja pat tīri ok.

Vakar, ejot mājās, uz ielas sabijos no savas ēnas. Tad aizfilozofējos tik tālu, ka pašai bija skaļi jāsasmejas. Ja es kādreiz sajukšu prātā, tad uzrakstīšu grāmatu.



*iespējama hiperbolu izmantošana

Nothing burns like the cold

Man patīk kojās lasīt Game of Thrones. Lasot nodaļu par John Snow , jūtos it kā es arī būtu on the wall. Nē, nopietni, kad viņš teica, lai uzvelk cimdus, jo rokas var apsaldēt, es tiešām jutos it kā viņš man to teiktu. Rokas tiešām nosala. Neskatoties uz šo personisko momentu, kas mani ar John Snow mūžīgi vienos, viņš joprojām ir un paliek ļoti kaitinošs tēls, kam gribas iesist pa seju.

Saulīte iespīdēja dvēs'lē. #swag

Šorīt izlasīju vēstuli, kur Ance lieto vārdu "trendo", tad gribot negribot bija jāatbild ar "yolo" un tā sākās mana diena.

Šodien es palīdzēju tantei veikalā aizsniegt šokolādi. I know! Es un palīdzēju, un vēl aizsniegt?! Ko? Nu, nopietni, trakas lietas pasaulē notiek. Vienīgais kaut cik reālistiskais fakts no šīs visas padarīšanas ir tas, ka veikalā ganījos pie saldumu stenda un cierēju uz šokolādēm.

Kāpēc tik auksti te kojās?
Dažreiz, kad rakstu blogu, jūtos kā zirgs. (kārtējā elzside joka piemērs, es katrā ziņā esmu kārtīgi sasmējusies tagad. Nekas, gan jau arī es pēc pāris dienām vairs neatcerēšos kā tas bija domāts, lai gan nē, šis ir diezgan pop culture, dig deep!)

Šodien pa ceļam no veicīša redzēju kaķi, kam bija it kā maska, jo dažādās krāsās spalva un tā, nu, jūs saprotat, ko es domāju. Un tad man bija pirmsapgaismības mirklis, ko vislabāk varētu raksturot ar mirkli, kad lampiņa mazliet noraustās, bet tomēr neiedegas tā līdz galam, varbūt arī pārdega. Katrā ziņā man likās, ka tūlīt sapratīšu, kā pasaule strādā vai kaut ko tikpat labu, bet nope.

Un man īsti nepatīk vārds "vinegrets". Katrā ziņā es šodien nopirku veicītī vinegretu, jo nesen sanāca ēst un izrādās, ka nav nemaz tik eesh, cik man likās. Bet man nepatīk to vārdu teikt. Ja vinegretu sauktu savādāk, es noteikti to ēstu daudz biežāk. Un ja jums neliekas, ka vinegretam būtu jābūt saistītam ar vīnu vai vismaz vīnogām, tad ko? Ko, ko? Nu, neko, kāda man starpība, tas ir vinegrets.

Un šorīt varēja redzēt mēnesi, kad jau bija salīdzinoši gaišs. Man patīk, ka var mēnesi redzēt dienas laikā. Un man patīk par Zemes ēnu domāt.

žāžīts

Hello!
Tātad. No vasaras, kas valdīja Rīgā [vismaz nedēļas vidū], esmu atpakaļ ziemeļos, kur pavasaris nekad nenāks. Nu, labi, šodien ir vismaz vairāk par 8 grādiem. Bet ir vējš un drīz atkal līs lietus. Tā kā laiks nekāds un iedvesma nav darīt pilnīgi un galīgi neko, guļu gultā, ēdu un skatos seriālus, kas pa nedēļu iekrājušies. Jā, jā, atkal dators mājās atpūtās, kamēr es kojās cītīgi lasīju grāmatu, baudīju silto laiku, uzdāvinājām Maijai Nilu Ušakovu, spēlēju pokeru un skatījos hokeju. Un, hihi, tur bija atskaņas. Oh, me, i'm so hitlerious [āāh, new jokes [no, no, too easy [shut it]]]. Fjū, tiku no iekavām ārā.
Tālāk!
Neatceros, vai par ideālajām vakariņām jau stāstīju. Bet bija, kā lai saka... ideālas vakariņas! Oh, me. Tā ir, kad man nav ar ko parunāties. Un es vēl esmu kafiju sadzērusies, tpc īpaši hyper jūtos. Bet tāda bleep bloop bleep bloop hyper. Kodētā valoda, ideāli. Un runājot par vakariņām, bija arī brokastis. Fancy brokastis, pie tādām varētu pierast.
Un kaut kad sen sapņoju, ka Heath Ledger varbūt ir dzīvs, tpc man viņš bija jāiet mežā meklēt. Bet nebija viņš tur. That was sad.
Rīt vakariņu otrā kārta sāksies. Un ja viss ies pēc mana plāna, tad arī mēmā šova cīņas līdz pagurumam.
Noskatījos 21 jump street, man patika. Bija smieklīgi, bija arī nesmieklīgi, bet smieklīgi bija vairāk. Jup, jup, drīz rakstīšu filmu recenzijas profesionāli.
Noskatījāmies arī boa vs. python un kko par divgalvainām haizivīm, kur Karmena Elektra visu filmu sauļojās. Tās arī bija smieklīgas.
Kas vēl? ā, jā, call me maybe mani uzveikusi. Pirmais solis uz atveseļošanos ir problēmas atzīšana. Bet es neesmu vienīgā. Also mans mīļais Bens Howards ir iedziedājis dziesmas kaveru, ko pat var klausīties. Un drīz maniem Born Ruffians būs jauns albūmiņš.
Ai, viss. Beidzās enerģija.
Nostaļģiskas jūtas pārņēma šodien, kad klejoju pa imdb un uzskrēju Donijam virsū. Sen nav redzēta. Bet vēl tik daudz filmu gribas redzēt. Oh, no. Why is this happening to me? [Whitegirlproblems]

Enjoy my picture show!

Jap, esmu jau augšā.

Esmu jau augšā. Un, jā, istabā ir mazliet vēss. Nu, labi, vnk nav karsts, kā parasti. Esmu kojās, nevis ironizēju par savu istabu, kur kā zināms, ziemā termometra stabiņš noslīd līdz 54grādiem, pēc Fārenheita, protams.
Vakar atbraucu. Bija burvīgs autobusa brauciens. Tik jauki, ka priekšā apsēžas pārītis, kurš ir, kā lai to saka, superaktīvs. Jā, tas būtu pareizais apzīmējums. Un man no intensīvās skatīšanās pa logu sāka sāpēt kakls. Jup. Un autobusā bija ļoti karsti. Un Rīgā, protams, sniga. Bet smuki sniga, lielām pārslām. Tā kā bija tīri jauks ceļš līdz ķīpsalai. Nemaz nebija auksti. Bet paslīdēju gan kādas 23573292 reizes. Labi, ka mana izcilā līdzsvara izjūta noturēja mani kājās. Un tā kā tagad es to pateicu, jāgaida brīdis, kad es kritīšu, jo liktenis izaicināts.
Man gribas ēst, bet slinkums iet uz veikalu, jo ārā ir auksts.Un slinkums kā tāds. Nu, labi, to man īstenībā vajadzēja minēt kā galveno iemeslu.
Vispār man nāk miegs.
Vakar noskatījos New York, i love you. Bija tīri jauka, bet man Paris, i love you kaut kā labāk. Bet arī ny bija daži pavisam jauki stāstiņi un pati pilsēta. Tiešām mana sapņu pilsēta.
Mums skapim tikko nokrita/nolūza kaut kāda detaļa, kas lielāka par mani. Es tiešām brīnos, kā tas skapis vēl turas kopā. Mana istabas biedrene tagad slauka istabu. Es gan esmu pārāk slinka. Un aizņemta, jo man taču jāraksta blogieraksts. Ha.
Un tvnetā bija burvīgs raksts
"Pētījumā noskaidrots, ka 29% bērnu līdz 16 gadu vecumam uzskata, ka auzas aug kokos. 17% britu bērnu un pieaugušo ir pārliecināti, ka maizes galvenā sastāvdaļa ir vistu olas.
Pētījuma iniciatori uzskata, ka šādi rezultāti var kļūt par iemeslu nopietnām bažām. Speciālisti domā, ka bērnu neizpratne par viņu ikdienas ēdiena sastāvdaļām var nākotnē izraisīt nespēju ievērot veselīga uztura principus. " Es gan vairāk uztrauktos par to, ka tie cilvēki ir idioti, bet tas tā.
Labi, man slinkums kaut ko rakstīt. Labāk paskatīšos The office vecās sērijas.

Un es ceru, ka mans ieraksts nepazudīs, jo te ir ļoti emocionāls interneta pieslēgums. Es jau protams varētu copy paste. Bet man šodien laba nojauta. :]