Mūsdienu postmodernajā kultūrsituācijā viennozīmīgo definīciju laiks ir beidzies

Pelēkais laikmets turpinās. Ir pagājušas 578* dienas kopš pēdējo reizi redzēju sauli. Arī balto sniegu, kas bija vienīgais prieka avots, nomainījusi slapja žļurga, kurai debesis ik dienas dod jaunu papildinājumu. Apkures katls ir padevies un drēgnums istabā ir tik liels, ka jaunajai mājas modei pievienojušies tādi aksesuāri kā cimdi, un pleds ieņēmis epidermas lomu. Serdžio solīja, ka katla dakteris atnāk nākamajā otrdienā, bet mēs jau tagad zinām, cik uzticams ir Serdžio vārds.

Tā kā ir tā sauktā patriotu nedēļa, par kuru es labāk neizteikšos. Izraisa man tie pseidopatrioti, kas ik gadu izlien no savas alas tieši uz vienu nedēļu, lai varētu paspēt piespraust sev sarkanbaltsarkano lentīti un uzjautāt pārējiem bezlentīšu cilvēkiem - "kur tava lentīte? kur karodziņš? Kāpēc tu ienīsit Latviju? Kāpēc nemīli savu zemīti? Putins patīk, b*e?". Tā nu es lielais Latvijas nodevējs jau nedēļu pusdienlaikā slāju pāri akmens tiltam, kur ņirbēt ņirb sarkanbaltsarkanie karodziņi, gaidu, kad tad beidzot manī tiks pamodinātas patriotiskās jūtas. Kā jau varētu noprast, šī karodziņu hipnoze iedarbojās. Tagad es pasauli redzu tikai sarkanā un baltā, uz galda manu iestikloto suni Sbogāru nomainījusi Vējoņa ģīmetne, mostos un guļas ar himnu uz lūpam un ik pa laikam pamanu, ka labā roka kaut kā nokļuvusi uz sirds, acīs sariesušās asaras, kamēr kājas pašas par sevi mani aizvedušas pie tuvākā karoga. Priecīgus svētkus, tautieši! Hei, vismaz Prāta spēlēs latviešu mūzikas raundā gāja pat tīri ok.

Vakar, ejot mājās, uz ielas sabijos no savas ēnas. Tad aizfilozofējos tik tālu, ka pašai bija skaļi jāsasmejas. Ja es kādreiz sajukšu prātā, tad uzrakstīšu grāmatu.



*iespējama hiperbolu izmantošana

Anti-headspace

Atmuguriski staigāju pa rudens lapu kaudzi, skatījos mākoņos, klausījos Led Zeppelin, ēdu Brazīlijas riekstus un domāju - kā es līdz šim brīdim nonācu? Miers, rudens, mazliet saulīte un mazliet lielāks vēsumiņš nekā gaidīts. Jā, šodien es un mana eksistenciālā krīzīte izdomājām, ka dosimies paelpot svaigu gaisu. Dažreiz man patīk nodarboties ar mazohismu. Un dažreiz man patīk izlikties, ka es esmu vienīgais cilvēks uz Zemes. Un dažreiz man patīk 2h staigāt aukstā laikā.
Nonācu pļavā un skatījos uz lidmašīnām, kas manā prātā bija pārvērtušās par komētām. Blakus bija bērzi un es atcerējos, cik ļoti man patīk bērzi. Beigās satiku koku, kurš ir ciklops, kas rāda mēli. Slinkums bildi likt šeit, bet iztēli arī vajag patrenēt, tā kā you're welcome! Ja kāds netic, man bilde ir.

Braucu tramvajā. Tā kā vairs neesmu students, tad braukšana ar sabiedrisko transportu jau ir ekskluzīva un pieminēšanas vērta lieta. Skatos pa labi, logā atspīd mēness, paskatos pa kreisi, tur vienkārši spīd mēness. Sajutos kā uz Marsa. Jā, bērni, Marsam ir divi mēneši! Tagad katrā ierakstā būs kaut kas, ko es mēģināšu jums iemācīt. Tā kā slēptā reklāma, tikai ar fun fact.

Vakar nopirku mazu māla kaķīti. Man ir arī vilnas aita un koka zirgs, tā tas vienkārši notiek.

Un ja cilvēki varētu beigt izmantot vārdu "elzīgs", tas būtu ļoti jauki. Tas nav īpašības vārds.

Ieziemo ežus, es parunāšu tukšumā

Visi klišejiskie rudens vakara atribūti ir sagatavoti un apzinīgi pilda savas funkcijas. Tā kā par to nav jāuztraucas. Tēja silta un salda, svece smaržīga un rada maldīgu siltuma avota esamību, pleds mīksts un mūzika mierīga. Vienīgi iedvesma nozuda. Sanāk visu dienu domāt te par šito, te par to, bet tikko gribas kaut ko piefiksēt, tā domas izdomā spēlēt glabiņas. Nu, nekas, jāmēģina kaut ko atrast.

Biju Ventspilī. Mazā Beta nu jau paaugusies. Pirms tam bija mazs bumbulis, kas smaržoja pēc nevarīga dzīvnieciņa un Brenda pret viņu izturējās ar zināmu pietāti. Tagad jau mazais suņa bērns ir pieaudzis miesās un sāk atgādināt kucēnu. Tādu kucēnu, kas kožas Brendai sāpīgi vaigos un vaukšķ virsū. Brendai ieslēgusies greizsirdība un viņa kucēnu man klāt negribēja laist. Ļoti privātīpašniecisks suns.

Vispār nav omulīgi vienai pašai mājās šajā laikā. Īpaši ar mūsu saplēstajām ārdurvīm.

Mājās paskatījos tv, kur bija raidījums par to, kā pareizi ieziemot ežus. Tas izskatījās pēc jestra pasākuma. Tu atrodi ezi un ieziemo to. Un tad tev kāds prasa, ko tu darīji, tu vari atbildēt - es visu dienu ieziemoju ežus. Es varētu ieziemot pārīti, lai gan man neviens neprasa neko, snapchat es arī neizmantoju, twītu arī nevarētu iepostot, būtībā es varu nedarīt neko un būs labi. Traki, kad tik daudz sociālo outletu, kas jāuztur, un tajā pašā laikā jāmēģina radīt ilūzija, ka tu dari kaut ko interesantu arī. Interesantas tās mūsdienas. Pēdējā laikā es mēģinu būt pozitīvāk noskaņota pret pasauli. Izmēģināju meditācijas īso kursu, well that can go to hell. Tagad esmu nonākusi līdz pašanalīzei, iespējams, ka drīz arī to sūtīšu ellē, vai arī sajukšu prātā. Tad jau redzēsim, isn't life exciting!?

Tikai muļķis reālo maina pret abstrakto

Šodien parunājām par bitēm.

Ārā tāds melanholisks laiks. It kā bija silta diena, bet tu zini, ka ir rudens, tu jūti, ka ir rudens un tu tomēr smaidi. Un tad tevi uz gājēju pārējas gandrīz sabrauc motocikls un atkal viss šķiet bezcerīgs. Hei, hei, hei, ļaudis, kas gan būtu rudens bez kārtējās eksistenciālās krīzītes!?

Šodien es saliku kaķa dzejoli jeb dzejoli kaķa formā, forma tagad valdīs pār saturu.  Everests lēnām pārvēršas par slam poetry vakariem draudzīgu vidi un es par lyrical wordsmith - humble with a hint of Kanye.