Rāda ziņas ar etiķeti this is england. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti this is england. Rādīt visas ziņas

2016. gada 26. oktobris

Generation connected to nothing

Esmu atpakaļ. 

Vienmēr jauki satikt senus draugus, kas saka, ka pašai jāved palags, ja es gribu ar palagu gulēt, jo viņi nevar atrast tāda izmēra palagu bez gumijas tur. Es gribēju palagu. Tā nu blakus Līvas un Valčuka dāvanām, savā mazajā rokas bagāžā iestūķēju arī lielu zaļu palagu un aidā!
Biju uz Līvas pārsteiguma ballīti, kur mana ierašanās bija lielākais pārsteigums mūsu jubilāram. Es jau gaidīju asaras, zinot Līvu nu jau kā rēķinājām 18 gadus, šo to es zinu, tomēr tik lielu raudāšanu jau es arī negaidīju. Es gan visvairāk joprojām brīnos, ka neviens nebija paspējis izpļāpāties, good job! Aija bija uztaisījusi rosolu, būtībā tas ir viss, ko man ballītēs vajag,un droši vien arī iemesls, kāpēc neviens mani uz ballītēm neaicina. Man kā cilvēkam no 2h tālās nākotnes jau ātri nāca miegs, miegs nāca arī manam krustbērnam [jā, Liena!] Valteram. Tā nu jaunie vecāki un bēbis aizbrauca mājās diezgan ātri, lai gan pēc mana laika jau nebija nemaz tik ātri. Es cerēju, ka pārējie viesi arī pratīsies uz mājām, jo Aijas viesistaba, kur norisinājās viss action, bija man nozīmētā guļasvieta. Protams, ka neviens nepratās uz mājām un vajadzēja gaidīt līdz 6iem rītā [es visu laiku dzīvojos pēc lv laika, jo bija slinkums pārlikt pulksteni]. Anyhow, kā varam iedomāties, tad nākamā diena bija tāda Dvīņu sazvērestības skatīšanās/party food pārpalikumu ēšanas/dīvānā gulēšanas/pidžamdiena. Vakarā Līva sīci nogrūda tētucim un mums bija slumber party kā kārtīgiem pieaugušiem cilvēkiem. Pirms miedziņa mazliet padzērām alu un atcerējāmies jaunības dienas, labi, ka Līva atceras vairāk par mani. Pēc tam izdomājām, ka skatīsimies šausmeni. Šeit jāņem vērā, ka Šagijs un Skūbijs ir mūsu prototipi [Scooby doo reference, mhm, tādas gan bieži neizdodas atrast]. Tā, nu, Netflixā tik ilgi meklējām filmu, ka sabijāmies no aprakstu izlasīšanas vien. Uzēdām kūciņas un gājām gulēt, fonā atstājot kaut kādu bērnu filmu. 


Pirmdien devāmies uz Jorku. Tur bija jauki. Mazas Harija Potera ieliņas un katedrāles. Ļoti britiski. Tikai pilns ar cilvēkiem, bija taču darba diena! Anyhow, jutu kā no manis tiek izsūkta visa enerģija. Pastaigājām pa pilsētas mūri, kur visu laiku bija jāpalīdz cilāt rati un Līva ar ratiem man kādas miljons reizes uzbrauca virsū. Bija ļoti rudenīgs laiks, bet tāds patīkams, īsts rudens, ar saulīti un zeltainām lapām. Vienīgi Valters gandrīz palika bez tēva, jo dažiem joprojām liekas ļoti jestri dziedāt Frozen dziesmas. Lai gan te es vainoju arī Līvu, kas lika mums iet Disney veikalā un arī sevi, jo es jau biju tik nogurusi, ka nevarēju noslēpt savu nepatiku, kas tikai iedrošināja šo briesmīgo uzvedību. 

Vakarā izdomājām uzspēlēt Don't Panic, kur jāņem kartītes un noteiktā laikā pēc iespējas ātrāk jāmēģina nosaukt konkrētai kategorijai atbilstoši vārdi. Tur iznāca lieliski šedevri. Radās jauna planēta - Utopija, un morgs, kā labākā vieta, kur meklēt palīdzību. Tad Līva vienā brīdī nevarēja atcerēties, kā sauc Bohemian Rhapsody un tā beidzās mūsu draudzība. 

Tā kā bērniem tagad brīvlaiks arī bija, pie viņiem ciemojās jau kaut kad pieminētais bērns [9 gadi], kas man iesmērēja cepumu ar zobu pastu [#neverforget] un L&A mazais pusbrālis [10 gadi]. Bērni nezin kāpēc izvēlējās mani par savu upuri aka sarunu biedru un sāka stāstīt par visu ko. Tad protams kaut kā mēs tikām līdz Pokemoniem un viņi man mēģināja iestāstīt, ka Pikačū nav pirmā forma tam pokemonam. Beigās bija jāgūglē un jātaisa research, es uzmetos par nereālo Pokemonu ekspertu un man bija protams taisnība, ka manā laikā Pikačū bija pirmais [nebija Pichu, nu, nebija!]. Šīs zināšanas man ļāva ieņemt guru lomu un tagad sīči ticēja visam, ko es runāju [jūs jau zināt, kā es runāju]. Protams, tas noveda arī pie tā, ka man bija jāklausās kā viņi māk nosaukt visus pokemonus un ko tik vēl nē. Izrādās, ka Digimonus viņi nezināja. Anyhow, tad krustmāte ņēma Valčukam nost balonu. So easy. Nav brīnums, ka cilvēki visu laiku tiem zīdaiņiem atņem konfektes, pure joy! 

Aija visu laiku uztraucās, lai neviens nenosmērē viņas paklāju un dīvānu. Es jau neteikšu, kurš beigās pats nolēja ar kafiju gan dīvānu, gan paklāju. Classic.

Lidojums tur bija lielisks, debesis bija zilas, mākoņi balti un saulīte arī darīja savu darbu. Atpakļceļā bija tumsa, migla un gaisa bedres.

Un kurš tagad skatīsies Finding Dory? Es jau laikam vairs nē, gribētos laicīgi aiziet gulēt. Bet varbūt tomēr? Ak, šī neskaidrā dzīve!

2013. gada 18. maijs

Slinkā govs.

Nē, to es ne par sevi. Bet kā slinka govs atšķiras no parastas govs? Ko dara čakla govs? Jā, šādi un vēl tādi jautājumi manā galvā, tā kā es tikai jūs glābju no tā visa ar bloga nerakstīšanu. Pateiksieties man vēlāk!
Tātad sākšu ar to, kas notika pirms mēneša, kad ir gandrīz pēdējais ieraksts veikts. Tātad! Nu, jā, naivie cilvēki, es taču neatceros, ko es vakar darīju, kur nu vēl pirms mēneša. Un ja tu neatceries, ka mana atmiņa ir the worst, tad jāsaka- welcome to the club! Jo es to saku tik bieži, ka tā ir vienīgā lieta, ko es atceros.
Bet būtībā nekā interesanta nav. Ā, izrādās, ka te jāmācās! Kurš to būtu domājis? 
 Vēl palikuši 2 darbi un 2 eksāmeni un tad viss. Tā kā visu nākošo nedēļu atkal pavadīšu bibliotēkā. Te tā traki, ka visiem finals, tpc tur ir ļoti ekskluzīvi. Bija man arī vilšanās, kad es aizeju tur, bet man nav vietiņa, kur sēdēt. Grūti izskaidrot, cik sirreāla sajūta pārņem, kad tu izmisīgi klīsti pa bibliotēkas stāviem un mēģini atrast vienu brīvu vietiņu, kur piemesties un ļaut smadzenēm beidzot kaut kaut ko noderīgu padarīt. Es nemāku savā istabā mācīties, man te ir too much distractions.
Bet ko nu par tādiem niekiem kā mācības runāsim. Ir daudz svarīgākas lietas notikušas- The Office is over! This is it, it is so done! The end. Es jau zināju, ka būs jāraud. Jo c'mon, tas ir manā seriālu top3 un es esmu tik daudz reižu redzējusi, vismaz sērijas ar Maiklu. Tātad spoileri, ja kāds nelaimīgais iemaldījies un pamanījies tik tālu izlasīt. Bet pārējie var droši izlaist šo paragrāfu, jo te būs tikai par ofisu. Liena, es pieņemu, ka tu esi tagad vienīgā lasītāja. Sarma vēl varbūt. Anyway, lai rīt labi skrienas maratonā! Un es gribu tās švammes, tikai nelietotas. Ok, here we go! Lai arī pēdējā ofisa sezona bija diezgan sad un nebija salīdzināma ar iepriekšējām, šī pēdējā sērija bija laba. Protams, ka pirms pašas pēdējās sērijas bija retrospect sērija, kas parasti māk uz cilvēka nostaļģiju spēlēt un jau iebāž kaklā kamolu tā, ka pēdējai sērijai atliek tikai mazliet iebakstīt vēderā, lai asaras ietu pa gaisu. Taču tik jauki klausīties visus aktierus un Ricky Gervais, kā viņi stāsta par seriālu. Un rāda visus klipiņus un tu visus tos klipiņus zini no galvas, jo viņi malači un salikuši tur bija pārsvarā visu no vecajām labajām sērijām, kur Maikls bija. Pietrūka tas, ka Steve Carell nekomentēja neko un tāpēc bija liels pārsteigums, kad Maikls uzradās pēdējā sērijā! Man bija tiešam skaļš- āāā! Un asaras acis, lai arī viņš tur bija uz nepilnu minūti, bet tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Bija arī tādi storylines, kas man nepatika, bet tā kā visā visumā bija ļoti jauki un sirsnīgi, tas nesabojāja sēriju. Piemēram, Erin's mother and father, Kelly un Ryan varēja saprast, bet fakts, ka to bērnu atstāja un Nelly viņu tā kā piesavinājās, jā, jā, var jau saprast, ka tie tādi bezatbildīgi un Nelly gribēja adoptēt, bet tas robežojās ar creepy. Man patika, ka Meredith sūdzējās, ka nerādīja, ka viņa priekš PhD studējusi un visu dzeršanu uz "hei, it was college". Bija jauki, ka Stenlijs bija tik priecīgs, ka pensijā var iet. Vēl joprojām katra Stenlija prieka izpausme liek man smaidīt. Dwight un Jims draudzība bija so sweet. Un, jā, tur viss tik ļoti pozitīvi visiem beidzās un bija super cheesy, bet visi tie varoņi tik ļoti iemīlēti, ka neko citu nemaz negribējās viņiem novēlēt. Un beigās, kur viņi runā, eesh, mana salvešu paciņa dabūja trūkties šīs sērijas laikā, kā teica Dwight-  "nostalgia is truly one of the great human weaknesses...second only to the neck". Žēl, ka beidzies, pietrūks visi šie varoņi, bet, ņemot vērā, cik pēdējā sezona bija vāja, labi vien ir. Bittersweet. Tagad kad The Office un Friends are officially over, atliek tikai gaidīt Arrested Development jauno sezonu! Un, protams, Endija vārdi palika atmiņā "I wish there was a way to know you're in the good old days before you've actually left them".
Btw, banana stand bija Londonā, es to nezināju, uzzināju tikai pēc tam, kad jau bija aizceļojis atpakaļ uz usa. So sad. Ja jūs domājat, ka es nebūtu mērojusi 3h autobusā tikai, lai tiktu pie banana stand, you know nothing, John Snow!
Te bija domāts paragrāfs, kur stāstīts par kaut ko no manas dzīves un tādā garā, bet. [kurš tā beidz teikumus?] Ņemot vērā, cik ļoti es par ofisu atkal safanojos, es novērsīšos no rakstīšanas un vēlreiz noskatīšos pēdējo sēriju.
Ā, jā, es gribēju vēl pažēloties, ok, tam vienmēr laiks ir. Tātad šodien ir mammai dzimšanas diena un viņi cep dārzā šašliku un ēd visādus garšīgus labumus + ir silts viņiem Ventspilī. Un ir muzeju nakts, manas dāmas iet skatīties filmu ar Leonardo DiCaprio un pēc tam uz spēļu vakaru, kā arī ir Eirovīzija, kur var judge the hell out of everyone! Un tas viss, protams, notiek back in my motherland. Viss, kas man patīk! Nu, labi, Eurovision es varu arī te judge, bet that's not the same.

Ok, last episode of The Office again!