Ja tev liek rakstīt uz līniju papīra, raksti šķērsām.

Paņēmu pārtraukumu no grāmatu kārtošanas. Kā es varēju ietilpināt visas tās grāmatas mazajā plauktā, nav ne jausmas. Pa kuru laiku es tās visas grāmatas piesavinājos? Nu jau raibs gar acīm, gribas ātrāk izlasīt visu, kas nav lasīts un pārlasīt visu, kas izlasīts. Šodien mājupceļā no Ventspils sāku lasīt 451 grāds pēc Fārenheita, jā, tikai tagad. Tā neko, tik ļoti spot on, tik ļoti atbilst mūsdienām un man ļoti patīk. Varbūt pārlieku daudz epitetu manai gaumei, bet nu jau esmu pieradusi. Šī grāmata patrāpījās īstajā laikā un manam pašreizējam smadzeņu stāvoklim atbilst tik ļoti, ka ik pa brīdim jāiegrimst pārdomās. Labi, varbūt es neesmu tas cilvēks, kam vēl vajag kādu papildus stimulu, lai gremdētos melanholijā, bet neko darīt. Gan jau būs labi.

Tā jau grāmata laba un viss lieliski, bet autobusā mazliet patraucēja kārtējie interesantie braukšanas biedri. Šoreiz tas bija krievu pārītis tā sauktajos labākajos gados [un te es domāju mūsdienu labākajos gados, kad 30 ir jaunais 20, 50 ir jaunais 40, 18 ir jaunais 30 un viss ir ne tā kā bijis vienmēr, it's just random]. Anyhow, domāsim tā uz 50+ Pirmo iespaidu šis pāris jau radīja, kad viņi iekāpa kā pirmie pasažieri, neskatoties uz to, ka viņiem nebija biļešu un viņi bija stiprā alkohola reibumā. Protams sanāca, ka man bija jāsēž tieši aiz viņiem. Pirmo brauciena daļu viņi mierīgi nogulēja. Otrā brauciena daļā sākās karstais telefons. Būtībā norunāja viņi visu ceļu. Pirmās sarunas bija lieliskas, iztiksim bez pārmešanas, ka noklausos svešas sarunas, viņi tik skaļi runāja, ka varēja nemaz to telefonu neizmantot, gan jau tas čalis no Rīgas būtu viņus dzirdējis. Anyhow, telefona saruna norisinās krieviski un apmēram 20 min notiek viens un tas pats: [ar * apzīmēts populārs krievu lamu vārds, kas sākas ar b un beidzas ar ģ]
Vīrietis: Mēs braucam.
Sieviete: Mēs braucam no Ventspils uz Rīgu.
V: Mēs braucam uz Ventspili *.
S: Mēs braucam uz Rīgu.
V: Neklausies viņā *, mēs braucam uz Ventspili *.
S: * Mēs braucam uz Rīgu no Ventspils.
V: *Viņa ir jukusi *, mēs  * braucam uz Ventspili *.
S: Rīgu! *
V: *Es nezinu *, kur es esmu *. *Kur mēs * braucam?
S: Mēs uz Rīgu * braucam. Mēs bijām Ventspilī. Mēs no Ventspils braucam*.
V: *Mēs braucam uz Ventspili.

Tā viņi tur super skaļi ņemas. Sievietei beidzot apnīk un viņa pieceļas un aiziet uz autobusa aizmuguri.

Telefona saruna joprojām turpinās
V: * Nu, es nezinu, kur es esmu. * Es uz Ventspili braucu *. Es nezinu, kur viņa ir *. Viņa * no manis aizmuka *. Autobusā * aizmuka.
[pagriežas uz aizmuguri un sauc savu dāmu atpakaļ, viņai atmaigusi sirds, viņa atgriežas. Tā pati telefona saruna turpinās].
S: Mēs uz Rīgu braucam *.
V: * Mēs braucam uz Rīgu? * Man likās mēs uz Ventspili braucam *.
[Iedomāsimies manu sejas izteiksmi to visu dzirdot]

Un tā līdz pašai Rīgai, kur viņi vēl apsprieda, cikos viņi ieradīsies Rīgā un cik liels idiots ir viņu telefona sarunas partneris, jo viņš to viņam jautāja kādas 15 reizes.  Katrā ziņā fun times. Krievu lamu vārdus esmu atkārtojusi vairāk nekā vajag.

Jau piekusu.

Šodien gribēju rakstīt, bet nebija pildspalva. Sapņu arī vairs nav.
Redzēju kā bērni purina ābolus no koka, atgriezos bērnībā.

Kaklajosta ir jaunvārds, man vārdu darināšana ir gēnos, tur neko nevar padarīt. Ome bija ciemos, viens no jautājumiem, ko viņa man prasīja - Kāpēc tu neesi mēnesserdzīga? Viņa māk pārsteigt. 


Un tu esi laimīgs?

Sniegs visu pirmiņais. Ko? I don't know. Just words.

Tas tā atmiņai, lai zinātu, kad šajā ziemā bija pirmais sniedziņš. Nu, vismaz Ventspilī bija pāris minūtes un vēl pāris minūtes un dažas čupiņas pavisam minūtes vairāk.
Bet vispār šodien braucu atpakaļ uz Rīga city. Kā jau parasti pirmdienas dienā manā laikā, jā, manā laikā, it's all about me, me, me, me, me, me (ūūn tas jālasa Jake balsī, ah, inside jokes, ko noteikti neviens nesapratīs, vienīgās cerības uz Lienu, no pressure. Vispār vajag jaunu terminu maniem inside jokiem, jo parasti viņi tik inside, ka es tikai saprotu un dažreiz pat arī nē). Tātad parasti šajā laikā ir pustukšs busiņš, šoreiz, protams, eju pirkt biļetīti un, opā, 45. vieta. Un es nezinu, kāpēc tas manā galvā skaitījās blogieraksta vērts stāsts. Ā, jā, klausījos If I Were You un bija so funny, kā jau parasti. Jo pilnāks autobuss, jo smieklīgāks liekas.
Vēl pa ceļam Tukumā sniga arī sniedziņš.
Runājot vēl par autobusu, sapnī redzēju, ka braucu busiņā uz mājām, bet tur 4 vienā rindā sēž,  ne tikai pēdējā rindā. Un tur pie paša loga sež kaut kāds čalītis, kas saka man blakus sēdošajai meitenei, ka viņš pa ceļam kāps ārā [pabrīdina] un man arī un es tālāk Līvai, kas man blakus sēž. Es viņam prasu, kad viņš kāps ārā, viņš saka, ka Rojā. Yes, sapnī autobuss brauca ierasto ceļu no R uz V. Nu, tas man likās funny. Un tad tur tālākajā gaitā mēs mēģinājām noskaidrot, kas par lietu un tā.
Vēl bija pa ceļam daudz milzīgu dzīvniekmākoņu debesīs un tad es skatījos savu seriālu galvā, jā, man ir savs komēdijseriāls, es pat teiktu, ka vairāki, jo man nepietiek ar tiem 20, ko es skatos reālajā dzīvē. Interesanti, kā ir nebūt man.

Tā tā tā

Es esmu saņēmusies kaut ko uzrakstīt. Ņemot vērā, ka es tā arī nepabeidzu savu stāstu par Londonu un internacionālajām vakariņām, oh, well. Netiks pabeigts arī, neko neatceros vairs. Šajā laikā bija arī 4 nedēļu pavasara brīvlaiks, ko pavadīju pie māsām Jansonēm. Un tā kā viss kaut cik interesantais jau ir sen bijis un aizmirsts, tad sākšu ar autobusstāstu. Tie taču vienmēr aizraujoši, nē, tas nebija īstais vārds, oh, well. Tātad es braucu uz atpakaļ uz kojām caur Londonu. No Līvas uz Londonu jābrauc 7h, kas jau ir jautri un tad vēl 3h no Londonas līdz Loughborough. Turpceļā jau nekas, bija vēl Jansones un tā. Atpakaļ es viena pati. Mans autobuss bija 2:45, jā, protams, ka naktī. Nu, neko. Smuks 2stāvīgais busiņš, es tieku pašā priekšā otrajā stāvā, kopā mēs 8 cilvēki pa visu busu, kamēr nav pārējie salasījušies. Smuki iekārtojos, uzlieku jauku mūziku, iekārtojos ērti un aidā, 7h priekšā un tad ap3h vēl jāpakavē laiciņš Londonā, jo nākošais autobuss ir 12:30. Protams, ka es esmu tik veiksmīga, ka autobuss ir saplīsi jau pirms sācis braukt. Kā? Nē, nopietni? Kā var saplīst autobuss, ja nav vēl no vietas izkustējies? Kā tad viņš tika līdz pieturai, tika aizstumts vai? Mums saka, ka jāgaida aizvietotājautobuss, kas atbrauc pēc 2h. Nu, labi, ne gluži 2h, atbauca tieši 5os. Tāpēc sanāk, ka es vēl ilgāk tajā autobusā nīku. Atbrauc vienstāvīgs autobuss, sakāpjam visi iekšā, mēģinām iekārtoties. O, beidzot iekārtojies? Ideāli, tagad kāp ārā un ej uz nākošo autobusu, jo šis izrādās aizveda tik līdz nākošajai pilsētai. O, forši, 2stāvīgais busiņš, gribi sēdēt tur, kur tu jau biji sasapņojusies sēdēt pirms tam? Protams, ka tur ir aizņemts, jo šis autobuss jau ved pasažierus. Neko, atradu brīvu vietu un tā tur pavadīju visu ceļu līdz Londonai, pa pusei aizmigusi pa pusei nē. Un kā cilvēks, kas neguļ autobusā, tas ir rādītājs, cik es biju nogurusi no tā visa, jo es tur ik pa laikam atslēdzos. Sākumā es vēl nervozēju, vai nenokavēšu savu autobusu, kas 12:30, bet beigās jau man bija diezgan vienalga, ka tik mani aizved vismaz līdz Londonai. Un nepagāja ne 12h, tikai 10, un biju jau Londonā. 12 mēs iebraucām, tā vietā, lai paspētu paēst brokastis un mazliet pačillot, vienīgais, ko paspēju izdarīt- aiziet uz labierīcībām, kas nebija īpaši labas. Un tad nākošais autobuss bija klāt un 3h likās kā 5min, un man braukt cauri Londonai, tā forši kaut kā.
Ap 16 biju savā pilsētā, kur iegādājos pārtikas minimumu, jo man jau tā bija somas un bija vēl 30min jāiet līdz kojām. Ievēlos kojās un skatos, ka internets neiet, so fun times.
Sākusies atkal skoliņa, šodien gan brīvdiena. Vakar bijām uz itāļu rezidenci, kur mums ēst taisīja un bija domāts karaoki dziedāt, neviens īsti nedziedāja karaoki gan. Bija akustiskā mūzika un tad vienu brīdi Bohemian Rhapsody sāka dziedāties, yes, yes. Spēlējām alkoholpong, kur neviens nevarēja bumbiņu trāpīt, tāpēc pārmaiņas pēc visi priecājās, kad pretinieku komanda trāpīja. Ja es tā padomāju, visi baigie alkoholiķi man te apkārt. Pēc tam paspēlējām vēl vienu drinking game, kas daudz efektīvāka un nākošreiz sāksim ar to. Ap kādiem 4iem šodien biju mājā, bet tas nekas, jo man šodien brīvdiena, varēšu izgulēties. Nooot. Aizeju pēc 4iem gulēt, kaut ko baigi sapņoju par Deschanels māsām un Peacocks veikalu, dzirdu tādu skaņu, visu laiku pīkst un skaļi, es pa miegam nesaprotu, kas notiek. Pamostos, skatos telefonu, nē, nav modinātājs, fire alarm un ir 6:20. Jā, 6:20 no rīta. Skaidrs, izmēģina fire alarms, pirms brīvlaika vairākās citās kojās šitā pat viņi mocīja cilvēkus un es priecājos, ka man nebija bijuši šitādi joki. Nu, neko, uzvilku savas antidepresijas bikses, kedas un mēteli un sekoju saviem gaiteņbiedriem ārā, kur mums ir tas tikšanās punkts.Citi nabagi nebija pat paspējuši normāli saģērbties, bija pat viens plikām kājām.Un tad mums bija jāatzīmējas un jāgaida, kad varēsim iet atpakaļ iekšā. Kādas 10min bija jāpagaida un varējām iet atpakaļ. Fun times, fun times! Bet nopietni, sešos no rīta?
Tagad jau kafija izdzerta, tāpat jūtos galīgi neizgulējusies, bet vismaz nav hangover! Tas brīnums un patīkams brīnums.
Par ko es vēl varētu pasūdzēties? Par to, ka šodien neviens seriāliņš nav. Un Game of Thrones jaunā sezona, pēc grāmatu lasīšanas, liekas tik vienkāršota un uh, I ruined the magic ar tām grāmatām.
Labi, man apnika jau. Vajag uz pilsētu iet, bet slinkums kustēties. Es brīžiem nesaprotu, kā es vispār funkcionēju.
Līdz ar pavasari aizvien grūtāk uzturēties ārā, lai miljons skrējēju nemestu savu veselīgo dzīvesveidu tev acīs, nopietni, man viņi izraisa. Kā es jau kaut kad teicu, ka es gribētu būt cat pusher, kas ir tieši tas pēc kā tas izklausās. Varbūt it doesn't make any sense, bet tā ka es to saku, tad savā ziņā it does. Nu, lūk, pirms es tiktu paaugstināta par cat pusher, es noteikti būtu runner pusher, mazliet smagāks darbs, bet noteikti man nestu lielāku gandarījumu. Lai gan ir viena skrējēju grupa, kas man patīk, tie ir tie, kas skrien tā kā striniņas un ceļ tās kājas tik augstu gaisā, striniņas var skriet. Man viņus gribas noķert un palaist mežā brīvībā, run, Bambi, run for your life!
So there you go, tā man te iet/neiet.

Words.

Sākam. Braucu uz Rīgu pirmdien no rīta, klausos mūziku un domāju, ka sen nav redzēta kontrole šajos starppilsētu autobusos. Tev pietrūkst kontrole, Elza? Lūdzu! Pēc pāris desmit minūtēm iekāpj kontrole. Pie Talsiem [čau, Ance!]. Šodien braucu mājās no Rīgas, atkal kontrole. Laikam jāturpina pirkt tās autobusa biļetes tomēr būs. Vēl šodien notrāpijās forši, ka netiku sēdēt pie loga un ārā bija migla milzonīga. Visi gulēja, izņemot šoferi, kas aizdomīgi bieži pīpināja un strauji bremzēja, vismaz tas turēja mani nomodā.
Īsumā par šo nedēļu kojās- bija labi, kā jau parasti. Ēdām ģimeniskās vakariņas, skatījāmies savu iemīļoto latviešu seriālu, taisījām karsto ābolu dzērienu un klausījāmies miera mūziku,runājām par Ziemassvētkiem, lozējām secret santa [kas beidzās ar fail], kā arī centāmies 3dienas vakarā apēst visu, kas pa nedēļas nogali varētu sabojāties, jo visas šonedēļ pa mājiņām un tā.
Vēl visus rītus ceļos 7os un šorīt, kad skolā bija tikai 12:30 arī nevarēju izgulēties, paldies stāva kaimiņi!
Ar Anety 3dien bijām okupācijas muzejā. Kā mums tur gāja? Aizdomīgi jautri, ņemot vērā, ka tas ir okupācijas muzejs. Un cik gan depresīvi ir latvieši, jēziņ! Mums gan veicās atrast lietas, kas bija tajā nedepresīvajā galā- pilnpiena taloni, zeķes ar dekoratīvajiem ielāpiem, šaha figūriņas, plakāti un avīžu raksti. Un mēs tur bijām vairāk kā 1,5h. Pozitīvi. Pēc tam Anety mani kaut kur pa apli veda pa vecrīgu, nu, nezina viņa to vecrīgu, nezina! Pateicoties manam pilsētas pārzināšanas talantam, ātri tikām uz pareizā ceļa. Jā, tā es to atceros. Vēl Anety mani izveda mini ekskursijā pa savu mini fakultāti.
Un vēl smieklīgi bija, bet jau sen [pirms nedēļas], kad mans krustbērns ciemojās un viņš ienāk istabā un saka- suns ar degunu sūca man bikses! Nu, pasaki, ka nav comedically humorous! Šodien ļoti daudz izsaukuma zīmes!
Un New girl bija smieklīga sērija ar visu savu labāk melno vīriņš.
Tagad jānoskatās American Horror story jaunā sērija, vienīgi man bail. Naktī vēl neesmu skatījusies + dienā jau man tas pats sākums creeps me out.
Vēl mana mugura sāp katru dienu jau. Šodien vispār traki, vairāk gan pleci. Īpaši tagad, nevaru pat nosēdēt.
Lai beigtu uz patīkamākas nots, te būs->
[vecais]

[jaunākais]

.

Amir and Ben, why u so funny?
Un jauna sadaļa manā blogā-> p.s. jon lajoie drīzumā gaidāms wtf collective 3! yēīj!
Tagad gan viss, jo mana mugura un pleci mani nogalina, nevaru vairs pasēdēt.
out.

Autobusa stāsts s02e02

Tātad.

Piebrauc autobuss Ventspils- Rīga un šoferis dīvainā kārtā sauc biļetes pēc sēdvietām. Es, loģiski, nokavēju, kad sauca manējo, jo nebiju gaidījusi, ka sāks saukt un mana biļete bija nr.4. Tā nu es sagaidu, kad visi iekāpj, kam biļetes. Un šoferis tā- o, nu tad tev tepat būs vietiņa. Un tepat nozīmēja autobusa shotgun. Lai arī man bija jāsēž blakus superlielai somai, kas nepiederēja man, man tomēr patika sēdēt priekšā un pārredzēt ceļu. Bet smieklīgākais bija tas, ka, braucot ārā no autoostas, šoferis saka, ka man būs jāpasaka, kā lai tiek ārā no Ventspils, jo viņš te sen nav bijis un nezina, kā tik pāri tiltam. Es tā- tad jau mēs netiksim nekur. Jo es domāju, ka šoferis jokojas, protams, līdz brīdim, kad pie statoila, kur jāgriež pa kreisi uz jauno tiltu, autobuss vnk aizbrauc pa taisno. Man tāds opā. :] Izrādās viņš tiešām nezināja, kā lai tiek pāri jaunajam tiltam. Tā nu bija jāmet riņķī buss un jāstāsta, kā lai tiek pāri. Diezgan smieklīgs gadījums. Labi, ka viņš zināja tālāko ceļu līdz Rīgai. Un ar to vēl nebeidzās burvīgais autobusa stāsts. Tieši pie Talsu pagrieziena,čau, Ance, autobusam kaut kas sagāja grīstē un mēs tur pavadījām apmēram 10min. Šoferis un daži līdzbraucēji tur kaut ko mēģināja piestiprināt atpakaļ ar ļoti aizdomīga paskata šņorītēm. Droši nelikās gan. Bet esmu galapunktā.

Un kojās atkal ir auksti, bet ne par to šajā autobusa stāsta ziņā.

Autobusa stāstu 2. sezona

Tātad.

Šodien braucu uz Rīgu, jo jāmācās it kā.

Viss sākās tā-

Mans autobuss ir 16:25. Pulkstenis ir 16:10, es esmu savā istabā. Lieku vēl pēdējās mantas un tā. Balss no virtuves- Tu nenokavēsi? Man tāds- ? Es pilnīgā pārliecībā, ka tētis no darba atbrauks mājās un mani aizvedīs, kā jau parasti, kā gan es varētu nokavēt. Bet, nē, izrādās, ka man ir jāiet ar kājām. Es pilnīgā šoka stāvoklī nevaru saprast, vai mana mamma joko, vai tiešām, man jāiet ar kājām un nebrauks man pakaļ. Forši, man jau neviens nevarēja pateikt to ātrāk, kā es varēju zināt. Vienmēr taču aizved. Nu, ko man darīt, uzmetu somas plecos un superātri skrienu uz autoostu, vēl ceļā nav aizvadīta minūte, kad es saprotu, ka noticis kaut kas briesmīgs. Esmu aizmirsusi savu pleijeri. Bet nu jau par vēlu griezties atpakaļ, jo svarīga katra sekunde. Un mans telefons, kuru es it kā biju uzlādējusi, nebija tomēr uzlādējies, tā nu es pat to nevarēju pa ceļam paspaidīt. Tā nu es skrienu, skrienu, un ātri eju un paskrienu un eju eju eju. Esmu autoostā tieši 16:25 un esmu pēdējā, kas iekāpj autobusā. Ir kur sēdēt, tas labi [biļete man jau bija, ja tas jautājums kādam rodas], bet iekšpusē, neforši. Nu, neko, tā nu es sēdēju superšaurā vietiņā ar savām mantām, blakus diezgan nīgra paskata sievietei, kurai ņurdēja telefons un pāri no manis sēdēja arī mūsu valsts minoritāte, kas ēda visu ceļu, vēl netālu bija, vauč, atkal minoritātes, kāda vecāka sieviete un jaunāka sieviete ar nepilnus 2 gadus vecu bērnu. O, jā, tas bija jauks trio. Viņas gan skaļi runāja, gan bērns raudāja, gan bērns spiedza, gan viņas bērnam dziedāja, vnk c'mon. Tā izraisīja. Tā jau bija briesmīgi, ka nebija man mūzika. Ou, un šoferis uzslēdza kaut kādu disku, kur skanēja briesmīga mūzika un es uzzināju, ka putnu ballei ir dziesmas angļu valodā, tās, kas arī latviski ir. Super, katru dienu kaut kas jauns. Un man no autobusa sāp spranda. Un vēl burvīgi bija cilvēki, kas kāpj ārā visur, jo tas taču mikroautobuss, oh, snap, nav gan! C'mon. Un tad vēl ejot garām vnk gāžas virsū. Jā, bija briesmīgi. Un es nemaz negribu domāt par atpakaļceļu, kas man arī būs jāpavada bez mūzikas. NOOOO.

Un vismaz pa ceļam redzēju varavīksni, nebija gan double, bet bija labi.

Un tagad esmu kojās un domāju, ko skatīties. Un ārā ir oranžs mēness. Oranžs. Diezgan creepy, jā.

Viss.

Autobusa stāsts.

Tātad.
Vakar es braucu mājās. Autoostā biju jau 18:20, lai dabūtu vietu autobusā. Un jau tad man bija 36. vieta. Labi, man bija sēdvieta. Bet enīvej man bija 40 min līdz autobusam. Nu, neko, sēdēju pie savas platformas un gaidīju. Tā kā ārā bija silts laiks un man nebija nekas, kam būtu kabatas, mans pleijeris bija somā. Tātad, es sēdēju klusumā, ja neskaita, ka bija viens nereāli smieklīgs brīdis, kad kāda sieviete skaļi, nē, superskaļi runāja pa telefonu ar savu Almas tanti. Tā saruna pati par sevi bija smieklīga un vēl tas, ka viņa nu tik skaļi runāja. Bet nu pārējais gan nebija smieklīgs. Sākumā man blakus apsēdās sieviete gados [ vēl esmu autoostā], kurai ir nereāli daudz mantu un puķu. Nu, nav viņai īsti vietas, bet viņa iespraucās tāpat un kādas 10 min man sejā bāžas puķes un vēl visādas viņas mantas. Tad piebrauca viņas autobuss. Un man bija neviltots prieks un atvieglojums. Bet nesatraucieties, tas nebija ilgi. Jo tad man blakus apsēžas supergarš cilvēks, kam arī tur īsti vietas nav. Sākumā viņš kaut ko meklē pa kabatām un tad izvelk cigaretes. Es, kā jau naivs cilvēks būdams, domāju, o, nu forši, vismaz ies prom. Bet, nē, kāpēc gan. Cilvēkiem taču patīk, ka virsū tiek pūsti dūmi. Nu, c'mon. Viņš turpat sēdēja un pīpēja. Un tad es domāju, ka viņš nevar izdarīt kaut ko vēl stulbāku un kaitinošāku, es atkal kļūdījos. Viņš zvana pa telefonu un arī superskaļi sāk runāt un krieviski. Un runā un smejas, tik superkaitinoši. Ārprāts. Un tad nu es cerēju, ka man viņš blakus nesēdēs. Man paveicās, nu, ne gluži, viņš sēdēja tieši aiz manis. Un gandrīz visu ceļu norunāja pa telefonu un 1724589479021 reizes taisīja vaļā un ciet to galdiņu, kas ir priekšējam krēslam aizmugurē, jā, manam krēslam. Nu, nereāli forši. Un, jā, mana blakussēdētāja. Es mēģināju pēc iespējas ātrāk tik iekšā autobusā, lai tiktu pie loga. Jo jāsēž savā vietā, jo pilns autobuss. Es tiku pirmā. Atnāk mana blakussēdētaja, kas arī krieviski runāja, un saka, ka viņa esot pirkusi biļeti un prasījusi pie loga. Nu, c'mon, biščiņ nekaunīgi. Ko es? Es neko, noliku savu somu lejā un izlikos, ka neko nezinu. Lai nu ko, bet manu pie loga sēdvietu es nebūtu atdevusi. Es jau tad biju pietiekami nokaitināta. Un šī stāsta morāle- cilvēki ir kaitinoši un stulbi.

Un pavisam citā noskaņā. Šodien no rīta es noskatījos 2 pirmās pokemonu sērijas. Ko? Ofiss ari beidzās un 30 rock arī. Ko man citu darīt, kamēr sāksies jaunā sezona? Ā, un es it kā sāku skatīties lost.
Un man ir pielikta klāt klaviatūra. la la la la.
Un piemīlīgi.

Kaut kā tā.

Tātad. Es atkal gribēju kaut kad rakstīt, bet kaut kā nesanāca.
Vispār tas kaut kad bija vakar. Bet man miegs galīgi nāca un nesanāca. Bet tagad man ir iespēja pastāstīt. Man patīk šis burvīgais ievads. O, jā, labāk sāksim.
Tātad. 7diena aka aizvakardiena.
Ar Aneti devos Ventspils kultūras dzīlēs. Gājām uz Jūras vārtiem skatīties Zimbabves saules akmeņus. Kopā bija ne vairāk kā 20 skulptūras, kuras, teikšu godīgi, es biju iztēlojusies daudz lielākas. Jau Lieldienu dienā, kad Anete atnesa bukletu, kur bija rakstīts par tiem akmeņiem, mēs smējāmies, kā viņi tur ar milzu ceļamkrāniem iedabūs akmeņus. Lielummānija, ko lai saka. Enīvej, bija tīri interesanti, jo es pirmo reizi biju jūras vārtos pēc rekonstrukcijas. Man likās, ka iekša palikusi mazāka un vnk wtf slidenas trepes. Kpc jātaisa speciāli tik slidenas trepes? Labi, man īpaši neslīdēja, jo man bija kājās kedas, nevis augstpapēžu apavi , vai ne, kāds pārsteigums. Bet tās trepes izskatījās tādas, ka cilvēkiem, kas apmeklē kultūras pasākumus pienācīgi tērpušies, tur noteiktu paslīdētu 57627309598538093 reizes. Enīvej, man patika arī paši akmeņi, lai gan tur aprakstā bija minēti trīs akmeņu veidi, bet mēs ar Aneti neatradām to trešo, un opāls arī bija tikai vienā darbā izmantots. Plašāk izmantotais bija kaut kas, kas izklausās pēc springfildas, jā, jā, tās, kas simpsonos. Springstīns or smth, lai nu kā trešais nebija, tas bija kaut kāds serpentīns or smth. Es jau varētu uzguglēt, bet man slinkums un es domāju, ka tiem, kam tas tiešām varētu interesēt paši jau sen zina nosaukumus un mani tgd apsmej, vai arī nelasa šo blogu. Oh, snap. Pēc akmeņiem mēs devāmies skatīties gleznas, kas arī bija jūras vārtos. Gleznas, ko gleznojis vītols vai vītoliņš, kaut kā tā. Mēs jau ar Anetes esam kārtīgas ekspertes, atradām katrā gleznā paslēpto un nepaslēpto jēgu. Un nosaukumi arī bija burvīgi, es pat atceros kādai trešdaļai. Nopietni. xxx Pēc tam paklejojām pa pilsētu un pasēdējām bērnu pilsētiņā, kur atcerējāmies bērnības dienas, kad tā bija mūsu otrās mājas. Tad gan mēs viena otru nezinājām.Ā, un auksts arī bija tajā dienā, ja atmiņa mani neviļ, nu vismaz vējš bija gan.
1diena aka vakardiena.
Cēlos pirms sešiem un braucu uz rīgu. Autobuss bija diezgan pilns. Un forši, ka mans pleijeris izlādējās tieši pusceļā. Vnk fail. Jāatceras, ka jāuzlādē rīt. Kāds atgādiniet man.
Ā, un tad es pa dienu, jau atnākot no lekcijām, atklāju, ka man viena zeķe ir sarkana, bet otra ir rozā. Un es te nedomāju, ka tām bija maza krāsu nianšu atšķirība, nē, nē, tās bija divas dažādas zeķes. Brīnums, ka es 6os no rīta pustumsā pus aizmigusi nepamanīju. Nu, jā, man ļoti nāca miegs un vsp bija tāds garastāvoklis, kur gribējās par visu ko sūdzēties. ā, un autobuss pienāca 20min vēlāk, tā kā man bija jānesas pāri tiltam. Un es skatījos britains got talent un autralians got talent. Jā, daudz talantu redzēju, daudz. Ai, sakiet, ko gribat, bet man patīk. Saimons ir mans elks.
2diena aka šodiena.
Bija interesanta ķīmijas tehnoloģiojas lekcija. Pieminēšanas vērts fakts. Šodien bija jāskrien krosiņš. Jēīj, prieks un laime. Es nebiju skrējusi kopš skolas laikiem, kad bija jāliek ieskaites. Vnk briesmīgi, es ienīstu skriet. Nu, labi, jāskrien bija maz. Bet enīvej. Mums bija jāskrien kolonādē! Jā, cik forši, right. un jāskrien pa zāli un vsp galīgi dīvaina trase bija. Bet tas viss ātri beidzās par laimi. Es kā cilvēks no kojām varēju pārģērbties kojās. Tikko mēs no kojām, ieradāmies skriešanas vietā, mēs jau varējām skriet. Vērā ņemams fakts, ka skrēju ar visu atslēgu rokā. Jup. Lai nu kā, ārā šodien nemaz nebija tik silti, cik vajadzēja būt. Un man jau tagad nāk miegs. Un rīt jau 8:15 atkal sākas lekcija. fadž. un un un bija burvīga stāva kopsapulce, kur bija galīgi garlaicīgi. Bet vismaz uzzinājām, kam bija paredzētas tās brīdinājuma uzlīmes, kas bija pie liftiem, kuras neviens nesaprata. Un tagad labais lifts ir sliktais lifts, jo tas netaisa durvis vaļā 8. stāvā. Šiem galīga diskriminācija.
Un man liekas, ka man sāk sāpēt mugura. Būs jāiet čučāt, vai jāskatās draugi. 8. sezona. Ha, tieši rindkopu augstāk arī ir cipars 8. Cik ievērības cienīgs fakts.
Un kā jau pamanījāt, tad manu jauno sīkrīku tagad aizvieto vēl jaunāks sīkrīks. Lai jūs priecē bruņrupuči! Hei, ho!

Te es un veca vācu ugunsdzēsējmašīna, kas mēģina mani notriekt.

Skumji.

Šodien ceļā no Rīgas autobusā pavadīju 4h. Un, nē, es nepaliku autobusā ekstra stundu, jo man tur tik ļoti patīk. Autobuss pa ceļam notrieca briedi. Bija pamatīgs bums un bukte busiņā, nabaga briedis kaut kādā veidā ieskrēja mežā. Nezinu, kā viss izvērtās nabaga briedim [domājams, ka diezgan skumji], bet mums bija jāgaida 1h, kamēr atbrauc policija un tā.

Miegumiegumiegums.

Man nāk miegs. Čau, Ance, es ēdu kartupeļu pankūkas. Un Anet, kā patika pastkartes? :]
Es tikai gribēju pateikt, ka tgd esmu mājā. Ceļā uz autoostu, protams, sniga sniegs un pūta vējš. Cik jauki, zinu. Bet trakākais bija tas, ka slīdēja uz velna paraušanu. Bet es brīnos, ka neesmu nokritusi. Šodien es tā pamatīgi paslīdēju. Jaukākais tas, ka tas bija uz gājēju pārejas.
Kojās arī šodien neparādījās siltais ūdens, bet šodienas jaunums bija sarkanais rūsas ūdens. Vismaz jaukas pārmaiņas. Es domāju ieteikt, lai viņi uz mūžīgiem laikiem silto ūdeni nomaina ar patīkamu, sārtas krāsas rūsas ūdeni.
Lai nu kā. Es pa slideno laiku paspēju 30 min aiziet līdz ao un man bija 30min jāgaida ārā buss. Iekšā viss bija pilns. Bet īstenībā šodien ārā bija tīri silts, ja neskaita vēju, kas bija nejauks. Un tā nu es sēžu pie savas platformas, klausos mūziku, tad paskatos uz savu jaku un awww visskaistākā sniegpārsliņa pasaulē man ir uzkritusi. Vienkārši tik forša. Nu, jā, smaids sejā bija. :]
Un es jau zinu, ka jūs gaidāt kārtējo autobusa stāstu. Un būs arī. Tātad, man blakus sēž vīrietis pusmūžā. Ar milzīgu pufīgo jaku. Es sēdēju pie loga un man galīgi nebija vieta. Viņš vnk brutāli sēdēja gandrīz pa abiem krēsliem. Un tad viņš vēl izvelk savu laptopu. Un sāk kaut ko rakstīt. Tad viņš sāka skatīties filmu. Viņš skatās, skatās, skatās, oh snap, sāk krākt. :] jap. Tas bija tik smieklīgi. Viņš vienā brīdī skatās filmu un pēc dažām minūtēm jau aizmieg. Ar visu savu laptopu klēpī. Es jau domāju, kritīs tas dators vai nē. Tomēr stabils bija. Pēc pāris minūtēm viņš pamodās. Izslēdz datoru. Pēc apmēram 5min, viņš izvelk datoru atkal un ieslēdz. Un man likās, tas bija cits dators, jo ekrāns likās lielāks un desktops bija cits. Un tad man bija jādomā- nafig viņam līdzi 2 datori. Nu, ja, un tad viņš sāka spēlēt kārtis. =D un vēl visu ceļu līdz Ventspilij viņš paspēja ieslēgt un izslēgt datoru kādas 8 reizes. Ā, jā. Un runāt pa telefonu viņam arī patika. Un turēt telefonu iekšējā kabatā, kreisajā pusē. Un katru reizi, kad viņš to telefonu vilka ārā, man bija vēl mazāk vietas.
Nu, tas tā.

Labi, man nāk miegs. Iegulšos gultā un paskatīšos American Idol.