Šorīt pamodos un pēkšņi sāp mugura. wtf? Vienkārši pēkšņi sāka sāpēt un nepāriet. Galīgi traki un nav forši. Un es neko nedaru, tāpēc pārpūlēts jau nu galīgi nekas tur nevarētu būt. Ja nu vienīgi sāk sāpēt vienkārši no mana tizluma. Enīvej.
Vakar šāva raķetes. Un no kojām varēja visu ļoti labi redzēt. Raķetes burtiski šāva mums tieši pretī. Es nezinu, kam par godu, bet bija forši. Un bija pat tīri lepni, priekš tādas random šaušanas.
Un vēl Puika apēda manu zilo vienradzi.
Un 5dien Līva mājās. Braukšu sagaidīt, jīhā. Sīkais nūģi, padod ziņu. Vispār jau es minēju, ka tu būsi, tā kā tev nav izvēle.
Man sāp mugura un es gribu ēst, bet baigais slinkus iet uz veicīti. Eh, būs jau jāiet. Un jāatceras, ka jāsamaksā par kojām. Visu laiku kaut kā izkrīt no prāta.
Un depresīvie cilvēki, lūdzu, kļūstiet kaut mazliet pozitīvāki. Savādāk man arī būs jākrīt depresijā.
Rāda ziņas ar etiķeti ēst arī gribas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti ēst arī gribas. Rādīt visas ziņas
2010. gada 15. jūnijs
2009. gada 9. novembris
Čau, Ance.
Es pagājušajā naktī tevi redzēju sapnī. Un tu man neesi devusi nekādu ziņu un , jā, tas bija jādara tev. Katrā ziņā neko daudz no tā sapņa neatceros. Tikai to, ka tu tur biji un es peldēju (!) ar kkādu zivi kopā pa pusistabu. Nu kaut kā tā.
Eīnīvej. Vēl es kaut kad sen atpakaļ gribēju uzrakstīt sapni, kurā redzēju Aneti. Bet nu jau es to sapni esmu gandrīz aizmirsusi. Bet es tur metu Anetei ābolu un viņa man. Es biju savā sētā, bet Anete UK. Bet mēs viena otru varējām redzēt. Arī kaut kā tā.
Enīvej. Beidzot, īstais iemesls, kāpēc te rakstu kaut ko. Tomēr bija šonedēļ sytycd. Es zinu, ka tas satrauca daudzus un tā, bet nu visi varam būt mierīgi.
Un šodien es dabuju savu garšīgāko limonādi pasaulē. Un vēl man nereāli nāk miegs.
Un vispār nekas interesants šajās dienās nav noticis.
Vēstules būs, man tikai jāatrod smuka pastkarte. Pacieties, Anet. Man kaut kā liekas, ka tu ļoti čakli strādā pēdējā laikā. Tāpēc, turies! Un tev tāpat nav brīva laika man uzrakstītu, tāpēc vēstule būs bišk vēlāk.
Un un un, tas arī viss.
Kā jau teicu, nekā interesanta nebija.
Nu, ok, bija čūbītim un spenseram fotosesija dārzā, bet man izlādējās fočīts un slinkms uzlikt lādēties. Tā kā bildes būs arī kaut kad vēlāk.
Kaut kāds milzonīgs slinkums darīt kaut ko.
Eīnīvej. Vēl es kaut kad sen atpakaļ gribēju uzrakstīt sapni, kurā redzēju Aneti. Bet nu jau es to sapni esmu gandrīz aizmirsusi. Bet es tur metu Anetei ābolu un viņa man. Es biju savā sētā, bet Anete UK. Bet mēs viena otru varējām redzēt. Arī kaut kā tā.
Enīvej. Beidzot, īstais iemesls, kāpēc te rakstu kaut ko. Tomēr bija šonedēļ sytycd. Es zinu, ka tas satrauca daudzus un tā, bet nu visi varam būt mierīgi.
Un šodien es dabuju savu garšīgāko limonādi pasaulē. Un vēl man nereāli nāk miegs.
Un vispār nekas interesants šajās dienās nav noticis.
Vēstules būs, man tikai jāatrod smuka pastkarte. Pacieties, Anet. Man kaut kā liekas, ka tu ļoti čakli strādā pēdējā laikā. Tāpēc, turies! Un tev tāpat nav brīva laika man uzrakstītu, tāpēc vēstule būs bišk vēlāk.
Un un un, tas arī viss.
Kā jau teicu, nekā interesanta nebija.
Nu, ok, bija čūbītim un spenseram fotosesija dārzā, bet man izlādējās fočīts un slinkms uzlikt lādēties. Tā kā bildes būs arī kaut kad vēlāk.
Kaut kāds milzonīgs slinkums darīt kaut ko.

Abonēt:
Ziņas (Atom)