Brr, It's cold in here

Ello, mate!
Es zinu, zinu, atkal neesmu te mūžību rakstījusi [ja mūžība ir 2 nedēļas, bet interneta laikmets kā nekā, so just  go with it].
Kas pa šo laiku noticis? Kā es varu atcerēties? Nē, nopietni. Es zinu, ka man kaut kad piespieda futbolu spēlēt un es 2 reizes ar bumbu pa galvu dabūju, biju arī Londonā ar Līvu, kas bija very cool. Izskrējām 2 muzejus, kas bija sākumā jāatrod. Likās, ka varbūt apmaldīsiemies, bet nē, mēs mākam izmantot karti [un īsto, kā jau tūristiem pienākas]. Vienīgā reize, kad apmaldījāmies bija muzejā, jo mēs kādas 30min meklējam izeju, nopietni. Otrajā muzejā ne tik ļoti, bet arī grūtības sagādāja tikt ārā! Bija diezgan smieklīgi. Super ātri izskrējām abiem muzejiem cauri, jo tur jau var visu dienu staigāt. Uh, Londona man patīk. Lai gan šoreiz bija pārāk daudz cilvēku. Šoreiz kaut kā likās īpaši daudz, visi bija izlīduši ārā, lai gan laiks nebija tas labākais. Tipiskais british laiks, beigās sāka līt. Autobusā, kas veda pie Līvas, sēdējām 2.stāvā pašā priekšā, tā vieta man patīk. Mājās braucot es arī sēdēju tur [un atpakaļceļā, kas man jāmēro vienai [7 stundas!]. Turpceļā visu laiku lija, bet mēs fancy pants ēdām suši, kūciņas un spēlējāmies ar dinozauriem, kā jau 23 gadīgiem cilvēkiem pieklājas. Mums bija 4 mazi dinozauriņi, ko Līva iegādāja Natural history muzejā un mēs viņus nosaucām par Leonu, Fēliksu, Keith un Kevin. Pie Jansonēm ieņēmu savu istabu ar lielo gultu un 3 spilveniem un ja es varētu aprecēt gultu,ok, too far, too far. Mani sagaidīja mana mīļākā zupa- skābeņzupa un otrā dienā mēs taisījām rosolu! Ja tas nav jauki, tad es nezinu, kas ir. Vēl papildus uztaisījām arī cepumu kūku, kas parasti man liekas meh, bet paštaisīta un nebija simtiem gadu ēsta. Mani sauc Elza un man ir 323 gadu. Tad braucām ciemos pie Mārča, kur jābrauc ar tādu pavecu autobusu pa tādiem ceļiem, kur knapi autobusam vieta, bet skaitās 2 virzienu ceļš. So that was fun. Un visādi kalniņi un līkumi, eesh. Bet ļoti skaisti skati bija, kad es nebiju baiļu pārņemta un varēju novērtēt apkārtni. Tad bija mojito vakars, kur nevarēja iztikt bez Bohemian Rhapsody. Bijām arī klintis skatīties un tad kaut kādā dabas parkā staigājām, kur smuki bija un tā. Protams satiku arī mazo hiperaktīvu suncīti Bārkliju. Viņš draudzīgs un jestrs. Bijām arī staigāties, kur mēģināju normāli pavest pie siksniņas, eesh, atkal simtiem gadu nebija vests suns pie saites.
Runājot par suņiem, man tagad mājās jauns suncītis- Berta. Un es gribu ātrāk mājās, lai satiktu viņu! Viņa esot ļoti aktīva un ziņkārīga. Vēl tikai 4 dienas un jau būšu home!
Jo tuvāk nāk datums, jo vairāk gribas mājās. Te jau visi brauc prom, laiks arī tāds nekāds, darīt vairs nav ko, vai arī negribas vairāk neko. Jau tāds- whatever. Šodien Līgo. Līgošu istabā kopā ar kādu briesmīgu filmu.
Lēnām sāku skatīties, ko vest mājās un ko mest ārā, jo reāli too much stuff. Es nezinu, kā man tā sanāk. Man nepatīk mest ārā stuff.
Labi, apnika.

Pavasara sajūta un aukstums kojās.

Kojās ir auksti pat man. Vairs nekurina.
Āŗā ir auksti, bet vismaz te smaržo pēc pavasara. Un kokiem pumpuri. Un zāle zaļa, kā arī nopļauta, smaržīga. Bet nu, jā, ventspilī lietus ar tādu rudenīgu piesitienu, bet te īsts pavasaris, ja neskaita aukstumu. Bet ir, ir, pavasara sajūta te. Un es gaidu pērkona negaisu.
Un eju gulēt.
Un šis ir mans 100. ieraksts. sum surum!

Nevaru izdomāt.

Tātad. Man visu šo nedēļu gribējās kaut ko rakstīt, bet tad mani iztraucēja kaut kas. Iespējams, ka pie tā vainīgs fakts, ka nu jau esmu draugu sestajā sezonā. :]
Un rīt ir ofisa jaunā sērija. Jēīj. Prieks un laime!
Nu, jā, tā kā man pa šo nedēļu nezin kāpēc bija par ko rakstīt, laikam, ja jau man tā gribējās, lai arī galīgi neliekas, ka būtu noticis kaut kas aizraujošs. Jo, oh, snap, nebija nekā interesanta. Un ja arī bija kas puslīdz interesants, tad tagad jau to brīnumaino notikumu esmu aizmirsusi. Ā, nē, kā nu ne, 3dien pusotru stundu stāvēja rindā fizikas konsultācijā, bet 2 cilvēkus pirms manis rinda tika aprauta un es vienkārši varēji doties prom. Tas bija jauki. Mūsu rindas puse tiešām bija varen priecīga. Bet pastāstīšu par šodienu, ko vismaz kaut cik labāk atceros. Man vienkārši slikta atmiņa.
Diena sakās ar pamošanos no sapņa, kurā es ar kaut kādu mistisku savu kaimiņieni strīdējos par to, vai tobago zoo veikalā un tajā, kas ir superneto ir viens un tas pats piegādātājs, jo tas nezin kāpēc bija tik svarīgi. Mēs tā iekarsām, ka lieta aizgāja līdz tiesai, viņa mani iesūdzēja. Un, ja kādu tas interesē, tad es teicu, ka nav viens. Tātad, pēc šī sapņa mēs varam secināt, ka diena iesākās burvīgi. Rasēšanā bija kd, man likās, cik jauki, visu uzrasēju, bet oh, snap, 5min pirms nodošanas, vai... nevajadzēja pilnu griezumu, tikai daļēju, vienam skatam kaut ko paspēju biškīt izlabot, lai arī visas kontūrlīnijas jau smuki un kārtīgi ievilktas un kā mēs zinām, tik viegli izdzēst. Nu, labi, vismaz fizikā nostrādājām laboratorijas darbu, kurā monohromatorā bija tur krāsainas līnijas jāskatās un tā. Sports šodien kaut kā nebija, ups. Tā nu es 14:05 esmu kojās, bet neatceros, vai 15 ir mazais busiņš, vai 16. Bet mantas nav sakārtotas, ātri visu sametu somās, skrienu uz autoostu, jo man liekas, ka mazais ir 16. Skrēju ātri, ātri. Samērā laicīgi esmu klāt, bet, protams, mazais busiņš ir 15. Jēīj. Tā nu stundu blandījos viena pa pilsētu. Konkrētāk vecrīgu, staigāju, klausījos mūziku, tā jau forši, bet man nepatīk, ka jau izlikti soliņi un galdiņi, un vecrīga atgādina vienu lielu restorānu. Un brīnumainā kārtā neapmaldījos. Mēģināju atrast vienu īpaši foršu ieliņu, kur galīgi izskatījās pēc viduslaikiem, bet neizdevās. Toreiz gan es biškīt apmaldījos. Apmeklēju arī mūsu iecienīto grāmatnīcu. Un man ir žurnāliņš par igauniju :] Enīvej, pēc tam sekoja 3h ilgs brauciens. Bija tīri tā neko, ātri pagāja ceļš. Vienu brīdi bija tādi depresīvie laikapstākļi, ka gribējās Anetei uzrakstīt, cik depresīvi tie ir, bet man telefons bija galīgi švakiņš bateriju ziņā, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.
Ā, jā, un mani gandrīz notrieca riteņbraucējs. Un man vispār rīgā kaitina riteņbraucēji. Jā, viņi man traucē, braucot pāri tiltam, tur kur es eju. Un, jā, arī superātri griežoties, ja es skrienu uz autobusu. C'mon, labi, ka viņam bija labas bremzes. Un pats galvenais iemesls ir, ka es arī gribu braukt ar riteni. Bet, nē. Man rīgā nav ritenis un kad es atbraucu mājās, tad ir kaut kādi 4 grādi un liels vējš.
Bija vēl kaut kas, bet es jau aizmirsu. Kaut kas, ko gribēju teikt.
Enīvej, man gribas padzerties. Un ir auksti. Jā, pat man ir auksti. Ance, tu jau būtu galīgi nosalusi. Un čūbītis krēslā tik piemīlīgi guļ. ā, jā, mums akvārijā ir jaunas zivis, tādas lielas un resnas. Čūbītis vēl neesot tās ieraudzījis, nekas rīt es viņu ar tām iepazīstināšu.
Un, kā jūs, iespējams, esat pamanījuši, tad pingvīnus ir nomainījušas zivis, jo pingvīniem bija errors un tie vairs nebija. Un kamēr man slinkums meklēt kādu citu virtuālo dzīvnieku, tad būs zivis. Katra savā krāsā, lai katrs varētu izvēlēties savējo. Un pašā apakšā ir vēl kāds jauns sīkrīks, kas man mazliet izraisīja atkarību un kādu laiciņu lika novilcināt blogierakstu.
Un te kaut kas random.

Vakardienas diena.

Vakar ar Aneti bijām pastaigā. Ārā bija 5 grādi un diezgan liels vējš. Lai arī es dzirdēju, ka solīja vētru, tik liels vējš diemžēl gan nebija. Enīvej, Anetei bija adīta jaciņa. Mēs, loģisiki, ka devāmies uz jūrmalu. Bija auksti. Krastā bija izskaloti visādi mēsli, kā arī bambusi un koki no somijas vai arī no ķīnas. Jā, jā, mēs zinām, kur atrodas baltijas jūra, bet mums par tiem ķīnas kokiem bija skaidrojums, varbūt ne gluži reāls, bet skaidrojums paliek skaidrojums. Meklējām arī ķīnas dārgakmeņus, bet tie nebija izskaloti. Un, nē, es nezinu, kāpēc ķīna dominēja jūrmalā tik ļoti. Vispār nebija nekā interesanta izskalota, ja neskaita tos dīvainos kokus. Pēcāk devāmies uz skatu torni, kur patizlas kāpnes. Un tur vējš bija lielāks, tā forši, bet auksti. Ātri mukām pie manis. Pa ceļam zvejas ostā es ieraudzīju, ka vecais labais trollis ir ar caurumiem, tas tā smieklīgi. Un tad Anete man izstāstīja, kas ar viņu noticis. Vismaz kaut kas interesants pilsētā. Bet tas tā forši izskatās tgd, ka kuģim izgriezts vidus.
Tad paskatījāmies visādus video un tā. Anetei nepatika ofiss, jo viņa ir pilnīgs nūģis. C'mon. Kā var nepatikt ofiss? Nu, kā? Nu, labi, īstenībā es nezinu nevienu, kam vēl patiktu. Par ofisu runājot, nākošo nedēļ jaunā sērija, beidzot. prieks un laime! :]
Un vispār man jau nāk miegs, bet slinkums klāt gultu.
Un pieminēšanas vērts fakts- čūbītis šorīt 5min laikā iesita abiem suņiem. Ak, mazais eņģelītis.
Un man patīk, ka vārds nūģis pasvītrojas un tā vietā man piedāvā labāk izmantot vārdus, piem., nēģis vai nūbietis. Ja es būtu nēģu vai nūbiešu vietā, es jau sen iesūdzētu atbildīgās personas.
Labi, viss. Jāskrien pildīt Anetes aptauja. Tad jāpaskatās draugu nu jau otrā sezona. Un čučēt.

NY U!

:]
Anete ir nežēlīga guļava.
Kinoteātrī ir biļetes ar vietām.
Vienīgais dzīvnieks, kas nerunā ir ezis.
Ārā ir auksti, tumšs un atgādina šausmeni.
Anetes jaunā spēle ir forša.
Tagad man vēl ir auksts. Jāiet gulēt/kaut kas skatīties.
NY U!

Sūdzambībele.

Jap, tikko biju dušā un nosalu. Kādas 30 min gaidīju, kad parādīsies siltais ūdens. Parasti, tas parādās ap kādu 5-10min. Šodien neparādījās. Jauki. Tas ir forši, ka laikā, kad aiz loga ir mīnusos, man nav jāiet ārā, lai nosaltu. Es to varu izdarīt dušā. Cik parocīgi.
Un tagad man salst pēdas.
Un es vēl gribēju par kaut ko pasūdzēties, bet aizmirsu. Nu, ko, vismaz pasūdzēšos par to, ka aizmirsu to īsto lietu, par ko gribēju sūdzēties.
Un, jā, veikalā šodien nebija īstie salāti, bet tas arī nav tas.
Un tikko taurēja prāmis/kuģis, jūtos kā mājās. Nekad agrāk te nebiju dzirdējusi to.

Un, lai beigtu uz patīkamas nots, te būs jauks video.

Vēl nepilnas 6 dienas.