Reach for the button and nothing but memories disappear

Aiziet.

Vakar saņēmu šādu ziņu no cilvēka X
"Šodienas dialogs, pulkstens aptuveni 13:30, vieta - blakus bibliotēkai
Y: Tā izskatās pēc Elzas.
X: Tā ir Elza.
Jā, tev pat brilles nelīdz labāk redzēt. "
Es tikai gribu atgādināt, ka es joprojām neskatos īpaši uz cilvēkiem, pat tagad, kad es viņus arī varu beidzot saskatīt. Varbūt tieši vēl mazāk.

Bija uzsnidzis baigais sniegs. Lai gan joprojām ir sniegs, bet arī pēc būšanas bija. Man bija lielie ziemas prieki, viss izskatījās pēc ziemas pasakas un visi pelēkumi un dubļi tika uz brīdi neitralizēti. Tas bija piektdien, kas bija man mierīgā diena, jo biju vājš cilvēciņš, kas aizgājis vēlu gulēt un bijis uz sālsmaizi. Sālsmaize tajā vakarā, kā tas mēdz notikt, bija pārvērtusies gardā šķidrumā. Tagad manu iedvesmu nolaupīja Serdžio, kas tik ātri runāja un man bija ļoti jākoncentrējas, lai saprastu, ko viņš tik cītīgi man krieviski skaidro. Jā, jā, esmu vēl darbā, bet man uznāca iedvesma rakstīt un jāatpūšas arī ir kādreiz. Labi, turpināsim vēlāk.

Ej galīgi, kā Serdžio mani pievīla. Bija sarunāts, ka pēc darba viņš atnāks mūsu apkures katlu apskatīties. Atnāku mājā, katls protams izslēdzies, neslēdzu iekšā, lai parādītu Serdžio, ko tas katls dara. Gaidu aukstā istabā. Kā nenāk, tā nenāk. Zvanu. Viņš izrādās aizgājis mājās, vienkārši aizgājis mājās. Who does that? Ja mēs sarunājām... Anyhow, viņš teica, lai rīt viņam ap 10 zvana, varētu domāt, ka cilvēkiem nav darba laiks. Pat Lienai tagad ir darba laiks, pat! Kas vispār "pat" ir par vārdu? Partikula, tā man droši vien kāds atbildētu un liktu spēlēt Aliasu. Aliass nekad neiztiek bez mini latviešu valodas lekcijas. Tā bija arī šonedēļ, kad notika mūsu ikmēneša spēļu vakars. Spēļu vakara nakts arī bija mūsu apkures katla lūzuma moments. Katls uzvedās kā niķīgs bērns, kas mūs apkaunoja viesu klātbūtnē.

Ok, atgriežamies way way back, tajā sniegotajā dienā, kad es biju vājinieks. Izeju pusdienās, bams, ar piku man iemet. Tikko izgājusi pa durvīm. Un lieli cilvēki! Pēc tam kaut kā lavierēju pa slapjajām Vecrīgas ieliņām, kur tūristi bija ekstra lēni un kretīniski. No māju jumtiem uzglūnēja lieli sniega gabali, kas ik pa laikam leca lejā no savām pagaidu mājvietām, lai traumētu gājējus, kas brida pa peļķēm ar ledus dibeniem. Katrā ziņā sajūta bija it kā visa pasaule būtu sadevusies rokās un izdomājusi ļaunu plānu, kā mani nepārtraukti traumēt. Kā pēdējais piliens bija sniega gabals, kas ielēca man tieši acī. Būtībā jau bija tas diezgan iespaidīgi, jo man taču vēl brilles bija uz acīm. Nevienam citam nav paniskas bailes pakrist un dabūt sašķaidītās stikla lauskas acīs? Or is it just me? Me me me me me me me me me!

Vienu citu dienu aiz loga redzēju zīlīti. Un tagad darbā mani sargā mazs sunītis rūķu cepurē, kas dzīvo stikla kupolā. Viņu sauc Sbogārs. Sanāca mazliet Puškinu palasīt. Un satikt cilvēku, kas stāsta par to kas "simbolizē pašu augstāko gelato pasaulē".

Zanes vegānisma dienas turpinās. Šodien viņa taisīja """""""pastēti""""""" es nezinu, cik daudz pēdiņas man jāsaliek, lai uzsvērtu savu sašutumu, ka viņa kaut ko vegānisku varēja nosaukt kaut kā tik garšīga vārdā. Tīrākā zaimošana.  Pēc smagām diskusijām vienojāmies, ka labākajā gadījumā viņa to padarīšanu var saukt par pastu.
Pirmo reizi mūžā pagaršoju vegānisko majonēzi, garšoja pēc mārrutkiem. Runājot par gurķiem. Spēļu vakara plāns- atbrīvoties no āboliem un marinētajiem gurķiem, lieliski izdevās. Būtībā viss ir tikai jāsagriež, jāuzliek uz šķīvīša, jānovieto rokas stiepiena attālumā un agri vai vēlu tas tiks apēsts. Lienas mammas krustnagliņu gurķi ir piebeigti, kāpēc jāliek gurķiem krustnagliņas klāt, es nekad nesapratīšu. Šodien ķērāmies klāt manas mammas marinētajiem gurķiem, kur nav krustnagliņu, bet ir kaut kas cits, kam tur nav jābūt. Es tikai vēl neesmu atkodusi, kas tā par tādu specifisku garšu. Protams, neskatoties uz to, es jau apēdu veselus divus un gan jau aiziešu trešajam arī pakaļ. Nereāli visu laiku jāēd, nu, es nevaru.

Un Westworld šīs nedēļas sērija bija notikumiem bagāta. I dig, I dig.

Fun fact, izrādās, ka šī ir mana 500. publicētā ziņa!

Part 2 aka we did not make it happen

Virsraksts atsaucoties uz šī rīta ierakstu. Varēju lūgties visiem dieviem un mātēm, siltais ūdens tā arī neparādījās. Dabūju mazgāt matus pēc senlatviešu labākajām tradīcijām, ņemot talkā spaini un elektrisko tējkannu. Kā jau redzat, tad man nav īpaši liela izpratne par senlatviešiem. Katrā ziņā atsauca atmiņā senos laikus, te nemēģinu atkal tos nelaimīgos senlatviešus piesaukt, bet gan pirmās nedēļas, kad ievācāmies Everestā. Tīno zina.

Darbā bija jauki, ja sagaida ar kūku, tad vienmēr jauki. Arī divas jaunas grāmatas dabūju un divus jaunus istabas augus. Un tikai vienu kūku! Es jau zinu, ka vajadzēja visus ellē sūtīt.

Nācu mājās ar augu, kuru es nosaucu par sunīti, jo lapas tik mīkstas kā suņa kažociņš. Vispār ja tā labi padomā, tad kā kurmīša kažociņš, tādas samtainas. Es jau liku visiem aptaustīt. Un tas ir pārsteidzoši, jo izskatās tās lapas tādas cietas un gumijotas. "Cik mīkstas lapas, tā kā sunītis! Tagad man nevajadzēs suni, varēšu glaudīt augu!" varbūt nav tas labākais, ko kolēģiem skaļi paziņot. Viņi tomēr mani tik labi nezina, bet ko nu vairs. Vispār jau grūti saprast vēl, cik no manis teiktā viņi uztver nopietni.

Kur es paliku? Ā, ok, es eju mājās ar savu sunīti rokā, pie Melngalvju nama pavecāka sieviete ar karti man kaut ko mēģina jautāt. Parasti es būtu panesusies garām, bet tā kā man bija diezgan labs noskaņojums izdomāju, ka mēģināšu palīdzēt. Izrādās, ka viņai vajadzēja tikt līdz kaut kādai viesnīcai, bet diezgan grūti pastāstīt, kā izkļūt no vecpilsētas mazajām ieliņām, lai viņa nonāktu tur, kur vajag. Tā es piedāvājos aizvest līdz īstajai ielai. Izrādās, ka half spanish/ german lady bija noklīdusi no savas tūristu grupas un tagad mēģināja viņus satikt viesnīcā. Katrā ziņā tagad jūtos kā īsts filantrops. Karmas punkti uzkačāti visam gadam un vēl nākamajam arī, tagad ar mierīgu sirdi varu iet spert zīdaiņiem un spļaut virsū vecām tantēm.

Nostalģijas diēta sāksies rīt

Aizvakar naktī pamodos divas reizes, jo bija pārāk auksti. Vakar beidzot uzradās ziemas sega, tātad vasara ir officially over.

Tumšums, kas valda arā, atkal mani piečakarēja. Pa nakti pamodos, istabā tumšs, auksts. Pēc sajūtām apmēram 2-3 naktī pulkstens, apskatos, jup, 6:25. Ja tas nav spļāviens sejā jau no paša rīta, tad es nezinu, kas ir.

Jāatrod jaunas dziesmas. Beidzot sākušas apnikt visas, lai gan Kanye vienmēr uzlabo omu. Un grūti jau kaut ko atrast, ja sanācis, tik burvīgs nostaļģisko dziesmu saraksts. Vispār tagad gribas uztaisīt to otro sarakstu, kas mazliet smagāks bija un ko varbūt fonā nevarēs īsti likt. Ok, I'm excited now. Jaunās dziesmas, go to hell, welcome back Children of Bodom and Mudvayne! Vispār jau man vairāk vajadzētu nostalģijas diētu. Nostalģijas diēta ir lielisks hipstergrupas nosaukums. Are you kidding me? I love it!

Šodien gāju pusdienās, klausījos mūziku. Beigās izrādījās, ka tomēr neklausījos gan un telefons somā. Interesanti, kā ir nebūt man?

No rīta satiku tikai savu mazo Frančiju [tā es nosaucu franču buldogu, kas no rītiem staigā pa parku]. Mans bīglu pāris gan nebija.

Ieraudzīju kokā 3 vecus balonus. Sapratu, ka par maz skatos kokos, vai arī rudens klāt un lapas nokritušas. Es runāju par to koku, kuru ieraugot tu iedomājies - ja man būtu jābūvē koka māja, es noteikti to būvētu šajā kokā. Man vienmēr patikušas būdiņas un štābiņi. Atceros, ka bērnībā sētā bija iekārots šķūnītis, vēl pie Līvas un Aijas sētā mēs dzīvojāmies pa viņu šķūnīša 2.stāvu, tas bija labs šķūnītis, lai gan tur bija viens čalis pakāries. Tāpēc mums bija mazliet bail, bet tomēr gribējās vairāk to savu vietiņu. Es atceros, ka mums bija mājdzīvnieks. Mājdzīvnieks bija vēzītis, ko mēs saucām par P.O.D. vēzīti. Vēzītis bija very dead, izvārīts un izkaltis. Vēl senāk dzīvojāmies pa bēniņiem ar mazbērnības draugiem. Tad vēl bija 5 gadu periods, kur vasarā nedēļu dzīvojām mazā vasaras būdiņā Saldū [tur jau var grāmatu sarakstīt]. Bija arī periods, kad vasarā es nedēļu viena pati dzīvoju teltī dārzā. Kā arī vienmēr, kad devāmies mūsu pārgājienos, vai maldījāmies pa mežu, mēģināju celt visādas zaru būdas.
Vienreiz, kad bijām mūsu 12 h jūras pārgājienā [used to be a thing, also we should bring it back] bija baigais lietus, bet tā kā mēs nedrīkstējām ātrāk iet prom, also atradāmies jūrmalā, aiz tā līkuma [visi Ventspils jūrmalas speciālisti noteikti zina]. Tā vai citādi, mēs uztaisījām būdu no mūsu segām un lietusmēteļiem. Tā bija diezgan noderīga būda, jo bija auksts, vējains un slapjš [ideāls pārgājiena laiks]. Tas bija laiks, kad parādījās pirmie vkameru telefoni un šajā būdā tika uzņemts video, kas neatpaliek no Blair Witch filmas. Manuprāt, ka kaut kur dziļi vecā datora dzīlēs es vēl nesen to uzgāju. Mēģināšu recreate. Interjers - maza ar lupatām izveidota būda, zila lietusmēteļa plēve. Fona trokšni - lietus, vējš un jūra. Atmosfēra - visiem auksts, visi slapji, visi grib mājās. Dalībnieki - ļoti izmisusi un nelaimīga Aija, nosalusi Līva un very excited es. Action. E: Ārā joprojām līst un ir auksts. Aija! Aija, kā tu jūties? A: Man ir auksts, es gribu mājās. E: Līva? L: [piekrītoši] Mhm. E: Mēs uzcēlām būdu, lai paslēptos no lietus. Atradām lielus zarus un nostiprinājām segas un plēves ar lieliem akmeņiem. //Video beigas. Nākamais video. // E: Aijai uz galvas uzkrita lielais akmens. [Aijas tuvplāns]. //Video beigas.// Tas laikam bija mūsu pēdējais pārgājiens.

Clifford Alvarez

Izrādās, ka es neesmu vienīgais Friends apsēstais cilvēks šajā valstī. Prieks, ka 11 komandas piesakās ar nosaukumu Unagi un visi saprot, kas par joku. Atceros, ka vēl pirms 2 gadiem sanāca piedalīties prāta spēlēs, kur mūsu Unagi komanda bija vienīgā, un tās nosaukums katru reizi tika fonētiski izvarots. Anyhow, šie ir citi laiki un cita publika.

Šodien devos mazā riteņbraucienā ar snack elementiem. Vispār jau manas brokastis sastāvēja no Marsa batoniņa un kafijas. Pusdienās nevarēju pretoties tikko ceptu bulciņu smaržai un netīšām nopirkās mutē kūstošas siermaizītes. Anyhow, es nezinu, kā es te nokļuvu, bet tagad man gribas ēst. Tātad, stāsts tāds, ka es gribēju Brazīlijas riekstus, kas protams nebija atrodami veikalā. Bet man tik ļoti gribējās, ka nopirku to mazo paciņu ar riekstiem, kas parasti nosaukti visādos iedvesmojošos vārdos kā intelektam, drosmei, katarsei un tādā garā. Konkrēti neatceros, bet vienā no tām mazajām paciņām man tika piesolīti arī Brazīlijas rieksti. Tā es lielajā Ventspils vējā aizminos līdz vēl vējainākai pludmalei, kur, klausoties relaksējošajos Baltijas jūras viļņos, vēlējos izbaudīt vismaz vienu piesolīto Brazīlijas riekstu (neesmu jau tik naiva, vairāk par vienu normāla izmēra riekstu es nemaz negaidīju, tāpat tāda veida maisījumos vienmēr pilns ar tizlām rozīnēm, vai šajā gadījumā - žāvētām dzērvenēm (ko gan es vērtēju augstāk par iepriekšminēto bez dvēseles vīnogu (un vēl vienas iekavas? Elza, will you stop? This is madness! Madness I tell you!))). Inception jau vairs nestāv klāt šim stāstam. Anyhow, paciņā nebija neviena Brazīlijas rieksta! Un ja tas nav spļāviens sejā no visuma, tad es nezinu, kas ir! Nekur citur cilvēks tik skaidri nevar apzināties bezjēdzību, kas ir šī dzīve, kā vienmuļi sēžot vējainā pludmalē, košļājot sažuvušas dzērvenes un uzgraužot ķirbju sēkliņas, naivi cerot, ka kāds Brazīlijas rieksta gabaliņš tomēr būs aizķēries jau tā mazās paciņas vēl mazākajā stūrītī. Un uz šīs jestrās nots beigšu savu stāstu. Jāiet gulēt.
 Kas zina, varbūt rīt aiziešu uz mazliet tālāko Rimi.

Stāsts par nodevību, mīlestību un piedošanu [un par to, kā mani virsraksti reti atbilst blogierakstam].

Ah, humor. I have it too.
Jaunā The Office sezona sākās, kas būs pēdējā. Bittersweet. Bet ne par to ir šis stāsts.
Kur es biju iekritusi? Mežā! Nē, nopietni. Es biju mežā. Lai gan īsti nebiju iekritusi, nevineu reizi pat nepaklupu. Lūk, skillz.
Labi, labi. Uzliekam fonā šo jauko dziesmu noskaņai, ko es tikai vakar atradu, iekārtojamies ērtāk un let's get this over with.



Tātad. Šorīt bija nolemts, ka ar vecākiem dosimies sēņot.
Pamostos 7:42. Izlasīju vienu Storm of Swords nodaļu un jau bija laiks celties. Brokastīs ēdu sausās brokastis. Biju mazliet vīlusies. Nē, šīs nebija atkal tās briesmīgās veselīgās kāmīšbarības sausās brokastis ar visādām sēklām un visādiem citādiem sheesh, kas ar pienu nebūtu jāēd nekad. Te jums vajag dzirdēt visu stāstu, lai justu līdzi maniem pārdzīvojumiem [Liena vienkārši var salīdzināt šo ar savu banāna incidentu]. Bet jums pārējiem let me paint you a picture also let me tell you the story. Oh, me. Tātad. Veikalā dilemma. Manas mīļākās sausās brokastis jau kādu laiku ir cookie crisp. Bet skatos, ka blakus stāv arī Nesquik, kas sen nebija ēstas + šokolādīgi. Tā nu pēc pārlieku ilga laika, stāvot pie veikala plaukta, izvēlējos Nesquik. Bet izrādās, ka tās nemaz nav tik garšīgas. Galīga vilšanās. Es zināju, ka vairāk vajag uzticēties klimatam, pārmaiņu ziņā. End of the story. Hei, hei, hei, es neteicu, ka šis būs labs stāsts.
Tātad ēdu savas sausās brokastis ar vilšanās piegaršu. Dzēru kafiju un ēdu pašcepto burkānkūku. Vēl viens stāsts. Izcepu burkānkūku šito Nebija laba. Don't make it! The End. Šis tāds īsāks stāsts.
Tātad. Apēdu brokastis, skatoties Better off Ted [jup, neesmu vēl visu noskatījusies, es taupu, pārāk labs]. Un pulkstens 9os devāmies uz mežu.
Braucām ne tur kur pēdējo reizi, Sarma. Bet uz Popes pusi galīgi nesmukā mežā, kur zāle gara un tāds meh.

Nopietni, šitādā man lika staigāt. Un tas, ka debesis visu laiku bija baltas un likās, ka tūlīt līs lietus galīgi nepadarīja visu to procesu patīkamāku. Don't get me wrong. Man parasti patīk sēņot aka staigāt pa mežu. Bet ne mežā, kur nesen vīrietis apmaldījās un cik tās dienas vandījās apkārt, ēdot vardes un tā. Man patīk parastā sēņošanas vieta, kur es varu skraidīt pakaļ dzenim un atstāt visādas zīmes smiltīs. Bet te bija, nu, te bija šitā.

Labi. Tā nu mēs tur sadalījāmies un sākām sēņu medības. It kā man gribējās pārsist savu šīs sezonas rekordu, ko uzstādīju, kad ar Sarmu bijām sēņot. It kā jau tas izklausās samērā normāls izaicinājums, bet iepriekšējais rekords bija 0. Spoiler alert, rekords netika pārspēts.
Pagājušajā reizē es sēņu trūkumu kompensēju ar mellenēm, šoreiz pat tās nebija. Bet man bija līdzi fotoaparāts. Es zinu tikai gailenes un baravikas. Bet bija visādas citādas sēnes un sēņu veidojumi.

Tā nu es staigāju ar savu tukšo spainīti vienā rokā un kameru otrā. Beigās pat necentos meklēt kaut ko. Domāju, ja kāds sēne gribēs, lai es to atrodu, tad pati pie manis atnāks. Izrādās, ka sēnes tā nedara.

Tādas visādas sēnes es tur tikai atradu. Ar nazi pa mežu vienmēr droši. Drošāk. Un runājot par to, ka man no visa bail. Jūs jau zināt, cik ļoti man no tornado bail. Tagad kārtējā lieta manā baiļu sarakstā ir uguns tornado. Kaut kas pa vidu tornado un zibenim. It kā kāds būtu ieskatījies dziļi, dziļi manā dvēselē un izveidojis kaut ko no divām parādībām, kas mani visvairāk biedē. So fun times. Un tagad no uguns tornado atpakaļ pie sēnēm. Tur nebija tikai dīvainās sēnes. Es atradu vienu super piemīlīgu sēni, kas atbilst manam piemīlīgo mājdzīvnieku raksturojumam. See! Pasaki tik, ka šī sēne nav piemīlīga!

Ja sēnes būtu mājdzīvnieki, tad šī noteikti būtu manējā. Redz, tagad arī tu vari izdomāt, kuru sēni tu ņemtu par savu mājdzīvnieku un kāpēc? Ah, pilnvērtīga lasāmviela.
Vēl tur bija šī vabole.

Viņa bija pretty chill. Es biju pielīdusi tik tuvu viņai un kādas miljons bildes uzņēmu, bet viņa nekustējās vispār. Bet bija tik ideāla iespēja man nodarīt morālo kaitējumu un atstāt kārtējo traumu uz mūžu. I mean, it's pretty easy.
Pēc tam, kad jau bija pie mašīnas laimīga, ka brauksim mājās, jo sēnes man nebija, bet auksti man bija [jo bija 11 grādi]. Tapa šīs bildes, kas man tajā brīdī likās anormāli stilīgas un te es cenšos baigi ironizēt un izliekos, ka man tagad neliekas tās bildes foršas. Bet man liekas arī tagad. Tāpēc es nevaru kļūt par hipsteru, I just get too excited about things.

Ja šis nav forši, tad es nezinu, kas ir.

Un šī ir bilde, kur es iepozēju kopā ar visām sēnēm, ko es savācu. Nebaidieties ļaudis, stāsts vēl nav galā. Jā, jā, es jau arī domāju, ka brauksim mājās. Braucām meklēt vēl kādu sēņošanas vietu, prieks un laime! Vēl jāpiemin fakts, ka tētis man atņēma spainīti, jo viņš savējo jau bija pielasījis. Tā nu mēs braucam, braucam, visādas foršas ābeles pa ceļam, kur smuki āboli. Es nezinu, kas man pēdējā laikā ir, gribas ābolus zagt. Nē, ne zagt, vienkārši aizņemties uz neatdošanu. Man jau daudz nevajag, tikai vienu. No katra koka, ko es redzu. Labi, tā, nu mēs braucam, braucam, braucam un boom- bilde priekš Ances, you are welcome!

Braucam, braucam, braucam. Tētis sāk stāstīt stāstu par alni, kas nodūris cilvēku. Es jau sāku cerēt, ka neatradīsim vietu, BOOM, atrodam vietu. Iepriekšējā vietā mums bija plāns turēties tā, lai viens otru var redzēt. Šajā vietā šis plāns vairs netika realizēts. Izkāpu no mašīnas, paeju uz priekšu, paskatos apkārt- neviena nav. Man protams spainis nav, nazis nav, mašīna ciet. Izdomāju, ka nelīdīšu mežā, jo pietiekami random sēņu bildes man jau bija. Gaidīju kādas 40 min vecākus. Vienu brīdi man jau sāka palikt neomulīgi, prāts kā jau manējais jau bija dažādu scenāriju izsrādāšanas sākuma punktā, bet tad es sev teicu- Elza, just don't go there. And I didn't! Tā vietā, lai sevi veltīgi freak out, es sāku no sakritušajiem koka zariem taisīt briedi. Un es zinu, ka šis izklausās very random. Bija arī, pat priekš manis. Bet vismaz laiks ātrāk pagāja.

The End.


Un nesen uzzināju, ka tās mazās ledenītes, kas spīdīgos papīrīšos un ar dažādām augļu garšām ir, sauc Elfiki. Un es visiem to stāstu un visi tādi- meh. C'mon! Elfiki, how cute is that? Tas nosaukums ir on the money!

Un zini, kas vēl ir piemīlīgs un on the money? Mazais Čūbīts!

Nosaukuma nebūs.

Leonardo DiCaprio vizināja mani šajā sarkanajā ferrarī

Izklausās jau diezgan feini. Not really. Braucām pa Ventspils mazajām ieliņām uz 200km/h + aizmugurējā sēdeklī [kurš reāli nav tur] sēdēja viens black man, kas muka no Chris Rock, jo kaut kādā veidā bija pārvietojis viņa pelēko mašīnu [kas apmēram 2 mašīnu platumā] no vienas stāvvietas citā. Un es sēžu mašīnā un turu rokas acīm priekšā, kamēr Leo skrien pa mazajām bruģētajām vecpilsētas ieliņām. Vismaz dusmīgais Chris Rock mūs nesadzina. Vēl piebraucām Ventmalā, kur bija pilns ar krāsotajām govīm, tikai tās visas bija ļoti smukas un Ventmala izskatījās galīgi savādāk. Un es domāju, kpc te viss izskatās pavisam savādāk nekā parasti? C'mon, Elza, pick up your game! Es laikam nekad nesapratīšu, ka sapņoju. Pat ja man sapnī reāli pateiks, Elza, tu sapņo, šī nav īstenība, lieliska lucid dream iespēja, do it, šis ir sapnis, es nesapratīšu. Stupid dream me.
Un šodien izskatās, ka būs karsts. Meh. Pagaidām ieturu vēl savu brokastu rituālu, dzeru kafiju un skatos big brother. Šodien arī saldie ķirši pievienojušies.
Tas pagaidām arī viss.
Ā, nu, vakar vēl bija tāds smieklīgs atgadījumiņš, kas būtībā ir kārtējais short story about fat dog. Kā jau visi zina, Puikam garšo cepumi. Labi, garšo varbūt nav pareizais vārds. Viņš dievina cepumus vairāk nekā manu tēti. Es sēžu lejā, ēdu cepumus. Abi suņi skatās man virsū. Labi, baroju ik pa laikam šos ar cepumiem. Beidzu ēst cepumus. Puika vnk sāk man rūkt virsū un rej virsū [istabā!]. Es sāku atkal ēst cepumus, viņš uzreiz pie manis klāt, uzliek savu galvu man uz kājas un ir best friend ever. Tas bija smieklīgi. Jo tas notika 30s intervālā.
Vēl fail of the day- vakar visu laiku lija lietus. Ap 9iem beidza līt. Es priecīga, cepumus saēdusies, skrienu ģērbties, lai brauktu ar riteni. Saģērbjos. Izeju ārā, protams, lietus sāk gāzt.

Stāstiņi un meh.

Stāsts tāds, mamma vakar izcepa veselu kaudzi ar pīrādziņiem parastajiem, kārtainajiem, plātsmaizi, pildītu kārtaino pīrāgu, ķimeņu standziņas. reāli veselu kaudzi. Un resnais suns pa kluso no galda noēda visas maizītes, tur bija kādas 40 vēl palikušas. Classic resnais suns. Tgd viņš guļ un nevar pakustēties, vienīgi jūt, ka izdarījis nedarbu un ausis viņam jau pāris minūtes nav [tik dīvani, ka viņa lielās Dambo ausis neaizņem pusi no istabas]. Bet vismaz var redzēt, ka viņš kaut ko saprot. Lai gan vrb vnk viņš tā pārēdies, ka nav spēka vairs ausis turēt vaļā. Es jau smējos, ka viņš ausis ar visām bulciņām apēda. Oh, funny me.
Būtībā visu nedēļu neko nedarīju un neko negribējās darīt, ne īsti filmas skatīties, ne ar riteni braukt [[!] i know!], bet kaut ko jau noskatījos un kaut kur jau izbraucu. Vienīgais, ko intensīvi darīju- ēdu. Un tā kā man patīk laupīt sev jebkādu prieku, rīt mēģināšu atņemt savu vienīgo prieka avotu un sākšu kefīra diētu. ā-a, that is happening! Tā kā, ja nākošnedēļ es esmu pārāk ļauna, tas nav tāpēc, ka jūs runājat pilnīgu idiotismu. Nē, nē, tas būs droši vien tādēļ, ka es gribēšu ēst un jūs runājat pilnīgu idiotismu.

Vēl labs stāsts no šodienas. Vakar mazais Čūčū gulēja augšā, bet 8:23 izdomāja, ka viņa grib lejā. Tā, nu, es cēlos un nesu [!] viņu lejā. Uzkāpju atpakaļ augšā. Ārā gaišs. Domāju, neiešu taču gulēt, gandrīz deviņi, palasīšu grāmatu. Paņemu grāmatu, iekāpju gultā, paskatos uz grāmatu un smaidu- oh, Elza, u so hilarious, noliku grāmatu sev blakus un aizgāju gulēt.

Šodien daudz klausījos Interpol- NYC un atcerējos senākus laikus. Un dziesma patīk šodien vairāk nekā tad. Varbūt tā nav taisnība, atmiņa man slikta.

Un manas šī brīža izjūtas tika atrastas bildē, vienīgi bildes otra daļa uz mani neattiecas. So that is sad.


Ļoti kaitinoša šī melanholija, kas par ilgu jau aizkavējusies pie manis, laikam jānoskatās Maikla pēdējā sērija atkal, that will do the trick.