Šodien zirgam nopirku krēslu

Man patīk mazi krēsliņi, sue me! Katrā ziņā vismaz tagad mans zirgs var nežēlīgi stilīgi sēdēt pats savā krēslā. Es tikko atcerējos, ka Ventspilī jābūt vienam piemērotākam krēslam. Ok, atgādiniet, lai nākamreiz atvedu. Kopā man ir 3 miniatūri krēsliņi. Ou, nē, atvainojos, četri. Vienu es pati uztaisīju senā pagātnē, kad es gribēju sākt taisīt lietas un mazliet taisīju lietas no irbulīšiem. Fun fact. Es to krēslu pēc tam nokrāsoju sarkanu un mans jaunākais krēsls arī ir sarkans. Prieks un laime par šīm mazajām niansītēm. Tikai man jau, bet that's all I care for.

Šonakt sapņoju, ka esmu senā un nerestaurētā pilī. Es no kāda bēgu. Es skrēju un slēpos, skrēju un slēpos, līdz sapratu, ka tas no kā es mēģinu paslēpties, esmu es pati. What? Right?! Did you buy it? Ak, tu naivais cilvēkbērns! Nē, nu, bija jau tas sapnis, tikai es bēgu no kaut kādiem saviem radiniekiem.

Sasaiņoju kolēģēm dāvaniņas, sajutos kā Ziemassvētkos. Man ir kārba, kas paredzēta tikai lentēm.

Pagājušajā nedēļā sanāca aiziet uz izstādi "Gaisma kabeļa galā". Man patika. Šoreiz arī bija darbi, kas balansēja uz pretenciozitātes robežas, bet man bija labs noskaņojums, tā kā I ate it all up. Mani nevarēja  izvest ne violetais dārzenis, kas spiegdams un virpuļodams, levitē virs verdoša ūdens katliņa, ne padomju pseidooptimistiskā publiskās telpas gaisotne. Vislabāk atmiņā palika videoinstalācija Motelis. "Viss motelī ir pakļauts funkcijai, noteiktam apkalpošanas, komforta, dzīves standartam. Katra detaļa, katrs sīkums ir ietverts un atbilst noteiktam dzīves standartam, priekšstatam par konfortu un mūsdienu cilvēku vajadzībām." Katrā ziņā nebiju pirms tam aizdomājusies par to, vai pievērsusi tam uzmanību. Interesanta doma, I dig, I dig. Nu, ļoti uz eksistenciālām pārdomām vedinošs darbs. Būtu gan bijusi priecīgāka, ja daži no darbiem nebūtu iepriekš redzēti, ok, varbūt ne tas, ka iepriekš redzēti, vairāk tas, ka nesaistoši joprojām šķita. Bet kopumā bija ļoti pozitīvi, īpaši tāpēc, ka tagad ar brillēm es varu izlasīt rakstīto nestāvot 5cm attālumā.


Biju arī Ventspilī, kur suns man iešķaudīja sejā.

Sāku skatīties Westworld. Interesanti. Turpināšu.

Un ornitographies ir kaut kas par ko es pēdējās dienās sapriecājusies esmu. Šeit

Kas vēl? Nezinu, miedziņš nāk un pleci sāp. Ā, nu, tas katrā ziņā nebija domāts, kā jaunums vai papildus informācija. Vairāk gan kā iemesls, kāpēc es vairāk neko nerakstīšu.

Spriedze

Vakar lielījos ar jauno servisu, kad Liena man pienesa ēdienu gultā un tā. Bet pēcāk Sarma mani aiznesa līdz virtuvei un Tīna ielēja vīnu. Vienīgais, ko es pati izdarīju - izdzēru sev paredzēto vīno. Ā, vēl mēs uzspēlējām Pointless Quiz, kas bija diezgan intense. Bet, ko nu mēs te gremdēsimies atmiņās par vakardienu.

Šodien superskaista diena. Saulīte spīdēja jau no paša rīta, diemžēl arī balodis bija aktīvs jau no paša rīta.
Aizdevos baudīt mākslu like a pretentious douchebag that I am. Apskatīju jauno latviešu mākslinieku daiļradi. Jāsaka, ka bija labi, man patika. Apgaismojums gan ne īpaši labs bija dažām gleznām, bet tā forši. Brilles arī vajag. Kad mēģināju salasīt kaut ko, tad mana sejas izteiksme bija identiska viedajiem mākslas kritiķiem, šis fakts lika vismaz pašai pasmaidīt.
Pēc tam devos pastaigāties, paķēru saules starus un mēģināju izvairīties no cilvēkiem. Rīgas centrā gan pagrūti to izdarīt. Tikpat grūti, cik izvairīties no visiem trakajiem riteņbraucējiem, ko gribas vienkārši nogrūst no tā riteņa.
Pēctam ar Lienu veicām 3 veikalu loku, uzzinājām par visādiem iestādījumiem, kas tik mums te apkārt nav. Kā arī sapirkāmies visādus sheesh. Visus produktus salasīju savā somā, bet beigu beigās vienīgajam [un jāpiemin, ka veselīgākajam] produktam aka pienam, vieta vairs neatradās. Tāpēc bija jānes rokā, lai cilvēki atceras, ka piens jādzer. Tomēr piens ir laba lieta.
Tad uztaisījām kūku. Un ar uztaisījām kūku, es domāju - Liena taisīja kūku, kamēr es sastādīju kompāniju un taisīju research, lai saprastu, kādu picu mēs gribam. Tas prasīja daudz par daudz laika, beigās pasūtījās 3 picas. Classic us.
Pēc tam vēl pankūkas jācep, lai rīt būtu karaliskas brokastis. #living the good life

Labi, jāiet vēl pēdējās pankūkas piepildīt.
Čau!

Family trip.

Slinkums rakstīt. Te bijām. Tur uzkāpām. Tagad pēdas salsts, bet negribu pēc zeķēm iet. Also Breaking Bad jaunā sezona sākās.

Also this happened.

Kaut kā tā.

Tātad. Es atkal gribēju kaut kad rakstīt, bet kaut kā nesanāca.
Vispār tas kaut kad bija vakar. Bet man miegs galīgi nāca un nesanāca. Bet tagad man ir iespēja pastāstīt. Man patīk šis burvīgais ievads. O, jā, labāk sāksim.
Tātad. 7diena aka aizvakardiena.
Ar Aneti devos Ventspils kultūras dzīlēs. Gājām uz Jūras vārtiem skatīties Zimbabves saules akmeņus. Kopā bija ne vairāk kā 20 skulptūras, kuras, teikšu godīgi, es biju iztēlojusies daudz lielākas. Jau Lieldienu dienā, kad Anete atnesa bukletu, kur bija rakstīts par tiem akmeņiem, mēs smējāmies, kā viņi tur ar milzu ceļamkrāniem iedabūs akmeņus. Lielummānija, ko lai saka. Enīvej, bija tīri interesanti, jo es pirmo reizi biju jūras vārtos pēc rekonstrukcijas. Man likās, ka iekša palikusi mazāka un vnk wtf slidenas trepes. Kpc jātaisa speciāli tik slidenas trepes? Labi, man īpaši neslīdēja, jo man bija kājās kedas, nevis augstpapēžu apavi , vai ne, kāds pārsteigums. Bet tās trepes izskatījās tādas, ka cilvēkiem, kas apmeklē kultūras pasākumus pienācīgi tērpušies, tur noteiktu paslīdētu 57627309598538093 reizes. Enīvej, man patika arī paši akmeņi, lai gan tur aprakstā bija minēti trīs akmeņu veidi, bet mēs ar Aneti neatradām to trešo, un opāls arī bija tikai vienā darbā izmantots. Plašāk izmantotais bija kaut kas, kas izklausās pēc springfildas, jā, jā, tās, kas simpsonos. Springstīns or smth, lai nu kā trešais nebija, tas bija kaut kāds serpentīns or smth. Es jau varētu uzguglēt, bet man slinkums un es domāju, ka tiem, kam tas tiešām varētu interesēt paši jau sen zina nosaukumus un mani tgd apsmej, vai arī nelasa šo blogu. Oh, snap. Pēc akmeņiem mēs devāmies skatīties gleznas, kas arī bija jūras vārtos. Gleznas, ko gleznojis vītols vai vītoliņš, kaut kā tā. Mēs jau ar Anetes esam kārtīgas ekspertes, atradām katrā gleznā paslēpto un nepaslēpto jēgu. Un nosaukumi arī bija burvīgi, es pat atceros kādai trešdaļai. Nopietni. xxx Pēc tam paklejojām pa pilsētu un pasēdējām bērnu pilsētiņā, kur atcerējāmies bērnības dienas, kad tā bija mūsu otrās mājas. Tad gan mēs viena otru nezinājām.Ā, un auksts arī bija tajā dienā, ja atmiņa mani neviļ, nu vismaz vējš bija gan.
1diena aka vakardiena.
Cēlos pirms sešiem un braucu uz rīgu. Autobuss bija diezgan pilns. Un forši, ka mans pleijeris izlādējās tieši pusceļā. Vnk fail. Jāatceras, ka jāuzlādē rīt. Kāds atgādiniet man.
Ā, un tad es pa dienu, jau atnākot no lekcijām, atklāju, ka man viena zeķe ir sarkana, bet otra ir rozā. Un es te nedomāju, ka tām bija maza krāsu nianšu atšķirība, nē, nē, tās bija divas dažādas zeķes. Brīnums, ka es 6os no rīta pustumsā pus aizmigusi nepamanīju. Nu, jā, man ļoti nāca miegs un vsp bija tāds garastāvoklis, kur gribējās par visu ko sūdzēties. ā, un autobuss pienāca 20min vēlāk, tā kā man bija jānesas pāri tiltam. Un es skatījos britains got talent un autralians got talent. Jā, daudz talantu redzēju, daudz. Ai, sakiet, ko gribat, bet man patīk. Saimons ir mans elks.
2diena aka šodiena.
Bija interesanta ķīmijas tehnoloģiojas lekcija. Pieminēšanas vērts fakts. Šodien bija jāskrien krosiņš. Jēīj, prieks un laime. Es nebiju skrējusi kopš skolas laikiem, kad bija jāliek ieskaites. Vnk briesmīgi, es ienīstu skriet. Nu, labi, jāskrien bija maz. Bet enīvej. Mums bija jāskrien kolonādē! Jā, cik forši, right. un jāskrien pa zāli un vsp galīgi dīvaina trase bija. Bet tas viss ātri beidzās par laimi. Es kā cilvēks no kojām varēju pārģērbties kojās. Tikko mēs no kojām, ieradāmies skriešanas vietā, mēs jau varējām skriet. Vērā ņemams fakts, ka skrēju ar visu atslēgu rokā. Jup. Lai nu kā, ārā šodien nemaz nebija tik silti, cik vajadzēja būt. Un man jau tagad nāk miegs. Un rīt jau 8:15 atkal sākas lekcija. fadž. un un un bija burvīga stāva kopsapulce, kur bija galīgi garlaicīgi. Bet vismaz uzzinājām, kam bija paredzētas tās brīdinājuma uzlīmes, kas bija pie liftiem, kuras neviens nesaprata. Un tagad labais lifts ir sliktais lifts, jo tas netaisa durvis vaļā 8. stāvā. Šiem galīga diskriminācija.
Un man liekas, ka man sāk sāpēt mugura. Būs jāiet čučāt, vai jāskatās draugi. 8. sezona. Ha, tieši rindkopu augstāk arī ir cipars 8. Cik ievērības cienīgs fakts.
Un kā jau pamanījāt, tad manu jauno sīkrīku tagad aizvieto vēl jaunāks sīkrīks. Lai jūs priecē bruņrupuči! Hei, ho!

Te es un veca vācu ugunsdzēsējmašīna, kas mēģina mani notriekt.