Piektdiena sākās mazliet vēlāk nekā ierasts, ar mazliet vēlāk domāts 15min vēlāk. Doma bija izgulēties, bet 7 no rīta ir mans "pietiekami gulēts" laiks. Iepriekšējā vakarā jau bija sagatavots To do list un atlika tikai pāris check uztaisīt, lai ar mierīgu sirdi (who am I kidding, I'm never chill) dotos uz Rīgas lidostu 2h pirms lidojuma. Protams, ka lidosta bija tukša, varēju tur paganīties, palasīt par Rīgas atkritumu apsaimniekošanas fiasko un piesolīt Sarmai un Tīnai aizvest sauli. Vismaz sirds bija mierīga, ka lidmašīnu nenokavēšu. Rafinēti tika izskaitļots, kad sākt stāvēt rindā un kāpt lidmašīnā, lai nebūtu jāsēž blakus svešiniekiem ne sekundi ilgāk par obligāto minimumu, kā arī jāspraucas starp cilvēkiem šaurajā sēdekļu ejā. Manu izsmalcināto plānu, kas līdz manai sēdvietai strādāja perfekti, izjauca kāda sieviete, kas, redz, saviem bērniem gribot blakus sēdēt. Ok, fine, man īpaša vēlme sēdēt blakus bērniem noteikti nebija, tāpēc biju ļoti pretīmnākoša šai māmiņai un arī visiem pārējiem cilvēkiem, kam man vajadzēja spraukties garām, jo viņas vieta, protams, atradās lidmašīnas otrā galā. Tālāk neko vairs par lidojumu neteikšu, jo atkal un atkal notiek vienas un tās pašas lietas, kas liek zaudēt ticību cilvēcei.
Pēc nepieklājīgi īsa lidojuma laika jau biju Berlīnē, kur mani lidostā sagaidīja Sarma. Tālāk, izmantojot 154 dažādus transporta līdzekļus un pārsēšanās, tikām līdz dzīvoklim, kur nolikām mantas, lai varētu doties apskatīt pilsētu. Drūmās lietainās debesis biju nomainījusi saulīte, ko es biju piesolījusi. Tā, nu, gribot negribot bija jādungo - sunshine, sunshine reggae, kas būtībā kļuva par nedēļas nogales himnu. Himnu, kurai vairāk par tiem 3 vārdiem neviens arī vairāk neiemācījās, un pilnībā noklausījās visu dienu laikā tieši (gandrīz) vienu reizi.
S mani izveda pa dažādām ielām un rādīja dažādas ēkas ar tādām piebildēm - "un par šo tev pastāstīs Tīna", "te bija kaut kas interesants, bet to zinās Tīna", "atceries šo, atstāj blank space Tīnas komentāram, she will fill you in on this". Īpaši atmiņā palikusi vieta, where fun went to die, bet es te nerunāju par visu Vāciju... bija tāds veikaliņš, kas bija legit vieta, kur viss bija tik drūmi pelēks un pastelīgs, ka tur iegādājoties preces, bezmaksas līdzi nāk arī klīniska depresija.
Pie debesīm parādījās pirmās zvaigznes, ilgi vairs nebija jāgaida, kad mums pievienojās arī Tīno. Tā kā bijām jau krietnu laiku vazājušās apkārt un ļoti sportiski cilvēki, tad mugura sāpēja un paiet vairs nevarējām. Mierīgu sirdi devāmies uz mājām, zinot, ka tur mūs gaida čipsi un viskija degustācija. Būtībā degustācija ir lielisks vārds, pie kura es arī labprātāk gribētu palikt, bet. Viss sākās ar nevainīgu T viskija kolekcijas notestēšanu, kas beidzās ar to, ka brokastis bija ibumetīns. Zinot to, ka sestdiena nebija paredzēta, kā mājās gulēšanas diena, vēlais piektdienas vakars nebija tā labākā doma, bet kurš tad par to domā, kad gaisā virmo "we are young, we can do this" noskaņojums. Tā jau vakars izvērtās lielisks, paspējām aizņemties enerģiju no nākamās dienas, izfilozofēt lēnākos un mokošākos slepkavības veidus, mākslīgā intelekta lomu nākotnes sabiedrībā, nākotnes sabiedrību, nākotni, jetijus, iedomātus prezidentus un iedomātas slimības, vientuļas salas, depresīvas grāmatas un vēl visādus jokus. Vispār pie visa var vainot to, ka ledus tiek pārdots mega lielos iepakojumos un S & T ir maza saldētava. Neiesim taču laist zudībā ledu, we're not monsters! Un te arī mana iedvesma beidzās. Šodien. Varbūt rīt vēl paturpinu, ja nē (kas izklausās diezgan ticami), šeit var izlasīt Tīno (ar manu un S palīdzību) versiju par day 2 ŠEIT
