Pabeidzu Bukovska Factotum, diezgan reāli, tāpēc arī tik depresīvi šķita. Tagad jāpalasa kaut kas vieglāks.
Rāda ziņas ar etiķeti slimums. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti slimums. Rādīt visas ziņas
2016. gada 7. februāris
I'ma open up a store for aspiring MC's, won't sell 'em no dream, but the inspiration is free.
Šodienas plānā neietilpa visu dienu gulēt, lasīt grāmatu, skatīties seriālus, dzert tējas un zāles. Bet oh well. Atkal slimums klāt, bet rīt uz darbu jāiet. Tāpēc šodiena jāziedo veselībai Vispār jau neslikts dienas plāns, bet ja spēka nav un galva sāp, tad īpašu prieku nesagādā viss, kas iepriekš to sagādājis.
Pabeidzu Bukovska Factotum, diezgan reāli, tāpēc arī tik depresīvi šķita. Tagad jāpalasa kaut kas vieglāks.
Pabeidzu Bukovska Factotum, diezgan reāli, tāpēc arī tik depresīvi šķita. Tagad jāpalasa kaut kas vieglāks.
2016. gada 5. februāris
Imagine having hands so soft that when you catch a bubble your hands burst.
Anyhow, tīri tā neko tajā tornī. Tā vieta atgādināja x-failus un padomju laikus. Ieejam iekšā, liela telpa, neviena norāde, tante runā pa telefonu un tv torņa makets. Mums jau liekas, ka tā tante tur strādā, bet viņa mums nekādu uzmanību nepievērš un turpina savu aizrautīgo telefona sarunu, kamēr mēs abas klīstam pa milzīgo vestibilu. Ejam pa labi, pie klavierēm apstājamies un saprotam, ka kase tur nav, dodamies pa kreisi un garām tantei. Tante turpina runāt. Priekšā stiklotas durvis un apsargs. Apsargs dodas no sava būcenīša ārā, mēs jau gribam jautāt, ko darīt, kur iet, bet tad tante mums māj ar roku. Mēs, kā viegli iespaidojami jaunieši, sekojam tantei. Nu jau tante mainījusi savu lokācijas vietu, bet savu telefona sarunu aktīvi turpina. Telefona saruna beidzas. Viņa ieiet šaurā koridoriņā, kur ļoti daudz durvis, aiz kurām mazas istabiņas. Viņa ieiet istabiņā. Mēs īsti nesaprotam, vai mums jāseko viņai. Izrādījās, ka ir gan. Izrādās, ka kase nojaukta un jauna vēl nav uztaisīta. Tā jau tante tāda forša bija. Aizveda mūs uz liftu, pirms tam piedāvājot iespēju kāpt pa kāpnēm. Tikai 36 stāvi. Mēs laipni atteicāmies. Lifts toties 40 sekundēs uzbrauc. Nezinu, vai bija tikai 40 sekundes. Lifts skanēja kā traks un ausis paspēja aizkrist un visa dzīve gar acīm nozibēt. Likās, ka mēs braucam mūžīgi un durvis atvērās, kamēr vēl kustībā viss. Fun. Apsvērām jau iespēju, ka lejā kāpsim pa kāpnēm. Beigās izrādījās, ka durvis, kas ved uz kāpnēm ir aizslēgtas, lai kāds "neiekrīt kāpnēs". I know that, jo es pajautāju. Tante pēc kāda laiciņa uzbrauca pie mums arī, parunājām par lapsu, kas parasti skrien pa Zaķu salu, bet varbūt pa ledu pārgājusi uz citu saliņu un tagad nevar atrast ceļu atpakaļ, par kanoe airētāju, kūlas dedzināšanu, saulrietu un tādā garā. Mēģinājām arī atminēt valodu, kādā runāja viens pārītis, kam mēs izbojājām divvientulību. Laikam beigās palikām pie poļu valodas. Un izrādījās, ka [nu jau] aizvakar bijuši veseli 4 ekskursanti. Pēc kāda laika sākās putenis un neko vairs nevarēja redzēt. Tā jau bija grūti, jo logi bija netīri. Anyhow, atvadoties tante mums ieteica iet uz mašīnu pa tuneli, ko arī mēs redzam attēlā Nr.1. Vispār bija coolio.
Un ko šodien? Šodien jāatpūšas no visa. Jādzer simts tējas, jāēd cepumi, jāsilda kājas un jāskatās Noel's Luxury Comedy.
2015. gada 28. janvāris
Moo year turpinās
Pagaidām Moo year nav bijis tas labākais. Gribējās mazu atpūtiņu no darba un skolas, bet ne gluži šādu. Sāksim no sākuma. Bija tālais 9. janvāris, pēdējā diena šajā gadā, kad es vēl biju vesela. Izrādās, ka jau pagājušas 19 dienas. Šodien tā kā varētu teikt, ka labāk, lai gan spēka tāpat nav. Bet var jau saprast, ja 19 dienas gandrīz tikai nogulētas gultā. Labi, sāksim no sākuma. Atrast laika mašīnu būtu reālāk, nekā pašai kaut ko atcerēties, bet mēģināsim.
Pagaidām man ir mazs enerģijas uzplūdums, kas ar katru uzrakstīto vārdu samazinās.
Laikam jau viss sākās ar nelaimīgo 10. datumu, kas bija sestdiena. Neliels klepus parādījās un nejutos īpaši gucci. Nu, neko, cik nav gadījies saslimt. Neko īpaši nedomāju, tieši pāris brīvas dienas bija priekšā pirms pēdējā eksāmena, kāpēc nepagulēt un nepaskatīties seriāliņus. Suuuuuure.
Doma jau bija, ka trešdien atpakaļ uz Rīgu. Bet tā gan nesanāca. Trešdien vēl temperatūra un klepus vislielākais, kāds man jebkad bijis, knapi varēju parunāt. Nekas neatlika, kā doties pie ģimenes ārsta. Sāksim ar to, ka pie ģimenes ārsta esmu bijusi kaut kad vidusskolā, kad vajadzēja kādu ārsta zīmi un tas arī viss. Šoreiz man tiešām vajadzēja ārstu. Pieraksta man nebija, jo nebija domāts, ka būs jāapmeklē ārsts. Tā es trešdien aizeju tur. Jāpiemin, ka arī pieņemšanas laiks bija 8-12, kas ir burvīgs laiks. Ok, es ieeju uzgaidāmajā telpā un tur neviena nav, māsiņa nav, rinda ar cilvēkiem gan. Tā, es apsēžos. Pēc kāda laika iznāk māsiņa un sāk tur runāt ar kādu. Tad apskatās uz mani un nelaipnā tonī - Un ko jūs gribat? Es jau it kā gaidīju, kad viņa pabeigs runāt ar cilvēku, bet laikam jau tā nav pieklājīgi. Protams, ka es jau nevaru normāli parunāt, jo man klepus un aizsmacis viss. Viņa man prasa kaut ko par kaut kādu pacienta kartiņu par ko man vispār pirmā dzirdēšana un vispār ļoti nelaipni. Tā nu es tur nogaidīju 2h rindā, klepojot un full on temperatūru, lai pabūtu pie ārsta apmēram 10 min kabinetā. Tur atvēra slimības lapu un izrakstīja zāles, kas nebija antibiotikas. Kā jau minēju, es tiešām nevarēju gandrīz parunāt un bija visu laiku jāklepo, bet man izrakstīja deguna pilienus, jo that makes sense. Bet laikam jau it does, ja ārsts vispār pats neveic pilnīgi nekādus izmeklējumus un uz aci izraksta zāles. Tā nu es biju 2h nomocījusies tur, braucu mājās gulēt tālāk. Tavu brīnumu, deguna pilieni galīgi nelīdzēja un palika tikai sliktāk un sliktāk. Protams, ka 4dien un 5dien mana ārste bija prom un nepieņēma pacientus, 6dien un 7dien arī nē. Tā, nu, man atlika līdz 1dienai mocīties tālāk. Un te es teikšu, ka tiešām mocīties, jo tik slikti nebija bijis. Pagulēt nevar, drudzi, klepus nežēlīgs, sāp jau mugura un sāni no klepošans un liekas, ka drīz izvemsi iekšas no klepošanas. Temperatūra 38,6 vairākas dienas pēc kārtas. Beidzot pienāca pirmdiena, eju atkal pie sava ārsta. Šoreiz esmu pirmā un ārsts sāk pieņemt pēc 10min. Pieeju pie māsiņas, kas man uzbrauc, ka ārsts vēl nepieņem. It kā es skrietu iekšā pie ārsta, nevis mēģinu par vizīti samaksāt, seriously. Protams, ka vēl joprojām feeling like crap. Ieeju pie ārsta, parunāt vēl grūti un tik slikti, ka asaras acīs gandrīz. Te nu seko ārsta izmeklējums, ja jūs esat saskatījušies seriālus par ārstiem, in real life ārsti neko neklausās, jo viņi jau "no šejienes dzirdu, ka viss rūc". Un iedod nosūtījumu pie LOR'a, jo vēl joprojām, deguns jau vainīgs, ka nevaru ievilkt elpu un pagulēt nevis milzīgais klepus. Es saku, ka man visu laiku temperatūra. Viņa saka - tas jau normāli, tā kā sniegs kūst, tā arī cilvēkiem ir temperatūra. Es jau nesaku, ka temperatūra ir kaut kas nereāls, es tikai gribētu, lai kādreiz man tā temperatūra arī nebūtu. Viņa mani sūta uz rentgenu, lai degunam skatos, jo man tur noteikti ir pilns. Būtībā vienīgā vieta ķermenī, kas man pašai šķiet ok un par ko sūdzību nav. Es saku, ka man ļoti sāp sāni un mugura un tad pie viena viņa man tomēr piemet rentgenu arī plaušām. "Nu, labi, tad lai paskatās arī plaušas". Un izrakstīja beidzot antibiotikas. Jau pirmajā vakarā pēc antibiotikām likās, ka jau labāk. Otrajā dienā eju taisīt rentgenu. Tad nākamajā eju pēc rezultātiem, jo slimam cilvēkam jau tikai jāstaigā apkārt, nevis jāguļ mājās. No rest for the sick. Dabūju rezultātus savam deguna rentgenam, oh, what a surprise, galīgi nekā nav. Plaušu rentgenam, oh, snap, abpusēja pneimonija. Nu, neko, piektdien atkal jāiet pie ārsta. Vismaz par to laiku dzeru antibiotikas, kas tiešām palīdz, jo vismaz vairs temperatūra nav un klepus mazāks. Bet ir tāpat un sāns sāp ļoti. Pienāk piektdiena, drīz jau jāiet pie ārsta. Uznāk klepus lēkme un sāk tik ļoti sāns sāpēt, ka melns gar acīm un liekas, ka tūlīt jāģībst. Man jau liekas, ka es neesmu tik weak un dramatic, bet es iesteberēju lielajā istabā un saku, ka es man slikti. Laikam izskatījos biesmīgi, jo tētis uzreiz izsauca ātro palīdzību. Very fun. Atbrauca ātrie, aizveda uz slimnīcu. Paņēma analīzes un iespundēja mani slimnīcā. Tā arī netiku pēc nākošās degunu pilienu devas. Slimnīcā esmu vienu reizi gulējusi un tikai pēc operācijas, kas bija sen sen sen. Tāpēc bija interesanta pieredze.
Palātā bija jau viena meitene un tantiņa, kas bija procedūrā kaut kādā. Meitene bija diezgan draudzīga un jau gandrīz nedēļu nogulējusi slimnīcā, jutās diezgan vesela, tāpēc arī tik runātīga. Tā kā es jutos slikti, man bija pilnīgi vienalga. Pēc visām analīzēm, beidzot dabūju pretsāpju zāles un tad jau nebija tik traki. Palāta arī tāda jauna un tā. Tantiņu pārveda uz citu palātu, domājām, ka būsim divas, bet tomēr atrada viņi citu tantiņu, ko ielikt. Tā arī runātīga, es nezinu, vai es tiešām izstaroju tādus please talk to me vibes, bet viņa arī man visu laiku kaut ko stāstīja. Galīgi nav fun slimnīcā. Who knew? Pirmajā vakarā vēl sāpēja sāns diezgan un pagulēt varēju tikai uz vienu pusi. Protams, ka tieši tajā pusē bija naktslampiņa, kas tik spoža kā saule. Nevarēja jau tāpat normāli pagulēt. Zini, kā ir kad pa nakti foršas domas par dzīvi, vēl labāk, ja tu esi slimnīcā un sāc domāt par visu, kas notiek pasaulē un mēģini dzīves jēgu atrast. Un izrādās, ka modina jau 6:30, lai mērītu temperatūru. Who does that? Pirmajā rītā man bija temperatūra 34,8, kas liekas, ka ir bailīgāk nekā augsta temperatūra. Varbūt viņiem bija saplīsis termometrs, jo māsiņa neko neteica, tikai, ka nav temperatūra. Pa dienu jau bija labāk un bija 36,2. Bet atkal sāpēja sāns, tik traki, ka nevarēju ievilkt elpu un bija jāprasa, lai iedod kaut ko pret sāpēm. Un forši atkal, jo 6dien un 7dien dakteri slimnīcā nav īsti. Tā nu bija tikai standarta zāles un parastā skalojamā sistēma. Pirmdien, beidzot, sāka kaut ko darīt. Bija ultrasonogrāfija, atkal analīzes, bet neko jau atrast viņi nevar un nezina, kāpēc man kaut kas sāp. Vai, interesantākā daļa, protams, ka hospital food. Liela dažādība, katru dienu kaut kas cits it kā, bet garšo viss ļoti līdzīgi. Zupas varēja atšķirt pēc tā, kas tur iekšā peld, nevis garšas. Nekad nebiju ēdusi pupiņzupu, skābēņzupu un zivju zupu, kas garšotu vienādi. Vēl bija interesantas putras, kas bija vairāk sāļas un nevarēja pateikt, kas tā par putru. Vienu vakaru vakariņās bija auzu pārslu kaut kas. Vai nu putra, vai zupa. Īsti nevaru saprast. Es jau protams, ka ēdu visu, vismaz pagaršot es visu pagaršoju. Man lika ēst pirms zālēm, tā arī darīju. Laikam es neesmu tik izvēlīga ēdienu ziņā, food is food. Vakar no rīta taisīja vēlreiz rentgenu. Daktere neko nevarēja atrast un teica, ka laidīs mājā. Kāpēc tas sāns man sāpēja? Kuru gan tas interesē, ja vairāk tā nesāp? Gan jau. Tāda arī apmēram ir attieksme pret visu. Labi, ka kaut cik izturīga esmu, jo īsti ārstēšana jau nekāda nav, viss uz tādu - kamēr jauns, gan jau vēl var izturēt. Bet tagad arī liekas, ka visi spēki pametuši. Esmu beidzot mājās, bet spēka nav. It kā gribētos kaut ko darīt, jebko, bet pastaigājot pa māju jau nogurst. So sick of being sick.
Šis tāds super whiny ieraksts, bet c'mon, give me a break!
Pagaidām man ir mazs enerģijas uzplūdums, kas ar katru uzrakstīto vārdu samazinās.
Laikam jau viss sākās ar nelaimīgo 10. datumu, kas bija sestdiena. Neliels klepus parādījās un nejutos īpaši gucci. Nu, neko, cik nav gadījies saslimt. Neko īpaši nedomāju, tieši pāris brīvas dienas bija priekšā pirms pēdējā eksāmena, kāpēc nepagulēt un nepaskatīties seriāliņus. Suuuuuure.
Doma jau bija, ka trešdien atpakaļ uz Rīgu. Bet tā gan nesanāca. Trešdien vēl temperatūra un klepus vislielākais, kāds man jebkad bijis, knapi varēju parunāt. Nekas neatlika, kā doties pie ģimenes ārsta. Sāksim ar to, ka pie ģimenes ārsta esmu bijusi kaut kad vidusskolā, kad vajadzēja kādu ārsta zīmi un tas arī viss. Šoreiz man tiešām vajadzēja ārstu. Pieraksta man nebija, jo nebija domāts, ka būs jāapmeklē ārsts. Tā es trešdien aizeju tur. Jāpiemin, ka arī pieņemšanas laiks bija 8-12, kas ir burvīgs laiks. Ok, es ieeju uzgaidāmajā telpā un tur neviena nav, māsiņa nav, rinda ar cilvēkiem gan. Tā, es apsēžos. Pēc kāda laika iznāk māsiņa un sāk tur runāt ar kādu. Tad apskatās uz mani un nelaipnā tonī - Un ko jūs gribat? Es jau it kā gaidīju, kad viņa pabeigs runāt ar cilvēku, bet laikam jau tā nav pieklājīgi. Protams, ka es jau nevaru normāli parunāt, jo man klepus un aizsmacis viss. Viņa man prasa kaut ko par kaut kādu pacienta kartiņu par ko man vispār pirmā dzirdēšana un vispār ļoti nelaipni. Tā nu es tur nogaidīju 2h rindā, klepojot un full on temperatūru, lai pabūtu pie ārsta apmēram 10 min kabinetā. Tur atvēra slimības lapu un izrakstīja zāles, kas nebija antibiotikas. Kā jau minēju, es tiešām nevarēju gandrīz parunāt un bija visu laiku jāklepo, bet man izrakstīja deguna pilienus, jo that makes sense. Bet laikam jau it does, ja ārsts vispār pats neveic pilnīgi nekādus izmeklējumus un uz aci izraksta zāles. Tā nu es biju 2h nomocījusies tur, braucu mājās gulēt tālāk. Tavu brīnumu, deguna pilieni galīgi nelīdzēja un palika tikai sliktāk un sliktāk. Protams, ka 4dien un 5dien mana ārste bija prom un nepieņēma pacientus, 6dien un 7dien arī nē. Tā, nu, man atlika līdz 1dienai mocīties tālāk. Un te es teikšu, ka tiešām mocīties, jo tik slikti nebija bijis. Pagulēt nevar, drudzi, klepus nežēlīgs, sāp jau mugura un sāni no klepošans un liekas, ka drīz izvemsi iekšas no klepošanas. Temperatūra 38,6 vairākas dienas pēc kārtas. Beidzot pienāca pirmdiena, eju atkal pie sava ārsta. Šoreiz esmu pirmā un ārsts sāk pieņemt pēc 10min. Pieeju pie māsiņas, kas man uzbrauc, ka ārsts vēl nepieņem. It kā es skrietu iekšā pie ārsta, nevis mēģinu par vizīti samaksāt, seriously. Protams, ka vēl joprojām feeling like crap. Ieeju pie ārsta, parunāt vēl grūti un tik slikti, ka asaras acīs gandrīz. Te nu seko ārsta izmeklējums, ja jūs esat saskatījušies seriālus par ārstiem, in real life ārsti neko neklausās, jo viņi jau "no šejienes dzirdu, ka viss rūc". Un iedod nosūtījumu pie LOR'a, jo vēl joprojām, deguns jau vainīgs, ka nevaru ievilkt elpu un pagulēt nevis milzīgais klepus. Es saku, ka man visu laiku temperatūra. Viņa saka - tas jau normāli, tā kā sniegs kūst, tā arī cilvēkiem ir temperatūra. Es jau nesaku, ka temperatūra ir kaut kas nereāls, es tikai gribētu, lai kādreiz man tā temperatūra arī nebūtu. Viņa mani sūta uz rentgenu, lai degunam skatos, jo man tur noteikti ir pilns. Būtībā vienīgā vieta ķermenī, kas man pašai šķiet ok un par ko sūdzību nav. Es saku, ka man ļoti sāp sāni un mugura un tad pie viena viņa man tomēr piemet rentgenu arī plaušām. "Nu, labi, tad lai paskatās arī plaušas". Un izrakstīja beidzot antibiotikas. Jau pirmajā vakarā pēc antibiotikām likās, ka jau labāk. Otrajā dienā eju taisīt rentgenu. Tad nākamajā eju pēc rezultātiem, jo slimam cilvēkam jau tikai jāstaigā apkārt, nevis jāguļ mājās. No rest for the sick. Dabūju rezultātus savam deguna rentgenam, oh, what a surprise, galīgi nekā nav. Plaušu rentgenam, oh, snap, abpusēja pneimonija. Nu, neko, piektdien atkal jāiet pie ārsta. Vismaz par to laiku dzeru antibiotikas, kas tiešām palīdz, jo vismaz vairs temperatūra nav un klepus mazāks. Bet ir tāpat un sāns sāp ļoti. Pienāk piektdiena, drīz jau jāiet pie ārsta. Uznāk klepus lēkme un sāk tik ļoti sāns sāpēt, ka melns gar acīm un liekas, ka tūlīt jāģībst. Man jau liekas, ka es neesmu tik weak un dramatic, bet es iesteberēju lielajā istabā un saku, ka es man slikti. Laikam izskatījos biesmīgi, jo tētis uzreiz izsauca ātro palīdzību. Very fun. Atbrauca ātrie, aizveda uz slimnīcu. Paņēma analīzes un iespundēja mani slimnīcā. Tā arī netiku pēc nākošās degunu pilienu devas. Slimnīcā esmu vienu reizi gulējusi un tikai pēc operācijas, kas bija sen sen sen. Tāpēc bija interesanta pieredze.
Palātā bija jau viena meitene un tantiņa, kas bija procedūrā kaut kādā. Meitene bija diezgan draudzīga un jau gandrīz nedēļu nogulējusi slimnīcā, jutās diezgan vesela, tāpēc arī tik runātīga. Tā kā es jutos slikti, man bija pilnīgi vienalga. Pēc visām analīzēm, beidzot dabūju pretsāpju zāles un tad jau nebija tik traki. Palāta arī tāda jauna un tā. Tantiņu pārveda uz citu palātu, domājām, ka būsim divas, bet tomēr atrada viņi citu tantiņu, ko ielikt. Tā arī runātīga, es nezinu, vai es tiešām izstaroju tādus please talk to me vibes, bet viņa arī man visu laiku kaut ko stāstīja. Galīgi nav fun slimnīcā. Who knew? Pirmajā vakarā vēl sāpēja sāns diezgan un pagulēt varēju tikai uz vienu pusi. Protams, ka tieši tajā pusē bija naktslampiņa, kas tik spoža kā saule. Nevarēja jau tāpat normāli pagulēt. Zini, kā ir kad pa nakti foršas domas par dzīvi, vēl labāk, ja tu esi slimnīcā un sāc domāt par visu, kas notiek pasaulē un mēģini dzīves jēgu atrast. Un izrādās, ka modina jau 6:30, lai mērītu temperatūru. Who does that? Pirmajā rītā man bija temperatūra 34,8, kas liekas, ka ir bailīgāk nekā augsta temperatūra. Varbūt viņiem bija saplīsis termometrs, jo māsiņa neko neteica, tikai, ka nav temperatūra. Pa dienu jau bija labāk un bija 36,2. Bet atkal sāpēja sāns, tik traki, ka nevarēju ievilkt elpu un bija jāprasa, lai iedod kaut ko pret sāpēm. Un forši atkal, jo 6dien un 7dien dakteri slimnīcā nav īsti. Tā nu bija tikai standarta zāles un parastā skalojamā sistēma. Pirmdien, beidzot, sāka kaut ko darīt. Bija ultrasonogrāfija, atkal analīzes, bet neko jau atrast viņi nevar un nezina, kāpēc man kaut kas sāp. Vai, interesantākā daļa, protams, ka hospital food. Liela dažādība, katru dienu kaut kas cits it kā, bet garšo viss ļoti līdzīgi. Zupas varēja atšķirt pēc tā, kas tur iekšā peld, nevis garšas. Nekad nebiju ēdusi pupiņzupu, skābēņzupu un zivju zupu, kas garšotu vienādi. Vēl bija interesantas putras, kas bija vairāk sāļas un nevarēja pateikt, kas tā par putru. Vienu vakaru vakariņās bija auzu pārslu kaut kas. Vai nu putra, vai zupa. Īsti nevaru saprast. Es jau protams, ka ēdu visu, vismaz pagaršot es visu pagaršoju. Man lika ēst pirms zālēm, tā arī darīju. Laikam es neesmu tik izvēlīga ēdienu ziņā, food is food. Vakar no rīta taisīja vēlreiz rentgenu. Daktere neko nevarēja atrast un teica, ka laidīs mājā. Kāpēc tas sāns man sāpēja? Kuru gan tas interesē, ja vairāk tā nesāp? Gan jau. Tāda arī apmēram ir attieksme pret visu. Labi, ka kaut cik izturīga esmu, jo īsti ārstēšana jau nekāda nav, viss uz tādu - kamēr jauns, gan jau vēl var izturēt. Bet tagad arī liekas, ka visi spēki pametuši. Esmu beidzot mājās, bet spēka nav. It kā gribētos kaut ko darīt, jebko, bet pastaigājot pa māju jau nogurst. So sick of being sick.
Šis tāds super whiny ieraksts, bet c'mon, give me a break!
2013. gada 3. februāris
Nekā interesanta
Sveiki!
Tātad, izrādās, ka divas dienas nekas te nav rakstīts. Oh, well.
Par 4dienu +/- te rakstīju.
5dien aizgājām uz mūsu fakultāti, kur tikāmies programmas vadītāju [sheesh, es pat īsti nezinu, kas viņa skaitās]. Enīvej, pati fakultāte tāda maziņa, bet svaigi renovēta un man jau likās diezgan fancy pants. It kā 2 stāvi ir, bet tā kā pirmais stāvs skaitās ground floor, tad reāli pirmais stāvs ir priekš manis 2. un reāli ir 3 stāvi. 3 datorklases, divas tādas palielākas un viena tāda mazāka. Un forši ir tas, ka mēs tiekam tajā fakultātē iekšā 24h, jo varam ar savām student id atslēgt durvis fakultātē un datortelpās. So that's pretty cool. Par mācībām neko īpašu nesarunājām, jo pirmajā nedēļā mēs tā kā piestaigāsīm pie tām lekcijām, ko gribētu un tad reģistrēsimies tur, kur gribam.
Pēc tam devāmies pēc mūsu student id, kur izskrējām 3 dažādas ēkas, jo katrs mūs sūtīja vienu māju tālāk, izņemot priekšpēdējo vietu, kas mūs sūtīja pus campus tālāk.
Tad gājām pēc segām pie mūsu latviešu palīdzes un viņas vīra [viņš vietējais], kas mūs savāca no lidostas un palīdzēja atrast mūsu naktsmītnes. Viņa agrāk bijusi pasniedzēja šeit, pati no Latvijas, nezinu, cik ilgi jau dzīvo šeit. Aizgājām pēc segām, bet dabūjām arī traukus un dvieļus. Tā kā tā kārtīgi aptīrijām. Viņiem 2 kaķi bija, viens siāmietis Rūdolfs, ja nemaldos un viena ruda kaķenīte, kurai 11 gadi. Dīvainā kārtā par kaķiem es atceros vairāk nekā par cilvēkiem, kas te ir. Moving on. Tas kaķis bija so cool un mīlīgs, i miss my cat. Es teicu, ka ņemšu to kaķi arī līdzi, bet to viņa man neļāva ņemt. Te vispār dzīvniekus neredz uz ielas. Vienu melnu kaķi capus'ā redzēju un vienu suni pie saites pilsētā. That's it. Ejot gar privātmājām sētās neredz suņus, tas man liekas dīvaini.
Ok, nesām mantas mājās, protams, sāka lietus līt. Aiznesām mantas, gājām uz tālo, tālo veikalu. Jāpiemin, ka man jau pirms tam mugura sāpēja. Nu, neko. Veikalā neko jēdzīgu nesapirkām, vismaz es nē. Es vēl tad jutos reāli slima un mans kakls mani nogalināja. Un te it kā stuff visāds ir, bet kaut kā negribas ēst. Viss tāds super fake liekas. Pagaidām arī maize un jogurti un candy ir bijuši tādi negaršīgi. Un es neesmu nekāds fancy pants, kad runa iet par ēdienu. Un te es domāju, ka neesmu īpaši izlepusi. Nesām smagus maisus un lietus tik turpināja līt.
Biju apskatīt Lizetes kojas, kas nemaz nav īpaši tālu no manējām. Viņai sanāk 1. stāvā un īstenībā es viņas kojas varu vieglāk atrast par savējām. Es uz savām kojām katru reizi pa jauniem ceļiem nokļustu, so that's fun. Vienmēr tāds piedzīvojums doties atpkaļ uz mājām, jo nezinu, vai atradīsi vispār. Fun times.
Mani dzīvokļa biedri joprojām durvis vaļā tur. Hate that. Vakar viņi skatījās kaut kādu sportu. Un virtuve ir vnk ūber īū. Tāda cūcīga.
Šorīt cēlos 8os pēc šī laika, jo jau laicīgi eju gulēt pēc šī laika. Izklausās, ka tagad tikai pirmā rosība no citiem iedzīvotājiem šeit. Es jau paspēju nomazgāties, paēst un paskatīties seriālus. Also maniem tuvākajiem kaimiņiem bija 2 jēlas olas pie durvīm uz zemes izšķaidītas, tāpat viena pie ārdurvīm. Es iegāju gulēt ap 12tiem un tad bija tīrs koridors un dīvainā kārtā neko nedzirdēju pa nakti. So, that's interesting.
Vēl es nezinu, kas man īsti kaimiņi ir, jo tur regulāri istabiņās kādi 6 cilvēki sēž [durvis vaļā, protams] un es negribu iet runāt ar 6 svešiniekiem vienlaicīgi. Also man ir paraonoja, ka es automātiski nepasaku- I'm new, I just moved here from Africa. That movie ruined me.
Vakar visu dienu dzēru tējas un tā kā gulšņāju.
Šodien doma iet uz veikalu pēc čipsīšiem, bet tāds nesmuks vējš.
Un par ko vēl es varētu pažēloties? Par gultu, man liekas, ka man grīda uz kuras ir paklājs, ir daudz mīkstāka.
Un kā jums iet?
Tātad, izrādās, ka divas dienas nekas te nav rakstīts. Oh, well.
Par 4dienu +/- te rakstīju.
5dien aizgājām uz mūsu fakultāti, kur tikāmies programmas vadītāju [sheesh, es pat īsti nezinu, kas viņa skaitās]. Enīvej, pati fakultāte tāda maziņa, bet svaigi renovēta un man jau likās diezgan fancy pants. It kā 2 stāvi ir, bet tā kā pirmais stāvs skaitās ground floor, tad reāli pirmais stāvs ir priekš manis 2. un reāli ir 3 stāvi. 3 datorklases, divas tādas palielākas un viena tāda mazāka. Un forši ir tas, ka mēs tiekam tajā fakultātē iekšā 24h, jo varam ar savām student id atslēgt durvis fakultātē un datortelpās. So that's pretty cool. Par mācībām neko īpašu nesarunājām, jo pirmajā nedēļā mēs tā kā piestaigāsīm pie tām lekcijām, ko gribētu un tad reģistrēsimies tur, kur gribam.
Pēc tam devāmies pēc mūsu student id, kur izskrējām 3 dažādas ēkas, jo katrs mūs sūtīja vienu māju tālāk, izņemot priekšpēdējo vietu, kas mūs sūtīja pus campus tālāk.
Tad gājām pēc segām pie mūsu latviešu palīdzes un viņas vīra [viņš vietējais], kas mūs savāca no lidostas un palīdzēja atrast mūsu naktsmītnes. Viņa agrāk bijusi pasniedzēja šeit, pati no Latvijas, nezinu, cik ilgi jau dzīvo šeit. Aizgājām pēc segām, bet dabūjām arī traukus un dvieļus. Tā kā tā kārtīgi aptīrijām. Viņiem 2 kaķi bija, viens siāmietis Rūdolfs, ja nemaldos un viena ruda kaķenīte, kurai 11 gadi. Dīvainā kārtā par kaķiem es atceros vairāk nekā par cilvēkiem, kas te ir. Moving on. Tas kaķis bija so cool un mīlīgs, i miss my cat. Es teicu, ka ņemšu to kaķi arī līdzi, bet to viņa man neļāva ņemt. Te vispār dzīvniekus neredz uz ielas. Vienu melnu kaķi capus'ā redzēju un vienu suni pie saites pilsētā. That's it. Ejot gar privātmājām sētās neredz suņus, tas man liekas dīvaini.
Ok, nesām mantas mājās, protams, sāka lietus līt. Aiznesām mantas, gājām uz tālo, tālo veikalu. Jāpiemin, ka man jau pirms tam mugura sāpēja. Nu, neko. Veikalā neko jēdzīgu nesapirkām, vismaz es nē. Es vēl tad jutos reāli slima un mans kakls mani nogalināja. Un te it kā stuff visāds ir, bet kaut kā negribas ēst. Viss tāds super fake liekas. Pagaidām arī maize un jogurti un candy ir bijuši tādi negaršīgi. Un es neesmu nekāds fancy pants, kad runa iet par ēdienu. Un te es domāju, ka neesmu īpaši izlepusi. Nesām smagus maisus un lietus tik turpināja līt.
Biju apskatīt Lizetes kojas, kas nemaz nav īpaši tālu no manējām. Viņai sanāk 1. stāvā un īstenībā es viņas kojas varu vieglāk atrast par savējām. Es uz savām kojām katru reizi pa jauniem ceļiem nokļustu, so that's fun. Vienmēr tāds piedzīvojums doties atpkaļ uz mājām, jo nezinu, vai atradīsi vispār. Fun times.
Mani dzīvokļa biedri joprojām durvis vaļā tur. Hate that. Vakar viņi skatījās kaut kādu sportu. Un virtuve ir vnk ūber īū. Tāda cūcīga.
Šorīt cēlos 8os pēc šī laika, jo jau laicīgi eju gulēt pēc šī laika. Izklausās, ka tagad tikai pirmā rosība no citiem iedzīvotājiem šeit. Es jau paspēju nomazgāties, paēst un paskatīties seriālus. Also maniem tuvākajiem kaimiņiem bija 2 jēlas olas pie durvīm uz zemes izšķaidītas, tāpat viena pie ārdurvīm. Es iegāju gulēt ap 12tiem un tad bija tīrs koridors un dīvainā kārtā neko nedzirdēju pa nakti. So, that's interesting.
Vēl es nezinu, kas man īsti kaimiņi ir, jo tur regulāri istabiņās kādi 6 cilvēki sēž [durvis vaļā, protams] un es negribu iet runāt ar 6 svešiniekiem vienlaicīgi. Also man ir paraonoja, ka es automātiski nepasaku- I'm new, I just moved here from Africa. That movie ruined me.
Vakar visu dienu dzēru tējas un tā kā gulšņāju.
Šodien doma iet uz veikalu pēc čipsīšiem, bet tāds nesmuks vējš.
Un par ko vēl es varētu pažēloties? Par gultu, man liekas, ka man grīda uz kuras ir paklājs, ir daudz mīkstāka.
Un kā jums iet?
2013. gada 31. janvāris
This is England!
Būtībā- feel like sheesh. Kaut kāds pretīgs klepus parādījies. Gangy iedeva man līdzi veselu čupu ar visādām zālēm. Pret klepu, protams, ka nevienas nav. Veiksmīgi.
Tātad. Visas iepriekšējās dienas jau biju super freaked out. Pagājušo nakti atkal slikti gulēju, jo, tā esmu es, un man bija no visa jābaidās un tā. Šodien pienāca tā diena!
Man bija prieks, ka es biju jau visas iepriekšējās dienas visas savas bailes izbaidījusi [i don't know, give me break]. Un lidostā, kad jau bija jākāpj lidmašīnā, biju tīri tā neko. Sanāca sēdēt starp diviem nezināmiem cilvēkiem, jo vienas no pēdējām iekāpām iekšā. Oh, well! Nevaru noliegt, ka sāku mazliet panikot, kad lidmašīna izkustējās no vietas, jā, tikai izkustējās un tur brauca tikai uz skrejceļa. Lidojuma laikā visu mentosa paciņu apēdu, bet ausis neaizkrita- tā kā win win! Bija jocīgi, kad spiediens mainījās un tā, jo es jau nezināju, ko gaidīt. Bet kad jau gaisā, tad tiešām kā autobusā. Tikai daudz smacīgākā un neērtākā. Lejā laišanos gaidīju, ieķeroties drošības jostā. Man nepatika, visu laiku kutēja vēders un likās it kā es būtu karuselī. Man nepatīk karuseļi. Un cik laimīga es biju, kad lidmašīnas riteņi pieskārās zemei. Patiess prieks!
Es apsmēju gangy, ka viņa man sadevusi tik daudz zāļu līdzi. Tagad jau ķeros pie nākošajām, klepum nebija, bet kakls man arī sāp un tgd kādu pretsāpju zālīti galvai. Beigās jau tās visas pirmajā nedēļā izdzeršu. Oh, irony.
Labi. Tad tikām līdz kojām. Esmu 2. stāvā, 12. istabiņā. Kur dzīvoju es, Oscar un Bruce the Moose [jā, viņu tagad tā sauc]. Un mums ir izlietne, kurai ir divi krāni. Pa vienu tek karstais, pa otru aukstais. Still haven't figured out how to use it. Tik nepraktiski! Tie krāni pat nav tuvu blakus! Jā, man ir istabā izlietne. Un sanāk, ka es esmu gaiteņa galā un wc sanāk otrā gaiteņa galā, kas ir galīgi tālu, jo tur ir vēl vienas durvis un tad vēl koridors, kur nekas cits nav, tikai sienas un tad galā wc.
Šodien it kā iepazinos ar 4 saviem kaimiņiem. Viena gan ir no cita stāva, bet pārējie 3 no manējā. Meiteni sauca Roksija [vai kaut kā tā] un tos čaļus, i have no idea kā. Also es jau aizmirsu, kā viņi izskatījās. Tāpēc man bija awkward iet uz virtuvi, kad dzirdēju, ka gaitenī kāds bija. Un tad virtuvē satiktu vēlreiz to meiteni, viņa man teica, lai tik visu tur ņemu un tā. Tā kā viņa nav no mana stāva, es nezinu, cik ļoti varu ticēt, bet es ņēmu, ko vajadzēja. Virtuve gan tāda netīra. Un tad tur ienāca viens čalis un es domāju, ka tas jau ir tas, ko satiku. Viņš man saka- hi, es arī. Tad viņš tā- vai es esmu viņu jaunā dzīvokļabiedrene? [so it wasn't the same person]. Izrādās, ka šito sauc Will [vismaz man tā tagad liekas, es drošības pēc te piefiksēju, lai gan šito es varētu atcerēties, jo viņš līdzīgs vienam aktierim, vismaz likās tajās 10 sekundēs.
Also, te ir 6 istabiņas, cik es tā skaitīju. Un manējā ir pati malējā. Sanāk, ka man jāiet garām visām istabām, lai kaut kur aizietu. Un neviens tur netaisa durvis ciet. Like wtf? Viņiem visiem stāv durvis vaļā. Nu, labi, 3 tur durvis vaļā. Un par 2 atlikušajiem es nezinu, man liekas, ka viņi vnk vēl nav kojās. Un viņiem pat sanāk istabas pretī un abi tur durvis vaļā. Tas ir kaitinoši. Un es nezinu, kā viņiem tas izdodas, jo tās durvis tādas stingras un viņām tas sheesh augšā ir, kas tā kā aiztaisa ciet automātiski, nu kaut kā tā. How and why?
Bijām ar Lizeti arī ārpus campus un sapirkām mazliet food and stuff. Rīt iesim ar sarakstiem nopietniem, jo tur grūti tāpat kko nopirkt, tik daudz visa un visu gribas.
Un te ir milzonīgs vējš un tas veikals likās TIK tālu. Un mugura man visu dienu sāp.
Un tev visi tik sportiski. Nepietiek, ka te ir kādi 4 lielie sporta laukumi, visi te skrien, brauc ar riteņiem un zālītes daudzas arī pa ceļam. Būtībā visi te staigā treniņtērpos. Viņiem gan tas atļauts, jo viņi reāli sporto. Un visi tik laipni, holly crap! Thank you! You are most welcome! Have a great time! And you have the best time of your life! It kā viens otru mēģinātu pārsist savā laipnumā. Not digging that.
Citi šodien skraidīja apkārt šortiņos un maiciņā. Un vietām krokusi zied. Es staigāju mētelī. Smaržo pēc pavasara.
Kaut kas sabildēšu visu. Bet ne šodien. Drīz jau varēs iet gulēt.
Tātad. Visas iepriekšējās dienas jau biju super freaked out. Pagājušo nakti atkal slikti gulēju, jo, tā esmu es, un man bija no visa jābaidās un tā. Šodien pienāca tā diena!
Man bija prieks, ka es biju jau visas iepriekšējās dienas visas savas bailes izbaidījusi [i don't know, give me break]. Un lidostā, kad jau bija jākāpj lidmašīnā, biju tīri tā neko. Sanāca sēdēt starp diviem nezināmiem cilvēkiem, jo vienas no pēdējām iekāpām iekšā. Oh, well! Nevaru noliegt, ka sāku mazliet panikot, kad lidmašīna izkustējās no vietas, jā, tikai izkustējās un tur brauca tikai uz skrejceļa. Lidojuma laikā visu mentosa paciņu apēdu, bet ausis neaizkrita- tā kā win win! Bija jocīgi, kad spiediens mainījās un tā, jo es jau nezināju, ko gaidīt. Bet kad jau gaisā, tad tiešām kā autobusā. Tikai daudz smacīgākā un neērtākā. Lejā laišanos gaidīju, ieķeroties drošības jostā. Man nepatika, visu laiku kutēja vēders un likās it kā es būtu karuselī. Man nepatīk karuseļi. Un cik laimīga es biju, kad lidmašīnas riteņi pieskārās zemei. Patiess prieks!
Es apsmēju gangy, ka viņa man sadevusi tik daudz zāļu līdzi. Tagad jau ķeros pie nākošajām, klepum nebija, bet kakls man arī sāp un tgd kādu pretsāpju zālīti galvai. Beigās jau tās visas pirmajā nedēļā izdzeršu. Oh, irony.
Labi. Tad tikām līdz kojām. Esmu 2. stāvā, 12. istabiņā. Kur dzīvoju es, Oscar un Bruce the Moose [jā, viņu tagad tā sauc]. Un mums ir izlietne, kurai ir divi krāni. Pa vienu tek karstais, pa otru aukstais. Still haven't figured out how to use it. Tik nepraktiski! Tie krāni pat nav tuvu blakus! Jā, man ir istabā izlietne. Un sanāk, ka es esmu gaiteņa galā un wc sanāk otrā gaiteņa galā, kas ir galīgi tālu, jo tur ir vēl vienas durvis un tad vēl koridors, kur nekas cits nav, tikai sienas un tad galā wc.
Šodien it kā iepazinos ar 4 saviem kaimiņiem. Viena gan ir no cita stāva, bet pārējie 3 no manējā. Meiteni sauca Roksija [vai kaut kā tā] un tos čaļus, i have no idea kā. Also es jau aizmirsu, kā viņi izskatījās. Tāpēc man bija awkward iet uz virtuvi, kad dzirdēju, ka gaitenī kāds bija. Un tad virtuvē satiktu vēlreiz to meiteni, viņa man teica, lai tik visu tur ņemu un tā. Tā kā viņa nav no mana stāva, es nezinu, cik ļoti varu ticēt, bet es ņēmu, ko vajadzēja. Virtuve gan tāda netīra. Un tad tur ienāca viens čalis un es domāju, ka tas jau ir tas, ko satiku. Viņš man saka- hi, es arī. Tad viņš tā- vai es esmu viņu jaunā dzīvokļabiedrene? [so it wasn't the same person]. Izrādās, ka šito sauc Will [vismaz man tā tagad liekas, es drošības pēc te piefiksēju, lai gan šito es varētu atcerēties, jo viņš līdzīgs vienam aktierim, vismaz likās tajās 10 sekundēs.
Also, te ir 6 istabiņas, cik es tā skaitīju. Un manējā ir pati malējā. Sanāk, ka man jāiet garām visām istabām, lai kaut kur aizietu. Un neviens tur netaisa durvis ciet. Like wtf? Viņiem visiem stāv durvis vaļā. Nu, labi, 3 tur durvis vaļā. Un par 2 atlikušajiem es nezinu, man liekas, ka viņi vnk vēl nav kojās. Un viņiem pat sanāk istabas pretī un abi tur durvis vaļā. Tas ir kaitinoši. Un es nezinu, kā viņiem tas izdodas, jo tās durvis tādas stingras un viņām tas sheesh augšā ir, kas tā kā aiztaisa ciet automātiski, nu kaut kā tā. How and why?
Bijām ar Lizeti arī ārpus campus un sapirkām mazliet food and stuff. Rīt iesim ar sarakstiem nopietniem, jo tur grūti tāpat kko nopirkt, tik daudz visa un visu gribas.
Un te ir milzonīgs vējš un tas veikals likās TIK tālu. Un mugura man visu dienu sāp.
Un tev visi tik sportiski. Nepietiek, ka te ir kādi 4 lielie sporta laukumi, visi te skrien, brauc ar riteņiem un zālītes daudzas arī pa ceļam. Būtībā visi te staigā treniņtērpos. Viņiem gan tas atļauts, jo viņi reāli sporto. Un visi tik laipni, holly crap! Thank you! You are most welcome! Have a great time! And you have the best time of your life! It kā viens otru mēģinātu pārsist savā laipnumā. Not digging that.
Citi šodien skraidīja apkārt šortiņos un maiciņā. Un vietām krokusi zied. Es staigāju mētelī. Smaržo pēc pavasara.
Kaut kas sabildēšu visu. Bet ne šodien. Drīz jau varēs iet gulēt.
2012. gada 16. septembris
what a pathetic display of unfortunate normalcy
komēdijas trūkums manā organismā bija tik liels, ka es devos meklēt jaunus seriālus. atradu šito, pirmā sērija jau bija tik laba, otrajā esmu tikai 4min un esmu skaļi smējusies kādas 4 reizes. aaah, life is great, right? Think again, little bird. Protams, ka seriālam tikai 2 sezonas un tas ir beidzies. Un es te runāju par šito http://www.imdb.com/title/tt1235547/
Šodien jau 3 krūzes ar siltu pienu, medu un sviestu izdzertas. Kad es biju mazāka, man negaršoja. Tagad galīgi neliekas nekas traks, pat tīri tā neko saldais. Vienīgi ar sodu gan ir pretīgi arī tagad, bet man sodas nav, so it's all good.
Būtībā bija tā. Pagājušo nedēļ kojās Maija un Justīne abas puņķojās. Es vesela, body strong, viss kārtībā. Pēc ilgiem laikiem izbraucu 15. trollī aka baktēriju perēklī, viss ok, pažēlojos, cik viss tur briesmīgi pretīgs un tā. Atbraucu mājās, booom, iesnas klāt. Tā forši visu nedēļas nogali pavadu šajā burvīgajā stiklaino acu un puņķainā deguna stāvoklī. Fun times.
Izcepu siera kūku, to ar karameļu mērci. Man jau garšoja.
Nav laika rakstīt, jāskatās seriāls. Būtībā šis bija domāts kā skype ieraksts, nu, vismaz tas sākums. Bet es te pēdējā laikā maz rakstu, tā kā ierakstījās šeit.
Un kāda iespēja, ka man pie tagiem nebija 'fun times'?
Drīz, pavisam drīz atsāksies seriāli. Jēīj.
Slinkums meklēt bildi.
Bet iedomājies, ka te ir mazs zirdziņš, kurš ēd bageti un pesto. Nē, nav cool, don't do that! Neko neiedomājies. Don't let your imagination run amok. [i miss the office].
Michael: Run what?
Pam: Amok. It means, don't let your imagination run out of control.
Michael: Why didn't you just say that, Pam?
Pam: Michael, do not let your imagination run out of control.
Michael: Well, that's easy for you to say. You have a bad imagination. It's stupid. I live in a fantasy world.
Šodien jau 3 krūzes ar siltu pienu, medu un sviestu izdzertas. Kad es biju mazāka, man negaršoja. Tagad galīgi neliekas nekas traks, pat tīri tā neko saldais. Vienīgi ar sodu gan ir pretīgi arī tagad, bet man sodas nav, so it's all good.
Būtībā bija tā. Pagājušo nedēļ kojās Maija un Justīne abas puņķojās. Es vesela, body strong, viss kārtībā. Pēc ilgiem laikiem izbraucu 15. trollī aka baktēriju perēklī, viss ok, pažēlojos, cik viss tur briesmīgi pretīgs un tā. Atbraucu mājās, booom, iesnas klāt. Tā forši visu nedēļas nogali pavadu šajā burvīgajā stiklaino acu un puņķainā deguna stāvoklī. Fun times.
Izcepu siera kūku, to ar karameļu mērci. Man jau garšoja.
Nav laika rakstīt, jāskatās seriāls. Būtībā šis bija domāts kā skype ieraksts, nu, vismaz tas sākums. Bet es te pēdējā laikā maz rakstu, tā kā ierakstījās šeit.
Un kāda iespēja, ka man pie tagiem nebija 'fun times'?
Drīz, pavisam drīz atsāksies seriāli. Jēīj.
Slinkums meklēt bildi.
Bet iedomājies, ka te ir mazs zirdziņš, kurš ēd bageti un pesto. Nē, nav cool, don't do that! Neko neiedomājies. Don't let your imagination run amok. [i miss the office].
Michael: Run what?
Pam: Amok. It means, don't let your imagination run out of control.
Michael: Why didn't you just say that, Pam?
Pam: Michael, do not let your imagination run out of control.
Michael: Well, that's easy for you to say. You have a bad imagination. It's stupid. I live in a fantasy world.
2012. gada 20. februāris
body not strong. tired big. me go home.
Tātad, jā. Tas tā īsumā. Galva sāp un dizzy arī šodien. Koncentrēšanās spējas -12. Kaut kad autobuss uz mājām, negribas kustēties.
Guļu no rīta, saprotu, ka vairs nevaru paelpot caur degunu, freaking out big, tad atceros, ka caur muti arī var elpot- score!
Gribu mājā, negribu autobusu.
bleep bloop bleep bloop big
Guļu no rīta, saprotu, ka vairs nevaru paelpot caur degunu, freaking out big, tad atceros, ka caur muti arī var elpot- score!
Gribu mājā, negribu autobusu.
bleep bloop bleep bloop big
2011. gada 12. jūlijs
Nosy nose.
2011. gada 7. jūlijs
Nav mana diena.
Man nebija kaklam zāles, mani senči aizbrauca uz pilsētu un solījās man loketu atvest. Yeah, sure, beidzot es sagaidu, mans kakls mani galina nost un viņi man iedod kaut kādu lakricbriesmoni. C'mon, kādā veidā? No visām kakla zālēm, kas pasaulē, tik daudz ir garšīgu, ko citreiz pat tāpat uzēdu. Bet nē, viņi kaut kādā mistiskā veidā atrod tādu, kas garšo pēc lakricas. Vēl briesmīgāk būtu tikai, ja tās garšotu pēc ķirbjiem.
Tā es te mocos.
out.
2011. gada 6. jūlijs
sick bastard
2010. gada 8. janvāris
Yes.
Es pajautāju Čūbītim, vai man rakstīt ierakstu. Atbilde bija - yes. [jaunais sīkrīks, enjoy! [Anete! Kur manas twilight quotes?]].
Tātad. Vai es atradu atslēgas? Nē. Es aizgāju gulēt. Un tad kā no 5:30 līdz apmēram 14 mans labākais draugs bija bļoda pie gultas. Jā! Vēdergripa. Ļoti patīkami. Nāt. Nu jau esmu vesela.
Bet tā nu es nogulēju mājās savu pirmo eksāmenu. Nu, nekas. Būs jāliek vēlāk.
Pa šo laiku esmu paspējusi youtubā noskatīties veselu kaudzi jēdzīgu un nejēdzīgu video. Saēsties 6 c vitamīnu tabletes dienā. Jā, garšīgās, skābās tabletītes. Viena tabletīte satur 833% ieteicamo c vitamīna devu, tā man ziņo etiķete. Jācer, ka nepārdozēšu. :]
Vēl paspēlēju zoli. Un pat pāris reizes nozolēju. Lai arī man bija bail. Arī šovakar. Jā, Ance, es arī viena sadūšojos. Un man bija tikai 4 dāmas un abi stiprākie kalpi. Oh, snap! :]
Un es sameklēju jaunu sīkrīku. Bija grūti. Visi labākie jau izķerti, you know.
Te, Anety, vari redzēt cik mums sniega. Lai arī tur to grūti saprast. Un tas ir nomīdīts.
Tātad. Vai es atradu atslēgas? Nē. Es aizgāju gulēt. Un tad kā no 5:30 līdz apmēram 14 mans labākais draugs bija bļoda pie gultas. Jā! Vēdergripa. Ļoti patīkami. Nāt. Nu jau esmu vesela.
Bet tā nu es nogulēju mājās savu pirmo eksāmenu. Nu, nekas. Būs jāliek vēlāk.
Pa šo laiku esmu paspējusi youtubā noskatīties veselu kaudzi jēdzīgu un nejēdzīgu video. Saēsties 6 c vitamīnu tabletes dienā. Jā, garšīgās, skābās tabletītes. Viena tabletīte satur 833% ieteicamo c vitamīna devu, tā man ziņo etiķete. Jācer, ka nepārdozēšu. :]
Vēl paspēlēju zoli. Un pat pāris reizes nozolēju. Lai arī man bija bail. Arī šovakar. Jā, Ance, es arī viena sadūšojos. Un man bija tikai 4 dāmas un abi stiprākie kalpi. Oh, snap! :]
Un es sameklēju jaunu sīkrīku. Bija grūti. Visi labākie jau izķerti, you know.
Te, Anety, vari redzēt cik mums sniega. Lai arī tur to grūti saprast. Un tas ir nomīdīts.
Un šis bija pirmajā gada dienā. Izskatījās tik smuki. Pēc mazas saulītes.
2009. gada 13. novembris
Soad.
Es tikko piecēlos. Jā, pulkstenis varētu būt kaut kādi 15,30. Bet fakts paliek fakts. Lai nu kā. Es jūtos slikti. Es domāju, ka mājās es izveseļošos, bet izrādās paliek tikai sliktāk. Protams, nav jau drudzis un tā. Vienkārši ir sūdīgi. Katrā ziņā ingvertēja neko nedod, tikai pretīgi garšo. Kāds pārsteigums.
Lai nu kā. Vakar meklēju jaunas dziesmas, ko paklausīties. Bet tad atradu kaudzi ar soad dziesmām, kas bija datorā. Un izdomāju atkal paklausīties. Un es nesaprotu, kāpēc biju galīgi pametusi tās novārtā. Jo tās dzesmas taču bija foršas. Tā nu tagad klausos visas vecās soad dziesmas, kas man ir. Un atceros jaunību, ha ha ha. Katrā ziņā nostaļģija nav liekas soad gadījumā. Bet, lai nu paliek.
Es šorīt[ ko citi varētu saukt par dienu] palasīju savu vieradžgrāmatu. Tā ir interesanta. Es tikai ceru, ka venradzis tur būs un tā nebūs nekāda metafora vai simbols. Es tiešām gribētu tajā grāmatā redzēt vienradzi.
Vēl es paklejoju vakar pa emuāriem, ko piedavā augšējā poga- nākamais emuārs, vai kaut kā tā. Un uzdūros kaudzei ar bibliotēku emuāriem/blogiem/sazinko, jā, wtf? un nekā interesanta. Pēdējais pilniens bija kkāds blogs, kurā stāstīts par ķirbju mufiniem. Yeah.
Un es mēģināšu atrast, kur es varu pievienot sīkrīku, kā jau solīju. Lai padarītu visu šito nereāli interaktīvu. Un tad, kad jums negribēsies lasīt manus emocionālos pārdzīvojumus, jums tomēr būs manā lapā jāienāk, lai izlasītu mistera T domu graudu, bez kura, teiksim kā ir, diena būtu velti nodzīvota. Un gribot negribot būs jāizlasa arī manis uzrakstītais. Un kas zina, cik superstilīgu sīkrīku es vēl atradīšu. Jo atceros, ka bija pietiekami liela izvēle. :] Jā, tikai ceru, ka atradīšu, kur es to varu dabūt gatavu. Jo slimuma varā domāšana nav īpaši laba.
Pagaidām tas arī viss. Došos superīgāko sīkrīku pasaulē meklējumos.
Lai nu kā. Vakar meklēju jaunas dziesmas, ko paklausīties. Bet tad atradu kaudzi ar soad dziesmām, kas bija datorā. Un izdomāju atkal paklausīties. Un es nesaprotu, kāpēc biju galīgi pametusi tās novārtā. Jo tās dzesmas taču bija foršas. Tā nu tagad klausos visas vecās soad dziesmas, kas man ir. Un atceros jaunību, ha ha ha. Katrā ziņā nostaļģija nav liekas soad gadījumā. Bet, lai nu paliek.
Es šorīt[ ko citi varētu saukt par dienu] palasīju savu vieradžgrāmatu. Tā ir interesanta. Es tikai ceru, ka venradzis tur būs un tā nebūs nekāda metafora vai simbols. Es tiešām gribētu tajā grāmatā redzēt vienradzi.
Vēl es paklejoju vakar pa emuāriem, ko piedavā augšējā poga- nākamais emuārs, vai kaut kā tā. Un uzdūros kaudzei ar bibliotēku emuāriem/blogiem/sazinko, jā, wtf? un nekā interesanta. Pēdējais pilniens bija kkāds blogs, kurā stāstīts par ķirbju mufiniem. Yeah.
Un es mēģināšu atrast, kur es varu pievienot sīkrīku, kā jau solīju. Lai padarītu visu šito nereāli interaktīvu. Un tad, kad jums negribēsies lasīt manus emocionālos pārdzīvojumus, jums tomēr būs manā lapā jāienāk, lai izlasītu mistera T domu graudu, bez kura, teiksim kā ir, diena būtu velti nodzīvota. Un gribot negribot būs jāizlasa arī manis uzrakstītais. Un kas zina, cik superstilīgu sīkrīku es vēl atradīšu. Jo atceros, ka bija pietiekami liela izvēle. :] Jā, tikai ceru, ka atradīšu, kur es to varu dabūt gatavu. Jo slimuma varā domāšana nav īpaši laba.
Pagaidām tas arī viss. Došos superīgāko sīkrīku pasaulē meklējumos.
2009. gada 12. novembris
Tēja.
Es dzeru tēju. Jā, tieši tagad. Jā, tēju. Jā, es zinu, ka es parasti nedzeru tēju un es neteiktu, ka man garšo tēja. Drīzāk es parasti saku, ka man negaršo. Un šis dzereklis, ko tagad dzeru jau nu noteikti nepalielinās manu mīlestību pret tējveidīgajiem dzērieniem. Nu, izņemot ledus tējas, tās ir garšīgas.
Lai nu kā. Stāsts ir tāds, ka esmu mājās. Jā, Anet, ir 4diena un man ir skola. Bet. Esmu slima. Nu nejau galīgi slima, lai tagad gulētu gultā un nevarētu pamirkšķināt acis un tā, bet tik slima, lai būtu pietiekams iemesls atrasties mājās, jo sēdēt lekcijās nekāda lielā jēga nav. Un arī manas kursa biedrenes teica, lai labāk braucu prom. Nezinu vai tāpēc, ka ļoti rūpējas par manu un arīsavu veselību, vai vienkārši gribēja tik no manis vaļā. :] Un tā nu es tagad sēžu. Esmu jau noskatījusies krietnu čupu savu seriālu un raidījumu. Tagad esmu uzsākusi jaunu dziesmu un grupu meklējumus. Kā arī dzeru tēju! Protams, ne brīvprātīgi. Un, nē, tā nav piparmētru tēja, kas būtu kaut cik normāla. Nē, tā ir tēja ar ingveru. Un tas ir salīdzināms ar parastu karstu ūdeni, kurā sabērta kaudze ar pipariem. Jā. īsts gardums. Nu, labi, par upeņu tēju ir labāka. Kaut gan. Ir diezgan sīva konkurence abu starpā. Jo man vēl tas ingvers ir jāapēd. Un tas gan garšo pēc kaut kā galīgi pretīga. Grūti raksturot tā garšu. Bet forša tā nav.
Nu, ja. Tātad es atcerējos, ka neierakstīju, ka nesen redzēju smukākās debesis pasaulē. Tas bija pirms 2 nedēļām. Es braucu uz skolu no rīta. Tas nozīmē, ka cēlos 5,45. Un 6,30 ar busu devos uz Rīgu. Un sākās viss ar to, ka pilsētā bija tumšs un varēja redzēt zvaigznes. Jā. Tātad, bija skaidras debesis. Un tad ceļā, sāka austs saule un bija pļava un daudz debesis. Un, long story short, debesis izskatījās pēc milzu varavīksnes. Pilnai laimei pietrūka tikai vienradzis. Bet to es tur nemanīju. Bet bija labi arī tāpat.
Un vēl. Es aizmirsu Spenseru kojās. =/
Un uzliku lādēties bateriju. Tā kā kaut kad ielikšu bildes.
Un un un, pagaidām tas viss. Došos pameklēt dziesmas. Un un un, jā, domājams, ka pievienošu vēl kādu sīkrīku, vai kā nu tur saucās. :] Katrā ziņā jūs priecēs ne tikai Misters T, bet arī kaut kas tikpat superīgs.
Ā, jā, es nopirku grāmatu, kas saucas Vienradzis. Es zinu, ka Ance jau tev, Anet, šito teica. Bet es jau Ancei teicu, ka tāpat ierakstīšu šo faktu.
Pagaidām viss. Tā kā man darīt īpaši nav ko. Gan jau drīz būs vēl kāds ieraksts.
Lai nu kā. Stāsts ir tāds, ka esmu mājās. Jā, Anet, ir 4diena un man ir skola. Bet. Esmu slima. Nu nejau galīgi slima, lai tagad gulētu gultā un nevarētu pamirkšķināt acis un tā, bet tik slima, lai būtu pietiekams iemesls atrasties mājās, jo sēdēt lekcijās nekāda lielā jēga nav. Un arī manas kursa biedrenes teica, lai labāk braucu prom. Nezinu vai tāpēc, ka ļoti rūpējas par manu un arīsavu veselību, vai vienkārši gribēja tik no manis vaļā. :] Un tā nu es tagad sēžu. Esmu jau noskatījusies krietnu čupu savu seriālu un raidījumu. Tagad esmu uzsākusi jaunu dziesmu un grupu meklējumus. Kā arī dzeru tēju! Protams, ne brīvprātīgi. Un, nē, tā nav piparmētru tēja, kas būtu kaut cik normāla. Nē, tā ir tēja ar ingveru. Un tas ir salīdzināms ar parastu karstu ūdeni, kurā sabērta kaudze ar pipariem. Jā. īsts gardums. Nu, labi, par upeņu tēju ir labāka. Kaut gan. Ir diezgan sīva konkurence abu starpā. Jo man vēl tas ingvers ir jāapēd. Un tas gan garšo pēc kaut kā galīgi pretīga. Grūti raksturot tā garšu. Bet forša tā nav.
Nu, ja. Tātad es atcerējos, ka neierakstīju, ka nesen redzēju smukākās debesis pasaulē. Tas bija pirms 2 nedēļām. Es braucu uz skolu no rīta. Tas nozīmē, ka cēlos 5,45. Un 6,30 ar busu devos uz Rīgu. Un sākās viss ar to, ka pilsētā bija tumšs un varēja redzēt zvaigznes. Jā. Tātad, bija skaidras debesis. Un tad ceļā, sāka austs saule un bija pļava un daudz debesis. Un, long story short, debesis izskatījās pēc milzu varavīksnes. Pilnai laimei pietrūka tikai vienradzis. Bet to es tur nemanīju. Bet bija labi arī tāpat.
Un vēl. Es aizmirsu Spenseru kojās. =/
Un uzliku lādēties bateriju. Tā kā kaut kad ielikšu bildes.
Un un un, pagaidām tas viss. Došos pameklēt dziesmas. Un un un, jā, domājams, ka pievienošu vēl kādu sīkrīku, vai kā nu tur saucās. :] Katrā ziņā jūs priecēs ne tikai Misters T, bet arī kaut kas tikpat superīgs.
Ā, jā, es nopirku grāmatu, kas saucas Vienradzis. Es zinu, ka Ance jau tev, Anet, šito teica. Bet es jau Ancei teicu, ka tāpat ierakstīšu šo faktu.
Pagaidām viss. Tā kā man darīt īpaši nav ko. Gan jau drīz būs vēl kāds ieraksts.
Abonēt:
Ziņas (Atom)