Man magoņu bulciņu bez magonēm, lūdzu.

Tika nosvinēti šī gada svarīgākie svētki - mana suņa dzimšanas diena. Bija kūka suņiem, ne cilvēkiem. Uzdāvināju jaunu mantiņu, viņai patika. Mazais suns arī izaudzis un ar katru dienu arvien vairāk līdzinās zaķim. Spekulēšana par to, kas ir viņas tēvs, notiek aizvien sparīgāk.
Ventspilī pēc ilgiem laikiem bija 18. novembra salūts. Sen nebija būts uz salūtu Ventspilī, bet tā kā atrados uz vecā jaunā tilta, diemžēl elfiņa runu palaidu garām. Man patīk salūts. Bez tās skaņas iztiktu, bet nu labi.

Vēl paspēju māju mājās nodarboties ar dekupāžu, kamēr dzēru alu un klausījos hokeju. Tāds ir vienīgo bērnu sods. Hokejs nav palicis interesantāks un klausoties komentētājos šķita, ka mūsējie (nu, nosacīti mūsējie, es neteiktu, ka manējie) uzvar vienos vārtos. Rezutāts realitātē bija mazliet ar negatīvu piegaršu. Tāpēc es joprojām nesaprotu, kā var būt "izcils izgājiens" un "lielisks metiens pa vārtiem", ja tas izgājiens un metiens nerezultējas ar golu. What is this?!

Tāpat sanāca paskatīties pāris raidījumus latviešu valodā, vienā runāja par jauno un veco arhitektūru, citā par Barona ielu. Vienojošais faktors šajos raidījumos bjija frāze, kas man nereāli izraisa - " bet vienaldzīgo nav". Vienaldzīgo nav arī saistībā ar holokaustu. Barona ielas gadījumā arhitekte uz komentāru par to, ka par Barona ielu izcēlusies diezgan liela ažiotāža un diskusijas, atbildēja - "bet tas tikai pierāda, ka vienaldzīgo nav". Kas tas ir? It kā tā iela izveidota, lai tikai cilvēkiem beidzot būtu par ko padiskutēt.

Vēl mani piespieda noskatīties slaveno latviešu filmu - Ceplis. Tur bija gan Elziņa, gan Berta. Es jau prasīju, vai vecāki no šīs filmas smēlās iedvesmu vārdiem.

Pasvisam nesen sapņoju, ka dzīvoju dzīvoklī, kurā atrodas psihiatriskā slimnīca, nu, vismaz viena palāta. Tajā gulēja Leo, kurš mēģināja notēlot, ka ir traks. Tas viss notika pirms oskariem. Laikam man nav bieži gadījies, kad tiek kaut cik konkretizēts laiks, kad viss notiek.

Sanāca paklausīties Latvijas Radio 3, kur skanēja jauka klasiskā mūzika, kuru ik pa brīdim patraucēja ļoti enerģiska komentētāja, kas katru nākamo skaņdarbu raksturoja kā konkrētās valsts klasiskās mūzikas bombongu. Nebiju simtiem gadu dzirdējusi vārdu bombonga, bet tad tās apmēram stundas laikā sanāca vismaz 10.

Kā jau iepriekš solīju, tad no Ventspils atvedu Stendālu. Es domāju, ka viņiem nepietrūks, ņemot vērā, ka bija 3 vienādas grāmatas! 3! Lai nu kā, šodien dabūju tādu mazu grāmatiņu, kuras galvenajam varonim Juko Akitam ir tikai divas kaislības - haikas un sniegs. Man patīk sniegs, neesmu sajūsmā par haikām. Tad redzēsim, pagaidām jau skaisti un viegli. Varbūt sniegs man palīdzēs iemīlēt dzeju, tad arī es varēšu apsēsties pretī pasaules spožumam un pārtikt no skaistuma.

Mūsdienu postmodernajā kultūrsituācijā viennozīmīgo definīciju laiks ir beidzies

Pelēkais laikmets turpinās. Ir pagājušas 578* dienas kopš pēdējo reizi redzēju sauli. Arī balto sniegu, kas bija vienīgais prieka avots, nomainījusi slapja žļurga, kurai debesis ik dienas dod jaunu papildinājumu. Apkures katls ir padevies un drēgnums istabā ir tik liels, ka jaunajai mājas modei pievienojušies tādi aksesuāri kā cimdi, un pleds ieņēmis epidermas lomu. Serdžio solīja, ka katla dakteris atnāk nākamajā otrdienā, bet mēs jau tagad zinām, cik uzticams ir Serdžio vārds.

Tā kā ir tā sauktā patriotu nedēļa, par kuru es labāk neizteikšos. Izraisa man tie pseidopatrioti, kas ik gadu izlien no savas alas tieši uz vienu nedēļu, lai varētu paspēt piespraust sev sarkanbaltsarkano lentīti un uzjautāt pārējiem bezlentīšu cilvēkiem - "kur tava lentīte? kur karodziņš? Kāpēc tu ienīsit Latviju? Kāpēc nemīli savu zemīti? Putins patīk, b*e?". Tā nu es lielais Latvijas nodevējs jau nedēļu pusdienlaikā slāju pāri akmens tiltam, kur ņirbēt ņirb sarkanbaltsarkanie karodziņi, gaidu, kad tad beidzot manī tiks pamodinātas patriotiskās jūtas. Kā jau varētu noprast, šī karodziņu hipnoze iedarbojās. Tagad es pasauli redzu tikai sarkanā un baltā, uz galda manu iestikloto suni Sbogāru nomainījusi Vējoņa ģīmetne, mostos un guļas ar himnu uz lūpam un ik pa laikam pamanu, ka labā roka kaut kā nokļuvusi uz sirds, acīs sariesušās asaras, kamēr kājas pašas par sevi mani aizvedušas pie tuvākā karoga. Priecīgus svētkus, tautieši! Hei, vismaz Prāta spēlēs latviešu mūzikas raundā gāja pat tīri ok.

Vakar, ejot mājās, uz ielas sabijos no savas ēnas. Tad aizfilozofējos tik tālu, ka pašai bija skaļi jāsasmejas. Ja es kādreiz sajukšu prātā, tad uzrakstīšu grāmatu.



*iespējama hiperbolu izmantošana

Melancholy mark'd him for her own, whose ambitions heart overrates the happines he cannot enjoy

Izlasīju grāmatu. Vispār jau interesanti lasīt kaut ko, kas izdots 1825. gadā, mazliet sirreāli. Tomēr, ja neskaita tehnoloģiju trūkumu un Francijas salonus, cilvēki nav īpaši mainījušies. Tomēr, ak, šie sasodītie romantiķi! What a bunch of morons! That being said, man patika, lai arī beigas mani sadusmoja. Tomēr ilgi nevar dusmoties uz Stendāla kungu, kurš ļāva sasmieties vairāk nekā bēdāties.
"Romantiskā cerība, ka viņu varētu nogalēt bērns, lika palēnināt soļus, bet prāts, pusapzināti atļāvies šādu vājību, atteicās aplūkot šāda gadījuma sekas un likumisko pusi."
Tagad gribas kaut ko vēl no Stendāla palasīt, no Ventspils, kad tur došos svinēt sava suņa dzimšanas dienu, būs jāpiesavinās kāda grāmata.

Un ja varētu visu laiku neklausīties tikai vienu dziesmu, tad arī būtu baigi labi.

Everything is true if you believe in your heart and repeat it enought times in the media

Šī nedēļa sākās lietaini un ar 17 grādiem, kā jau Ventspilī pieklājas. Pilsētā ar rītdienu jau ir iestājies rudens. Vējš arī dara savu darbiņu.
Anyhow, pabeidzu savu grāmatu. Bija protams viss gaidītais, bet tā jau baigi labi. Pēc tam gribēju kaut kā pirms miega atgūties un noskatījos Spirited Away. Well that was waste of my time.

Kamēr es pa mājām, tikmēr Everestā Liena cenšas noindēt Tīnu. Es jau domāju, ka kādreiz pienāks tas brīdis, kad kāds izdzers atkaļķoto tējkannūdeni, ko daži labi pamanās atstāt kannā.

Jūrā bija silts ūdens, bet netīrs un vilņi lieli.
"Vienīgā negatīvā lieta ūdenim ir, ka tas ir pārāk slapjš." My father, everyone!

Vakarā pabraucu ar riteni, šajā laikā neviens nebija. Labi, bija pāris tūristu, bet tā ļoti brīva braukšana. Saēdos zaļus ābolus un plūmes, mazliet jāņogas arī dabūju. Jāzina kur braukt.

Mēs esam kļuvuši par kurmjiem arī mūsu sasodītajās dvēselītēs

Atkal pagājis diezgan ilgs laiks kopš pēdējā ieraksta. Vasarā taču vajadzētu biežāk, laiks tomēr vairāk. Bet jo vairāk brīvā laika, jo mazāk gribas kaut ko darīt. Tomēr kaut kas jau ir darīts. Tagad tik vajadzētu kaut ko atcerēties arī.
Terorakti notiek vidēji ik pēc 84 stundām un Pokemon Go joprojām pārņem pasauli. Tarakānu "piens" būs jaunais superfood, gaļa tiek audzēta bez dzīvniekiem un viss ir kārtībā. 
Biju uz kārtējām bērēm. As always it was missing the fun part of the word FUNeral. Runājot latviski, laikam, jau bija tieši kā solīts - bērīgi. Kā tas var nebūt vārds? Kas vēl tiešāk var raksturot bēres? Anyhow, that should be a word.
Kas vēl pa šo laiku noticis? Ā, jā, Valčiņam bija pirmā Vārda diena. You're welcome, kid! Un Līva samiegojusies gandrīz apmainīja papmeru sunim, nevis savam bērnam. Just sayin', man tas katrā ziņā likās diezgan jestri, tāpēc arī jāpieraksta. Šis noteikti viņai tiks atgādināts atkal un atkal, tāpat kā Valteram. Lai gan nav jau tā, ka es nezinātu, kā tas ir, kad tevi sajauc ar suni. Mani mājās tagad bieži jauc ar manu vecāku jaunāko meitu Brendu. Vēl vakar tētis mani nosauca par Brendu, vai arī otrādi, vairs jau neatceros, nav jau pirmā reize. Aizstāvībai jāsaka, ka mēs ar Brendu visu laiku pārvietoajmies kopā, jo viņa mani visu laiku seko un grib spēlēties. Tā jau forši, ka kāds ir tik priecīgs tevi no rīta ieraudzīt, ka liekas esmu mēnešiem prom bijusi. Patīkamas pārmaiņas pēc Rīgas"atkal tu esi mājās" type of sagaidīšanas. Yes, Liena, I'm looking at your direction.
Kas vēl, kas vēl. Puika galīgi vecs, gandrīz vairs nerej. Es domāju, ka ar to viss pateikts.
Sāku lasīt Remarka "Laiks dzīvot un laiks mirt", nu, ļoti patīk, tikai arī ļoti nomācoši. Šodien gribētos piebeigt, bet tad vakarā jāskatās kaut kas pozitīvāks. Tā jau tur nekas īpaši pozitīvs nenotiek, bet es jūtu, ka drīz būs vispār ziepes.
Šodien ārā baigais vējš. Laikam ar riteni nesanāks izbraukt, lai gan vakarā parasti mazāks vējš.
Vakar ome sāka stāstīt par kaut kādu iepazīšanās šovu ar vārdiem "Bet tie geji...". Es jau domāju, ka tūlīt sekos kaut kas ļoti interesants, bet vairāk par "un tur bija viens, nu, tik smuks čalis, bet gejs!" neizdabūju no viņas. Tētis toties padalījās bērnības atmiņās par beigtu kurmīšu glaudīšanu, jo tie bijuši tikpat mīksti kā viņa jaunā džinsu jaka. Un vēl kaut ko par kniedīšu vīru, kas bijis Saldus ekvivalents tam čalim ar lāpstu no Home Alone.
Kaut kā tā. Apnika.

Pieticīgais paraugcilvēks

Jā, es zinu, ka man jau iesāktas 3 citas grāmatas. Bet kaut kā izlasījās tā ceturtā ātrāk. Paņemšu to nelaimīgo Hitleru un to netiklo Vorholu uz Ventspili, gan jau būs brīvs brīdis, kad nebūs jāguļ, vai jāēd. Protams, brīvs brīdis, kad nebūs podcasts jāsačinī. Khm khm, I knoooow!

Vispār Vonnegūts ir tik labs čalis, bet ikdienā kaut kā aizmirstas. Tad gadās atkal sastapties un nekas mūsu starpā nav mainījies. Kā teikt, viņa rakstītais atbilst manam pašreizējam smadzeņu stāvoklim.

Labi, šodien baigie darbi vēl priekšā. Jāuzēd, jānolako nagi un jāieraksta mūsu inteliģentie un visnotaļ svarīgie novērojumi par pasauli, dzīvi, mākslu, biešu zupu un tādā garā.

"Kāpēc pirms miljons gadiem tik daudzi no mums tīšām un regulāri ar alkoholu atslēdza lielas savu smadzeņu daļas - tas joprojām paliek interesants noslēpums. Varbūt viņi pūlējās dot evolūcijai grūdienu pareizajā virzienā - uz smadzeņu samazināšanu."

 Leons Trockis Trauts 

(1946-1001986)

Būs vien jābīda tā evolūciju uz pareizā ceļa!

Lazy Sunday indeedio

Nu, ja šodien nebija lazy Sunday, tad es nezinu, kādai tai jābūt.
Sāksim ar to, ka ārā beidzot parādījusies ziema!
Let's back it up, vakar dabūju Dark Places by Gillian Flynn, tā pati, kas Gone girl autore. Anety uzdāvināja vienu viņas short story, kam beigās bija šīs grāmatas sākums. And it fucking worked. Sauciet mani par mārketinga upuri, vai labāk nesauciet mani vispār. Man tāpat slinkums celties.
Anyhow, vakar sāku lasīt un fun fact, darbība galvenokārt notika 2. janvārī. Un kāds datums bija vakar? 17. februāris! Ko????? Nu, jā, jā, 2. janvāris. What are the odds, right?! No? Just me? Ok, never mind, let's move on.
Tātad nesen piebeidzu to grāmatu un gribēju imdb apskatīties, kādi tad tur tie aktieri un kad filma būs. Nezinu, kāpēc, bet bija kaut kur kļūdaini rakstīts, ka filma būs tikai 2016. gadā. Un es pat neuzgūglēju, jo es nemāku gūglēt. Anyhow, ir filma! Un man tagad jāskatās. Kamēr grāmata vēl svaigā atmiņā, ugh, best thing ever. Es jau jūtu, cik daudz varēšu kritizēt visu.
Bet turpinot par to lazy Sunday. No rīta pamodos pēc 8iem un turpināju lasīt savu grāmatu. Tad Liena ap 12tiem sāka gatavot vakar solītos eggnog French toasts [yes, alcohol in food, classic Lienas idea]. Tā kā no Jaunā gada bija palicis pāris arī šampis un apelsīnu sulu, nekas cits neatlika, kā bija jātaisa mimosas. Un tagad klausieties, ko es jums teikšu, toast bija tik alkoholiski, ka pirms to ēšanas bija jāsaka toast. Khe, khe, khe, some gentle comedy for you. But it killed in real time. Nopietni.
Tā, nu, baudījām brokastis, ko beigās pārsaucām par brančiņu, jo tomēr pulkstenis jau bija way too much un neviens negribēja atzīt, ka brokastīs jau tik daudz alkohola patērēts. Citiem varētu likties izlaidīgs dzīvesveids, bet man liekas, ka we deserve this.
Pēc tam sekoja apmēram 2h kopīga grāmatu lasīšana. Katrai sava grāmata, bet bija kompānija.
Vakariņas nebija sliktākas, ēdām hesīša pārtiku un skatījāmies Friends. I mean,if this isn't nice, I don't know what is.

Un tad es tikai gribēju atgādināt, ka vakar Tīnu mūsu rimčikā sarāja par to, ka viņa gribēja nofotografēt maizes stendu. Es domāju, ka tas nākotnē ir atcerēšanās vērts.

Labi, viss. Jāskatās filma.
Un vēl varētu būt mazliet siltāks. Istabā, nevis ārā. Ārā viss chill, ziemai ziemā jābūt.