Sinhronā peldēšana un pērkons.

Un vēl man mēģināja nozagt riteni. Tāds īsts bandīts. Es stāvēju pie diviem riteņiem un viens no tiem bija manējais. Viņš atnāca no nekurienes, piegāja pie mana riteņa un kāpa virsū. Es piegāju klāt un teicu - Tas ir mans ritenis! Viņš nokāpa un aizgāja. Kā jau teicu, īsts bandīts!

Word vomit, bet īsti ne.

Kārtējo reizi nevaru izdomāt virsrakstu. Nu, man jau arī īpaši nav, ko teikt. Bet gribas kaut ko parakstīt. Tā nu te būs tāds word vomit.

Reiz sen seno laikos es pierunāju Sarmu vakarā doties riteņbraucienā. Mēs, kā jau parasti, mierīgi braucam pa pilsētu, tad braucam uz kempinga pusi, kur dzirdami tādi šāvienu blīkšķi. Sarma, kā jau stereotipiskais šausmeņu tēls, kas vienmēr trieksies briesmām tieši sejā, saka- davai, braucam te pa labi un tad blā blā blā blā blā, Deutschland! [ iespējams, mazliet pārveidots citāts, lai gan es to atceros tieši tādu]. Un es, kā cilvēks, kas tomēr gribētu izdzīvot, saku- God, damn it, Sarma! Tā nu mēs braucam pa samērā creepy meža celiņu, kur skanēja šāvieni. Braucam lejā pa kalniņu un bam, puff, pow [ es nezinu, kā īsti sprādziena skaņu apzīmē]. Sākumā tāds wtf, un mana priekšējā kamera nomirst. Nakts melnumā stumjamies līdz mājām. Diezgan creepy, diezgan. Labi, ka nebijām nekur tālāk aizbraukušas. Un labi, ka es viena nebraucu, savādāk man jau sen būtu sirdstrieka un es tur mežā arī paliktu. Ok, man nomaina kameru. Ar Sarmu sarunāts riteņbrauciens, bet pa dienu, kas mums tā neierasti pēdējā laikā. Un pa dienu ir domāts ap 15 un 16. Lai gan dažam labam, Sarma!, tas ir rīts. Man ritenis izstumts sētā, taisos, dzirdu atkal bam, puff, pow! Atkal priekšējā kamera pārsprāgst. Vēl lielāks wtf. Es pat vēl nebiju uzkāpusi uz riteņa. Tagad man ir trauma, es tik sen neesmu braukusi un man bail, ka tas atkal nenotiek. Īpaši kādā no maniem 3h vakara riteņbraucieniem vienītī, kur es sazin kur aizbraucu. Lai gan tagad man nomainīja priekšējo riteni pilnībā, bet mans ocd liek par sevi manīt un man jau ir vismaz 50 dažādi iespējamie iznākumi, ja man atkal pārsprāgst priekšējā kamera. Un man nevajag īpaši daudz laika, lai rastos vēl vairāk. Oh, kāds prieks, ka vismaz iztēle man strādā.

Vēl senākos laikos, pirms visa šī sprāgstošo kameru lāsta, es ar Sarmu devos ekstrēmajā nakts braucienā. Kur nakts melnumā devāmies uz Bušniekiem, bez jebkāda apgaismojuma. Vismaz uztrenējām mūsu night vision. Izbraukājām arī pārventu un pilsētu paķērām līdzi, kur manā galā bija tik creepy, jo pāris kvartāliem nedega laternas un bija tā dīvaini. Redzējām 2 jāņtārpiņus, kas spīdēja super spoži un 3 seskus, kas skraidīja pa pilsētu, katrs savā rajonā. Un vēl Sarma galīgi nolējās.

Pa šo laiku paspēju pāris filmas noskatīties un sāku skatīties Breaking Bad. Filmas pēdējā laikā galīgi maz skatos, godīgi sakot, nekā tāda, ko īsti gribētu redzēt nemaz nav. Noskatījos Your Highness, Scream 4, Super un Hesher. Un visas bija tādas normālas. Lai gan man bija neliela vilšanās ar Super un Hesher, jo man bija samērā liels hype tām filmām. Scream likās samērā forša vasaras filma, ko es negaidīju, jo man nepatīk šausmu filmas, bet šī tāda interesanta, jo sākumā likās, ka tā ir parodija, bet tā visumā samērā smieklīga [un tas ir samērā dīvaini, jo tā, manuprāt, bija domāta kā šausmu filma], lai gan varēja redzēt, ka filmas veidotāji jau paši ironizēja par savu kārtējo movie sequel, kas priecēja. Un vai Natālija Portmane tagad ir gandrīz visās filmās? C'mon, es nesaku, ka man viņa nepatīk, bet bišk ir apnikusi.

Ance, gaidu tevi uz pilsētas svētkiem, tā kā padod ziņu, sīkais nūģi.

Viss, apnika. Out.

Dažreiz man nepatīk domāt virsrakstus.

Beidzot atsākusies True Blood jaunā sezona. Prieks! Vismaz kaut kas nomaina Game of Thrones, kas tagad būs jāgaida 10 mēnešus. C'mon, HBO, kas tev ir ar tiem super garajiem pārtraukumiem?

Turpinot par seriāliem, skatos Angry boys. Smieklīgs un austrāliešu akcents ir on the money.

Biju uz Hangover 2 jau kādu laiciņu atpakaļ. Nu, kā? Nu, tā- been there done that, bet savus smiekliņus jau varēja dabūt. Un šodien jāiet skatīties Thor!

Kas vēl jauns? Šodien atkal ļoti silta diena [ ar ļoti silta, es domāju salīdzinot ar pēdējā laika dienām]. Tie solīts trakais karstums, atkal. I hate it, hate it, hate it!

Vakar ar Honkongu aka Sarmu, kas ir bi polar pret manu kaķi, bijām riteņbraucienā. Šoreiz ne ierastajā aplī, bet gan uz Bušnieku ezeru, kur smuks veloceliņš ar superīgu pārklājumu. Prieks un laime! Būtu tādi visām šosejā blakus, es to vien darītu, kā brauktu ar riteni. Protams, ka brauciens pa pārventas trakajiem ceļiem gan nebija medusmaize, man bija stress. ā, un forši ietriecos sarmas kājā, kad braucām lejā no tilta, manas bremzes ir tik labi. Atpakaļceļā es jau bremzēt sāku pašā kalna galā. Ļoti droši braukt pa pilsētu ar riteni, kuram knapi darbojas bremzes [un tās pašas ir priekšējās]. Turpinot par braucienu, pa ceļam bija tāds mega gigantisks zirneklis, kas karājās ļoti garā pavedienā no augsta koka [epic, epic, epic!!!!! tas tā lai tie, kas nebija, saprastu, ka tas bija samērā lielāka izmēra zirneklis, nekā gadās redzēt]. Nu, katrā ziņā tas bija mūsu uzmanības vērts, jo piestājām un atpakaļceļā kā partizāni skatījāmies apkārt, lai kādai tas zirneklis neielidotu sejā. Jā, mums likās, ka viņš tās pāris stundas gaidīja, kad mēs brauksim atpakaļ. Vēl pa ceļam bija čūska, kas peldēja pa ūdeni, vismaz no Sarmas nostāstiem tā var saprast, jo es jau biju pārāk freaked out , kad izdzirdēju vārdu čūska, kas biju pāris 100m tālāk. Un izrādās, ka visi riteņbraucēji no attāluma izskatās pēc veciem cilvēkiem. Kad bijām galā, tad mūsu vieta bija pati labākā, tieši uz apšaubāmas laipas uz kuras atradās vēl apšaubāmāks nestabils soliņš. Vēl gan tur bija foršs betona bluķis, kam apsieta virve. Protams, ka saule uzreiz pazuda un vējš parādījās. Sarma izdomāja, ka līdīs peldēt, kamēr es biju jakā un ietuntuļojusies lakatā. Viņas pelde ilga apmēram 1minūti. Tad uzēdām ņammīti, ko bijām paņēmušas un runājām par random stuff. Un ar random stuff, es tiešām domāju random stuff- par to, kā mēs rādāmies sapņos cilvēkiem, kuri mūs nepazīst, resniem delfīniem, kā dievs izlemj, kur mākoņainā laikā spīd saule un burgeriem. Pēc tam es ar kāju iegrūdu betona bluķi ūdenī, jā, ūdens bija virsū, gan ritenim tika, gan mums abām. Fun times. Kad galīgi nosalām un gribējām ēst devāmies atpakaļ, kas nu tiek saukts par ātrāko kopīgo riteņbraukšanu ever, vismaz siltāks palika. Un kā var uzrasties cilvēki meža vidū, kad bļaujam Danger! Es nezinu, story of our lives.

Jau mājā skatījāmies basketbolu un ar skatījāmies es domāju- sarma skatījās un es morāli atbalstīju izsaucoties "well we are in a pickle!" un mācot sarmai british slengus.

Vēl pieminēšanas vērts fakts- man šodien nebija piena kafijai un čūčū man tagad kājā ir ielaidusi nagus, fun fun fun fun!

Ā, un vēl es atcerējos to dziesmu, kas man vakar bija jādzied, lai gan vārdus tur neatcerējos. Tā bija Roxette- Joyride.

Un, ja Liena neturpinās skatīties Ofisu, tad kaut kas ļauns var ar viņu atgadīties. Just sayin'.

ņam ņam ņam, šito skatīties fullscreen, tik labs!

The Arctic Light from TSO Photography on Vimeo.