Man magoņu bulciņu bez magonēm, lūdzu.

Tika nosvinēti šī gada svarīgākie svētki - mana suņa dzimšanas diena. Bija kūka suņiem, ne cilvēkiem. Uzdāvināju jaunu mantiņu, viņai patika. Mazais suns arī izaudzis un ar katru dienu arvien vairāk līdzinās zaķim. Spekulēšana par to, kas ir viņas tēvs, notiek aizvien sparīgāk.
Ventspilī pēc ilgiem laikiem bija 18. novembra salūts. Sen nebija būts uz salūtu Ventspilī, bet tā kā atrados uz vecā jaunā tilta, diemžēl elfiņa runu palaidu garām. Man patīk salūts. Bez tās skaņas iztiktu, bet nu labi.

Vēl paspēju māju mājās nodarboties ar dekupāžu, kamēr dzēru alu un klausījos hokeju. Tāds ir vienīgo bērnu sods. Hokejs nav palicis interesantāks un klausoties komentētājos šķita, ka mūsējie (nu, nosacīti mūsējie, es neteiktu, ka manējie) uzvar vienos vārtos. Rezutāts realitātē bija mazliet ar negatīvu piegaršu. Tāpēc es joprojām nesaprotu, kā var būt "izcils izgājiens" un "lielisks metiens pa vārtiem", ja tas izgājiens un metiens nerezultējas ar golu. What is this?!

Tāpat sanāca paskatīties pāris raidījumus latviešu valodā, vienā runāja par jauno un veco arhitektūru, citā par Barona ielu. Vienojošais faktors šajos raidījumos bjija frāze, kas man nereāli izraisa - " bet vienaldzīgo nav". Vienaldzīgo nav arī saistībā ar holokaustu. Barona ielas gadījumā arhitekte uz komentāru par to, ka par Barona ielu izcēlusies diezgan liela ažiotāža un diskusijas, atbildēja - "bet tas tikai pierāda, ka vienaldzīgo nav". Kas tas ir? It kā tā iela izveidota, lai tikai cilvēkiem beidzot būtu par ko padiskutēt.

Vēl mani piespieda noskatīties slaveno latviešu filmu - Ceplis. Tur bija gan Elziņa, gan Berta. Es jau prasīju, vai vecāki no šīs filmas smēlās iedvesmu vārdiem.

Pasvisam nesen sapņoju, ka dzīvoju dzīvoklī, kurā atrodas psihiatriskā slimnīca, nu, vismaz viena palāta. Tajā gulēja Leo, kurš mēģināja notēlot, ka ir traks. Tas viss notika pirms oskariem. Laikam man nav bieži gadījies, kad tiek kaut cik konkretizēts laiks, kad viss notiek.

Sanāca paklausīties Latvijas Radio 3, kur skanēja jauka klasiskā mūzika, kuru ik pa brīdim patraucēja ļoti enerģiska komentētāja, kas katru nākamo skaņdarbu raksturoja kā konkrētās valsts klasiskās mūzikas bombongu. Nebiju simtiem gadu dzirdējusi vārdu bombonga, bet tad tās apmēram stundas laikā sanāca vismaz 10.

Kā jau iepriekš solīju, tad no Ventspils atvedu Stendālu. Es domāju, ka viņiem nepietrūks, ņemot vērā, ka bija 3 vienādas grāmatas! 3! Lai nu kā, šodien dabūju tādu mazu grāmatiņu, kuras galvenajam varonim Juko Akitam ir tikai divas kaislības - haikas un sniegs. Man patīk sniegs, neesmu sajūsmā par haikām. Tad redzēsim, pagaidām jau skaisti un viegli. Varbūt sniegs man palīdzēs iemīlēt dzeju, tad arī es varēšu apsēsties pretī pasaules spožumam un pārtikt no skaistuma.

Ieziemo ežus, es parunāšu tukšumā

Visi klišejiskie rudens vakara atribūti ir sagatavoti un apzinīgi pilda savas funkcijas. Tā kā par to nav jāuztraucas. Tēja silta un salda, svece smaržīga un rada maldīgu siltuma avota esamību, pleds mīksts un mūzika mierīga. Vienīgi iedvesma nozuda. Sanāk visu dienu domāt te par šito, te par to, bet tikko gribas kaut ko piefiksēt, tā domas izdomā spēlēt glabiņas. Nu, nekas, jāmēģina kaut ko atrast.

Biju Ventspilī. Mazā Beta nu jau paaugusies. Pirms tam bija mazs bumbulis, kas smaržoja pēc nevarīga dzīvnieciņa un Brenda pret viņu izturējās ar zināmu pietāti. Tagad jau mazais suņa bērns ir pieaudzis miesās un sāk atgādināt kucēnu. Tādu kucēnu, kas kožas Brendai sāpīgi vaigos un vaukšķ virsū. Brendai ieslēgusies greizsirdība un viņa kucēnu man klāt negribēja laist. Ļoti privātīpašniecisks suns.

Vispār nav omulīgi vienai pašai mājās šajā laikā. Īpaši ar mūsu saplēstajām ārdurvīm.

Mājās paskatījos tv, kur bija raidījums par to, kā pareizi ieziemot ežus. Tas izskatījās pēc jestra pasākuma. Tu atrodi ezi un ieziemo to. Un tad tev kāds prasa, ko tu darīji, tu vari atbildēt - es visu dienu ieziemoju ežus. Es varētu ieziemot pārīti, lai gan man neviens neprasa neko, snapchat es arī neizmantoju, twītu arī nevarētu iepostot, būtībā es varu nedarīt neko un būs labi. Traki, kad tik daudz sociālo outletu, kas jāuztur, un tajā pašā laikā jāmēģina radīt ilūzija, ka tu dari kaut ko interesantu arī. Interesantas tās mūsdienas. Pēdējā laikā es mēģinu būt pozitīvāk noskaņota pret pasauli. Izmēģināju meditācijas īso kursu, well that can go to hell. Tagad esmu nonākusi līdz pašanalīzei, iespējams, ka drīz arī to sūtīšu ellē, vai arī sajukšu prātā. Tad jau redzēsim, isn't life exciting!?

Well someone's happy

Šorīt pa ceļam uz darbu redzēju 3 suņus, kas jau bija laba zīme. Yes, that's my new thing.
Nu jau esmu aizmirsusi, kas pa dienu paspēja mani nokaitināt, jo mājās mani sagaidīja Brenda un mazais Ādolfs [I'm trying to make it happen, neizskatās cerīgi pagaidām]. Abas divas man kā pielipušas. Mazais suņu bēbis tik mazs un viegls, ka bail vispār kaut ko darīt viņai. Brenda liekas milzīga uz Ādolfa fona. Viņa kā kāmītis lien klēpī un tad kāpj visur. Es nevaru, ja tas nav jauki, tad es nezinu, kas ir! Vakarā ņēmāmies pa sētu, kamēr visas nogurām. Grūti sadalīt uzmanību uz abām, Brenda tomēr tāda greizsirdīga dāma.

Rudenī forši, ka vari iziet dārzā un no zemes paņemt ābolu. Pavisam cita garša, smarža un sajūta.

Mājupceļā viens čalis runāja pa telefonu skaļi. Viņš paspēja nomainīt sarunas valodu trīs reizes, kā arī runāt par Eiropas Savienību, nodokļiem, mīlestību, sievietēm, dievu, Kenediju, atombumbu, revolūciju un karu. Un tas viss apmēram 10 minūtēs. Es tiešām gribu zināt ar ko viņš tur runāja. Vienu brīdi bija izcils citāts: "Revolūcija ir tā, ka vienā brīdī sākās revolūcija".

Update [00:01] Mazais suņa bēbis ļoti pīkst, dabūju izskraidīties pa tumšo sētu pidžamā, vasara tiešām beigusies. Labi, ka mazo varēja pēc skaņas atrast. Pēc tam bija jāliek gultiņā un jāieaijā miedziņā, nu, tā kā mazulis, tikai mīlīgāks.

Everything is true if you believe in your heart and repeat it enought times in the media

Šī nedēļa sākās lietaini un ar 17 grādiem, kā jau Ventspilī pieklājas. Pilsētā ar rītdienu jau ir iestājies rudens. Vējš arī dara savu darbiņu.
Anyhow, pabeidzu savu grāmatu. Bija protams viss gaidītais, bet tā jau baigi labi. Pēc tam gribēju kaut kā pirms miega atgūties un noskatījos Spirited Away. Well that was waste of my time.

Kamēr es pa mājām, tikmēr Everestā Liena cenšas noindēt Tīnu. Es jau domāju, ka kādreiz pienāks tas brīdis, kad kāds izdzers atkaļķoto tējkannūdeni, ko daži labi pamanās atstāt kannā.

Jūrā bija silts ūdens, bet netīrs un vilņi lieli.
"Vienīgā negatīvā lieta ūdenim ir, ka tas ir pārāk slapjš." My father, everyone!

Vakarā pabraucu ar riteni, šajā laikā neviens nebija. Labi, bija pāris tūristu, bet tā ļoti brīva braukšana. Saēdos zaļus ābolus un plūmes, mazliet jāņogas arī dabūju. Jāzina kur braukt.

Back in da hood

Brenda mani visu laiku stalkero un Mīce pārāk daudz kustās. Also kādā veidā viņa noplenījusi ēst to pašu barību, ko Čūčū ēda, I have no idea. But I don't approve. Puika toties gandrīz man nokoda pirkstus, kad brokastīs cienāju ar gaļiņu. Tādi tie dzīvnieki te. Jā, esmu mājā aka pilsētā, kur Betmena un Supermena filmu var redzēt arī krieviski.
Šodien izgāju mazliet ar Brendu sētā paspēlēties, tad dzirdēju māmiņas balsi - "Nāc šurp un uzvelc jaku!".  Man ir 8 gadiņi. Tas, lūk, bija blast from the past. Real life time machine. Un tagad, ļaudis,  ejam uz ielas spēlēt tauteni!

Podcasts are updated, so let's chill out.

Vispār gulēt jāiet. Šis ir mans māju gulētiešanas laiks. Ventspils is a very exciting place to be.

Pieticīgais paraugcilvēks

Jā, es zinu, ka man jau iesāktas 3 citas grāmatas. Bet kaut kā izlasījās tā ceturtā ātrāk. Paņemšu to nelaimīgo Hitleru un to netiklo Vorholu uz Ventspili, gan jau būs brīvs brīdis, kad nebūs jāguļ, vai jāēd. Protams, brīvs brīdis, kad nebūs podcasts jāsačinī. Khm khm, I knoooow!

Vispār Vonnegūts ir tik labs čalis, bet ikdienā kaut kā aizmirstas. Tad gadās atkal sastapties un nekas mūsu starpā nav mainījies. Kā teikt, viņa rakstītais atbilst manam pašreizējam smadzeņu stāvoklim.

Labi, šodien baigie darbi vēl priekšā. Jāuzēd, jānolako nagi un jāieraksta mūsu inteliģentie un visnotaļ svarīgie novērojumi par pasauli, dzīvi, mākslu, biešu zupu un tādā garā.

"Kāpēc pirms miljons gadiem tik daudzi no mums tīšām un regulāri ar alkoholu atslēdza lielas savu smadzeņu daļas - tas joprojām paliek interesants noslēpums. Varbūt viņi pūlējās dot evolūcijai grūdienu pareizajā virzienā - uz smadzeņu samazināšanu."

 Leons Trockis Trauts 

(1946-1001986)

Būs vien jābīda tā evolūciju uz pareizā ceļa!

Dog food

Šodiena pagāja baidot Brendu ar kastēm.

Un protams food.

Esmu Ventspilī kā nekā.

Atradu vienu no savām kladēm, kur bija kaut kas pierakstīts. Tā kā šodien nekas interesants nenotika, atļaušos citēt savus ar roku rakstītos memuārus no 2014. gada augusta.
"Es atvedu šo kladi uz Ventspili vasaras sākumā, lai pierakstītu savus vasaras piedzīvojumus (pauze smiekliem). Kaija! Uz žoga liela kaija. Kamēr es izvērtēju situāciju, vai varu paspēt līdz telefonam un nofotgrāfēt , tikmēr kaija jau bija prom. Pirms es paspēju izvērtēt situāciju, nevis kamēr ķēru telefonu."

Hella cool

Noskatījos vēlreiz Whiplash, šoreiz krieviski un ar vecākiem. Būtībā piespiedu skatīties, tik skeptiski noskaņoti cilvēki, geez. Beigās jau likās, ka man izdevies uz pareizā ceļa uzvest, bet tētis pamanījās tieši pirms happy endings part pateikt - "un kur tad happy American endings?". Un tad arī sekoja tas f-ing happy endings. Damn it!
Šodien Ventspils. Visu dienu. Tātad no mājām neizgāju. Nē, laikam sētā biju. Ar Brendu paspēlējos un mēģināju ar kaimiņu suni parunāt, bet tad Resnais suns visu izjauca. Anyhow, pirmā rīta stunda pagāja, kamēr pabaroju Čumīti, suņus, padzirdīju visus, nomainīju ūdeņus, izlaidu suņus 16 reizes iekšā un ārā, iekurināju krāsni un tā. Vispār nebija slikti. Jāpierod jau pie vecumdienām.
Noskatījos visus savus seriāliņu un pieķēru arī jaunos x-failus. Pirmo sēriju tikai, bet man patika. Džefs no Community iefiltrējies bija, man patika tas, kas viņam bija sakāms. Paskatīšos vēl.
Labi, jau 22, sen jau jāguļ. Tomēr agri cēlos.
Ā, jā, vēl gribēju teikt, ka ārā slikts laiks.

Hella cool. We need to bring it back. #trendsetter

I dreamed a dream in time gone by. When hope was high and life worth living.

Pēc ilgiem laikiem atcerējos kaut daļiņu no sapņotā. Tāpēc arī te uzrakstīšu, jo kas gan vairāk patīk cilvēkiem, kā klausīties svešu cilvēku sapņus. Īpaši, ja sapnis nav par viņiem. Taču šis sapnis ir par tevi! Ja tu esi Aivars Lembergs, vai viņa milzīgā hūte. Vispār jau es daudz neatceros, bet tomēr vairāk nekā pēdējā laikā. Tātad, es Ventspilī iekāpju mikriņā [I know, kā es jau tad nesapratu, ka tas ir sapnis], pēc manis iekāpj Aivars. Viņam milzīga melna hūte, brīnums, ka viņš ietilpinājās tajā mazajā busiņā. Anyhow, viņš man izmaksā biļeti. Un tad atvainojās vienam citam kungam par kaut ko, ko viņš nevarējis izdarīt, jo apsargi traucējuši. Šoreiz gan atļāvuši viņam vienam tālo ceļu mērot. Brīnumi!
Tas arī viss.

Kas jauns? Liena bija slima un atteicās dzert zāles. Es neatceros, vai to jau rakstīju, bet bija tā. Viņa teica un es citēju - "es dzeršu zāles, kad man būs 40". Tagad slima ir Tīna. Ož pēc gripas. Vispār jau ož pēc āboliem un kanēļa, jo man istabā svecīte deg. Es teicu, ka biju candle shopping? Un jaunu augu arī nopirku. Kā jau pats čaklumiņš, uzreiz pārstādīju jaunā podiņā. Speciāli noliku maliņā zīmīti, kur bija auga nosaukums, lai pēc tam varētu izpētīt, kā labāk darīt. Protams, ka pirmā lieta bija - izmest to zīmīti nafig ārā un tad atcerēties par to, kad miskaste jau bija iznesta. Classic.

Tīna atrada diktafonam līdzīgu priekšmetu. Ja tā labi padomā, tas varēja arī būt diktafons, vai kaut kas tāds. Lai iedarbinātu vajag 3 A A A baterijas, protams, ka aizmirsu nopirkt. Ko es ar to visu gribu teikt? 1. es neko neatceros. 2. mūsu podcasts tagad ir tikai laika un alkohola daudzuma asinīs jautājums.