Mēteļa, nevis tāpat vien - vējjakas laiks

Ja šodien nebija grāmatu lasīšanai piemērots laiks, tad es neko no dzīves nesaprotu. Un šodien nākamo lasāmo grāmatu bija nepierasti ātri izvēlēties. Laba grāmatu diena.

Kā jau Everestā pieņemts, tad iestājoties rudenim visur citur, mums ir iestājusies ziema. Jau tagad. Tāpēc dzeru savas mīļās tējas, joprojām nesaprotu, bet nu labi. Dažas ir ciešamas. Mana piparmētru gan topā joprojām. Vēl tikai siermaizītes pietrūkst. Salda piparmētru tēja un siermaize, tā ir bērnības garša. Nu, kas jūs gaidījāt, ka es vismaz šajā ierakstā varētu iztikt bez nostalģijas? Idiots! Don't you know me but at all?

Runājot par mūsu vakardienas iebrucēju. Šorīt durvis bija izlauztas. So that's fun. Bet iespējams fakts, ka trakais (vai trakā! nediskriminēsim) tika tomēr mūsu koridorā, bet mēs vēl esam dzīvas, liecina, ka mēs neesam viņa/viņas izraudzītie upuri. Neuztraucieties, spekulācijas par to, kas iespējams noticis ar kaimiņiem, vai kas ir mūsu kaimiņi, spekulējas pilnā sparā.

Kāpēc es tieši šodien izdarīju to, ko es šodien izdarīju? If only I knew why I'm doing the things that I'm doing. Un ko es izdarīju mēs REDZĒSIM nākmnedēļ. hint. hint.

Vēl es šodien redzēju 2 mazus virpulīšus. Pirmais bija Vecrīgas stūrī pie kaķu viesnīcas, kur riņķītī griezās krāsaini konfeti papīrīši. Otrais bija pie baznīcas, tur mazliet virpulī griezās nopietnāki rudens vēstneši - nokaltušās lapas! Katrā ziņā bija jauki. Vienmēr patīkami redzēt, ka nedzīvas lietas uzvedās kā dzīvas - magic is real, people!

Nostalģijas diēta sāksies rīt

Aizvakar naktī pamodos divas reizes, jo bija pārāk auksti. Vakar beidzot uzradās ziemas sega, tātad vasara ir officially over.

Tumšums, kas valda arā, atkal mani piečakarēja. Pa nakti pamodos, istabā tumšs, auksts. Pēc sajūtām apmēram 2-3 naktī pulkstens, apskatos, jup, 6:25. Ja tas nav spļāviens sejā jau no paša rīta, tad es nezinu, kas ir.

Jāatrod jaunas dziesmas. Beidzot sākušas apnikt visas, lai gan Kanye vienmēr uzlabo omu. Un grūti jau kaut ko atrast, ja sanācis, tik burvīgs nostaļģisko dziesmu saraksts. Vispār tagad gribas uztaisīt to otro sarakstu, kas mazliet smagāks bija un ko varbūt fonā nevarēs īsti likt. Ok, I'm excited now. Jaunās dziesmas, go to hell, welcome back Children of Bodom and Mudvayne! Vispār jau man vairāk vajadzētu nostalģijas diētu. Nostalģijas diēta ir lielisks hipstergrupas nosaukums. Are you kidding me? I love it!

Šodien gāju pusdienās, klausījos mūziku. Beigās izrādījās, ka tomēr neklausījos gan un telefons somā. Interesanti, kā ir nebūt man?

No rīta satiku tikai savu mazo Frančiju [tā es nosaucu franču buldogu, kas no rītiem staigā pa parku]. Mans bīglu pāris gan nebija.

Ieraudzīju kokā 3 vecus balonus. Sapratu, ka par maz skatos kokos, vai arī rudens klāt un lapas nokritušas. Es runāju par to koku, kuru ieraugot tu iedomājies - ja man būtu jābūvē koka māja, es noteikti to būvētu šajā kokā. Man vienmēr patikušas būdiņas un štābiņi. Atceros, ka bērnībā sētā bija iekārots šķūnītis, vēl pie Līvas un Aijas sētā mēs dzīvojāmies pa viņu šķūnīša 2.stāvu, tas bija labs šķūnītis, lai gan tur bija viens čalis pakāries. Tāpēc mums bija mazliet bail, bet tomēr gribējās vairāk to savu vietiņu. Es atceros, ka mums bija mājdzīvnieks. Mājdzīvnieks bija vēzītis, ko mēs saucām par P.O.D. vēzīti. Vēzītis bija very dead, izvārīts un izkaltis. Vēl senāk dzīvojāmies pa bēniņiem ar mazbērnības draugiem. Tad vēl bija 5 gadu periods, kur vasarā nedēļu dzīvojām mazā vasaras būdiņā Saldū [tur jau var grāmatu sarakstīt]. Bija arī periods, kad vasarā es nedēļu viena pati dzīvoju teltī dārzā. Kā arī vienmēr, kad devāmies mūsu pārgājienos, vai maldījāmies pa mežu, mēģināju celt visādas zaru būdas.
Vienreiz, kad bijām mūsu 12 h jūras pārgājienā [used to be a thing, also we should bring it back] bija baigais lietus, bet tā kā mēs nedrīkstējām ātrāk iet prom, also atradāmies jūrmalā, aiz tā līkuma [visi Ventspils jūrmalas speciālisti noteikti zina]. Tā vai citādi, mēs uztaisījām būdu no mūsu segām un lietusmēteļiem. Tā bija diezgan noderīga būda, jo bija auksts, vējains un slapjš [ideāls pārgājiena laiks]. Tas bija laiks, kad parādījās pirmie vkameru telefoni un šajā būdā tika uzņemts video, kas neatpaliek no Blair Witch filmas. Manuprāt, ka kaut kur dziļi vecā datora dzīlēs es vēl nesen to uzgāju. Mēģināšu recreate. Interjers - maza ar lupatām izveidota būda, zila lietusmēteļa plēve. Fona trokšni - lietus, vējš un jūra. Atmosfēra - visiem auksts, visi slapji, visi grib mājās. Dalībnieki - ļoti izmisusi un nelaimīga Aija, nosalusi Līva un very excited es. Action. E: Ārā joprojām līst un ir auksts. Aija! Aija, kā tu jūties? A: Man ir auksts, es gribu mājās. E: Līva? L: [piekrītoši] Mhm. E: Mēs uzcēlām būdu, lai paslēptos no lietus. Atradām lielus zarus un nostiprinājām segas un plēves ar lieliem akmeņiem. //Video beigas. Nākamais video. // E: Aijai uz galvas uzkrita lielais akmens. [Aijas tuvplāns]. //Video beigas.// Tas laikam bija mūsu pēdējais pārgājiens.

Trauki plīst uz laimi

Esmu atpakaļ Rīgā. Šodien Liena paspēja saplēst glāzi. Pēc kādām 2h glāzi saplēsu arī es. Jāgaida vēl 2h un tad Tīnas kārta.

Atbraucu vakar uz Rīgu, lai šodien piedalītos Friends trivia spēlē, protams, ka vakar jau paspēja atcelt spēli, bet bija jau too late, ceļā biju. Anyhow, vakar bija interesants brauciens līdz Rīgai, jo saplīsa mašīna un ātrāk par 80km/h nevarēja pabraukt, so that was fun. Aija bija beidzot ciemos. Laiks bija ļoti rudenīgs, Nilam svētki nesanāca, tā ir, kad nesarunā ar elfiņu, lai sabīda mākoņus. Anyhow, raķetes neviens nenāca ar mani skatīties.

Pirms tam biju ar Aiju Ēdolē. Kā jau ar laika rūķi sarunāju - lietus nebija. Toties par vēju es neko neteicu viņam, tāpēc tas bija vairāk nekā vajag. Anyhow, ne tā iesākās mūsu brauciens. Bijām ieplānojušas braukt 8os. Brīnumainā kārtā Aija bija laicīgi klāt, bet protams, ka bija jānotiek kaut kam citam. Piemēram, jāsaplīst manam ritenim. Tā nu viss ieilga uz kādām 3h gandrīz. Paspēja mazliet uzlīt pirms mēs braucām un tā. 10:40 beidzot devāmies ceļā. Vējš bija liels, pirmā pietura bija pie Ventspils zīmes un Aija secināja, ka jau ir nogurusi. Vēl pēc 20min, ka dibens sāp un rīt noteikti ar riteni nebrauksim atpakaļ. Vēl pēc 20min bija otrā pietura. Pieturas punktu bija daudz. Arī mašīnas, kas brauc super tuvu ir daudz. Ja neviens nebrauc pretī un tu apdzen riteņbraucēju nemaz nešķērsojot līniju, tu vienkārši esi asshole. Un tādu bija vairāk nekā vajag. Un ja ar mašīnu ceļš jau liekas briesmīgs, ar riteni varēja just katru grumbiņu un te es runāju par asfaltēto ceļu, nemaz nerunājot par grantēto ceļu, kas mūs sagaidīja pēdējos 15km. Ja jums liekas, ka iegriežoties ilgi gaidītajā celiņā, kuru ieskauj meži, nebija tik liels vējš, kas gandrīz pūš no ceļa nost, jūs maldāties. Kaut kā vējam sanāca iegriezties tā, ka bija pretī arī tur. Un mistiskā veidā ceļš veda tikai augšup, vismaz tā mums pēc sajūtām likās. Uzminies pēdējiem spēkiem kalnā, aiz līkuma tāds pats kalns priekšā. Neskatoties uz to, sanāca tikt līdz pašai Ēdolei, kas ir kādi 48km no Ventspils. Tur ātri atradām pili, kurā izrādās filmēja kaut kādu krievu filmu un bija pilns ar treileriem un mašīnām. Devāmies uz savu numuriņu, ļoti mājīgi šķita. Aija visu laiku runāja par spokiem, beigās nevienu arī nesatikām. Mazliet atpūtāmies un devāmies apskatīt Ēdoli [ar kājām, jo kāds atteicās kāpt virsū velosipēdam]. Tas mums prasīja kādas 15min. Tad gājām uz pils restorānu ēst, Aijai bija līdzi 3 dažādi tērpu komplekti, man bija mana adidas urlu jaka un lillā sporta bikses. Restorāns bija ļoti jauki iekārtots, lieli galdi, kārtīgi koka krēsli ar kokgriezumiem, gleznas un viss, ko tik vajag un nevajag. To, ko nevajadzēja, bija viens galdiņš, kurš bija saklāts apmēram 12 cilvēku kompānijai. Bijām tikai mēs ar Aiju un šie 12 snobiskie vīnziņi, kas tik skaļi cits par citu mēģināja izteikties gudrāk. Katrā ziņā kopsavilkums tāds - latviešiem nevajadzētu neko tik smalku kā vīns vispār mēģināt taisīt, lai dzen kandžu. Un pussaldie vīni var iet kārties. Labi, ka mēs ar Aiju pie vakariņām dzērām klāt alu.
Pēc vakariņām devāmies atpūsties un gaidīt zvaigžņu lietu. Sāka protams līt. Tā kārtīgi. Atmetām jau domu par zvaigznēm, bet pamazām sāka lietus mitēties un parādījās pāris zvaigznes. No mūsu burvīgā loga [nav sarkastiski domāts, logs bija the best thing] ieraudzīju pirmo krītošo zvaigzni un sapratu, ka jāiet izlūkos ārā. Bija jau pāri pusnaktij un lielie pils vārti bija ciet, bet tante, kas bija nozīmēta par naktssargu, mums attaisīja vārtus. Teica, ka arī pati gaidījusi zvaigžņu lietu, bet parastais lietus visu izjaucis, mēs varējām paziņot labo ziņu, ka tomēr var redzēt gan. Viņa mums sastādīja kompāniju un viņai bija lukturītis. Tālumā zibsnīja rūsa, kā viņa teica, es jau domāju, ka tas ir parasts zibens un sabijos, izrādās, ka to sauc par rūsu un tā ir būtībā horizontāls zibens. Tālākus izmeklējumus neveicu, es pieņemu, ka tā tas ir. Tā mēs stāvējām pie pils, skatījāmies krītošās zvaigznes, kas bija vismaz divdesmit+ un ik pa brīdim apvārsnis uzzipsnīja baltumbalts. Diezgan sirreāla sajūta bija. Pie treileriem iznāca kāds maskavas pārstāvis un nāca ar mums runāties, mēs ar Aiju krieviski nono, tā tante arī negribēja ar viņu ielaisties sarunās, bet tas jau netraucēja mūsu maskavas viesi pastāstīt par filmēšanu un to, kā viņš pagājušajā gadā varēja šajā laikā peldēties jūrā, bet šogad sanācis tik auksts un zivis šajā dīķī arī neķeras. Beigās aicināja uz vīnu, kas viņam ļoti labs esot. Gribējās vai gandrīz tos vīnziņus viņam uzsūtīt virsū, ka tā plātās. Mēs gan atteicāmies un gājām gulēt. Tā jau bijām ilgi izturējušas, ņemot vērā mūsu fiziskās aktivitātes un agro celšanos. Kā jau minēju, spokus tā arī nesatikām, lai gan bijām tik nogurušas, ka droši vien mums gulēt netraucētu arī, ja visa karaliskā ģimene būtu sapulcējusies mūsu istabā. Katrā ziņā ļoti patīkami, gan brauciens, gan pils. Jābrauc atkal!

Little house on a marshmallow

It just happened.

Sevi iepriecināt ir tik vienkārši. Nike!
Ārā laiks pēc suņa, bet man tagad ir mazs namiņš, kas stāv uz marshmallow. Prieks un laime!

Stāsts par nodevību, mīlestību un piedošanu [un par to, kā mani virsraksti reti atbilst blogierakstam].

Ah, humor. I have it too.
Jaunā The Office sezona sākās, kas būs pēdējā. Bittersweet. Bet ne par to ir šis stāsts.
Kur es biju iekritusi? Mežā! Nē, nopietni. Es biju mežā. Lai gan īsti nebiju iekritusi, nevineu reizi pat nepaklupu. Lūk, skillz.
Labi, labi. Uzliekam fonā šo jauko dziesmu noskaņai, ko es tikai vakar atradu, iekārtojamies ērtāk un let's get this over with.



Tātad. Šorīt bija nolemts, ka ar vecākiem dosimies sēņot.
Pamostos 7:42. Izlasīju vienu Storm of Swords nodaļu un jau bija laiks celties. Brokastīs ēdu sausās brokastis. Biju mazliet vīlusies. Nē, šīs nebija atkal tās briesmīgās veselīgās kāmīšbarības sausās brokastis ar visādām sēklām un visādiem citādiem sheesh, kas ar pienu nebūtu jāēd nekad. Te jums vajag dzirdēt visu stāstu, lai justu līdzi maniem pārdzīvojumiem [Liena vienkārši var salīdzināt šo ar savu banāna incidentu]. Bet jums pārējiem let me paint you a picture also let me tell you the story. Oh, me. Tātad. Veikalā dilemma. Manas mīļākās sausās brokastis jau kādu laiku ir cookie crisp. Bet skatos, ka blakus stāv arī Nesquik, kas sen nebija ēstas + šokolādīgi. Tā nu pēc pārlieku ilga laika, stāvot pie veikala plaukta, izvēlējos Nesquik. Bet izrādās, ka tās nemaz nav tik garšīgas. Galīga vilšanās. Es zināju, ka vairāk vajag uzticēties klimatam, pārmaiņu ziņā. End of the story. Hei, hei, hei, es neteicu, ka šis būs labs stāsts.
Tātad ēdu savas sausās brokastis ar vilšanās piegaršu. Dzēru kafiju un ēdu pašcepto burkānkūku. Vēl viens stāsts. Izcepu burkānkūku šito Nebija laba. Don't make it! The End. Šis tāds īsāks stāsts.
Tātad. Apēdu brokastis, skatoties Better off Ted [jup, neesmu vēl visu noskatījusies, es taupu, pārāk labs]. Un pulkstens 9os devāmies uz mežu.
Braucām ne tur kur pēdējo reizi, Sarma. Bet uz Popes pusi galīgi nesmukā mežā, kur zāle gara un tāds meh.

Nopietni, šitādā man lika staigāt. Un tas, ka debesis visu laiku bija baltas un likās, ka tūlīt līs lietus galīgi nepadarīja visu to procesu patīkamāku. Don't get me wrong. Man parasti patīk sēņot aka staigāt pa mežu. Bet ne mežā, kur nesen vīrietis apmaldījās un cik tās dienas vandījās apkārt, ēdot vardes un tā. Man patīk parastā sēņošanas vieta, kur es varu skraidīt pakaļ dzenim un atstāt visādas zīmes smiltīs. Bet te bija, nu, te bija šitā.

Labi. Tā nu mēs tur sadalījāmies un sākām sēņu medības. It kā man gribējās pārsist savu šīs sezonas rekordu, ko uzstādīju, kad ar Sarmu bijām sēņot. It kā jau tas izklausās samērā normāls izaicinājums, bet iepriekšējais rekords bija 0. Spoiler alert, rekords netika pārspēts.
Pagājušajā reizē es sēņu trūkumu kompensēju ar mellenēm, šoreiz pat tās nebija. Bet man bija līdzi fotoaparāts. Es zinu tikai gailenes un baravikas. Bet bija visādas citādas sēnes un sēņu veidojumi.

Tā nu es staigāju ar savu tukšo spainīti vienā rokā un kameru otrā. Beigās pat necentos meklēt kaut ko. Domāju, ja kāds sēne gribēs, lai es to atrodu, tad pati pie manis atnāks. Izrādās, ka sēnes tā nedara.

Tādas visādas sēnes es tur tikai atradu. Ar nazi pa mežu vienmēr droši. Drošāk. Un runājot par to, ka man no visa bail. Jūs jau zināt, cik ļoti man no tornado bail. Tagad kārtējā lieta manā baiļu sarakstā ir uguns tornado. Kaut kas pa vidu tornado un zibenim. It kā kāds būtu ieskatījies dziļi, dziļi manā dvēselē un izveidojis kaut ko no divām parādībām, kas mani visvairāk biedē. So fun times. Un tagad no uguns tornado atpakaļ pie sēnēm. Tur nebija tikai dīvainās sēnes. Es atradu vienu super piemīlīgu sēni, kas atbilst manam piemīlīgo mājdzīvnieku raksturojumam. See! Pasaki tik, ka šī sēne nav piemīlīga!

Ja sēnes būtu mājdzīvnieki, tad šī noteikti būtu manējā. Redz, tagad arī tu vari izdomāt, kuru sēni tu ņemtu par savu mājdzīvnieku un kāpēc? Ah, pilnvērtīga lasāmviela.
Vēl tur bija šī vabole.

Viņa bija pretty chill. Es biju pielīdusi tik tuvu viņai un kādas miljons bildes uzņēmu, bet viņa nekustējās vispār. Bet bija tik ideāla iespēja man nodarīt morālo kaitējumu un atstāt kārtējo traumu uz mūžu. I mean, it's pretty easy.
Pēc tam, kad jau bija pie mašīnas laimīga, ka brauksim mājās, jo sēnes man nebija, bet auksti man bija [jo bija 11 grādi]. Tapa šīs bildes, kas man tajā brīdī likās anormāli stilīgas un te es cenšos baigi ironizēt un izliekos, ka man tagad neliekas tās bildes foršas. Bet man liekas arī tagad. Tāpēc es nevaru kļūt par hipsteru, I just get too excited about things.

Ja šis nav forši, tad es nezinu, kas ir.

Un šī ir bilde, kur es iepozēju kopā ar visām sēnēm, ko es savācu. Nebaidieties ļaudis, stāsts vēl nav galā. Jā, jā, es jau arī domāju, ka brauksim mājās. Braucām meklēt vēl kādu sēņošanas vietu, prieks un laime! Vēl jāpiemin fakts, ka tētis man atņēma spainīti, jo viņš savējo jau bija pielasījis. Tā nu mēs braucam, braucam, visādas foršas ābeles pa ceļam, kur smuki āboli. Es nezinu, kas man pēdējā laikā ir, gribas ābolus zagt. Nē, ne zagt, vienkārši aizņemties uz neatdošanu. Man jau daudz nevajag, tikai vienu. No katra koka, ko es redzu. Labi, tā, nu mēs braucam, braucam, braucam un boom- bilde priekš Ances, you are welcome!

Braucam, braucam, braucam. Tētis sāk stāstīt stāstu par alni, kas nodūris cilvēku. Es jau sāku cerēt, ka neatradīsim vietu, BOOM, atrodam vietu. Iepriekšējā vietā mums bija plāns turēties tā, lai viens otru var redzēt. Šajā vietā šis plāns vairs netika realizēts. Izkāpu no mašīnas, paeju uz priekšu, paskatos apkārt- neviena nav. Man protams spainis nav, nazis nav, mašīna ciet. Izdomāju, ka nelīdīšu mežā, jo pietiekami random sēņu bildes man jau bija. Gaidīju kādas 40 min vecākus. Vienu brīdi man jau sāka palikt neomulīgi, prāts kā jau manējais jau bija dažādu scenāriju izsrādāšanas sākuma punktā, bet tad es sev teicu- Elza, just don't go there. And I didn't! Tā vietā, lai sevi veltīgi freak out, es sāku no sakritušajiem koka zariem taisīt briedi. Un es zinu, ka šis izklausās very random. Bija arī, pat priekš manis. Bet vismaz laiks ātrāk pagāja.

The End.


Un nesen uzzināju, ka tās mazās ledenītes, kas spīdīgos papīrīšos un ar dažādām augļu garšām ir, sauc Elfiki. Un es visiem to stāstu un visi tādi- meh. C'mon! Elfiki, how cute is that? Tas nosaukums ir on the money!

Un zini, kas vēl ir piemīlīgs un on the money? Mazais Čūbīts!

Mājā.

Tagad esmu mājā. Ir piektdiena un vairs nav Anetes vārda diena.

Vakar bija ceturtdiena un bija Anetes vārda diena. Bet tā kā vakar netiku pie neta, šodien ir biškīt ko pastāstīt. Bet gan jau 90% no tā, ko vakar gribēju teikt esmu aizmirsusi.

Nesen pārrados mājās no diezgan mokoša autobusbrauciena. Tātad. Šodien bija tikai 2 lekcijas un abās bija kkas jādara un nevarēja vienkārši sēdēt un zīmēt kaķus. Ā, jā, esmu ievērojusi, ka ķīmijas lekcijā man zīmējas kaķi un tauriņi, bet matemātikā dažādu veidu putni. Hmm. Tas tā interesanti. Bet ne par to mans stāsts. Pēdējā bija ķīmija, kurā bija laboratorijas darbs. Ok, tas viss it kā būtu normāli. Katrā ziņā kojās biju pirms 15tiem. Un ātri sakravājos un ātrā solī devos uz autoostu. Es biju iecerējusi iet ar kājām un braukt ar autobusu, kas ir 17. Bet! Bet, aukstais laiks un lietus izjauca manus plānus. Jo jau pa ceļam uz burvīgo tuneli vnk sāka ļoti līt, ne gāzt, bet ļoti līt. Un tā kā man nebija ne lietussargs, ne jakas kapuce. Es izvēlējos braukt ar autobusu.Protams, paguvu salīt arī pieturiņā, kur atvērtā puse bija tieši tā puse, no kuras pūta vējš. vējš+lietus, nu apmēram skaidrs.  Un  ja nu kādu interesē, kāpēc es vsp biju domājusi iet ar kājām. Abilde skan šādi- man vnk patīk iet pāri tiltam. Forši kaut kā tur ir. īpaši jau vakarā, kad visas gaismiņas deg. Enīvej, tātad es braucu ar autobusu. Un tā kā es braucu ar autobusu es biju centrā kkādos 15,25. Un tā kā laiks vēl bija kretīnisks. Gribēju ātrāk tik  siltā busiņā braukt mājās. Autoostā biju 15,37 un man bija stāvvieta! Nu, c'mon. Pagājušo nedēļ tieši tādā pašā laikā, nē, pat ne tādā pašā laikā. Plkst.15,45 man vēl bija sēdvieta. Nu, ok. Auobuss pats nebija nekāda dāvana, pavecs. Un mana stāvvieta bija pašās beigās, ļoti šaurā vietā. Kamēr stāvēju paspēju noklausīties visu vampire weekend albūmu, visu i'm from barcelona foršo albūmu un pusi no viņu jaunā albūma [salīdzinoši jaunā]. Un tad es tiku apsēsties. Un jāpiemin, ka visu ceļu no Rīgas, busiņā bļāva sīkais. Un tas, ka klausījos pleijeri tikai daļēji slāpēja skaņu. Un vēl busiņš kavējās 10minūtes. Un bija vēl šādi tādi nepatīkami mirkļi, bet to es negribu izklāstīt, jo tad es izklausīšos rasistiska.

Katrā ziņā tgd esmu mājās.

Āāā, vakardienas stāsts.  Kā jau iepriekšējā ierakstā minēju, man neskanēja viena austiņa. Un es solījos nepirkt dārgākas austiņas par 99santīmiem. Tad nu šis bija ātrākais apgalvojuma lauziens pasaulē, jo vakar nopirku jaunas austiņas par milzīgu žūksni-3,89. Un, jā, mana sirds asiņoja, kad pie kases bija jāmaksā. Bet vismaz es varu nomainīt austiņām krāsas 3 reizes. =D Un tgd klausoties mp3 var dzirdēt reāli skaņu un arī mūzikas instrumentus. Un ir pat normālā skaļumā. Prieks un laime par šito. Tā nepierasti. :]

Un vēl vakar es aizpildīju anketu par datora lietošanu vai kaut kā tā. Un pie jautājuma- kādas datorprogrammas jūs mākat lietot, es uzrakstīju arī paintu. Es nezinu vai ar to būtu jālepojas, bet man liekas, ka jā. Vēl es gribēju ierakstīt drawing for children, ko pilnībā apguvu vidusskolā. Bet negribēju tik ļoti lielīties.

Un es vēl gribēju kaut ko teikt, bet aizmirsu. Un tgd jāpaēd un jāpsakatās seriāli. Gan jau atcerēšos un uzrakstīšu.