Ja tev liek rakstīt uz līniju papīra, raksti šķērsām.

Paņēmu pārtraukumu no grāmatu kārtošanas. Kā es varēju ietilpināt visas tās grāmatas mazajā plauktā, nav ne jausmas. Pa kuru laiku es tās visas grāmatas piesavinājos? Nu jau raibs gar acīm, gribas ātrāk izlasīt visu, kas nav lasīts un pārlasīt visu, kas izlasīts. Šodien mājupceļā no Ventspils sāku lasīt 451 grāds pēc Fārenheita, jā, tikai tagad. Tā neko, tik ļoti spot on, tik ļoti atbilst mūsdienām un man ļoti patīk. Varbūt pārlieku daudz epitetu manai gaumei, bet nu jau esmu pieradusi. Šī grāmata patrāpījās īstajā laikā un manam pašreizējam smadzeņu stāvoklim atbilst tik ļoti, ka ik pa brīdim jāiegrimst pārdomās. Labi, varbūt es neesmu tas cilvēks, kam vēl vajag kādu papildus stimulu, lai gremdētos melanholijā, bet neko darīt. Gan jau būs labi.

Tā jau grāmata laba un viss lieliski, bet autobusā mazliet patraucēja kārtējie interesantie braukšanas biedri. Šoreiz tas bija krievu pārītis tā sauktajos labākajos gados [un te es domāju mūsdienu labākajos gados, kad 30 ir jaunais 20, 50 ir jaunais 40, 18 ir jaunais 30 un viss ir ne tā kā bijis vienmēr, it's just random]. Anyhow, domāsim tā uz 50+ Pirmo iespaidu šis pāris jau radīja, kad viņi iekāpa kā pirmie pasažieri, neskatoties uz to, ka viņiem nebija biļešu un viņi bija stiprā alkohola reibumā. Protams sanāca, ka man bija jāsēž tieši aiz viņiem. Pirmo brauciena daļu viņi mierīgi nogulēja. Otrā brauciena daļā sākās karstais telefons. Būtībā norunāja viņi visu ceļu. Pirmās sarunas bija lieliskas, iztiksim bez pārmešanas, ka noklausos svešas sarunas, viņi tik skaļi runāja, ka varēja nemaz to telefonu neizmantot, gan jau tas čalis no Rīgas būtu viņus dzirdējis. Anyhow, telefona saruna norisinās krieviski un apmēram 20 min notiek viens un tas pats: [ar * apzīmēts populārs krievu lamu vārds, kas sākas ar b un beidzas ar ģ]
Vīrietis: Mēs braucam.
Sieviete: Mēs braucam no Ventspils uz Rīgu.
V: Mēs braucam uz Ventspili *.
S: Mēs braucam uz Rīgu.
V: Neklausies viņā *, mēs braucam uz Ventspili *.
S: * Mēs braucam uz Rīgu no Ventspils.
V: *Viņa ir jukusi *, mēs  * braucam uz Ventspili *.
S: Rīgu! *
V: *Es nezinu *, kur es esmu *. *Kur mēs * braucam?
S: Mēs uz Rīgu * braucam. Mēs bijām Ventspilī. Mēs no Ventspils braucam*.
V: *Mēs braucam uz Ventspili.

Tā viņi tur super skaļi ņemas. Sievietei beidzot apnīk un viņa pieceļas un aiziet uz autobusa aizmuguri.

Telefona saruna joprojām turpinās
V: * Nu, es nezinu, kur es esmu. * Es uz Ventspili braucu *. Es nezinu, kur viņa ir *. Viņa * no manis aizmuka *. Autobusā * aizmuka.
[pagriežas uz aizmuguri un sauc savu dāmu atpakaļ, viņai atmaigusi sirds, viņa atgriežas. Tā pati telefona saruna turpinās].
S: Mēs uz Rīgu braucam *.
V: * Mēs braucam uz Rīgu? * Man likās mēs uz Ventspili braucam *.
[Iedomāsimies manu sejas izteiksmi to visu dzirdot]

Un tā līdz pašai Rīgai, kur viņi vēl apsprieda, cikos viņi ieradīsies Rīgā un cik liels idiots ir viņu telefona sarunas partneris, jo viņš to viņam jautāja kādas 15 reizes.  Katrā ziņā fun times. Krievu lamu vārdus esmu atkārtojusi vairāk nekā vajag.

Jau piekusu.

Šodien gribēju rakstīt, bet nebija pildspalva. Sapņu arī vairs nav.
Redzēju kā bērni purina ābolus no koka, atgriezos bērnībā.

Kaklajosta ir jaunvārds, man vārdu darināšana ir gēnos, tur neko nevar padarīt. Ome bija ciemos, viens no jautājumiem, ko viņa man prasīja - Kāpēc tu neesi mēnesserdzīga? Viņa māk pārsteigt. 


Un tu esi laimīgs?

Dabiskā atlase ir likteņa zinātniskā versija

I found that light that never goes out. Vai drīzāk jāsaka, ka tā atrada mani un tā ir freakin' Astor rezidence. Es nesaprotu, cik viņiem tas gaismas sensors ir jūtīgs, bet man šķiet, ka odi jau devušies ziemas miegā. Katrā ziņā prieks, ka man nav epilepsija. Anyhow, mani lieliskie aizkari ir daudz par plānu, būs jāmeklē papildus auduma paneļi. Un es tagad saprotu, kāpēc Tīno bija tur dienas aizkari. Laikam jāsāk nopietni apsvērt man arī likt. Kaut kā pārāk daudz to logu pretī. Es jau neko neredzu un tā, bet tad es atceros, ka ir cilvēki, kam ir arī laba redze, vai vismaz brilles.
Rudens arī klāt. Laikam laiks ziemas segai. Šorīt nevarēju no gultas izkāpt nevis tāpēc, ka miedziņš nāca, bet tāpēc, ka reāli vēss bija.
Vismaz mans jaunais spilvens ir mākonis, kas nozagts dieviem. Izdomāju no rīta, ka varētu arī tētim jaunu spilvenu uzdāvināt. Nu, mostly, jo esmu out of ideas. Kāpēc es viņam jau visas labās grāmatas paspēju tāpat sadāvināt bez jebkādiem svētkiem? What was I thinking?! Vajadzētu taču zināt, ka nedrīkst nevienu labu darbu tāpat vien veikt. Silly me! Anyow, sāku taisīt research, lai uzzinātu, kādu spilvenu labāk. Prasu mammai kādu tētim vajadzētu - mīkstu, cietu, lielu, mazu, plānu, pufīgu, kādu pildījumu u.tml. Sarakstu es veselu romānu un viņa man atbild - "ērtu". Anyhow, pusdienlaikā sanāca ar Anci šurpu turpu izbrauktāt un tā rezultātā tika iegādāts spilvens, frī kartupeļi un kamīna birstes.

South Park is back. Viņiem gan daudz jauna materiāla, tik daudz bullsheesh noticis. Pirmā sērija jau bija lieliska satīra par šī brīža struktūru.

Cartman: Hey, girls are funny Wendy, okay? Get over it. Just do women's comedy stuff -- you know, talk about how fat you are and how you want to have sex with guys and then say "My vagina!" a lot.
Wendy: I don't feel like being funny right now.
Cartman: And that's just the kind of sexist bull crap that's gonna keep you in the kitchen.

Šodien mājupceļā gāju cauri Vērmanītim. Tur mazā sarkanā mašīnītē brauca vēl mazāks bērnelis, netālu ceļu šķērsoja miniatūrs sunītis. Uz brīdi sajutos kā milzis. 

Rudeni jūt. Liena saka, ka it's not a thing. Yeah it is!

Gribēju sakārtot grāmatu plauktu, tā vietā paskatījos Beast Wars.

Tad vēl sanāca izlasīt kaut kādu rakstu par to kā PSRS laikā cilvēkus, kas nebija valdībai tīkami, spundēja trakomājās. Protams atkal sadusmojos. Šis citāts bija pāri visam:
"Tiesu psihiatre Anita Apsīte dažus mēnešus pirms tam skaidroja Latvijas avīzei: «Ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība.» Tāpēc «neviens cilvēks nebija tāds, kam šī diagnoze uzlikta nepamatoti». "

Padzēros ūdeni, kaut kā dīvaini garšoja, gandrīz izspļāvu, tad atcerējos, ka dzeru minerālūdeni. An oldie but a goodie, sen nebija tā gadījies. 

Vizualizējam vizuālu vizualizāciju

Atkal gandrīz aizmirsu, ka blogs. Tikko jāmācās, tā neko citu neatceros. Galva dulla, jāiet gulēt.

Šorīt izklausījās, ka Tīnai plaukts no sienas nogāzies. Vēlāk, kad tikāmies pie nu jau ierastās brokastu putras [my body is a temple in the morning and a garbage bag during the rest of the day] izrādījās, ka kritusi tikai Tīna un viņas rīta krūzīte. Vēlāk pakonsultējos ar Lienu, viņa pusaizmigusi domāja, ka virtuvē nokritis plaukts. Būtībā par plauktiem ir šis stāsts.

Saraksts.

Wonder woman
One Direction
Facebook
Nickelback
Google glass


wtf? Jā, es arī neatceros, ko es ar to biju domājusi. Hmm.
Also noskatījos 3 dokumentālos raidījumus par Hitleru, nu, interesanti.
Sniegs.Miegs.

Haehh!

Kāpēc iet gulēt, ja var klausīties Kanye?
Bet tā jau vispār atkal baigais vējš.

Vai tikai es atkal nejaucu blogu ar twitteri.

Pirms miedziņa.

Man nāk miedziņš, bet man gribējās arī te kaut ko uzrakstīt. Labi, man ir konkrēts stāsts. Un tas stāsts ir no manas bērnības. Ņemot vērā, ka es neatceros gandrīz neko un droši vien es drīz aizmirsīšu arī pēdējās atmiņas no savas bērnības. Es jau aizmirsu where I was going with the beginning of that previous sentence.
Tātad. Tas bija laikā, kad man bija grūtības palikt nomodā ilgāk par pulkstens 10.
Es biju augšā pie omas un es gribēju skatīties Ghostbuster ļoti, ļoti. Bet to filmu rādīja vēlu [kādos 10 vai 11]. Un es atceros, kā es mēģināju turēties pretī miegam. Un es sagaidīju filmu un filma bija super awesome. No rīta izrādījās, ka es nesagaidīju, bet nosapņoju to filmu. Cik forši ir tas? Un ne jau es sapņoju, ka es noskatījos, nē, es redzēju visu filmu, spokus un ķērājus un visu ko es acīmredzot gaidīju no tās filmas.
Un kādu dienu es jums pastāstīšu, kā man gāja Kembridžā un par all nighter bibliotēkā. Bet tagad es pastāstīšu, how excited es esmu par Arrested Development! Very!
Un es noskatījos Friday night diner, kas ir tik smieklīgs britu seriāls! Un nākošā sezona ir 2014. gadā. Yep.

-Where did you learn Chinese?
- Japan!

Boring real life food.

Tev ir paveicies, jo man atkal bija jauns sapnis, ko es atceros.
Bija tā, ka es uzliku filmu. Nogāju lejā, izdarīju visus savus pirms gulētiešanas rituālus [šī vēl ir real life]. Uznācu atpakaļ 2.stāvā, kur es vēl joprojām pārnakšņoju un esmu daļēji pārvākusies. Biju iesākusi skatīties filmu, ko esmu redzējusi samērā bieži un kas ir vairāk kā guilty pleasure [hint- the decoupage box]. Enīvej, ielīdu gultā, dators uz galda blakus. Domāju paskatīties filmu, bet sapratu, ka man būs slinkums izslēgt vēlāk. Ha, bet man jau tad bija slinkums izslēgt, apgriezos uz otru sānu un domāju vēl mazliet paklausīties [sure, sure, that always works, apmēram tas pats, kas aizvērt acis, kamēr reklāmu rāda interesantas filmas laikā]. Nu, protams, es aizmigu. Beidzot! Ilgi gaidītais sapnis. Nē, nē, lēnāk pār tiltu draugi! Es pamodos 7os un izlēdzu datoru. Tad aizmigu atkal un tagad būs man sapnis.
Kaimiņu sētā [kas pļava] netālu no mana žoga pieķēdēti divi vampīri. Manā sētā stāv vairāki cilvēki un skatās uz tiem vampīriem. Es viena no tiem [būtībā bija diena un ne viņi baidījās no saules gaismas, ne dega, pat ne mirdzēja]. Viņiem bija cepta vistiņa un alus, bet viņi teica, ka to neēd un grib ēst mūs. Viens no vampīriem bija tāds tā kā labais, bet otrs ļaunāks [es nezinu, kā to noteikt varēja, bet tādu faktu atceros]. Un tas ļaunais vampīrs man piedāvāja savu alu, kam bija 50% [it kā jau nav nemaz tik ļauns]. Un viņš man dod to pudeli, bet es saku, ka neņemšu no viņa, jo man bail. Tad es turu alus glāzi un viņš mēģina iešļakstināt [būtu precīzākais raksturojums tam, kā viņš man tur iedabūja to alu iekšā], iešļakstināja pilnu glāzi beigās. Nemaz nelikās tas alus tik stiprs. Tad viens gudrinieks piegāja tā tuvāk pie ļaunā vampīra un šis viņu nokoda. Un tika arī abi brīvībā. Mēs pārējie metāmies prom. Un tur bija visādas mājas viena pie otras un viena otrā iekšā [tādi dīvaini izkārtojumi]. Un es ieskrienu vienā mājā [vairāk kā pamati tie izskatījās] un tur vampīrs pieskrien klāt. Bet es saku, ka nevar viņš nākt iekšā, ka es nedodu atļauju. Bet viņš man saka, ka tās visas mājas piederēja tam vīrietim, kuru nogalināja un tagad tur mierīgi var iet viņi iekšā. Tad viņš vnk aizskrēja kādam citam pakaļ. Es skrēju tālāk un ieskrēju milzīgā, milzīgā lielveikalā. Tur bija viss, ko tik vajag un vēl. Un chill, vairs nekāda satraukuma par vampīriem nav. Staigāju pa veikalu un Sarma arī tur ir. Apstājamies augļu nodaļā un tur podiņā aug kaut kāds auglis ar caurspīdīgiem augļiem, kam melnas sēklas iekšā. Sarma saka, ka nekad nav redzējusi svaigu vīģi, es saku, ka arī neesmu. Mēs esam reāli pārliecinātas, ka tā ir vīģe [nope, so not true]. Es noplēšu vienu caurspīdīgu augli. Man pienāk klāt kaut kāds lielveikala pavārs un saka, ka man to augli pagatavos. Done. Es eju uz kasi, bet baigi tāls ceļš, jo milzīgs tas veikals. Un es sāku ēst to ēdienu, kas plastmasas maisiņā uztaisīts. Nezinu, kas tas par ēdienu, bet tur bija it kā kartupeļu biezputra arī klāt. Katrā ziņā negaršoja pēc kartupeļu biezputras, bet tas bija garšīgākais ēdiens, ko es jebkad esmu ēdusi. Tik labi garšoja. Tad BOOM esmu mājās. Jāiet uz kaut kādām bērēm [iespējams, ka uz tā vīrieša, ko vampīrs nogalināja]. Un tur sadalīti viesi pa galdiņiem. Es esmu pie viena galdiņa ar Līvu, Aiju un savu pamatskolas klasesbiedreni Evitu. Bet izrādās, ka vienam no katras grupas ir jākāpj uz skatuves un jāsaka runa, kuru vērtēs mana pamatskolas latviešu valodas skolotāja. Mēs to uzzinām tikai pēdējā vakarā. Ir plkst. 3:30 naktī un mēs sākam domāt, ko tajā runā teiks. Vienīgais, ko esam izdomājušas ir tas, ka viena no mums kāps uz skatuves un pavadošā mūzika būs Eminema dziesma- Lose yourself. Tā nu mēs sēžam vannas istabā uz flīzēm, man rokās ir dators un man ir bail [es nezinu no kā, bet vnk bail]. Es sāku meklēt to Eminema dziesmu, bet nekur to nevar noklausīties. It kā mēs esam lejā vannas istabā, bet tajā pašā laikā esam 2. stāvā un Aija saka, ka mašīna pa ielu visu laiku braukā viena. The end.
Pamodos gandrīz 12tos. Ēdu parastās reālās dzīves brokastis, kas vēl sapņa ietekmē bija tikai meh.
Šodien noskatījos The Intouchables, ko Liena man jau lika miljons gadu iepriekš skatīties. Un bija ar baigi labā. Tad noskatījos Rain Man, kas man arī patika.
Nebūs smuks nobeigums te.

Sapnis bija.

Sen nebija sapņots kaut kas, ko no rīta var atcerēties daudz. Un tā kā mana sapņu klade ir sen pierakstīta, gribas šo sapni atcerēties, varbūt. Vismaz daļu. Pārējā bija pārāk dīvaina, bet nekas, gan jau es pastāstīšu kādam.

Nu, katrā ziņā. Es sapņoju, ka ar autobusu braucu uz Rīgu. Un man bija telefonā opcija, ka varu paātrināt laiku. Es tā arī izdarīju un aiz loga forši viss ziedēja ātri un tā. Un bija klāt Tukums, kur es izkāpu, tur bija jauna autoosta or smth. Es tur satiku Anci un mēs negribējām, lai kāds mūs ierauga, jo mēs bastojām skolu. Bet mūs ieraudzīja Elza O. Tad mēs gājām pa durvīm, kur izskatījās, ka esam skolas gaitenī, bet tā bija lidosta. Un apsargs pārbaudīja mūsu somas un lielu satura daļu mums vajadzēja atstāt. Bet mēs negribējām, es nezinu kāpēc, jo nekā vērtīga nebija, bet mums šausmīgi vajadzēja. Tā nu mēs pa kluso sabāzām atpakaļ tās mantas. Bija jāiet uz lidmašīnu, kur pa ceļam bija vēl pārbaude, kur tikai random cilvēkus pārbaudīja. Mēs domājām iet aiz kaut kādas vecas tantes, jo domājām, ka viņu nepārbaudīs un mēs izliksimies, ka esam ar viņu kopā. Un tikai pēc tualetes, par kuru tālāk stāsts, varēja spriest, ka mēs lidosim uz austrumu zemi, kuru zina tikai bagātie cilvēki. Tālāk seko ļoti īpatnēja daļa, ko īsti negribas te rakstīt.Pašās sapņa beigās bija dialogs ar geju, kas bija tāds- g:kā bija? e: nebija. Un tad mans tētis man uz galvas uzlika vienradzi un teica, ka vēl es varu gulēt 7 minūtes. Un lai cik pārsteidzoši, iepriekšējais teikums nebija no sapņa. =D

Pavasara sajūta un aukstums kojās.

Kojās ir auksti pat man. Vairs nekurina.
Āŗā ir auksti, bet vismaz te smaržo pēc pavasara. Un kokiem pumpuri. Un zāle zaļa, kā arī nopļauta, smaržīga. Bet nu, jā, ventspilī lietus ar tādu rudenīgu piesitienu, bet te īsts pavasaris, ja neskaita aukstumu. Bet ir, ir, pavasara sajūta te. Un es gaidu pērkona negaisu.
Un eju gulēt.
Un šis ir mans 100. ieraksts. sum surum!

Kaut kā tā.

Tātad. Es atkal gribēju kaut kad rakstīt, bet kaut kā nesanāca.
Vispār tas kaut kad bija vakar. Bet man miegs galīgi nāca un nesanāca. Bet tagad man ir iespēja pastāstīt. Man patīk šis burvīgais ievads. O, jā, labāk sāksim.
Tātad. 7diena aka aizvakardiena.
Ar Aneti devos Ventspils kultūras dzīlēs. Gājām uz Jūras vārtiem skatīties Zimbabves saules akmeņus. Kopā bija ne vairāk kā 20 skulptūras, kuras, teikšu godīgi, es biju iztēlojusies daudz lielākas. Jau Lieldienu dienā, kad Anete atnesa bukletu, kur bija rakstīts par tiem akmeņiem, mēs smējāmies, kā viņi tur ar milzu ceļamkrāniem iedabūs akmeņus. Lielummānija, ko lai saka. Enīvej, bija tīri interesanti, jo es pirmo reizi biju jūras vārtos pēc rekonstrukcijas. Man likās, ka iekša palikusi mazāka un vnk wtf slidenas trepes. Kpc jātaisa speciāli tik slidenas trepes? Labi, man īpaši neslīdēja, jo man bija kājās kedas, nevis augstpapēžu apavi , vai ne, kāds pārsteigums. Bet tās trepes izskatījās tādas, ka cilvēkiem, kas apmeklē kultūras pasākumus pienācīgi tērpušies, tur noteiktu paslīdētu 57627309598538093 reizes. Enīvej, man patika arī paši akmeņi, lai gan tur aprakstā bija minēti trīs akmeņu veidi, bet mēs ar Aneti neatradām to trešo, un opāls arī bija tikai vienā darbā izmantots. Plašāk izmantotais bija kaut kas, kas izklausās pēc springfildas, jā, jā, tās, kas simpsonos. Springstīns or smth, lai nu kā trešais nebija, tas bija kaut kāds serpentīns or smth. Es jau varētu uzguglēt, bet man slinkums un es domāju, ka tiem, kam tas tiešām varētu interesēt paši jau sen zina nosaukumus un mani tgd apsmej, vai arī nelasa šo blogu. Oh, snap. Pēc akmeņiem mēs devāmies skatīties gleznas, kas arī bija jūras vārtos. Gleznas, ko gleznojis vītols vai vītoliņš, kaut kā tā. Mēs jau ar Anetes esam kārtīgas ekspertes, atradām katrā gleznā paslēpto un nepaslēpto jēgu. Un nosaukumi arī bija burvīgi, es pat atceros kādai trešdaļai. Nopietni. xxx Pēc tam paklejojām pa pilsētu un pasēdējām bērnu pilsētiņā, kur atcerējāmies bērnības dienas, kad tā bija mūsu otrās mājas. Tad gan mēs viena otru nezinājām.Ā, un auksts arī bija tajā dienā, ja atmiņa mani neviļ, nu vismaz vējš bija gan.
1diena aka vakardiena.
Cēlos pirms sešiem un braucu uz rīgu. Autobuss bija diezgan pilns. Un forši, ka mans pleijeris izlādējās tieši pusceļā. Vnk fail. Jāatceras, ka jāuzlādē rīt. Kāds atgādiniet man.
Ā, un tad es pa dienu, jau atnākot no lekcijām, atklāju, ka man viena zeķe ir sarkana, bet otra ir rozā. Un es te nedomāju, ka tām bija maza krāsu nianšu atšķirība, nē, nē, tās bija divas dažādas zeķes. Brīnums, ka es 6os no rīta pustumsā pus aizmigusi nepamanīju. Nu, jā, man ļoti nāca miegs un vsp bija tāds garastāvoklis, kur gribējās par visu ko sūdzēties. ā, un autobuss pienāca 20min vēlāk, tā kā man bija jānesas pāri tiltam. Un es skatījos britains got talent un autralians got talent. Jā, daudz talantu redzēju, daudz. Ai, sakiet, ko gribat, bet man patīk. Saimons ir mans elks.
2diena aka šodiena.
Bija interesanta ķīmijas tehnoloģiojas lekcija. Pieminēšanas vērts fakts. Šodien bija jāskrien krosiņš. Jēīj, prieks un laime. Es nebiju skrējusi kopš skolas laikiem, kad bija jāliek ieskaites. Vnk briesmīgi, es ienīstu skriet. Nu, labi, jāskrien bija maz. Bet enīvej. Mums bija jāskrien kolonādē! Jā, cik forši, right. un jāskrien pa zāli un vsp galīgi dīvaina trase bija. Bet tas viss ātri beidzās par laimi. Es kā cilvēks no kojām varēju pārģērbties kojās. Tikko mēs no kojām, ieradāmies skriešanas vietā, mēs jau varējām skriet. Vērā ņemams fakts, ka skrēju ar visu atslēgu rokā. Jup. Lai nu kā, ārā šodien nemaz nebija tik silti, cik vajadzēja būt. Un man jau tagad nāk miegs. Un rīt jau 8:15 atkal sākas lekcija. fadž. un un un bija burvīga stāva kopsapulce, kur bija galīgi garlaicīgi. Bet vismaz uzzinājām, kam bija paredzētas tās brīdinājuma uzlīmes, kas bija pie liftiem, kuras neviens nesaprata. Un tagad labais lifts ir sliktais lifts, jo tas netaisa durvis vaļā 8. stāvā. Šiem galīga diskriminācija.
Un man liekas, ka man sāk sāpēt mugura. Būs jāiet čučāt, vai jāskatās draugi. 8. sezona. Ha, tieši rindkopu augstāk arī ir cipars 8. Cik ievērības cienīgs fakts.
Un kā jau pamanījāt, tad manu jauno sīkrīku tagad aizvieto vēl jaunāks sīkrīks. Lai jūs priecē bruņrupuči! Hei, ho!

Te es un veca vācu ugunsdzēsējmašīna, kas mēģina mani notriekt.

aāb

Šodien bija pārāk īsa diena. Knapi paspēju noskatīties visus savus raidījums/seriālus. Saliku savu mazo kubiku rubiku.Sagaidīju ciemos Aneti, kura atnesa ciema kukulī pieprasīto cukurvati. :] ņamm.Tad ātrā solī devāmies uz kino, pa ceļam bija slidens, vējains un smieklīgi. Atradu sev jaunu profesiju, kas krietni uzlabotu Anetes dzīvi. Filma kā jau parast, kārtīga studentiem atbilstoša, nemaz tur nebija ne par Zevu, ne Poseidonu, zibens šautrām vai satīriem. Nē, nē, mēs bijām uz nopietnu filmu, kā jau parasti. Atpakaļceļā, kā jau kārtīgi nūģi spēlējām spēli, kur jāsauc vārdi uz vienu burtu. Pārliecinājāmies, ka latviešu valodā uz burta ā ir kādi 13 vārdi. Vismaz šodien. Toties a burts gan nogalināja. Sveiciens A komandai, kas šito lasa.
Vēl jaunumi par iepriekšējo nedēļu. Man kojās vairs nav tv. Vismaz pagaidām.
Noskatījos the science of sleep, kas forša filma.
Un iepatikās jauna dziesma, kas nav jauna, bet nav arī veca, bet tu tāpat nezini to dziesmu.
Labi, man sāk nākt miegs. Jāpaskatās kaut kas.

NY U!

:]
Anete ir nežēlīga guļava.
Kinoteātrī ir biļetes ar vietām.
Vienīgais dzīvnieks, kas nerunā ir ezis.
Ārā ir auksti, tumšs un atgādina šausmeni.
Anetes jaunā spēle ir forša.
Tagad man vēl ir auksts. Jāiet gulēt/kaut kas skatīties.
NY U!

Dodoties gulēt.

Visiem, kas nav redzējuši, iesaku filmu, kas tūlīt sāksies Snatch pa tv3. Ir laba filma.
Bet vispār, šodien diezgan dīvaina diena. Pirmo lekciju veiksmīgi nogulēju un pēdējās lekcijas laikā veiksmīgi atbraucu mājā. Bija diezgan interesants autobusa brauciens. Bija mazais autobusiņš un dažus brīžus likās, ka tas busiņš noslīdēs no ceļa. Un tad vienu brīdi man likās, ka mans blakussēdētājs nomiris. Jo viņš it kā gulēja, tad noraustījās un bija kādu laiku nekustīgs. Bet par laimi viss beidzās labi.
Man slinkums kaut ko rakstīt. Kā arī man sāp spranda un gribu gulēt. Bet vēl jānoskatās visi mani raidījumi.
Un smieklīgi par Auci. Ha ha ha.
Viss.

Miegs nāk.

Šodien noskatījos Olimpisko spēļu atklāšanu. Man jau patīk os. Bet vasaras labāk gan. Un prasās skatīties tās Saldū. :] Jā. Patīkamas atmiņas.
Lai nu kā. Tagad skatos biatlonu.
Biju ar Aiju uz vakara čatu uz ielas. Un tad mani nolaupīja un lika ēst torti. True story. Nopietni.
Vēl es noskatījos 28 days later, kas nav tipiska filma, ko es parastos apstākļos skatītos. bet kaut kā pēdējā laikā nav ko skatīties. Bet bija tīri normāli. Ja neskaita, ka biju gaidījusi kaut ko bailīgāku. Un, jā, nobijos es tieši no mašīnas signalizācijas, kas bija filmā. bet, nu, diezgan papretīgi bija vietām. Un brīžiem tāds wtf?, bet ar to jāsamierinās skatoties tādas filmas. Un, jā, es to filmu skatījos pa dienu, lai man nebūtu bail.
Un vēl pēdējā ofisa sērija bija foorša. Un ar foooorša es domāju, asprātīga un tāda kā vajag. Kā man patīk tas seriāls.
Un jaunā izdzīvotāju sezona solās būt interesanta. Man jau patīk. :]
Un vēl Vampire weekend jaunajam albūmam tomēr nav nekāda vaina. Jo vairāk klausās, jo vairāk patīk. Bet pirmais bija labāks. Bet jaunais arī tur rajonu.
Labi, man nāk miegs. Jānoskatās biatlons un jāskatās kaut kāda filma. 28 weeks later nešķiet īpaši piemērota naktij, kaut gan otra filma ir kaut kāda vampīrfilma, bet liekas, ka tā varētu būt komēdija. Hmm.

Pastaiga.

Šodien biju 2h garā pastaigā kopā ar savu pleijeri. Bija tīri jauki. Lai arī jūrmalā bija negaidīti daudz nevajadzīgu cilvēku. Bet Jūrmalas parkā gan bija pietiekami tukšs.
Nobridos pa sniegiem kārtīgi. Īpaši forši bija, kad nolēmu uzkāpt vienā kāpā. Brienu, brienu, brienu, oh, snap, sniegs līdz vēderam. Bija smieklīgi. Un vispār grūti tik uz priekšu. Un vēl bija burvīgs kritiens no tās pašas kāpas. Un tur vēl bija pēdas lapsas. Vai arī zaķa. Bet no visiem novērojumiem man gan vairāk liekas, ka tā bija lapsa. Jo parasti lapsas tur mēdz vandīties vairāk par zaķiem. Katrā ziņā tā kāpa man sagādāja diezgan daudz pārsteigumu.
Protams kaut ko noknipsēju, lai parādītu, kāds mums te lv sniegs vēl ir. Kamēr Līva man visu laiku raksta, ka šodien gāja staigāties vien adītā jaciņā. Mums bija -6. Pa dienu. Tagad jau krietni vairāk. Aukstums atgriežas.

Tātad, te būs jūrmalas parks

.

Un te jūrmala/kāpas.

Tagad jāiet gulēt. Vai paskatīties kaut kas. ā, jā, un šodien paskatījos sisidrā, nu, tā lūk ir forša multiplikācijas filmiņa, jestra un asprātīga. Te būs.

Šodiena.

Nezinu kā jums, bet man sniegs patīk. Tik forši. Īsta ziema. Un tā kā man līdz skolai ir apmēram 3min jāiet, mani sabiedriskā transporta krahs netraucē un neietekmē, pagaidām. :]
Un šodien bija jābrien līdz sportam pamatīgi. Galvenais, ka pa kupenām, jo tīrīts nav. Un man, kā jau garam cilvēkam, bija pat augstāk par ceļiem sniegs. Un es bridu pa kupenām un paslīdēju, un pieturējos pie citas kupenas. wtf? Jo kā mēs zinām, kupenas ir ļoti stingras un stabilas. Nāt.
Bet nu jā, forši. Un galvenais, ka aizbridām uz sportu, bet mūsu pasniedzējas nebija. Un tā, nu bridām atpakaļ. Es neteikšu, ka biju bēdīga.
Noskatījos šodien divas filmas un daudz ofisa sērijas. Viena no filmām, ko skatījos bija wanted. Un man bija dalītas jūtas. Jo brīžiem man tā filma likās galīgi garām, brīžiem forša, brīžiem brutāla un klišejiska. Bet beigas bija salīdzinoši normālas, tāpēc varu teikt, ka kopumā bija normāli. Nevarētu teikt, ka es ieteiktu skatīties. Bet, ja galīgi nav, ko darīt, tad jā.
Un man brutāli nāk miegs jau! Vispār man visu laiku nāk miegs. Nu, ļoti bieži.
Ā, jā, šodien paskatījos Hausu, kas atgriezies tv3. Patīk jau gan. Tikai kamēr atcerējos, kas notika pēdējā sērijā, ko biju redzējusi pagāja laiciņš. Un kādas 30 min ārā kaut kas pīkstēja. Izklausījās it kā kāds būtu uzlicis akmeni uz stūres, lai mašīna pīkstētu/taurētu. Tik kaitinoši bija.
Laikam jāiet gulēt. Rīt man nav pirmā lekcija. Prieks un laime. Varēšu ilgāk pačučēt. Čau, Ance.
Un, Anet, es nevaru atrast nekur normālu pastkarti, kas sevī neietver skatu iz Latvijas.
Ā, un šodien matemātikā pasniedzējs sevi salīdzināja ar Hariju Poteru. Un tā bija 2 reize, kad šodien tika pieminēts Harijs. Labs līmenis studentiem, labs.

Do you believe in rock n roll, can music save your mortal soul?

Jā, šodien noklausījos to dziesmu kādas 40 reizes. Nu, ko lai saka. Laba dziesma. Un man patika last.fm komentārs " Music died when Madonna covered this song." Hah.
Vakar tikai uzzināju, ka vampire weekend jauns albums. Vispār vakar noklausoties biju diezgan vīlusies. Jo iepriekšējās bija varen labs. Bet no jaunā, pagaidām patīk run vislabāk.

Ance, nepilnas 2 dienas.

Bet katrā ziņā es gribēju pateikt to, ka man nav filmas, ko skatīties. Un tas ir tik kretīniski, ka filma jauna jāmeklē 8562983053 stundas. Un šovakar vispār es nezinu, ko es gribētu skatīties. It kā gribēto kaut ko asprātīgu, bet nav jau neviena jauna komēdija. Un neko nopietnu šovakar negribu skatīties. Vēl arī jāatrod un jāsalādē filmas, ko skatīties nākošnedēļ, jo, ja ātrums spētu nogalināt, tad koju internets dzīvotu mūžīgi. Nu, tāda tā šī brīža struktūra.
Un vispār man nāk miegs.
Un šonedēļ nebija the office jaunā sērija un tas galīgi nebija forši. Un es neatceros vai es jau par to pasūdzējos.

Man patīk, ka Gārfilda bildes spēj labi raksturot manas sajūtas.

Nāk miegs, bet tāds slinkums klāt gultu. Kā man nepatīk, ka tā notiek. Sasodīts.

Miegumiegumiegums.

Man nāk miegs. Čau, Ance, es ēdu kartupeļu pankūkas. Un Anet, kā patika pastkartes? :]
Es tikai gribēju pateikt, ka tgd esmu mājā. Ceļā uz autoostu, protams, sniga sniegs un pūta vējš. Cik jauki, zinu. Bet trakākais bija tas, ka slīdēja uz velna paraušanu. Bet es brīnos, ka neesmu nokritusi. Šodien es tā pamatīgi paslīdēju. Jaukākais tas, ka tas bija uz gājēju pārejas.
Kojās arī šodien neparādījās siltais ūdens, bet šodienas jaunums bija sarkanais rūsas ūdens. Vismaz jaukas pārmaiņas. Es domāju ieteikt, lai viņi uz mūžīgiem laikiem silto ūdeni nomaina ar patīkamu, sārtas krāsas rūsas ūdeni.
Lai nu kā. Es pa slideno laiku paspēju 30 min aiziet līdz ao un man bija 30min jāgaida ārā buss. Iekšā viss bija pilns. Bet īstenībā šodien ārā bija tīri silts, ja neskaita vēju, kas bija nejauks. Un tā nu es sēžu pie savas platformas, klausos mūziku, tad paskatos uz savu jaku un awww visskaistākā sniegpārsliņa pasaulē man ir uzkritusi. Vienkārši tik forša. Nu, jā, smaids sejā bija. :]
Un es jau zinu, ka jūs gaidāt kārtējo autobusa stāstu. Un būs arī. Tātad, man blakus sēž vīrietis pusmūžā. Ar milzīgu pufīgo jaku. Es sēdēju pie loga un man galīgi nebija vieta. Viņš vnk brutāli sēdēja gandrīz pa abiem krēsliem. Un tad viņš vēl izvelk savu laptopu. Un sāk kaut ko rakstīt. Tad viņš sāka skatīties filmu. Viņš skatās, skatās, skatās, oh snap, sāk krākt. :] jap. Tas bija tik smieklīgi. Viņš vienā brīdī skatās filmu un pēc dažām minūtēm jau aizmieg. Ar visu savu laptopu klēpī. Es jau domāju, kritīs tas dators vai nē. Tomēr stabils bija. Pēc pāris minūtēm viņš pamodās. Izslēdz datoru. Pēc apmēram 5min, viņš izvelk datoru atkal un ieslēdz. Un man likās, tas bija cits dators, jo ekrāns likās lielāks un desktops bija cits. Un tad man bija jādomā- nafig viņam līdzi 2 datori. Nu, ja, un tad viņš sāka spēlēt kārtis. =D un vēl visu ceļu līdz Ventspilij viņš paspēja ieslēgt un izslēgt datoru kādas 8 reizes. Ā, jā. Un runāt pa telefonu viņam arī patika. Un turēt telefonu iekšējā kabatā, kreisajā pusē. Un katru reizi, kad viņš to telefonu vilka ārā, man bija vēl mazāk vietas.
Nu, tas tā.

Labi, man nāk miegs. Iegulšos gultā un paskatīšos American Idol.

Jap, esmu jau augšā.

Esmu jau augšā. Un, jā, istabā ir mazliet vēss. Nu, labi, vnk nav karsts, kā parasti. Esmu kojās, nevis ironizēju par savu istabu, kur kā zināms, ziemā termometra stabiņš noslīd līdz 54grādiem, pēc Fārenheita, protams.
Vakar atbraucu. Bija burvīgs autobusa brauciens. Tik jauki, ka priekšā apsēžas pārītis, kurš ir, kā lai to saka, superaktīvs. Jā, tas būtu pareizais apzīmējums. Un man no intensīvās skatīšanās pa logu sāka sāpēt kakls. Jup. Un autobusā bija ļoti karsti. Un Rīgā, protams, sniga. Bet smuki sniga, lielām pārslām. Tā kā bija tīri jauks ceļš līdz ķīpsalai. Nemaz nebija auksti. Bet paslīdēju gan kādas 23573292 reizes. Labi, ka mana izcilā līdzsvara izjūta noturēja mani kājās. Un tā kā tagad es to pateicu, jāgaida brīdis, kad es kritīšu, jo liktenis izaicināts.
Man gribas ēst, bet slinkums iet uz veikalu, jo ārā ir auksts.Un slinkums kā tāds. Nu, labi, to man īstenībā vajadzēja minēt kā galveno iemeslu.
Vispār man nāk miegs.
Vakar noskatījos New York, i love you. Bija tīri jauka, bet man Paris, i love you kaut kā labāk. Bet arī ny bija daži pavisam jauki stāstiņi un pati pilsēta. Tiešām mana sapņu pilsēta.
Mums skapim tikko nokrita/nolūza kaut kāda detaļa, kas lielāka par mani. Es tiešām brīnos, kā tas skapis vēl turas kopā. Mana istabas biedrene tagad slauka istabu. Es gan esmu pārāk slinka. Un aizņemta, jo man taču jāraksta blogieraksts. Ha.
Un tvnetā bija burvīgs raksts
"Pētījumā noskaidrots, ka 29% bērnu līdz 16 gadu vecumam uzskata, ka auzas aug kokos. 17% britu bērnu un pieaugušo ir pārliecināti, ka maizes galvenā sastāvdaļa ir vistu olas.
Pētījuma iniciatori uzskata, ka šādi rezultāti var kļūt par iemeslu nopietnām bažām. Speciālisti domā, ka bērnu neizpratne par viņu ikdienas ēdiena sastāvdaļām var nākotnē izraisīt nespēju ievērot veselīga uztura principus. " Es gan vairāk uztrauktos par to, ka tie cilvēki ir idioti, bet tas tā.
Labi, man slinkums kaut ko rakstīt. Labāk paskatīšos The office vecās sērijas.

Un es ceru, ka mans ieraksts nepazudīs, jo te ir ļoti emocionāls interneta pieslēgums. Es jau protams varētu copy paste. Bet man šodien laba nojauta. :]

Visvisādi sapņi.

Es šodien pamodos 15:10. Un man vēl gribējās gulēt. Arī tagad man nāk miegs.
Kā man patīk naktis, kad miegā rādās visvisādi sapņi. Es redzēju sapni mazu vienradzīti, kas ar mani runāja. Un viņš sēdēja pie galda, mēs bijām tādā kā mazā pasaku mājiņā. Un aiz logas, kas atradās vienradzim aiz muguras bija liela meža cūka. Un es gribēju vienradzi nofočēt ar to cūku fonā, bet tā cūka bija ātra un visu laiku aizmuka. Bet pēdējā bildē tā cūka trāpījās kadrā kopā ar savu māti, kas bija alnis. jā. Un tad es vēl sapņoju kaut kādas ainas no šausmenes, bet tās es vairs īsti neatceros. Vēl es sapņoju/murgoju par to, ka es vēl mācos vācu valodu skolā. Un es biju ekskursijā kaut kādā lielveikalā Rīgā kopā ar Sarmu un Elzu un vēl kādu. Un mums bija sazin kas jādara, bet katrā ziņā bija jātiek atpakaļ uz skolu, lai ietu uz vācu valodu. Un pie vecās vācu valodas skolotājās. Un bija kaut kādi aizvēsturiski aptieku svari, kuri mums tajā stundā būtu jāizmanto. Un man nez kāpēc likās, ka man vāciski šausmīgi patīk saukt skaitļus. Bet nu katrā ziņā es paņēmu tos svarus. Tad es tajā veikalā uzskrēju virsū saviem vecākiem. Un braucu ar viņiem kopā mājās, es prasīju vai Sarma un Elza arī negrib, bet viņas jau bija nopirkušas autobusa biļeti, kura maksāja 8.70 katra. Un es aizbraucu mājās, bet uz vācu valodu neaizgāju. Tā kā beigas laimīgas. :] Bet žēl, ka es neatceros par to šausmu filmu sapni īsti, bet bija kaut kā galīgi interesanti, to gan atceros.
Un no rīta, kā man ziņoja tētis, bija -11. Jēīj. Aukstumiņš is back.
Un piedod Anet, bet šodien es pastkarti tev nedabūšu vairs. Varbūt man vēl mājās mētājas. Bet varbūt man uznāk iedvesma. :]

Es meklēju, kādu bildi ar alni, bet beigās atradu šo superpiemīlīgo bildi. Vienkārši tik daudz piemīlīguma.

Aw, un izskatās, ka piemīlīgais kaķēns grib apēst kāmīti.

Labojums: Atcerējos, ka tajā sapnī bija truši, kas ēda cilvēku gaļu. Un truši būrī vajadzēja mest līķi, lai truši to apēstu.
Atcerējos, ja pa ziņām rādīja trušu fermu. Tur parāda supermīlīgus trusīšus un tad sāk stāstīt, ka beidzot viņi var sākt nokaut, jo jauna kautuve ir. Un cilvēki labprāt pirks to gaļu. Nu, c'mon. Un es uzreiz iedomājos arī par savas bildes trusīti. Un Ances trusi. Un, ka Ancei ļoti patiktu tas sižets. Vēl vairāk par mani.