Home alone 2

Esmu palikusi kojās viena. Savā stāvā vismaz. Ļoti kluss un vēl tikai var dzirdēt virs manis kādu staigājam. Es visu laiku gaidīju, kad būšu te viena. Bet tagad man sāk pietrūkt kaut viens stāva biedrs. Ņemot vērā, ka ārā ir supernemīlīgs laiks un creepy vējš, es te jūtos kā šausmu filmā. Un es jau neko, bet man ir aizslēgtas istabas durvis. Nē, bet nopietni, so creepy! Stupid imagination!
Jo vairāk es par to domāju, jo bailīgāk man paliek. Classic me.

Paranoja un tā.

Pirms 10min izgāju ar Čūčū ārā.

Staigāju pa sētu. Vecāki jau aizgājuši gulēt. Gaisma deg tikai 2. stāva koridora logā. Stāvu starp savu un Harija Potera māju. Ārā apmācies, mēnesi neredz, kluss. Brilliant idea, Elza, mēģini sev piebiedēt sirdstrieku! Ok! Sāku domāt, ko nez es darītu, ja tagad redzētu, ka manā 2. stāva logā kāds stāv. Ņemot vērā, ka vecāki jau sen guļ un man koridora durvis vaļā. Why stop there? Labāks varaints, ko es darītu, ja es redzētu, ka es pati stāvu pie 2. stāva loga un skatos lejā. Lieki piebilst, ka es vairs uz to logu nepaskatījos. Un te pēkšņi skaņa, dīvaina skaņa no ielas, tuvu žogam. Es, kā jau es, sabijos un aizskrēju tuvāk sētas durvīm. Stāvu tur un gaidu Čūčū. Te dzirdu no sētas puses skaņu. Vēl vairāk sabijos un ieskrēju koridorā. Saucu iekšā Čūčū, viņa nenāk. Viņa aizskrējusi jau uz garāžas pusi, lēnā garā nāk, pēkšņi sāk skatīties uz Hariņa mājas pusi un skrien uz turieni. Are you f-ing kidding me? Savācu visu drosmi [ja to vispār var tā nosaukt], izskrēju ārā, paķēru Čūčū un ienesu iekšā. Ātri aizslēdzu durvis, uzskrēju augšā. Sāku rakstīt šo un freakin' parastais telefons, kas te mūžību stāv, sāk dzindzināt. Nevis zvanīt, bet tā dzindzināt [sarm, vrb tu atceries, bet viņš jau kaut kad tā darīja, kad mēs te sēdējām]. Un es rakstu Lienai skypā, viņa man neko neatbild. Un tagad, kad es atsaucu atmiņā šos creepy notikumus viņa mani sabiedē, jo izdomā atbildēt pēc 12minūtēm.

[23:34:50] Elza: omg, i'm freaking out

[23:46:20] Liena: what? why?

[23:46:52] Elza: too slow, es jau sen būtu dead